Anna Velēda Žīgure stāsta par latviešiem, kuri pieņēma lēmumu Otrā pasaules kara laikā aizbraukt no Latvijas. Ar kuģi, ar vilcienu, ar mašīnu. Piespiedu kārtā vai brīvprātīgi. Nezinot, kas notiks rīt. Cerot atgriezties. Šī ir iespēja saklausīt viņu domas un iepazīt to likteņus, kas savulaik piederējuši pie "mēs", bet pārvērtušies par "viņi".
Par šo grāmatu uzzināju, klausoties Latvijas Okupācijas muzeja lekcijas internetā. Neatceros, kad tieši sapratu, ka manas zināšanas par Latvijas vēsturi aprobežojas tikai ar kaudzīti faktu, kurai patiesībā nav nekādas vērtības. Cik sāpīgi ir bijis lasīt tās grāmatas, kas ir ļāvušas izprast manas tautas vēsturi. Šī ir viena no tām grāmatām.
Viņi. Ceļā sāku lasīt lidojumā RIX-CPH, beidzot biju ieguvusi šo grāmatu un tik ļoti gribējās sākt to lasīt, tomēr sapratu, ka lidmašīnā nevaru. Divas dienas pirms Latvijas dzimšanas dienas, atsāku lasīt. Tik dzīvi paņēma, ka staigāju apkārt ar sajūtu, ka ārā notiek karš, varbūt tas tādēļ, ka citas lietas vēl blakus ietekmēja un beigās tik dzīva iztēles ietekme?
Iešu tālāk ar Viņi. Svešos pagalmos. Tāda viena vienīga sevis mocīšana, mācoties par mūsu vēsturi, neviena laba posma, kas būtu ildzis ilgāk par diviem gadu desmitiem.
Iepriekš lasītā A. Grūtupa Ešafots sniedza izpratni par to, kas notika sarkanarmiešu sirojumos Vācijas toreizējā teritorijā, kas tagad saucās Kaļiņingrada.
Vai arī tagad tie latvieši, kas nedzīvo Latvijā, ir ‘viņi’?
Man personīgi "Viņi. Ceļā" neizraisīja kādas īpašas emocijas, vien palīdzēja nedaudz atsvaidzināt vēsturiskos notikumus. Aizraujoša lasāmviela, kas paņem savā varā, ja patīk vēsturiskā proza.