Beatrises gultas stāsti

by Dace Ruksane

280 pages, Unknown Binding

First published January 1, 2002

Reviews

[Ilze]

“Cilvēka ķermenis sastāv galvenokārt no ūdens. Ja bezgalīgi raud un raud, un raud, var pienākt diena, kad pāri paliek tikai drēbes, dažas matu sprādzes un kurpes.”

[Dace Znotiņa]

Nedaudz labāka nekā "Romāniņš". Galvenā varone uzvedās gandrīz tāpat (it kā grāmatas neskaitās sērijā, bet pilnīgi mierīgi varētu būt), notikumi daudz kur ir īdzīgi absurdi, bet šajā grāmatā tas vairs nešķita tik neciešami. Pa visu grāmatu izdevās atrast vienu jēdzīgu tēlu, kas mazliet nolīdzsvaroja pārējos emocionāli neveselos. Arī rāmja stāsts, kurā Beatrise runā ar Henriju iedod sižetam kaut kādu jēgu un sola nedaudz savādāku pavērsienu beigās, nevis kārtējo drauģeli gultā. Lai arī šīs Henrija epizodes sākumā šķita riktīgi garlaicīgas, kaut kur pusceļā sāka rasties aizdoma, ka Henrijs nemaz nav Henrijs, un līdz ar to parādījās interese uzminēt, kurš no visiem minētajiem tad viņš beigās ir. Jāteic, ka neuzminēju, bet pareizā atbilde izrādījās samērā loģiska. Bija arī dažas interesantas epizodes (kazino, iesvētības), kas diemžēl tā arī beidzās, atgriežoties ierastajā vienmuļībā. Joprojām īsti nesaprotu grāmatas vēstījumu, jo, ja to lasa pilnā nopietnībā, tur paustās domas nav diez ko veselīgas. Ja to lasa, saprotot absurdus, tad varbūt kādam arī izdodas izbaudīt. Man bija tā pa vidam. Dažos brīžos mazliet ieinteresēja sižets, dažos izbaudīju valodu, dažos priecājos, ka ir drusku labāk par "Romāniņu", bet dažos joprojām gribēju mest pret sienu. Lasīt uz savu atbildību.

[Kristīne Stiķe]

Pasaku grāmata meitenēm 🙂

[Lasma Licite-Kurbe]

Tāda vieglā vakara literatūra. Grāmatas vēstījumu tā arī neuztvēru, bet patika vieglā un raitā valoda. Dialogi ar Henriju garlaikoja, lai gan, iespējams, tieši tajos autore centās izteikt būtisku domu un jēgu. Nezinu. Bija interesanti lasīt Beatrises "peripetijas" ar vīriešiem, bet neko būtisku un jaunu tas neatklāj, pievienoto vērtību nerada.

[Incukss]

Sievietes atklāsme par savu sievišķību - ar to atšķirību, ka viņa spiesta to atklāt vīrieša priekšā. Neesmu lasījusi daudz no Rukšānes, bet šis ir tieši, tas stils, ko stāfījos priekšā. Pietiekami atklāti, taču, neteiktu, ka brutāli.

[Elīna Locika]

Satriecošs literārs darbs, kur cauri jūtama patīkama un nepiespiesta atklāšanās.

[Elvi]

Besas/Henrija dialogi ļoti mākslīgi un nebaudāmi, bet beigas - līdz nelabumam banālas.