Kuidas saab nii olla, et kõik su elus on sinu eest ära otsustatud ja sina ise ei saa teha midagi muud, kui sellega leppida? Kui su vanemad lahutavad, otsustavad just nemad, et sina hakkad elama emaga, mitte isaga. Otsustavad, et sa kolid oma ilusast korterist varem vanaisale kuulunud ja nüüdseks üsna kulunud majja mere ääres. Otsustavad, et sa hakkad käima täiesti uues koolis, kus sa kedagi ei tunne. Ingmar leiab lohutust mere äärest, millel oma loksuva vee ja merelindude, rannal leiduvate lihvitud klaasikildude ja kivide ning kõrkjaradadega on iga päev erinev nägu. Sellest on aga pisut vähe, et end taas turvaliselt ja rõõmsalt tunda, arvab Ingmar.
Šo igauņu autores augsti novērtēto grāmatu "Ingmars un jūra" lasīju kopā ar bērniem. Ļoti pateicīgs formāts, lai lasītu vakarā, jo tā sastāv no īsām nodaļām, kurās pamazām attīstās un pārvēršas 10 gadīga zēna iekšējā pasaule.
Cauri gadalaiku griežiem, lēnām un it kā mierīgi, tiek parādīts, kā sākumā skumjais puisis pamazām iejūtas jaunajā dzīvesvietā pie jūras un, varētu teikt, ka jūra un tās krasts ir tie, kas paver viņa ceļu pie draugiem, piedzīvojumiem, reizēm arī bēdīgiem, bet tajā pašā laikā viņu izmainošiem.
Grāmatā ir vairākas nozīmīgas tēmas - bērns šķirtā ģimenē, pāridarīšana skolā, draudzēšanās, izpalīdzēšana nelaimē, un dabas spēks. Liela nozīme ir jūras putniem un otram galvenajām tēlam - jūrai.
Tomēr jābrīdina, ka grāmata nebūs spilgts un krāsains piedzīvojums. Bet tieši tas ir tās īpašais valdzinājums, un tās radītās izjūtas vēl ilgi saglabāsies manī. Stāstu pamatnokrāsa ir pelēka. Un kādam tas varētu šķist pārāk nomācoši, toties man tas atgādināja skandināvisku atturīgumu, godīgumu un realitāti. Un man ļoti patīk grāmatas vāks - kur nu vēl igauniskāk!
Bērniem arī patika šis pieklusinātais stāsts par zēnu pie jūras. Varbūt reizēm tas ir pārāk poētisks, bet zem tā slēpjas būtiski notikumi un pieaugšana.🩵
Vai visa dzīves patiesība ir lakonismā un dūmakainos palettoņos- piezemētos, viegli ieaijājošos un blanšētos? Vai dzīves asumus un pušumus mēs nobliecējām zem kombaina tonnāžas, jo galu galā viss taču beigās ir labi. Vai ne? Labi, nu tā, kas viss ir vienkārši labi. Un drāmām tur nav vietas.
Jo ir tā pelēki drūmā jūra, ne gluži zilzaļi vilinošā, bet skandināviski atturīgā, kura ir tepat līdzās. Kur izrunāties, izkliegties, izpeldēties, pazaudēties, izdziedēties un izjūrēties.
Šī grāmata ar mani daudzās. Burtiski ķircina mani, izmetot laukā tādas skarbas tēmas kā mobings, vecāku šķiršanās, vientulība un visa sākšana no nulles. Ķircina tāpēc, ka tēmas apraujas tikpat ātri, cik iesākas. Šeit stāsti ir tikpat sadrumstaloti un vienkārši, cik vienkārši ir teikumi. Sandra, šī ir bērnu grāmata. Iespējams, visas bērnu grāmatas nav jālasa pieaugušajiem, pat, ja tām tiek piešķirtas pieaugušo veidotas balvas literatūras nozarē.
Ingmars ir kā aizsalusi jūra. Iespējams, ka zem viņa bērna fasādes tur iekšā viss bango, šalc un virpuļo, bet ārēji viņš pieņem visu, kas viņa dzīvē notiek. Atšķirībā no mazā varoņa, man vietām gribējās aiz netaisnības kliegt. Kā?! Kāpēc?! Ar kādām tiesībām?! Iespējams, ir bērni, kas vienkārši pieņem, ka viņu istabā ievācas pilnīgi tāda paša vecuma svešs bērns, kas ieņem viņa lomu jaunajā tēva ģimenē. Iespējams, ka apcelšana atrisinās pati no sevis un beigās viss taču ir vislabākajā kārtībā. Bet man gribējās, lai autore iet tēmās dziļāk, lai parāda varoņu emocionālo pasauli un iekšējos pārdzīvojumos, ar ko nākas saskarties Ingmaram (un arī mamma).
Sajūta, ka stāsti tā arī peld pa ūdens virsmu, kā jūrā izmesta boja, ne velk dzelmē, ne izšaujas gaisā kā elpu ievilkt lec gigantiskie vaļi. Peld visur, kur ved straume, nepretojoties, necīnoties, ļaujoties, nepaskaidrojot, nepārtraukti apraujoties.
Tajā pat laikā man patiesi patika relaksētā nomaļā jūras ciemata atmosfēra, kāda var būt tikai piejūras ciematos, kur izgāzušām sētām tiek pielikti izskaloti dēļi, kāpās mieru atgūst sirmgalvji un sadziedēt sevi ieradušās salauztas sirdis. Varbūt mums visiem ir jāmācās ielaist sevī jūra?! Draudzība tad jau atnāks pati.
Bet. Iedošu grāmatu izlasīt savam skolniekam un pajautāšu viņa viedokli.
Grāmatu ilustrējusi Marja Līsa Platsa, ko pazīstam no tādām lieliskām grāmatām kā "Skeleta Juhana gaitas", "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules", "Kā mans tētis atrada sievu".
Ingmari vanemad lähevad lahku ja poiss asub koos vanaemaga elama vanaisa majja. Kui algul tundub see kõik hirmutav, siis tasapisi kohaneb Ingmar nii uue elupaiga kui ka kooliga. Üldiselt oli selline südamlik ja tore lugu, aga paar asja mulle siiski ei meeldinud. Esiteks mõistmatud õpetajad Rocca al Mare koolis. Eks neid võib seal muidugi olla, aga ma ei mõista, miks peab õpetajaid sellisena kujutama. Teiseks häiris mind, et isa oli kujutatud sellise inimesena, kes põhimõtteliselt keeldub elatisraha maksmast. Selliseid isasid on muidugi palju, aga see ei andnud sellele loole sugugi midagi juurde.
Kaut kā likās, ka šī ir citu grāmatu kopija, tikai mainīti varoņu vārdi un neviens no galvenā tēla draugiem nenomira, kā tas parasti notiek šādās grāmatās. Autori, kas raksta šāda veida darbus ir kļuvuši pilnīgi neoriģināli. Vajag iekļaut kādu interesantu notikumu, jo tas, ka rupeklis un galvenais kļūst par draugiem ir jau tik ļoti daudz aprakstīts!
Lai arī grāmata it kā domāta jaunākā skolas vecuma bērniem, arī vecākiem būtu vērtīgi izlasīt, lai saprastu bērna jūtu pasauli vecāku strīdu, šķiršanās gadījumā, bērnam iejūtoties jaunā skolas vidē un vienkārši meklējot savus piesaistes objektus. Mazi situāciju apraksti ar lielu pievienoto vērtību. Lasīju priekšā bērniem un jutu, cik ļoti viņi seko līdzi Ingmara piedzīvotajam. *** "- Es tiešām nezinu, kā tikt vaļā no dusmām un slikta garastāvokļa. Tu domā, ka man patīk tādam būt? - Bet mēģini vienkārši domāt: viss ir labi. Viss visu laiku ir labi. Tad garastāvoklis uzlabosies. - Tev viegli runāt, bet, ja mājās mamma un tētis strīdas un visu laiku auro viens uz otru, tad arī pašu pārņem tādas dusmas, ka gribas kādam gāzt. -Bet mēģini vienkārši atslēgties. Vai arī uztvert to ar humoru: aha, viņi atkal sāk. Nē, nu, lai veicas... vai kaut kā tamlīdzīgi." (118.lpp.)
Jā, zināju, ka šim ir jābūt kam labam. Ļoti labam. Ingmars ir ļoti foršs un vērīgs puika, kam dzīve pēkšņi met jaunus izaicinājumus, neprasot, vai viņš to vēlas vai ne. Ingmars iepazīst jūru, mainīgu, bet uzticamu, un tā kļūst par viņa draugu. Tomēr Ingmara stāsts, lai arī noslēdzas uz gaišas un priecīgas nots, jo dzīve puiku apdāvina ar jauniem draugiem un piedzīvojumiem, stāstā ir arī skumjas, bailes, ilgas un sāpes. Tā kā dzīvē. Ingmara stāsts patiesi sabalsojas ar kaut ko manī, man ļoti patika. Baudīju. Klāt pie visa minētā grāmatā ir daudz jauku detaļu un informācijas par putniem, zivīm, jūru un dzīvesziņu. Iesaku iepazīt Ingmaru. Viņā mīt dziļa pasaule, un arī tā, kas apkārt virmo, ir skaistuma pilna. (Piektā grāmata "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025" kategorijā 11+.)
⭐️⭐️⭐️⭐️ (4/5) Bērnu literatūra | Jūra | Pieaugšana | Skolas dzīve
Šo grāmatu lasīju Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2025 ietvaros (vecuma grupa 11+).
Stāsts ir par zēnu Ingmaru, kuram dzīvē ienāk lielas pārmaiņas – viņš maina skolas, dzīvesvietu un mēģina iejusties jaunajā vidē. Grāmata atklāj kā soli pa solim izveidojas draudzība, drošības sajūta un piederība.
Īpaši man patika jūras klātbūtne visā stāstā – tā kļuva par simbolu gan mieram, gan pārmaiņām.
Viegli lasāma grāmata, viegli plūstošs stāsts. Tajā pašā laikā stāsts sevī nes atpazīstamas emocijas un pieredzi, kas aktuāla ikvienam jaunietim, kurš sastopas ar pārmaiņām.
Sirsnīga un patiesa grāmata, kas atgādina – katra vieta var kļūt par mājām, ja tajā ieliekam daļu no sevis.
Grāmata par puiku, kura vecāki šķīrušies un, nu, nākas sadzīvot ar jaunu dzīvi - skolu, dzīvesvietu, draugu palikšanu iepriekšējā dzīvesvietā utt. Puisis ir bikls, tāpēc sevi aizstāvēt tam ir kas svešs un sākotnēji atrast draugus ir izaicinājums, kas kopumā noved pie mobinga izjušana skolā. Tomēr aiz sava bikluma puisis spēj izrādīt lielu drošsirdību un spēju saredzēt skaisto - "Nekas, mammu. Mans draugs ir jūra, - Ingmars atbildēja." Pārsteidzoši cik daudz mūsu dzīve spēj mainīties sastopot īstos cilvēkus vai dažam personāžam - neīstajiem cilvēkiem pazūdot no apvāršņa.
"Ingmars un jūra" saviļņo ar klusā puikas dzīvi, kas, jā, jādzīvo viņam pašam. Viņam vienam. Kā mums katram. Neskatoties uz tuvu cilvēku klātbūtni, lielāko mierinājumu Ingmars atrod jūrā, kas ir pieņemoša un vienmēr klātesoša. Jūra viņam palīdz atvērties un kļūt aktīvākam un iesaistītākam paša dzīvē. Pieņemt jaunos dzīves noteikumus un atrast domubiedrus. Aizkustinoša, brīnišķīga grāmata.
Ingmar peab vanemate lahutuse järgselt veetma aega uues kohas, kõndima mööda mere äärt kooli ja leidma enda jaoks uued sõbrad. Raamatu põhisõnumid toovad välja olulise, miks on tähtis, et igaühel oleks olemas see miski, mis teda kõnetaks.
Ļoti jauka grāmata par Ingmaru un jūru, par desmit gadīgu puisi un viņa ikdienu. Par vecāku šķiršanos, pārcelšanos, jaunu skolu, jauniem draugiem un jūru. Patika īsais stāstu formāts.
Katra nodaļa sākas ar jūras ilustrāciju atšķirīgā noskaņā un gadalaikos. Skumjākas nodaļas mijas ar priecīgākām, līdzīgi kā laika apstākļu maiņas un dabas ainavas. Lasot, reizēm prātā radās divas pavisam atšķirīgas grāmatas, iztēlē radītā un ilustrācijās. Jūra ne tikai klātesoša Ingmara pārdzīvojumos, bet arī satuvina ar jauno dzīvesvietu un ar cilvēkiem. Nedaudz atgādināja latviešu autoru, Lauras Vinogradovas "Tētis un suns", kā arī Viestura Ķerus "Meža meitene Maija" grāmatas.
- Visi tavi draugi palika Mustamee. Tu te jūties gluži vientuļš? - Nekas, mammu. Mans draugs ir jūra.