Inga Gaile 2012. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju kā par mūsdienu, tā sievietes dvēseles atspoguļojumu dzejoļu krājumā «Migla». «Es rakstu par to, kas man sāp. Dzejoļu krājumā «Migla» dažādos veidos vijas cauri miglas tēls. No vienas puses, migla šajā krājumā ir maiga, cilvēka acis un jutekļus saudzējoša, no otras puses, tas ir ilūziju plīvurs, kas traucē lietas saskatīt to skaudrajā īstumā.» - I. Gaile. (no tvnet.lv)
Dzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi". Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās". Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.
Ļoti uzrunāja un saviļņoja. Gribētos paturēt prātā, ka ir iespējams arī tā. Būt visā, kas nav ideālā dzīve, protams, ar visiem kritieniem sastapties, bet ik pa laikam atrast savu ceļu, savu ticību, spēcināties, just prieku. Blogā neesmu radusi rakstīt par dzeju. Citēt šķiet vieglāk, taču šoreiz mēģināju. https://gramatfoto.blogspot.com/
Par visu negodīgo un netaisnīgo, par pilsētu, dzimtu un jūru, par visu neaizmirsto - atstāto. “Un meitas, ko ar tām meitām, kur viņas liekamas? Zemē. Mūsu dzimtas sieviešu naids ir mazāks par viņu bailēm. Mūsu dzimtas sieviešu naids ir mazāks par viņu dzīvotgribu. Es viņam saku: es ienīstu. Es viņam saku: es staigāt gribu. Es gribu par cilvēku palikt, man nevajag sievietes laimes. Es esmu ne tikai zeme. Es esmu ne tikai spainis, no kura padzerties, kad kāds ir atgriezies mājās pret rītu, pieguļā jājis un jājis.”
..uzmeklēju šo krājumu tikai tāpēc, ka Rūjienas nomalē ir milzīga dzelzs plāksne ar lielisko un tai pat laikā skumjo dzejoli "Aizbraucot" no šī. paldies Jānim O. par šī krājuma sagādāšanu, jo nopirkt to ir ļoti pagrūti.
Ārkārtīgi spēcīga dzeja. Sāpīga, skanīga, nesaudzīga. Sievišķīga (jā). Urdoša, dusmīga, spridzinoša. Netaktiskus jautājumus uzdodoša ("30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram" - skaļi smējos, kaut patiesībā būtu jāraud). Tomēr un vēl aizvien meklējoša - nākotni pēc vēstures, jēgu apakš tā visa vai vidū tam visam, Dievu kaut kur zem egles zara. Un dzīvi. Šeit un tagad. Šoreiz nebūtiski, cik tas ir skaisti (kaut arī tiešām ir). Šī dzeja ir kaut kā svarīgāk nekā skaisti. Dzeja, kura neatlaidīgi uzrunā lasītāju un spiež skatīties sev acīs. Auč. Man patika.
vai tev šodien ir tik daudz prieka, ka pietiktu arī man? vai tu gribētu ar mani pārgulēt tagad un šeit? vai tu atnāksi vienkārši pasēdēt, paskatīties laukā pa logu? vai tev nevajadzētu mazliet mazāk naudas? ko tad mēs darām šeit divatā? ko tad mēs daram šeit divatā?
neesmu mērķauditorijai domāts klasiskais materiāls, tāpēc sievišķības šķietamajās miglās ir grūti pazust, jo zini, ka, iespējams, tevi pamatīgi sadurs un izkliedēs pelēcīgumā. . . bet tā - paldies! tagad vismaz zinu, ko raksta Inga Gaile tagad vismaz sāp ka miglās tik daudz sieviešu un bērnu - nu, - tie paši mēs. . .
tu tiešām būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to, kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī, iespējams, mēs patiešām to saprastu tai dienā, kad pārstātu bēgt
''Bet vēl nevaru, man ir sabojāts rādītājs, es vēl mācos runāt ar cilvēkiem, kuriem pieeju tuvu klāt.'' Ļoti urbāna un moderna dzeja, manuprāt. Inga Gaile fantastiski atdzīvina tēlus, priekšmetus, skatus, iedod tiem katram daļu no savas dvēseles un burvības.
Ļoti spēcīga dzeja. Uzrunājoša. Un ar mani runājoša. Viena no tām grāmatām, ko es gribēšu savā grāmatu plauktā (lasīju no bibliotēkas paņemto). Fascinēja tas, cik skaisti Inga runā arī par sāpīgām lietām.