Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts. A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.
"Tādi jau cilvēki ir. Jo vairāk draudzējas, jo lielāka sajūsma, kad otram gadās nepatikšanas. Tad nu cilvēks, lai slēptu slepeno prieku, izteic līdzjūtību, izprasa, kas un kā, palīdz, dara, ko var, lai izvilktu otru no ķezas, kurā varbūt viņš pats to iegrūdis." Albertam Belam ir ļoti īpatnējs rakstības stils. Humora nav absolūti nemaz. Noskaņojums drūms un nomācošs. Tēli - pelēki, nelaimīgi, dzīves salauzti. Grāmatas stāsts īsti par neko. Īss ieskats kādas ģimenes virtuvē. Stāstam pietrūka kulminācijas un noslēguma. Neizdevās iepazīt galvenos tēlus. Varbūt es līdz galam kaut ko nesapratu, bet grāmatā pietrūka garšvielu, lai stāsts būtu baudāms.
Spilgts aizvadītā gadsimta 70-to gadu, 80-to gadu sākuma atainojums, ko raksturo citāti - "Dzīve rādīja, ka laba izlamāšanās dažkārt atsver skolas atestātu. Nez kāpēc, bet tā bija iegājies, ka mehāniskajās darbnīcās uzskatīja - īstam darba darītajam arī īsti jālamājas. Sabiedriskās iecietības klimats šajā ziņā bija pārsteidzoši labvēlīgs." ; " Visi ņem, visi nes mājās! Vai tu būsi citāda? Tu būsi tā labā?" ; " Ja stāvi likumīgā rindā, tad esi labs, ja lien bez rindas, tad slikts! Bet, ja tev ir blats, tad tu vispār- cilvēks - esi ārpus labā un ļaunā."; " Instrumentu noliktavas tumšajā kaktā atkal putekļojās vatēts matracis, un vienmēr uz tā kāds žūpubrālis gulēja, bet citādi viss gāja jauki, tehniku šā tā saremontēja un, ja kāds agregāts uz lauka tūlīt izjuka, tad vainu uzvēla smagajiem klimatiskajiem apstākļiem. Klimatiskie apstākļi daudz ko varēja panest un, galvenais, nekad netaisnojās." ; [..]lieka greznība mācīties valodas, un visi latvieši jau runā krieviski vai vismaz saprot!". Laikam tāpēc esam tur, kur esam...
Turpinu iepazīt Bela daiļradi un šis nelielais romāns man šķita tiešām kolorīts. Manuprāt, prasmīga pieeja sižeta ritējumam - tiem, kuri uzskata, ka romāns nevienā brīdī nesasniedza katarsi - manuprāt, tieši tas bija autora mērķis, vēl vairāk akcentējot galvenās varones diezgan vienaldzīgo "plūdumu" pa dzīvi - to, kas nāk pretī, viņa pieņem un pārāk nepretojas tam, ko varētu dēvēt par likteni. Arī pārējie varoņi dzīvo diezgan līdzīgi. Nobeigums gan man šķita aprauts, bet, iespējams, arī tas ir vietā.
Nezinu, vai pats vienkārši nesaprotu/neizprotu Alberta Bela stilu, vai kas cits, tomēr likās, ka grāmata nav līdz galam pabeigta. Varbūt vienkārši es nesapratu grāmatas noslēgumu, tāpēc tā likās.
Lasīšana ir interesanta, bet ne obligāta. Atkārtojas doma par cikliskumu attiecībās - ja ir slikti, būs labi, ja atsvešinās, tad satuvināsies, kaut paši varoņi par to tā īsti nepārliecinās.