Andra Grūtupa Ešafots stāsta par būtisku prāvu XX gadsimta Latvijas tiesu vēsturē. 1946. gada sākumā šo lietu izskatīja Baltijas Kara apgabala tribunāls, un tā šķīra veselu laikmetu: tautas, valstis un iekārtas.
Autors rūpīgi izsekojis visam, kas pieejams — un arī pamatīgi noglabāts arhīvos. Atklājot lietas dalībnieku pārdzīvojumus, kaislības un bailes, Andris Grūtups ieved lasītāju pagātnē, kur uz apsūdzēto sola — vācu bruņoto spēku augstākie virsnieki Frīdrihs Jekelns, Zigfrīds Rufs, Dižons fon Montetons, Hanss Kipers, Frīdrihs Verters, Broņislavs Pavels un Aleksandrs Bekings.
Daudz nostāstu un leģendu apvij gan izmeklēšanu, gan tiesas procesu, un kāds baiss noslēpums gadu desmitiem klājis arī notikumus uz ešafota.
Īsti nebiju par to pārliecināta, bet izrādās, ka tiesas procesa pārstāsts var būt ļoti interesanta lasāmviela. Gan apsūdzētos nacistu ģenerālus, gan padomu apsūdzētājus, gan lieciniekus ir izdevies parādīt kā cilvēkus - tādu, kā tos redz autors, jo viņa viedoklis par procesu ir viegli saprotams (un tas nav slikti).
Otrajā Pasaules karā—kā visos karos—bija uzvarētā puse un uzvarētājs; komunisti bija kara uzvarētāji. Tie nesaņēma konkrētus Eiropas un ASV iebildumus darīt to, ko tie visumā vēlējās, kā piemēram, okupēt un pastrādāt noziegumus visās tajās valstīs, kas nebrīvprātīgi tika iekļautas bijušajā Padomju Savienībā, kā arī pašā Krievijā, pārkāpjot visas iespējamās cilvēka tiesības.
Pateicoties šai grāmatai un filmai Operation Finale, es ieguvu vizuālu izpratni, kādēļ un kā komunisti nekad netika saukti pie atbildības par genocīdu, ko tie pastrādāja ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Pavisam vienkārši: nacistus tiesāja—komunistus nē, nācijai, kas cieta no nacisma tika ļauts skaļi par to runāt un visa pasaule par to uzzināja vissīkākajās detaļās pateicoties šīm tiesas prāvām, kamēr komunistu noziegumus neviens nav pat oficiāli atzinis.
Tie izmantoja savu iespēju atriebties nacistiem par tiem gadiem, kad tie bija kara priekšgalā un izjauca komunistu sasniegtos rezultātus. Caur šīm prāvām komunistiem pavērās izcila iespēja pacelt savu propagandu neiedomājamos augstumos, parūpējoties, lai daudzi to noziegumi tiktu novelti uz nacistu pusi. Nacisti par saviem noziegumiem samaksāja un turpina maksāt. Es gaidu, kad to pašu darīs arī komunisti, lai ciešanas, ko tie sagādāja tiktu vispārīgi starptautiski atzītas. Es to gaidu un varbūt savā dzīvē to nesagadīšu, tomēr noziegumam pret cilvēci noilguma nav, tādēļ tikai jāgaida, jo kaut ko tik šausmīgu nevar veiksmīgi noslēpt un noliegt uz visiem laikiem.
/ešafots - paaugstinājums nāves soda izpildīšanai/
Esmu ievērojis, ka Andris Grūtups rakstot par tēmām, kuras man sākotnēji nav pat interesējušas, bet sākot lasīt ieintriģē, ka ne atrauties. Savs šarms viņa darbos viennozīmīgi ir. Ešafots - varens pētījums, notikumu retrospekcija par kādu senu un daudziem nezināmu notikumu Rīgā - "mazo Nirnbergu" jeb vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā 1946. gadā. Padomju vara "iestudēja" paraugprāvu tiesājot un notiesājot ar nāvi pakarot 6 vācu ģenerāļus. Brīžiem pat kuriozi atainoti kā sovjeti liekuļoja, meloja, nepatiesi "piesēja" vāciešiem zvērības paši uztraucoties, lai nesapītos melos un neatklātu paši savas vēl lielākās zvērības. Patīk kā autors liek izprast iesaistito varoņu rīcību motīvus un liek paraudzīties uz lietām plašākā perspektīvā. Iesaku!
"Palikuši vien upuri... Vairāk nekā 47 tūkstoši reabilitēto! Nevainīgi notiesāto! (...) Apslaktēja milzum daudz ļaužu un pēc tam vēl izdomāja, ka latvieši izmirstot..." - viena cilvēka darbības rezultātā notiesātie. Un cik daudz vēl tādu ir... "Tieši okupācijas represiju rezultātā latviešu dzimstība samazinājās uz pusi. Vēl 1944. gadā pamatnācijas īpatsvars Latvijā bija 80% no iedzīvotāju kopskaita."
Grāmatā apraksta vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā, bet rezultātā tiek atklāta PSRS nežēlīgā noziegumu mašīna. Nelabi metas, ka joprojām ir cilvēki, kuriem padomju un krievijas laiki šķiet tie labākie. Ļoti labi tiek atainota krievijas imperialistiskā domāšana un sabiedrības uzturēšanas (iznīcināšanas) rīki. Ja manai mammai veikalā krieviski atrauca, ka jārunā cilvēku valodā, un nepārdeva smalkmaizīti, tad lielajā, starptautiskajā tiesā, lieciniekiem atļāva runāt dzimtajā valodā, pat piesaistot tulku, nemaz nerunājot par tiesas darbinieku "plašajām" valodu zināšanām. Iesaku izlasīt visiem, it īpaši tiem, kas vēlas detalizētu, personīgu apskatu par PSRS režīma ideoloģiju un reālo darbību.
Iesaku izlasīt visiem, kam interesē Otrais pasaules karš un Padomju Savienības tiesiskums. Grūtupa viedokli un balsi ļoti var dzirdēt, bet tas netraucē, drīzāk pat piedāvā zināmu prizmu caur kuru redzēt tad notiekošo.