What do you think?
Rate this book
Dzimtenīte
"Romāns nav par kandžu, bet gan par dzimtenes zaudēšanu. Sievietes pusmūžā atstāj savus bērnus, pašas sen vīru atstātas, dodas peļņā un nonāk Skotijā. Kā viņas iztur vai neiztur, zivju fabrikā apsaldētām rokām un olnīcām. Kas tad ir Dzimtenīte? Mīļvārdiņš? Līdz pat niecībai un pīslim pamazināmā forma, varbūt spirtots, dvēseles sāpēm paredzēts dzēriens, vai tomēr – Dzimtene, no vārda – dzimt, izaugt un palikt." Andra Manfelde
- GenresContemporary
136 pages, Paperback
First published January 1, 2012
2 people are currently reading
79 people want to read
About the author
Andra Manfelde
25 books18 followersRaksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu.
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 21 of 21 reviews
January 31, 2013
IESĀKUMS: KO?! Nopietni?! Likās tāda kā sakarīga autore, bet tā valoda - kā no kūtspakaļas. Vai tad tas tiešām ir vajadzīgs? Tas ļoti traucē un grūti lasīt. Atgādina Lācīša emigrantu strādnieku grāmatas, bet šoreiz no sievietes mutes. Droši vien mocīšu līdz beigām, aizmetīšu, pie velna to izbraukušo latviešu sāpi!!
TURPINOT LASĪT: Nu labi, varbūt nav tik traki. Varbūt ieciklējos uz tām rupjībām, ka neredzu visu lielo bildi. Lasīšana ar sāk veikties raitāk. Saprotu, ka ar baisu sarunvalodu ir gribēts padarīt visu šo padarīšanu reālāku un tuvāku tautai, bet c'mon! tādos apmēros ir par traku!
VĒL TURPINOT LASĪT: Ok, ieskats izbraucēja dzīvē iezīmēts, varoņiem sāku just līdzi un pat saprotu un attaisnoju viņus. Garīgais gan tāds kā sašļucis, gandrīz kā raudāt gribas, sirds sāp...Aizdomājos... vai nu briesmīgā valoda ir beigusies, vai arī esmu tā iekšā tajā visā, ka vairs jau nemanu? turpinu par to domāt un negausīgi (vienos naktī) riju tekstu tālāk - nevar vairs atlikt uz rītu, gribas taču zināt!
BEIGAS: KO? Beigas?! Jau? Gribu vēl!
DIVAS STUNDAS PĒC IZLASĪŠANAS: Guļu gultā un joprojām nevaru aizmigt, domāju... skumji... Mīlu es dzimteni, mīlu Latviju, par ko man viņu nemīlēt? Ir viegli kritizēt aizbraucējus, ja man vairāk vai mazāk viss ir normāli- badā nemirstu, bērna nav, kas prasītu to, ko nevaru sniegt, kredīta nav, vīra, kas dzerās un iekausta, arī nav, neviena rada un drauga, kam jāpalīdz, arīdzan nav... Nav tik spiedīgi apstākļi, lai brauktu projām... domas daudz un šaudās pa galvu...
un tad kā ar bomi pa pieri! Nē, kaut kas man tomēr IR - rīt ir jaiet uz darbu!
Lai arī cik nomācoši, šādas grāmatas palīdz novērtēt to, kas ir. Tās palīdz saprast, ka nav ko sevi žēlot- nāks lielāki sūdi un vecie aizmirsīsies.
Aiz loga pamazām sāk aust rīts - es lēnām laižos miegā...
TURPINOT LASĪT: Nu labi, varbūt nav tik traki. Varbūt ieciklējos uz tām rupjībām, ka neredzu visu lielo bildi. Lasīšana ar sāk veikties raitāk. Saprotu, ka ar baisu sarunvalodu ir gribēts padarīt visu šo padarīšanu reālāku un tuvāku tautai, bet c'mon! tādos apmēros ir par traku!
VĒL TURPINOT LASĪT: Ok, ieskats izbraucēja dzīvē iezīmēts, varoņiem sāku just līdzi un pat saprotu un attaisnoju viņus. Garīgais gan tāds kā sašļucis, gandrīz kā raudāt gribas, sirds sāp...Aizdomājos... vai nu briesmīgā valoda ir beigusies, vai arī esmu tā iekšā tajā visā, ka vairs jau nemanu? turpinu par to domāt un negausīgi (vienos naktī) riju tekstu tālāk - nevar vairs atlikt uz rītu, gribas taču zināt!
BEIGAS: KO? Beigas?! Jau? Gribu vēl!
DIVAS STUNDAS PĒC IZLASĪŠANAS: Guļu gultā un joprojām nevaru aizmigt, domāju... skumji... Mīlu es dzimteni, mīlu Latviju, par ko man viņu nemīlēt? Ir viegli kritizēt aizbraucējus, ja man vairāk vai mazāk viss ir normāli- badā nemirstu, bērna nav, kas prasītu to, ko nevaru sniegt, kredīta nav, vīra, kas dzerās un iekausta, arī nav, neviena rada un drauga, kam jāpalīdz, arīdzan nav... Nav tik spiedīgi apstākļi, lai brauktu projām... domas daudz un šaudās pa galvu...
un tad kā ar bomi pa pieri! Nē, kaut kas man tomēr IR - rīt ir jaiet uz darbu!
Lai arī cik nomācoši, šādas grāmatas palīdz novērtēt to, kas ir. Tās palīdz saprast, ka nav ko sevi žēlot- nāks lielāki sūdi un vecie aizmirsīsies.
Aiz loga pamazām sāk aust rīts - es lēnām laižos miegā...
May 23, 2016
Pēcāk tiešām uzsmēķēt gribas un tā, lai rīklē sāp.
January 18, 2016
Bet vai tad mēs to mākam? Sēdēt pie galda un skatīties acīs. Mēs mākam dzīvot viens otram garām. Staigāt pa māju, nepieskaroties ne ar kustībām, ne vārdiem. It kā mūsu dvēseles būtu spridzinošs lodveida zibens, un vajag lielas pūles un mācēšanu, lai savu zibšņu dvēseli līdz vakaram novadītu nesadragātu.
Līdz sāpēm atklāti un smagi. Ir vērts lasīt.
Līdz sāpēm atklāti un smagi. Ir vērts lasīt.
March 4, 2017
es pat nezinu, ko tieši lai saku.
grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm.
dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.
es ļoti priecājos, ka izlasīju šo grāmatu, tāpat arī priecājos, ka darīju to ar tik lielu novēlošanos. laiks mazina dusmas.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm.
dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.
es ļoti priecājos, ka izlasīju šo grāmatu, tāpat arī priecājos, ka darīju to ar tik lielu novēlošanos. laiks mazina dusmas.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
October 22, 2017
Parasti mani diezgan nokaitina teksti, kuros autors pateicis priekšā vairāk kā gribētos. Arī "Dzimtenītē" pamanīju pārāk lielu skaidrošanu, galvenkokārt, emociju vai viedokļu aprakstos, tomēr Manfeldes lielākais spēks, metaforām bagātā valoda, bieži vien mani glāba no šī aizkaitinājuma.
Jau no pirmajām lapām mani interesēja, kā autore izvēlēsies atrisināt šo situāciju - vai mājas būs laimīgā zeme? Ja nu kāds ir tikpat aizkavējies kā es un šo grāmatu vēl nav lasījis, beigas nestāstīšu. Vienīgais, ko pieminēšu, man žēl, ka kārtējo reizi tiek noignorēti visi tie tautieši, kas ļoti veiksmīgi dzīvo (un arī krīzes laikā dzīvoja) šeit pat(arī ciemos) arī bez zelta zemju palīdzības.
Jau no pirmajām lapām mani interesēja, kā autore izvēlēsies atrisināt šo situāciju - vai mājas būs laimīgā zeme? Ja nu kāds ir tikpat aizkavējies kā es un šo grāmatu vēl nav lasījis, beigas nestāstīšu. Vienīgais, ko pieminēšu, man žēl, ka kārtējo reizi tiek noignorēti visi tie tautieši, kas ļoti veiksmīgi dzīvo (un arī krīzes laikā dzīvoja) šeit pat(arī ciemos) arī bez zelta zemju palīdzības.
November 6, 2017
Absolūti bezjēdzīgs savārstījums. No grāmatas biju sagaidījusi daudz vairāk. Iesākums vēl bija cerīgs, vidū sapratu, ka - ja reiz ir iesākts, tad jāizlasa līdz galam, gadījumam, ja finālā ir kaut kas fascinējošs; bet nobeigums - nekāds. Latviešu sievietes uzskicētais portrets, kas dodas strādāt uz UK: vīriešos vīlusies, nelaimīga būtne, kas pelna naudu, lai pirktu kaudzēm drēbju, atmaksātu Latvijā iegūtos parādus un, galvenais nosacījums - lai ik nedēļa noslēgtos ar džinu vai rumu. Vaimanu caurstrāvots alkohola delīrijs, ne grāmata.
May 24, 2016
Sāpīgi nesamāksloti un patiesi.
March 3, 2013
Milzīgs paldies!
Man ne mirkli netraucēja autores lietotā valoda, tieši otrādi,tā lika degunā iecirties visām aprakstītajām smaržām un smakām, uz ādas rasināja jūras pilieni, sāļāki par čigānbērnu asarām. Šajā darbā ir kāds īpatnējs skaistums, kā sieviete no austrumeiropas, tas valdzina ar savu pirmatnējību un skarbumu, kas sevī patiesībā slēpj dziļu, ievainotu un skumji skaistu dvēseli.
Manuprāt, ar noformējumu arī viss ir vislabākajā kārtībā, attēloti jau nav zivju angāra konveijeri, bet gan tīkli, murdi u.c. ierīces zivju ķeršanai. Pats vāks it kā atgādināja latvieša arhaisko pagātnes esenci, kad tēviņi iet jūrā un mātītes sēž uz jūras vēju apgrauztajiem sliekšņiem un lāpa tīklus. Tagad gan ar izmirstošo jūrnieku tautiņu ir savādāk- mātītes aizlido tālu jo tālu jūrā, vai aiz tās, kamēr viņu tēviņi sēž mājās un mēģina visādi aizlāpīt(aizliet) ciet savu dvēseļu acis, lai nebūtu jāredz paša dzīves un pasaules absurdā un skumjā bezjēdzība.
Man ne mirkli netraucēja autores lietotā valoda, tieši otrādi,tā lika degunā iecirties visām aprakstītajām smaržām un smakām, uz ādas rasināja jūras pilieni, sāļāki par čigānbērnu asarām. Šajā darbā ir kāds īpatnējs skaistums, kā sieviete no austrumeiropas, tas valdzina ar savu pirmatnējību un skarbumu, kas sevī patiesībā slēpj dziļu, ievainotu un skumji skaistu dvēseli.
Manuprāt, ar noformējumu arī viss ir vislabākajā kārtībā, attēloti jau nav zivju angāra konveijeri, bet gan tīkli, murdi u.c. ierīces zivju ķeršanai. Pats vāks it kā atgādināja latvieša arhaisko pagātnes esenci, kad tēviņi iet jūrā un mātītes sēž uz jūras vēju apgrauztajiem sliekšņiem un lāpa tīklus. Tagad gan ar izmirstošo jūrnieku tautiņu ir savādāk- mātītes aizlido tālu jo tālu jūrā, vai aiz tās, kamēr viņu tēviņi sēž mājās un mēģina visādi aizlāpīt(aizliet) ciet savu dvēseļu acis, lai nebūtu jāredz paša dzīves un pasaules absurdā un skumjā bezjēdzība.
January 17, 2014
Dzimtenīte - bezizeja.
Klišejiski tēli, kas diemžēl ir realitāte ne tikai "čuhņās un ģerevņās", no kuras nāk grāmatas galvenā varone, kur cits citu pazīstot labāk nekā pats sevi. Vai aiz smaga darba laimei būt? Vieglāk ir iedzert lēto Anglijas rumu vai paņemt ātro kredītu. Vai romantisks vīrietis nes laimi? Ātri vien tiks nokristīts par glumekli un drošs paliek nedrošs, tādu jāļauj atspārdīt.
No algas līdz algai, no vienas cilpas - citā.
Viss vienkāršais ir ģeniāls.
Klišejiski tēli, kas diemžēl ir realitāte ne tikai "čuhņās un ģerevņās", no kuras nāk grāmatas galvenā varone, kur cits citu pazīstot labāk nekā pats sevi. Vai aiz smaga darba laimei būt? Vieglāk ir iedzert lēto Anglijas rumu vai paņemt ātro kredītu. Vai romantisks vīrietis nes laimi? Ātri vien tiks nokristīts par glumekli un drošs paliek nedrošs, tādu jāļauj atspārdīt.
No algas līdz algai, no vienas cilpas - citā.
Viss vienkāršais ir ģeniāls.
November 25, 2015
Novembris ir īstais laiks, lai izlasītu kaut ko no latviešu literatūras. Un "Dzimtenīte" bija laba izvēle. Manfelde raksta patiešām labi. Es noticēju.
Read
March 26, 2023Lidostu un staciju mīzali smird pēc vilšanās. Grūtsirdīgas, apātiskas atvadīšanās un atšālējušamies alus”✈️🧳
Kaut kā biju palaidusi garām šo pēckrīzes uz ārzemēm aizbraukušo darbu. Manfelde gāž laukā sev raksturīgos ironiskos epitetus un sulīgus vārdus. Tēma, kas īpaši aktuāla kļuva krīzes laikā, kad ar sādu vai savādu stāstu par dzīvo ārzemēs sastapāmies mēs katrs-ja ne personiski, tad vismaz caur ģimenes locekļiem un draugiem. Stāsts ir par sadrupušiem sapņiem, kurus mēģina kopā vākt mazpilsētas sievietes, kas pametušas dzīvi nabadzībā un dodas uz Skotiju peļņā. “Tikai uz brīdi” ieilgst un , protams, dzīve pasaku zemē patiesībā ir depresīvi auksta/mitra/vējaina un smird pēc zivīm. Un vienā mirklī tu esi cilvēks, kurš nezin savu piedrību-mājas tur dzimtenē vairs nav tās mājas, par kurām tu iknakti sapņo, bet mājas svešumā nekad nebūs tā pa īstam pieņemošas. .
.
Tagad mēs piedzīvojam cita veida krīzi, es teiktu pat vēl biedējošāku. Un atliek vien minēt, kā tas viss izvērtīsies. Iespējams, pēc dažiem gadiem mums būs grāmatas, kas risināsies ap covid-19 epidēmiju un stāsti par salauztām ģimenēm. .
.
Ja interesē šī tēma, pievienoju citas autoru grāmatas, kas maļas cauri aizbraukušo epopejām.
3.5⭐️
. .
🍄Andrus Užkalnis “Anglija. Cilvēki un viņu valsts”. Lai arī autors ir lietuvietis, arī mūsu kaimiņbrāļi ir gājuši cauri līdzīgai ekonomiskajai emigrācijai. Ar humoru viņš apraksta Anglijas steriotipus. 3.5⭐️
.
.
.
🍄Laima Muktupāvela “Šampinjonu derība”. Ikdienas ainiņas par viesstrādniekiem, kas devušies laimes meklējumos uz Īriju un nonāk šampinjonu audzētavā. Spilgta, sulīga valoda ar satīrisku pieskaņu. 3.5⭐️
.
.
🍄Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu” Man personīgi no visām viņa grāmatām, šī aizrāva visvairāk. Autora debija. Sulīga, ironiska, ar kriminālromāna piešprici apskata latviešu melnstrādnieku dzīvi Anglijā. 3.5⭐️
Kaut kā biju palaidusi garām šo pēckrīzes uz ārzemēm aizbraukušo darbu. Manfelde gāž laukā sev raksturīgos ironiskos epitetus un sulīgus vārdus. Tēma, kas īpaši aktuāla kļuva krīzes laikā, kad ar sādu vai savādu stāstu par dzīvo ārzemēs sastapāmies mēs katrs-ja ne personiski, tad vismaz caur ģimenes locekļiem un draugiem. Stāsts ir par sadrupušiem sapņiem, kurus mēģina kopā vākt mazpilsētas sievietes, kas pametušas dzīvi nabadzībā un dodas uz Skotiju peļņā. “Tikai uz brīdi” ieilgst un , protams, dzīve pasaku zemē patiesībā ir depresīvi auksta/mitra/vējaina un smird pēc zivīm. Un vienā mirklī tu esi cilvēks, kurš nezin savu piedrību-mājas tur dzimtenē vairs nav tās mājas, par kurām tu iknakti sapņo, bet mājas svešumā nekad nebūs tā pa īstam pieņemošas. .
.
Tagad mēs piedzīvojam cita veida krīzi, es teiktu pat vēl biedējošāku. Un atliek vien minēt, kā tas viss izvērtīsies. Iespējams, pēc dažiem gadiem mums būs grāmatas, kas risināsies ap covid-19 epidēmiju un stāsti par salauztām ģimenēm. .
.
Ja interesē šī tēma, pievienoju citas autoru grāmatas, kas maļas cauri aizbraukušo epopejām.
3.5⭐️
. .
🍄Andrus Užkalnis “Anglija. Cilvēki un viņu valsts”. Lai arī autors ir lietuvietis, arī mūsu kaimiņbrāļi ir gājuši cauri līdzīgai ekonomiskajai emigrācijai. Ar humoru viņš apraksta Anglijas steriotipus. 3.5⭐️
.
.
.
🍄Laima Muktupāvela “Šampinjonu derība”. Ikdienas ainiņas par viesstrādniekiem, kas devušies laimes meklējumos uz Īriju un nonāk šampinjonu audzētavā. Spilgta, sulīga valoda ar satīrisku pieskaņu. 3.5⭐️
.
.
🍄Vilis Lācītis “Stroika ar skatu uz Londonu” Man personīgi no visām viņa grāmatām, šī aizrāva visvairāk. Autora debija. Sulīga, ironiska, ar kriminālromāna piešprici apskata latviešu melnstrādnieku dzīvi Anglijā. 3.5⭐️
February 10, 2023
Šobrīd Latvijas literatūrā ir vairākas grāmatas par "viesstrādnieku" dzīvi ārzemēs (piemēram, "Stroika ar skatu uz Londonu" un "Šampinjonu derība", kā arī citas grāmatas), līdz ar to, lasot šo grāmatu, salīdzināju ar tām grāmatām, kuras ir sanācis jau lasīt.
Ko, lai saka konkrēti par šo grāmatu, ja salīdzina ar citām grāmatām par šo tēmu? Ja salīdzina ar citām "viesstrādnieku" dzīvi aprakstošajām grāmatām, manā ieskatā, šī grāmata ir vāja. Pirmkārt, ir jūtams, ka pašai autorei nav "viesstrādnieka" pieredzes, bet gan ir uzklausīti stāsti/leģendas (vairāk ar uzsvaru uz leģendām). Otrkārt, valoda. Manuprāt, visā grāmatā lietota samērā prasta valoda (iespējams, šādu valodu lieto "viesstrādnieki", tomēr, ja salīdzina, jau ar iepriekš minētajām grāmatām, tad tomēr tajās valodas lietojums bija daudz labāks). Iespējams, autorei bija mērķis rakstīt rupji/prasti, bet, nu, manā ieskatā bija slikti. Treškārt, sižeta līnija. Kaut kā sanāca, ka šajā grāmatā tā līnija manā ieskatā bija slikta/vāja. Tāpat, diezgan kaitināja galvenā varone, un viņas uzskati (nestrādāt vispār, bet ķert ātros kredītus?).
Ko, lai saka par šo grāmatu, ja salīdzina ar citām autores grāmatām? Ir sanācis izlasīt vairākas šīs autores grāmatas, līdz ar to, ir sajūta, ka autore var daudz labāk rakstīt, nekā viņai ir sanācis šajā grāmatā.
Kopumā - neieteiktu lasīt šo grāmatu, jo par "viesstrādnieku" dzīves tēmu ir uzrakstītas vairākas grāmatas, kuras ir daudz labākas nekā šī.
Ko, lai saka konkrēti par šo grāmatu, ja salīdzina ar citām grāmatām par šo tēmu? Ja salīdzina ar citām "viesstrādnieku" dzīvi aprakstošajām grāmatām, manā ieskatā, šī grāmata ir vāja. Pirmkārt, ir jūtams, ka pašai autorei nav "viesstrādnieka" pieredzes, bet gan ir uzklausīti stāsti/leģendas (vairāk ar uzsvaru uz leģendām). Otrkārt, valoda. Manuprāt, visā grāmatā lietota samērā prasta valoda (iespējams, šādu valodu lieto "viesstrādnieki", tomēr, ja salīdzina, jau ar iepriekš minētajām grāmatām, tad tomēr tajās valodas lietojums bija daudz labāks). Iespējams, autorei bija mērķis rakstīt rupji/prasti, bet, nu, manā ieskatā bija slikti. Treškārt, sižeta līnija. Kaut kā sanāca, ka šajā grāmatā tā līnija manā ieskatā bija slikta/vāja. Tāpat, diezgan kaitināja galvenā varone, un viņas uzskati (nestrādāt vispār, bet ķert ātros kredītus?).
Ko, lai saka par šo grāmatu, ja salīdzina ar citām autores grāmatām? Ir sanācis izlasīt vairākas šīs autores grāmatas, līdz ar to, ir sajūta, ka autore var daudz labāk rakstīt, nekā viņai ir sanācis šajā grāmatā.
Kopumā - neieteiktu lasīt šo grāmatu, jo par "viesstrādnieku" dzīves tēmu ir uzrakstītas vairākas grāmatas, kuras ir daudz labākas nekā šī.
May 14, 2018
Izrādās, ka Skotijas zivju fabrika nav tepat aiz stūra Londonā, bet vēl labs gabals ceļojams tālāk. Krāsas gan man šķiet nedaudz sabiezinātas. Vienlaikus ar grāmatas lasīšanu skatījos arī izrādi "Izraidītie" Dailes teātrī. Par abiem kopā arī blogā: http://lalksne.blogspot.com/2014/03/e...
August 21, 2023
Darbs par kuru viennozīmīgi varu teikt, ka nespēju to vērtēt objektīvi, jo pārāk daudz kas saskan ar paša pieredzēm svešzemē, netīrus darbus darot, nejūtoties iekļauts vai pieņemts.
Protams, ne tik krasi kā grāmatā, kurā varbūt no dzīves ir vairāk nekā literatūras, taču vērtības tajā ir daudz, manuprāt.
Protams, ne tik krasi kā grāmatā, kurā varbūt no dzīves ir vairāk nekā literatūras, taču vērtības tajā ir daudz, manuprāt.
April 12, 2021
Grāmatas vāks kā Maximas uzraksts, laikam jau ar savu domu.
Nespēju izturēt to valodu, kaut saprotu, kādēļ tas. Baisi, ka tas tā arī skan.
Šoreiz nesadraudzējāmies...
Nespēju izturēt to valodu, kaut saprotu, kādēļ tas. Baisi, ka tas tā arī skan.
Šoreiz nesadraudzējāmies...
September 15, 2024
“Aizmiršana būs tā īstā miršana.”
July 20, 2025
Nauda, izdzīvošana..uz ko izmisušas sievietes ir spējīgas naudas dēļ, lai tikai savilktu galus..kur visā šajā ir domas par dzimteni un vai tāds maz ir...
January 14, 2014
Pirms grāmatas atvēršanas biju ļoti sašutusi par neglīto vāku. Kāpēc MAXIMAs fonts? Kāpēc fonā zvejas tīkli, kas stilistiski nesapas ar uzrakstu? Vākā ir ielikts pārāk daudz romāna satura...
"Dzimtenīte" ir uzrakstīta tiešām drausmā valodā. Man kā filoloģei gandrīz visu laiku dega acis, lasot tos žargonismu, anglicismu un barbarismu kalnus...
Romāns, manuprāt, ir lasāms tikai vienu reizi. Lai labāk saprastu aizbraucējus un to, kādēļ viņi nevēlas atgriezties.
"Dzimtenīte" ir uzrakstīta tiešām drausmā valodā. Man kā filoloģei gandrīz visu laiku dega acis, lasot tos žargonismu, anglicismu un barbarismu kalnus...
Romāns, manuprāt, ir lasāms tikai vienu reizi. Lai labāk saprastu aizbraucējus un to, kādēļ viņi nevēlas atgriezties.
June 26, 2015
Drūmi un bezcerīgi!
Varam vainot autori par "drausmīgu" valodu, pekrītu, bet tādā runā mums līdzās esošie. Varam vainot galvenās varones, ka nav jāprec pirmais pretīm nākošais, bet tā notiek. Un arī man tā aizbraucēju sāpe netīk, bet viņu ir tik daudz!!! Vai tiešām viss ir kārtībā???
Mums ir Lācītis ar saviem darbiem, "Šampinjonu derība", "Kolka cool", "Modris", "Cilvēki tur" utt.
Kaut kā baisi...
Varam vainot autori par "drausmīgu" valodu, pekrītu, bet tādā runā mums līdzās esošie. Varam vainot galvenās varones, ka nav jāprec pirmais pretīm nākošais, bet tā notiek. Un arī man tā aizbraucēju sāpe netīk, bet viņu ir tik daudz!!! Vai tiešām viss ir kārtībā???
Mums ir Lācītis ar saviem darbiem, "Šampinjonu derība", "Kolka cool", "Modris", "Cilvēki tur" utt.
Kaut kā baisi...
June 5, 2013
Pirmajā mirklī man likās, ka būs tāpat kā ar Šampinjonu derībām, kurās tālu netiku, jo nepatika autores rupjā valoda, bet šī grāmata nemanto paņēma sevī ar visu savu būtību.
Drūma, drūma grāmata, kas aizskar tikpat labi mūsu pašu kā mūsu kaimiņu dzīvi. Grāmata no kuras gribējās izrakstīt citātus, piemēram, par zemi kurā ir gods dzīvot, bet kura grib, lai tai vel piemaksā...
Drūma, drūma grāmata, kas aizskar tikpat labi mūsu pašu kā mūsu kaimiņu dzīvi. Grāmata no kuras gribējās izrakstīt citātus, piemēram, par zemi kurā ir gods dzīvot, bet kura grib, lai tai vel piemaksā...
November 17, 2014
Skarbi un līdz sāpīgumam atklāti. Par spīti visam, lasījās ļoti viegli un ātri. Ir vērts.
Displaying 1 - 21 of 21 reviews