What do you think?
Rate this book
Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti
Kas notiek Purpura karaļa galmā? Tur dejo Uguns ragana un klīst Āksts, prasmēs sacenšas nimfu meitas un cilvēku meitene bezcerīgi iemīlas ledus vīrietī, tur pagultē mitinās mājas gariņš zeķēdājs un vecu dzērāju moka balto velniņu pūļi, tur akmens cellē mirst no tālas planētas ieradusies ragana, bet jūras krastā sēd Vecītis un izzvejo zelta zivtiņu ar ļauniem nolūkiem...
Maģija, smiekli, piedzīvojumi un krāšņas iztēles virpuļi savijas pirmajā latviešu autoru fantāzijas un fantastikas žanru stāstu krājumā "Purpura karaļa galmā".
Maģija, smiekli, piedzīvojumi un krāšņas iztēles virpuļi savijas pirmajā latviešu autoru fantāzijas un fantastikas žanru stāstu krājumā "Purpura karaļa galmā".
312 pages, Hardcover
First published January 1, 2013
2 people are currently reading
63 people want to read
About the author
Didzis Sedlenieks
3 books1 followerDidzis ir absolvējis Rīgas pirmo vidusskolu un pēc tās- Latvijas Universitāti.
Strādājis par tulkotāju kā arī žurnālistu. Didža hobiji ir kalnu slēpošana un kajaki.
" Pirmo reizi ar grāmatām saskāros tieši un visai sāpīgi. Vectēva kabinetā bija milzīgs grāmatplaukts – līdz pašiem griestiem. Kādu dienu sakārojās tuvāk iepazīties ar grezni iesietajām Meijera enciklopēdijām, kas nelaimīgā kārtā atradās pašā augstākajā plauktā. Tālākais patiesībā nebūtu jāstāsta, jo katrs pats var iztēloties, kas notiek, ja piecgadīgs zeņķis rāpjas augšā pa grāmatplauktu. Tieši tā – kāds plaukts bija nestabilāks par citiem. Pēc maza lidojuma biju uz grīdas un zem pamatīgas grāmatu grēdas.
Man patīk stāsta forma, patīk fantastika un fantāzija, patīk izklaide ar grāmatu rokā. Kāpēc gan to nepiedāvāt arī citiem? Lūdzu, lidosim kopā fantāzijas laukos ar fantastikas spārniem!"
Strādājis par tulkotāju kā arī žurnālistu. Didža hobiji ir kalnu slēpošana un kajaki.
" Pirmo reizi ar grāmatām saskāros tieši un visai sāpīgi. Vectēva kabinetā bija milzīgs grāmatplaukts – līdz pašiem griestiem. Kādu dienu sakārojās tuvāk iepazīties ar grezni iesietajām Meijera enciklopēdijām, kas nelaimīgā kārtā atradās pašā augstākajā plauktā. Tālākais patiesībā nebūtu jāstāsta, jo katrs pats var iztēloties, kas notiek, ja piecgadīgs zeņķis rāpjas augšā pa grāmatplauktu. Tieši tā – kāds plaukts bija nestabilāks par citiem. Pēc maza lidojuma biju uz grīdas un zem pamatīgas grāmatu grēdas.
Man patīk stāsta forma, patīk fantastika un fantāzija, patīk izklaide ar grāmatu rokā. Kāpēc gan to nepiedāvāt arī citiem? Lūdzu, lidosim kopā fantāzijas laukos ar fantastikas spārniem!"
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 19 of 19 reviews
December 18, 2016
Beigās grāmata patika daudz labāk, kā biju gaidījusi, par cik ķēros klāt ar visai kritisku aci.
Daži stāsti, jā, tika izlasīti un visai drīz pagaisa no atmiņas, citi, lai arī interesanti, nāca ar paredzamām beigām, citiem bija jāžēlojas, ka atrisinājums sanāca tāds, nekāds, tikai spekulējot par to, kas ir reāls un kas patiesi notika, tā arī dažiem stāstiem bija jāsodās, ka tas ir tikai īstāsts, jo tam piemita potenciāls, arī vajadzība būt garākam, iespaidīgākam, savādāk šķita beidzamies sajūtās nebeidzies.
Bet noteikti bija tie stāsti, nešaubos ar redaktoru un izdevēju viltību, atstāti grāmatas beigu daļā, lai atstātu uz patīkamākas gala nots, kamēr sākums varbūt aizmirsies. Starp stāstiem tiešām atradās interesantas pērles, kas piedāvāja savādāku skatījuma punktu uz ierastiem stāstu sižetiem, tā arī lika aizdomāties par dažādiem nākotnes scenārijiem, jo anti-utopijas tematika atkārtojās ļoti daudzos, dažkārt piemetot arī apokalipses piegaršu.
Īstāsts ar pašas grāmatas nosaukumu "Purpura karaļa galmā" tad man pašai sirdi arī personiski visvairāk iekrita, jo pat ja tur plīvoja daudz izsapņotu vīziju, kas nesa sajūtas vairāk, kā sižeta pagriezienus, tieši sajūta bija tā, kas atmiņā palika vislabāk, piedodot papildus toni visai grāmatai kopumā. Skaisti uzrakstīs un tēli ir atmiņā paliekoši.
Kopumā varu teikt, ka savādāk nemaz nevarēja paredzēt, ka starp stāstiem tiks atrasti favorīti un tad favorīti ir tie, kurus gribēsies pārlasīt, kamēr daļa citu stāstu drīz no atmiņas pagaisīs, lai arī nevar noliegt, tie nesa patīkamu ienesumu Latvijas fantastikas un fantāzijas žanrā.
Daži stāsti, jā, tika izlasīti un visai drīz pagaisa no atmiņas, citi, lai arī interesanti, nāca ar paredzamām beigām, citiem bija jāžēlojas, ka atrisinājums sanāca tāds, nekāds, tikai spekulējot par to, kas ir reāls un kas patiesi notika, tā arī dažiem stāstiem bija jāsodās, ka tas ir tikai īstāsts, jo tam piemita potenciāls, arī vajadzība būt garākam, iespaidīgākam, savādāk šķita beidzamies sajūtās nebeidzies.
Bet noteikti bija tie stāsti, nešaubos ar redaktoru un izdevēju viltību, atstāti grāmatas beigu daļā, lai atstātu uz patīkamākas gala nots, kamēr sākums varbūt aizmirsies. Starp stāstiem tiešām atradās interesantas pērles, kas piedāvāja savādāku skatījuma punktu uz ierastiem stāstu sižetiem, tā arī lika aizdomāties par dažādiem nākotnes scenārijiem, jo anti-utopijas tematika atkārtojās ļoti daudzos, dažkārt piemetot arī apokalipses piegaršu.
Īstāsts ar pašas grāmatas nosaukumu "Purpura karaļa galmā" tad man pašai sirdi arī personiski visvairāk iekrita, jo pat ja tur plīvoja daudz izsapņotu vīziju, kas nesa sajūtas vairāk, kā sižeta pagriezienus, tieši sajūta bija tā, kas atmiņā palika vislabāk, piedodot papildus toni visai grāmatai kopumā. Skaisti uzrakstīs un tēli ir atmiņā paliekoši.
Kopumā varu teikt, ka savādāk nemaz nevarēja paredzēt, ka starp stāstiem tiks atrasti favorīti un tad favorīti ir tie, kurus gribēsies pārlasīt, kamēr daļa citu stāstu drīz no atmiņas pagaisīs, lai arī nevar noliegt, tie nesa patīkamu ienesumu Latvijas fantastikas un fantāzijas žanrā.
February 7, 2017
Godīgi sakot, pusei no stāstiem droši vien īstā vieta būtu bijusi atvilkne, no kuras tos izcelt krietni vēlāk, kad autori būs radījuši jau ko krietni labāku, kas mazāk izskatītos pēc skolnieciskiem vingrinājumiem rakstīšanā.
No tās otras puses es gribētu izcelt Artūra Dedža "Snaudas ekspertu", Didža Sedlenieka "Kvarku pavēlnieku" un varbūt vēl Daces Znotiņas humorīgo stāstiņu "Ēšanas traucējumi".
Kas grāmatai piešķir lielāku vērtību par atsevišķo stāstu kvalitāti, ir kopaina, kas sniedz ieskatu tēmās un stilos, kas interesē latviešu fantastus.
No tās otras puses es gribētu izcelt Artūra Dedža "Snaudas ekspertu", Didža Sedlenieka "Kvarku pavēlnieku" un varbūt vēl Daces Znotiņas humorīgo stāstiņu "Ēšanas traucējumi".
Kas grāmatai piešķir lielāku vērtību par atsevišķo stāstu kvalitāti, ir kopaina, kas sniedz ieskatu tēmās un stilos, kas interesē latviešu fantastus.
March 21, 2025
Stāstu krājumus (it īpaši dažādu autoru stāstu) ir grūti novērtēt, jo noteikti būs stāsti, kuri liksies labāki, un stāsti, kuri liksies sliktāki. Kopumā par šo stāstu izlasi - lielākajai daļai no autoriem šī bija pirmā publikācija un diemžēl tas bija redzams, jo daudzi stāsti likās nenoslīpēti līdz galam.
Ieliku trīs zvaigznes, jo grāmata dod iespēju ielūkoties Latvijas autoru fantāzijas un fantastikas jomā un tās dažādībā, kā arī nelielu avansu lielai daļai autoru, kuriem šie stāsti bija pirmā publikācija.
Ieliku trīs zvaigznes, jo grāmata dod iespēju ielūkoties Latvijas autoru fantāzijas un fantastikas jomā un tās dažādībā, kā arī nelielu avansu lielai daļai autoru, kuriem šie stāsti bija pirmā publikācija.
May 15, 2014
Ļoti dažādi.
No vienas puses ir Sedlenieka mēģinājumi savienot fantastiku ar humoru, kas beigās stāstu tikai trivializē. Vai arī Braučas vampīrstāsts, kurā, mēģinot par daudz nerādīt šausmīgo, tas ir padarīts līdz nekaitīgumam neredzams.
No otras puses ir Līgas Sproģes Raiannonas turnīrs, kas izceļas ar sekmīgi noturētu noslēpuma un brīnuma sajūtu. Ir Armanda Skuteļa Kritusī zvaigzne, kas ar dažiem atsevišķiem momentiem apvērš stāsta virzības gaidas, pie reizes padarot visumu daudzkārt plašāku.
Un tad ir tā vidusdaļa, kura vienkārši nespēj mani uzrunāt. Piemēram, titulstāsts Purpura karaļa galmā.
Kā vienmēr ar krājumiem, ir vēlme vērtēt katru darbu atsevišķi. It īpaši ar šādu tematiski nesaistītu krājumu. Bet sistēma prasa izvērtēt kopumā. Tad kopumā – labākie darbi mudināja lasīt vēl, vājākie – rakstīt pašam.�
No vienas puses ir Sedlenieka mēģinājumi savienot fantastiku ar humoru, kas beigās stāstu tikai trivializē. Vai arī Braučas vampīrstāsts, kurā, mēģinot par daudz nerādīt šausmīgo, tas ir padarīts līdz nekaitīgumam neredzams.
No otras puses ir Līgas Sproģes Raiannonas turnīrs, kas izceļas ar sekmīgi noturētu noslēpuma un brīnuma sajūtu. Ir Armanda Skuteļa Kritusī zvaigzne, kas ar dažiem atsevišķiem momentiem apvērš stāsta virzības gaidas, pie reizes padarot visumu daudzkārt plašāku.
Un tad ir tā vidusdaļa, kura vienkārši nespēj mani uzrunāt. Piemēram, titulstāsts Purpura karaļa galmā.
Kā vienmēr ar krājumiem, ir vēlme vērtēt katru darbu atsevišķi. It īpaši ar šādu tematiski nesaistītu krājumu. Bet sistēma prasa izvērtēt kopumā. Tad kopumā – labākie darbi mudināja lasīt vēl, vājākie – rakstīt pašam.�
March 15, 2014
Pateicoties ļoti jaukai blogerei - Tējtasītei, tiku pie sava “Purpura karaļa galmā” eksemplāra. Teikšu kā ir, pašā sākumā, kad šī grāmata iznāca, biju nolēmusi to nelasīt. Tikai ar laiku kaut kas mainījās manī, kļuvu piekļāvīgāka un sāku sev pielaist tautiešu veikumus. Respektīvi, sāku lasīt pašmāju autoru darbus. Un ziniet, es neteiktu, ka nožēloju. Bet, tagad par pašu grāmatu…
Grāmatu sarakstījis ļoti ineteresants kolektīvs. Pietam ar vienu no autorēm esam pazīstamas. Katram no autoriem ir savs stils, virziens un skatījums. No visiem 16 stāstiem, man ir divi vismīļākie, bet par visu pēc kārtas.
Didzis Sedlenieks sarakstīja divus grāmatā iekļāutos stāstus – “Kvarku pavēlnieks” un “Cūka”. Piemais man šķita jau kaut kur tā kā manīts (neapvainoju plaģīātismā), vienkārši sižets šķita pazīstams, jeb man kā lasītājai tas šķita paredzams. Bet man patika, vien stāstu varēja mazliet, mazliet apslīpēt. Otrs stāsts man savukārt nepatika, jo arī tur es zināju beigas, kuras man, pat tās apzinoties, galā izraisīja nepatīkamas sajūtas. Un šis stāsts nez kāpēc man atgādināja pasen redzēto, latviešu filmu “Mona”. Lai gan, autors malacis, viņam ir kur augt. Abi stāsti bija atšķirīgi, tādēļ domāju, ka autors spēj pielāgoties un, tas ir apsveicami. Jo nebūs Ctrl+Paste.
Divi mīlīgie Daces Znotiņas stāsti – “Glābiņš” un “Ēšanas traucējumi” lasot lika pasmaidīt. Patika ka autore savij savas domas. Abi stāsti ir baudāmi un, tos pat var lasīt maziem bērniem priekšā. Sižetu nav vērts atstāstīt, jo šie darbi vienkārši IR jāizlasa. Es pat vēlētos, lai autore turpina rakstīts šāda stila stāstus. Noteikti nākotnē tie kļūtu tikpat pazīstami un tautai mīļi, ka Ziedoņa “Epifānijas”. Šie divi stāsti ir burvīgi.
Ilzes Eņģeles stāsti “Punkts pie apvāršņa” un “T-persona”, šķita realistiski. Un, kādēļ, lai kas tāds, kas notika ar varoņiem nenotiktu nākotnē? Vai arī iespējams kas tāds jau tagad notiek, tikai mēs, mirstīgie par to nenojaušam. Stāsti bija atsvaidzinoši un tos izlasot sāku domāt, nez, kas grāmatā būs atrodams tālāk? Neteikšu, ka nepatika, bija interesanti.
Rakstnieci un visādi citādi burvīgo meiteni Līgu Ezeru iepazinu pirms vairākiem gadiem. Un, kad uzzināju, ka viņas sarakstītais stāsts ir iekļauts šajā grāmatā – nopriecājos. Esmu lasījusi arī citus Līgas darbus un vienmēr pārsteidza. Lai gan man ir kāds cits mīļāks Līgas sarakstīts stāsts, stāstu “Zemes smarža” es vienkārši apriju. Varbūt tādēļ, ka man ir pazīstams viņas stils!? Lai kā arī būtu, prieks, ka viņa turpina. Un turpina savā vienreizējā, savdabīgā stilā.
Stāstu “Kaimiņiene”, kuru sarakstīja Santa Brauča izlasīju ātri, bet diemžēl tas mani neaizrāva. Tajā manuprāt kaut kā pietrūka, vai arī man, kā rūdītai lasītājai tas nesniedza ticamības momentu. Nebija slikts, bet…
Vilis Kasims ar savu stāstu “Nemiera gars” atgrieza mani pie ieinteresētības par grāmatu. Pēc raksta “Kaimiņiene” izlasīšanas man vienkārši bija vēlme grāmatu nolikt malā un aizmirst par tās esamību. Vilis radīja citādāku pasauli un iespaidus par to. Līdz pat pēdējām vārdam biju piekalta stāstam. Un, ja autors spēs noturēt savu latiņu un turpinās tādā pašā virzienā – es labprāt lasīšu viņa stāstus arī turpmāk.
Un beidzot esam nonākuši līdz manam favorītam. Stāstam “Ledus”, kuru saralstījusi Santa Senkāne. Kā rakstīju iekš Twitter – Šis stāsts mani aizkustināja. Pats stāsts sarakstīts dienasgrāmatas veidā, ļoti vegli lasāms un ĻOTI aizraujošs. Ļoti patik, tik ļoti, ka to pat pārlasīju. Tā vien gribās autorei iedot lielu cepumu kārbu, trāpija, aizkustināja, aizrāva.
Guntis Eņģelis ar savu stāstu “Krātiņš” mani sasmīdināja. Un, es biju savā galvā izdomājusi vismaz desmit dažādus nobeigumus, pat īsto, tikai es tā arī līdz galam neticēju, ka notiks tieši tā, kā autors šo stāstu pabeidza. Bet pabeidza labi, uzliekot lielu, treknu punktu. Īsi un kodolīgi.
“Stāsts par kādām beigām”, kuru mums pastāstīja autore Kristīne Zute, bija atsvaidzinošs un mazliet nežēlīgs savā vienkāršībā. Tas mums parāda to, ko neredzam. Neredzam mēs tās lietas, kuras nodarām citiem. Patika, bet likās mazliet pārforsēts ar savu ticamību. Patika, bet neiemīlēju šo stāstu.
Pagātnē vai arī pirmsākumos mūs aizveda rakstnieks Armands Skutelis ar savu savdabīgo stāstu “Kritusī Zvaigzne”. Man tas ļoti patika, izlasīju, pasmaidīju un noliku grāmatu malā, domājot, ka šo stāstu varēja arī mazliet garāku pastiept. Domāju, ka šāda veida stāsts varētu patikt arī vīriešu kārtas pārstāvjiem, tāds vīrišķīgs un interesants. Patika tas, ka autors ir izvēlējies stāsta varoņiem vārdus, kurus var viegli atcerēties un nesanāca sajukt. Manuprāt ir svarīgi izvēlēties varoņiem.
Otrs mīļākais, vai arī VISMĪĻĀKAIS stāsts no šī rakstu krājuma ir “Raiannonas turnīrs”, kuru sarakstīja Līga Sproģe. Šis stāsts ir vienreizējs, tas mani aizrāva tik ļoti, ka par Kaleas piedzīvojumiem man būtu bijusi vēlme lasīt nevis stāstu, bet veselu grāmatu un, jo biezāku, jo labāku. To arī esmu caur Twitter rakstījusi arī pašai autorei. :) Ļoti patika šis stāsts un, tiešām bija vērts lasīt visus iepriekšējos stāstus, lai tikai nokļūtu līdz šim. Līga ir malacis un, ceru viņa sadūšosies uzrakstīt par stāsta varoņiem aŗi kaut ko garāku.
Artūrs Dedzis ar savu stāstu “Snaudas eksmerts” aizved grāmatas lasītājus gandrīz līdz beigām. Stāsts ir savdabīgs un vietām arī aizraujošs. Vienīgi beigas es jau paredzēju netikusi vēl līdz stāsta vidum. Neteikšu, ka nepatika, bija interesanti lasīt autora domu lidojumu.
Grāmatu noslēdz stāsts, kura nosaukums rotā tās vāku. Arnis Buka sarakstīja stastu “Purpura karaļa galmā”. Teikšu kā ir man šis stāsts nepatika. Ja man tagad pajautātu, kas tad īsti bija stāsta varoņi, es nezinātu ko atbildēt. Es pat izlasot nesapratu tā jēgu. To izlasīju paralēli tektam, tikai un vienīgi ķeksīša pēc. Stāsts šķita TIK muļķīgs un neaizraujošs, ka ik pa laikam skaitīju lapas ar domu – “Nu KAD beidzot es tikšu pie pēdējā vāka.” Vairāk man arī nav ko par šo stāstu teikt.
- – -
Kopumā man šī grāmata patika. Un es esmu sajūsmā, ka šo grāmatu tomēr dabūju savā īpašumā un izlasīju. Ir jauki, ka jaunie autori nebaidās un savus stāstus parāda pasaulei. Kā arī jāsaka milzīgs PALDIES izdevniecībai “Zvaigzne”, kura deva iespēju jaunajiem autoriem sevi pierādīt.
Grāmatu sarakstījis ļoti ineteresants kolektīvs. Pietam ar vienu no autorēm esam pazīstamas. Katram no autoriem ir savs stils, virziens un skatījums. No visiem 16 stāstiem, man ir divi vismīļākie, bet par visu pēc kārtas.
Didzis Sedlenieks sarakstīja divus grāmatā iekļāutos stāstus – “Kvarku pavēlnieks” un “Cūka”. Piemais man šķita jau kaut kur tā kā manīts (neapvainoju plaģīātismā), vienkārši sižets šķita pazīstams, jeb man kā lasītājai tas šķita paredzams. Bet man patika, vien stāstu varēja mazliet, mazliet apslīpēt. Otrs stāsts man savukārt nepatika, jo arī tur es zināju beigas, kuras man, pat tās apzinoties, galā izraisīja nepatīkamas sajūtas. Un šis stāsts nez kāpēc man atgādināja pasen redzēto, latviešu filmu “Mona”. Lai gan, autors malacis, viņam ir kur augt. Abi stāsti bija atšķirīgi, tādēļ domāju, ka autors spēj pielāgoties un, tas ir apsveicami. Jo nebūs Ctrl+Paste.
Divi mīlīgie Daces Znotiņas stāsti – “Glābiņš” un “Ēšanas traucējumi” lasot lika pasmaidīt. Patika ka autore savij savas domas. Abi stāsti ir baudāmi un, tos pat var lasīt maziem bērniem priekšā. Sižetu nav vērts atstāstīt, jo šie darbi vienkārši IR jāizlasa. Es pat vēlētos, lai autore turpina rakstīts šāda stila stāstus. Noteikti nākotnē tie kļūtu tikpat pazīstami un tautai mīļi, ka Ziedoņa “Epifānijas”. Šie divi stāsti ir burvīgi.
Ilzes Eņģeles stāsti “Punkts pie apvāršņa” un “T-persona”, šķita realistiski. Un, kādēļ, lai kas tāds, kas notika ar varoņiem nenotiktu nākotnē? Vai arī iespējams kas tāds jau tagad notiek, tikai mēs, mirstīgie par to nenojaušam. Stāsti bija atsvaidzinoši un tos izlasot sāku domāt, nez, kas grāmatā būs atrodams tālāk? Neteikšu, ka nepatika, bija interesanti.
Rakstnieci un visādi citādi burvīgo meiteni Līgu Ezeru iepazinu pirms vairākiem gadiem. Un, kad uzzināju, ka viņas sarakstītais stāsts ir iekļauts šajā grāmatā – nopriecājos. Esmu lasījusi arī citus Līgas darbus un vienmēr pārsteidza. Lai gan man ir kāds cits mīļāks Līgas sarakstīts stāsts, stāstu “Zemes smarža” es vienkārši apriju. Varbūt tādēļ, ka man ir pazīstams viņas stils!? Lai kā arī būtu, prieks, ka viņa turpina. Un turpina savā vienreizējā, savdabīgā stilā.
Stāstu “Kaimiņiene”, kuru sarakstīja Santa Brauča izlasīju ātri, bet diemžēl tas mani neaizrāva. Tajā manuprāt kaut kā pietrūka, vai arī man, kā rūdītai lasītājai tas nesniedza ticamības momentu. Nebija slikts, bet…
Vilis Kasims ar savu stāstu “Nemiera gars” atgrieza mani pie ieinteresētības par grāmatu. Pēc raksta “Kaimiņiene” izlasīšanas man vienkārši bija vēlme grāmatu nolikt malā un aizmirst par tās esamību. Vilis radīja citādāku pasauli un iespaidus par to. Līdz pat pēdējām vārdam biju piekalta stāstam. Un, ja autors spēs noturēt savu latiņu un turpinās tādā pašā virzienā – es labprāt lasīšu viņa stāstus arī turpmāk.
Un beidzot esam nonākuši līdz manam favorītam. Stāstam “Ledus”, kuru saralstījusi Santa Senkāne. Kā rakstīju iekš Twitter – Šis stāsts mani aizkustināja. Pats stāsts sarakstīts dienasgrāmatas veidā, ļoti vegli lasāms un ĻOTI aizraujošs. Ļoti patik, tik ļoti, ka to pat pārlasīju. Tā vien gribās autorei iedot lielu cepumu kārbu, trāpija, aizkustināja, aizrāva.
Guntis Eņģelis ar savu stāstu “Krātiņš” mani sasmīdināja. Un, es biju savā galvā izdomājusi vismaz desmit dažādus nobeigumus, pat īsto, tikai es tā arī līdz galam neticēju, ka notiks tieši tā, kā autors šo stāstu pabeidza. Bet pabeidza labi, uzliekot lielu, treknu punktu. Īsi un kodolīgi.
“Stāsts par kādām beigām”, kuru mums pastāstīja autore Kristīne Zute, bija atsvaidzinošs un mazliet nežēlīgs savā vienkāršībā. Tas mums parāda to, ko neredzam. Neredzam mēs tās lietas, kuras nodarām citiem. Patika, bet likās mazliet pārforsēts ar savu ticamību. Patika, bet neiemīlēju šo stāstu.
Pagātnē vai arī pirmsākumos mūs aizveda rakstnieks Armands Skutelis ar savu savdabīgo stāstu “Kritusī Zvaigzne”. Man tas ļoti patika, izlasīju, pasmaidīju un noliku grāmatu malā, domājot, ka šo stāstu varēja arī mazliet garāku pastiept. Domāju, ka šāda veida stāsts varētu patikt arī vīriešu kārtas pārstāvjiem, tāds vīrišķīgs un interesants. Patika tas, ka autors ir izvēlējies stāsta varoņiem vārdus, kurus var viegli atcerēties un nesanāca sajukt. Manuprāt ir svarīgi izvēlēties varoņiem.
Otrs mīļākais, vai arī VISMĪĻĀKAIS stāsts no šī rakstu krājuma ir “Raiannonas turnīrs”, kuru sarakstīja Līga Sproģe. Šis stāsts ir vienreizējs, tas mani aizrāva tik ļoti, ka par Kaleas piedzīvojumiem man būtu bijusi vēlme lasīt nevis stāstu, bet veselu grāmatu un, jo biezāku, jo labāku. To arī esmu caur Twitter rakstījusi arī pašai autorei. :) Ļoti patika šis stāsts un, tiešām bija vērts lasīt visus iepriekšējos stāstus, lai tikai nokļūtu līdz šim. Līga ir malacis un, ceru viņa sadūšosies uzrakstīt par stāsta varoņiem aŗi kaut ko garāku.
Artūrs Dedzis ar savu stāstu “Snaudas eksmerts” aizved grāmatas lasītājus gandrīz līdz beigām. Stāsts ir savdabīgs un vietām arī aizraujošs. Vienīgi beigas es jau paredzēju netikusi vēl līdz stāsta vidum. Neteikšu, ka nepatika, bija interesanti lasīt autora domu lidojumu.
Grāmatu noslēdz stāsts, kura nosaukums rotā tās vāku. Arnis Buka sarakstīja stastu “Purpura karaļa galmā”. Teikšu kā ir man šis stāsts nepatika. Ja man tagad pajautātu, kas tad īsti bija stāsta varoņi, es nezinātu ko atbildēt. Es pat izlasot nesapratu tā jēgu. To izlasīju paralēli tektam, tikai un vienīgi ķeksīša pēc. Stāsts šķita TIK muļķīgs un neaizraujošs, ka ik pa laikam skaitīju lapas ar domu – “Nu KAD beidzot es tikšu pie pēdējā vāka.” Vairāk man arī nav ko par šo stāstu teikt.
- – -
Kopumā man šī grāmata patika. Un es esmu sajūsmā, ka šo grāmatu tomēr dabūju savā īpašumā un izlasīju. Ir jauki, ka jaunie autori nebaidās un savus stāstus parāda pasaulei. Kā arī jāsaka milzīgs PALDIES izdevniecībai “Zvaigzne”, kura deva iespēju jaunajiem autoriem sevi pierādīt.
May 7, 2023
Ar kaut ko ir jāsāk. Pirmais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums (tapis vairāk kā pirms 10 gadiem). Citējot vienu no stāstu autorēm:
Uz izlasīt jebkuru grāmatu. Ja ne baudai, tad mācību nolukā. Vivat Valerian!
"Balderiāna saknes gabali istabas stūros palīdzēs uzturēt harmoniju."
Uz izlasīt jebkuru grāmatu. Ja ne baudai, tad mācību nolukā. Vivat Valerian!
July 7, 2019
butu devis tikai 1 zvaigzni, bet ieliku 2 ar nopelnu ka pedejais stasts bija kautcik jedzigs
March 2, 2015
Man jāpiekrīt visiem pārējiem par to, ka nav iespējams vērtēt visu grāmatu ar labi vai slikti. Varbūt var vērtēt to, kā izvēlēti stāsti, ko iekļaut krājumā - vairāk slikti nekā labi, taču tas laikam tāpēc, ka vienam sliktam stāstam piemīt tā īpašība sabojāt uzreiz visu. Nu, tāpat kā viena krāsas pile, kas būtu tas švakais stāsts, litrā dzidra ūdens pret vienu ūdens pili litrā krāsas; skaidrs, kuram piemīt lielāks spēks izcelties. Šoreiz tā viena netīŗās krāsas pile ir "Ledus", un es nudien nesaprotu, kādam cilvēkam jābūt, lai spētu pilnā nopietnībā ko tādu sarakstīt, kāds ir tas cilvēks, kas uzskatījis to par vienu no 16 konkursa uzvarētājiem (vai tiešam Zvaigznes konkursā bija tik maz dalībnieku?) un jo vairāk kas darās galvā visiem tiem, kas nekaunas to atzīt par labu darbu. Nopietni. Varbūt ja es būtu uz "Krēslu" pasista 16 gadīga tīne..
Protams, nav jau viss tik slikti. "Cūka", kaut arī paredzams, ar savu nežēlību un asumu iekrita atmiņā uzreiz; viņam pievienojas un visu krājumu virs ūdens palīdz noturēt "Stāsts par kādām beigām", kurš, arī būdams ar visādiem velniņiem un ko vēl ne, ir tik patiesi skarbs, ka pat neērti paliek; pats "Purpura karaļa galmā" arī atstāj pozitīvas atmiņas, kaut arī es varbūt nemaz nesapratu visu, kas tur pateikts, tur darbs kādam ļoti pieredzējušam literatūrzinātniekam, kam nav nekā labāka, ko darīt, un tas ir labi - vienīgais stāsts, kurš tiešām pieprasa kādu piepūli arī no mūsu puses; tad vēl interesanti, bet tikai interesanti bija "Kritusī zvaigzne" un "Snaudas eksperts", taču personīgais favorīts noteikti ir "Krātiņā". Atzīšos, ka nebiju gan iedomājies par tādu iznākumu, bet vismaz beigās nebija jātēlo pārsteigums, kuru autors noteikti tika gaidījis. Tātad uzdevums izpildīts.
Pārējos var arī nelasīt.
Divas zvaigznes no piecām par stāstu izvēli, atsevišķiem minētajiem stāstiem pa četrām, kopā laikam 3 sanāk.
Protams, nav jau viss tik slikti. "Cūka", kaut arī paredzams, ar savu nežēlību un asumu iekrita atmiņā uzreiz; viņam pievienojas un visu krājumu virs ūdens palīdz noturēt "Stāsts par kādām beigām", kurš, arī būdams ar visādiem velniņiem un ko vēl ne, ir tik patiesi skarbs, ka pat neērti paliek; pats "Purpura karaļa galmā" arī atstāj pozitīvas atmiņas, kaut arī es varbūt nemaz nesapratu visu, kas tur pateikts, tur darbs kādam ļoti pieredzējušam literatūrzinātniekam, kam nav nekā labāka, ko darīt, un tas ir labi - vienīgais stāsts, kurš tiešām pieprasa kādu piepūli arī no mūsu puses; tad vēl interesanti, bet tikai interesanti bija "Kritusī zvaigzne" un "Snaudas eksperts", taču personīgais favorīts noteikti ir "Krātiņā". Atzīšos, ka nebiju gan iedomājies par tādu iznākumu, bet vismaz beigās nebija jātēlo pārsteigums, kuru autors noteikti tika gaidījis. Tātad uzdevums izpildīts.
Pārējos var arī nelasīt.
Divas zvaigznes no piecām par stāstu izvēli, atsevišķiem minētajiem stāstiem pa četrām, kopā laikam 3 sanāk.
January 24, 2014
The last story added a good aftertaste to the book. Otherwise I had an urge to finish it and start reading something more to my taste several times throughout the book. There were several authors I've mentioned before who left me with interest in a longer and broader story, now Arnis Buka and his "Purpura karaļa galmā" stands with them. He has the best flow of words, the best development of story, awesome expression and use of comparisons (made it very enjoyable to read) and some hard-boiled hidden ideas that rooted deeply in the texts.
Some authors are on the right path but are lacking the right tongue, way of expression, cunning intrigue and other vital properties that sum up in an awesome work of literature.
Some authors are on the right path but are lacking the right tongue, way of expression, cunning intrigue and other vital properties that sum up in an awesome work of literature.
April 6, 2013
Šie stāsti ieved pārsteidzošās fantāzijas un fantastikas pasaulē, ko radījuši latviešu rakstnieki. Dažus var nosaukt par pasakām,bet citi bija dziļi emocionāli darbi. Kopumā no 13 autoriem visvairāk piesaistīja: Līga Ezera- „Zemes smarža”, kurā savijās nākotnes redzējums ar pagātnes mītiem un notikumiem; Vilis Kasims-„Nemiera gars”, tajā bija man tik tuvā tēma par grāmatu likteni cilvēku dzīvēs; Santa Senkāne-„Ledus”, emocionālu jūtu, kas saistīja cilvēku ar bez jūtām veidotu radījumu, caurstrāvots; Kristīne Zute- „Stāsts par kādām beigām”, rūgta realitāte ar nedaudz pārdabisko piesitienu. Un topa augšgalā- Līga Sproģe-„Raiannonas turnīrs, kas liek aizdomāties par to, kā mūsu vēlmes un mērķi saskan ar likteņa lemto.
July 28, 2013
Pārsteidzoši labs stāstu krājums. Protams, darbu kvalitāte svārstās (un būtu dīvaini otrādi: galu galā, grāmatai ir 13 autori), un daži stāsti ir diezgan vāji (postmoderniskas spēles ar pasakām nemaz neizklaidē), tomēr pārsvarā tie ir vismaz apmierinoši un neapnīk jau otrajā lappusē.
Visievērojamākie stāsti:
- "Raiannonas turnīrs": autore pārcentās ar rituālu aprakstiem, tomēr stāsta pasaulīte un personāži ir ļoti pievilcīgi;
- "Krātiņš": laba ideja;
- "Snaudas eksperts": ideja nav gluži oriģināla, negaidīts nobeigums, interesantas attiecības starp noziedzniekiem (stāsta tehniskajos apstākļos).
Visievērojamākie stāsti:
- "Raiannonas turnīrs": autore pārcentās ar rituālu aprakstiem, tomēr stāsta pasaulīte un personāži ir ļoti pievilcīgi;
- "Krātiņš": laba ideja;
- "Snaudas eksperts": ideja nav gluži oriģināla, negaidīts nobeigums, interesantas attiecības starp noziedzniekiem (stāsta tehniskajos apstākļos).
February 23, 2016
Kad paņēmu rokās grāmatu, mani apbūra fantastiskais noformējums - domāju, ka tajā būs latviešu pasakas ar mūsdienu piesitienu, tādas, kuras varētu lasīt priekšā bērniem. Kļūdījos.
Darbi bija pilni ar nāvi, vardarbību, slepkavībām un skumjām. Arī stāstu kvalitāte stipri variēja.
Ar baudu izlasīju A. Dedža stāstu - interesants sižets un raits vārdu plūdums. Atmiņā palikuši arī A. Buka, K. Zutes darbi.
Grāmatu noteikti ir vērts izlasīt. Tiesa, grāmata šķistu daudz labāka, ja pāris stāsti tiktu izfiltrēti (piemēram, 'cūka' bija tāds prasts dzērāju stāsts; 'kaimiņiene' likās pliekans darbs) ...
Darbi bija pilni ar nāvi, vardarbību, slepkavībām un skumjām. Arī stāstu kvalitāte stipri variēja.
Ar baudu izlasīju A. Dedža stāstu - interesants sižets un raits vārdu plūdums. Atmiņā palikuši arī A. Buka, K. Zutes darbi.
Grāmatu noteikti ir vērts izlasīt. Tiesa, grāmata šķistu daudz labāka, ja pāris stāsti tiktu izfiltrēti (piemēram, 'cūka' bija tāds prasts dzērāju stāsts; 'kaimiņiene' likās pliekans darbs) ...
July 2, 2015
Bija darbi, kas patiesi patika, taču kopumā to izrādījās daudz mazāk, kā to, kas šķita par īsu (vai garu), par neveiklu. Idejas labas, bet manuprāt, darbi iegūtu, ja būtu pie tiem vēl vairāk piestrādāts. Taču kā celmlaužgrāmatai šajā žanrā šim krājum noteikti ir izdevies daudz panākt un ceru, ka tas iedibinās labu tradīciju šādus krājumus izdot regulāri.
December 28, 2015
ir labi, bet pārāk ilgi vilku garumā un tāpēc tagad neatceros daļu stāstu. pie 2 arī padevos - ja neuzrunā pirmās lapas un pa vidu arī nekas interesants nenotiek - nav vērts. vislabākie bija Līgas un tas 2 planētu stāstiņi.
August 7, 2014
Šis īsstāstu apkopojums bija kā neona izkārtne ar paziņojumu, ka, jā, latviešu var! Ļoti oriģinālas idejas, dažas no tām gan ne tik ļoti patika (vai šķita dīvainas), bet liela daļa tiešām "ievilka" mani savās skavās. :)
August 12, 2014
Es nenožēloju, ka izlasīju, bet man stipri traucēja stāstu ārkārtīgā dažādība - kā vienā pasaulē esmu ielasījusies, tā stāsts beidzas un mani iemet pilnīgi jaunā un pilnīgi savādākā pasaulē. Daži stāsti man subjektīvi patika, par dažiem man nebija skaidrs, kāpēc tie vispār ir saraktīti.
August 25, 2015
Grāmatā bija pāris lieliski stāsti. Vairākums tomēr mani neuzrunāja.
August 11, 2016
Daži stāsti man lika domāt: kāpēc es to vispār lasu? Citi bija smieklīgi un mīļi, bet bija arī kāda pasaka, kura šķita par īsu.
August 3, 2016
Tā kā stāstu krājumā autori ir atšķirīgi, arī stāsti ir atšķirīgi. Kopumā novērtēt patiesībā ir ļoti grūti, ja ir stāsti, kam dotu 1 zvaigzni un ir tāds, kam dotu arī 5...
Displaying 1 - 19 of 19 reviews