"Romāns, sākotnēji iecerēts kā stāsts par Latvijas vēsturi gadsimtu gaitā caur vienu muižu kā kinokameras aci, necik ilgi, – kā nereti gadās – ņēma rakstnieku savās rokās, vilka pats sev līdzi, un galu galā ir pārgrozījies stāstā, kura smaguma centrs ir 20. gadsimta Latvijas vēstures peripetijās ierautās galvenās varones, gados jaunas Vidzemes muižnieces Margarētas Šarlotes fon Lēbes skats uz pašas pasauli caur camera obscura – "tumšo jeb caurumiņa kameru", kas ir fotogrāfiska aparāta pirmatnējs tips ar caurumiņu objektīva vietā. Stāsta, ka šādu kameru ap 1500. g. esot izgudrojis Leonardo da Vinči," raksta izdevēji.
"Grāmatas nosaukums apzināti rakstīts tā, kā to izrunā. Ceru, ka latīņu valodas pazinēji piedos šo vaļību," teic Jānis Lejiņš.
"Kamera obskura" vēsta par ļoti sarežģītu periodu Latvijas vēsturē – par laika posmu no 1904. līdz 1946. gadam. Tas ir stāsts arī par Margarētas dzimtu un muižas likteni un savā ziņā – arī atgādinājums, ka Latvijas vēsture nav tikai latviešu vēsture.
Lejiņš ar savu triloģiju „Zīmogs sarkanā vaskā” jau sevi ir parādījis kā ļoti talantīgu rakstnieku un tāpēc arī „Kamera obskura” sāku lasīt ar jau augstu gaidu un intereses līmeni. Un, cepuri, nost, autoram atkal izdevās šo augsto slieksni pārkāpt, savas pozīcijas manā „labo rakstnieku sarakstā” tikai nostiprinot. Romāns ir par Latvijas vēsturi, bet no cita skatu punkta kā parasts – galvenā varone ir baronese, kura piedzīvo gan 1905. gadu( vēl kā bērns), gan 1. Pasaules karu un brīvības cīņas, gan arī 2. Pasaules karu. Viņai ļoti bieži ir jādomā: „Nu kāpēc gan tā?”. Jā tiešām, kāpēc gan tā viss notika – gana r viņiem, gan mums? Jā, tāpēc, ka tāda nu ir dzīve… Galu galā ko vēl grāmatai vajag – ir gan aizraujošs sižets, gan pārdomas…
Ļoti aizraujoša un arī nezināmu faktu atklājoša grāmata. Priecājos, ka latviešiem paveicies ar tādu autoru. No visām Lejiņa grāmatām šī man ir vismīļākā. Iesaku vēstures mīļotājiem.