Romāna galvenās varones ir dvīņu māsas Obskva un Piintara, kuras šķirtas uzreiz pēc dzimšanas un uzaudzinātas ļoti atšķirīgos apstākļos. Tomēr sens pareģojums nosaka, ka reiz viņām būs lemts atkal satikties un tas izlems pasaules likteni. Obskvai palīgā nāk viens no varenākajiem fantāzijas zemju burvjiem – Trenodons no Grotas, skolodams meiteni par spēcīgu un gaišu burvi. Piintaras audzināšana un apmācība burvestībās tiek uzticēta Raganu apvienības goda vadītājai Fionai Laurelisai, kas iepazīstina jauno burvi ar Spēka tumšo pusi. Abu māsu dzīve mērķtiecīgi ved pretim pēdējai kaujai starp tumsu un gaismu. Un viena no viņām saprot, ka tumsa bez gaismas nepastāv, ka viņas sagaida viens liktenis...
Latviešu literatūrā retais ir uzdrošinājies pievērsties žanram, kas tik ļoti aizrauj jaunos lasītājus. Lindas Dreimanes "Vilcenes stāsts" patiesi nopietni un veiksmīgi uzbur tādu fantāzijas pasauli, kurā ir vieta ne tikai maģijai, nolemtībai un briesmām, bet arī viscildenākajām cilvēciskajām jūtām.
Linda Nemiera (bij.Dreimane) ir rakstniece, kas visplašāk pārstāv latvijas urbānās fantāzijas žanru. Viņa ir absolvējusi Rīgas Valsts 1. ģimāziju un studējusi Vadības zinības, strādājusi Bruņotajos spēkos un kā menedžeris kosmētikas kompānijā. Rakstniece par sevi atzīst, ka ir trauksmaina un nemierīga. Lindai patīk grāmatas un lielākā aizraušanās ir ceļojumi, kuru laikā bieži rodas iedvesma jauniem romāniem.
Lindas pirmais romāns, "Vilcenes stāsts" ieguva veicināšanas prēmiju Zvaigznes ABC rīkotajā jauniešu literatūras konkursā, kā arī otro vietu Bērnu žūrijā un 2011.gadā saņēma Lielo lasītāju balvu kā gada labākā oriģinālproza jauniešiem.
Dīvainā kārtā gluži lablasāma grāmata. Interesants dubultnieka tēmas risinājums, samēra jauks galveno varoņu mītiskas izcelsmes apraksts, ne parāk slikts tēvišķā maga tēls (žēl, ka tik plakans), neapšaubāms jautrības piesitiens vietā un nevietā. Sižeta pagriezienos gan vietumis vērojams tipisks "deus ex mahina", bet to var pieciest, tāpat kā pasaules pārapdzīvotību ar mītiskām un izdomātām būtnēm. Tāpat darbs tikai iegūtu no lieko epitetu un apstākļa vārdu izņemšanas no teksta.
Šo grāmtu lasot, prātā ienāca doma,ka varbūt nepieciešamas jauno autoru - un īpaši autoŗu - lauka nometnes, kur pilsētā dzimušie un augušie apgūtu tādas fantāzijas žanra rakstniekiem un rakstniecēm nepieciešamas iemaņas kā gulēšana brīvā dabā, ādas novilkšana sīkām radībām, uguns kuršana lietū, jāšana (ne tikai zirga, bet arī citu dzīvnieku mugurā), gaŗi pārgājieni ar somām, kur ieliktas visas romānos sastopamās lietas, putras vārīšana uz ugunskura, zivju cepšana (uz oglēm, mīļie, uz oglēm, un nevis uzduŗot tās uz žagara), putnu plūkšana un ķidāšana, tējas vārīšana un saturīgas sarunas. Jo izrādās, ka tādām lietām arī ir nozīme. Un kaķīši-bandīti bija vareni. Labākais triks visā stāstā.
Lasīju apgrieztā secībā - vispirms "Lidojumu", tad šo. Īpaši tas netraucēja. Turpinājums patika mazliet labāk, bet varbūt no šī jau gaidīju vairāk, jo "Lidojums" labi izklaidēja. Te vietām bērni runāja pārāk pieauguši un pieaugušie uzvedās pārāk bērnišķīgi, kā arī vietām bija šādi tādi pirmās grāmatas nelīdzenumi, bet kopumā lasījās raiti. Lasot bez īpaši augstām cerībām, grāmatai nav ne vainas. Īpaši patika resno kaķu trijotne. Žēl, ka viņi tik ātri izbeidzās.
Pati pirmā Lindas Nemieras grāmata, kas bibliotēkās jāmeklē pie burta "D" - Dreimane. Patīk man Nemieras radītā fantāzijas pasaule, viņas kaķi, vilki, vilkači, burvji, fejas, raganas. Manuprāt, labākā latviešu fantāzijas darbu autore. Šī, kā jau pirmā grāmata, varbūt ne tik meistarīgi uzrakstīta kā nākamās, bet vīlusies neesmu itin nemaz.
Atceros, ka reiz šo grāmatu lasīju un nespēju atrauties no tās. Šoreiz lasīju un tik raiti negāja. Radās daudzi jautājumi, piemēram, kas tā par dievieti Kšī, kura visu grāmatu velkas pakaļ. Kas īsti ar māsām notika? Ar tēvu?
Mazliet stostīga un sasteigti nepārdomāta šķiet grāmata,bet nu tas tomēr ir arī autores pirmais darbs un man ļoti patīk autores valoda jebkurā gadījumā. :)
Varbūt uz maniem jautājumiem atbildes dos grāmata "lidojums"?
Viegla lasāmviela, interesanti un šķiet, ka autorei, salīdzinot ar "Kaķa lāstu", ir izdevies daudz labāk ievest lasītāju mistikas, leģendu un mītu pasaulē. Būtu interesanti uzzināt kā viss turpinājās, jo beigas tādas nedaudz norautas šķita. Arī gribējās nedaudz dziļāku detalizējumu saistībā ar citām lietām. Bet ņemot visu kopā- prieks, ka arī latviešu rakstnieki spēj radīt lieliskus fantāzijas žandra darbus.