Romāns "Cilvēka bērns" (1956) ir tēlojums par 20.gs. divdesmito gadu Latgales lauku sētas dzīvi. Grāmatas centrā ir mazais Boņuks jeb Bonifācijs. Ar septiņgadīga zēna redzējumu dažādās dzīves situācijās, lasītājs tiek iesaistīts emocionāli bagātā stāstījumā.
tik sirsnīgi un aizkustinoši par to, kā Boņs pavadīja savu bērnību, augot kārtīgā lauku ģimenē, kas mīl viens otru, mīl dabu un mīl darbu!
«Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...»
Šī grāmata man vnm būs īpaša, jo tās stāsts ir par bērnību Latgalē. Tik daudz kas no grāmatas šķiet tuvs un saprotams. Būs gan jāizlasa latgaļu valodā, jo jau lasot šo, daudzas frāzes galvā daudz labāk skanēja latgaliski.
Viens un divi un cauri. Man nav baigās domas, jo izlasīju (varbūt arī tikai pāršķirstīju) pēc iespējas ātrāk priekš literatūras. Bet es varu teikt, ka Boņuks ir tiešām sirsnīgs bērns. P.S. shout out manai māsīcai, kas man atsūtīja viņas 5h rakstīto darbu, kas man palīdzēja uzrakstīt pārbaudes darbu par šo romānu
baigi uzdirš uz sievetēm, tās grāmatā apraksta par vājāku dzimumu, uzskata, ka tās nevar darīt darbus tik labi, cik var vīrieši. un ja tās dara kaut ko varonīgu, tad tās par “puikām” sauc. nu vai zini...😾
Boņs mīl tā, ka jūt pašā sirds viducī, un tos, kurus mīl, neatdos nevienam, pat, ja nāksies iet uz citu ciemu pakaļ vai konkurentam iebakstīt ar naglu. Ārkārtīgi sirsnīgs, smieklīgs un bezgala mīļš reālisma romāns.
Tik daudz Latvijas un bērnības! Precīzāk un skaistāk kā Jānis Streičs pateikt nevar: "Ja jau esi atvēris vāku kā durvis, tad kāp droši pāri slieksnim un jūties kā savās mājās. Tikai noauj kājas! Ne tāpēc, ka grīdas mums smalkas un glaunas kā pie Rīgas kungiem, bet gan tāpēc, ka Tev kā gaidītam un mīļam viesim Bībeles laikos tiks mazgātas kājas. Tās mazgās Tava bērnība ar rīta rasu, ar palu ūdeņiem un sniegiem, kas bērnībā nevis saldēja, bet bija gaidīti svētki. Bērnība apņems Tevi, apmīļos un atklās Tavās krūtīs tik daudz laba, ka sirds no mīlestības izaugs liela kā govs." Un Āmen par šo: ".. skatoties filmu, Tu labākajā gadījumā vari tikai just līdzi un pārdzīvot. Turpretim, lasot grāmatu, Tu līdz ar Autoru kļūsti Radītājs. Tieši tāpēc literatūra ir spēcīgāka nekā kino. Autors kā burvis izsauc Tevī radīšanas prieku, un Tu radi līdz ar viņu to visu tikai no sava materiāla - savas pieredzes."
Interesanti, ka skolas laikā par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, lai gan tagad tā atrodama daudzu skolu ieteicamās literatūras sarakstā. Bet, nedaudz padomājot, loģiski - Klīdzējs ir trimdas autors, grāmata vispirms iznākusi Amerikā un Latvijā tikai pēc 90.-ajiem. Paņēmu to no sava skolēna ieteicamās literatūras kaudzītes, sāku lasīt un aizrāvos. Tik skaista grāmata. Sižetiski daudz līdzības ar Jaunsudrabiņa Balto grāmatu - mazs puika lauku sētā, tikai Latgale. Taču saturiski un pēc formas - tāds skaistums, vieglums valodā, tik daudz joku un trāpīgu vērojumu par pieaugušo dzīvi un attiecībām. Ļoti iesaku, ja nav gadījies lasīt.
It kā jau J. Streiča filmā "Cilvēka bērns" sižets ir redzēts un labi zināms, tomēr uzrunāja tās autora pārdomas par cilvēka dzīvi, lietu kārtību un būšanu šajā pasaulē. Bija īstā grāmata šim mirklim.