What do you think?
Rate this book
Якоб спит
В своей небольшой книге, принесшей автору широкую известность, современный швейцарский писатель Клаус Мерц сумел на нескольких печатных листах уместить целую семейную сагу о жизни трех поколений швейцарских крестьян.
96 pages, Hardcover
First published January 1, 1997
1 person is currently reading
31 people want to read
About the author
Klaus Merz
62 books3 followersNach dem Sekundarlehrerdiplom unterrichtete Merz, unterbrochen durch längere Auslandsaufenthalte, als Lehrbeauftragter für Sprache und Kultur an einer Höheren Fachschule.
1967 debütierte er mit dem Gedichtband Mit gesammelter Blindheit. Seither hat er über zwanzig weitere Publikationen mit Gedichten, Erzählungen, kurzen Romanen und Essays, vor allem zu Bildender Kunst, publiziert; daneben hat er auch Hörspiele, TV-Drehbücher, Theaterarbeiten und Kinderbücher verfasst.
Seit 1994 erscheinen seine Werke vorwiegend im Innsbrucker Haymon Verlag, die Buchcovers sind von Heinz Egger gestaltet.
2003 hat er die gesammelten Werke seines behinderten Bruders Martin Merz (1950–1983) bei Haymon unter dem Titel Zwischenland herausgegeben.
Klaus Merz war Mitglied der Gruppe Olten und von 1995 bis 1997 deren Präsident. Er lebt heute als freier Schriftsteller in Unterkulm.
„Merz überzeugt als Lyriker und als Erzähler dank seiner Gabe, ebenso leicht wie knapp und präzise zu formulieren – eine Fähigkeit, die wir nur bei sehr wenigen Autoren antreffen“, hielt der Jury-Vorsitzende Jochen Hieber in der Pressemitteilung der Frankfurter Allgemeine FAZ zum Hölderlin-Preis 2012 fest.
1967 debütierte er mit dem Gedichtband Mit gesammelter Blindheit. Seither hat er über zwanzig weitere Publikationen mit Gedichten, Erzählungen, kurzen Romanen und Essays, vor allem zu Bildender Kunst, publiziert; daneben hat er auch Hörspiele, TV-Drehbücher, Theaterarbeiten und Kinderbücher verfasst.
Seit 1994 erscheinen seine Werke vorwiegend im Innsbrucker Haymon Verlag, die Buchcovers sind von Heinz Egger gestaltet.
2003 hat er die gesammelten Werke seines behinderten Bruders Martin Merz (1950–1983) bei Haymon unter dem Titel Zwischenland herausgegeben.
Klaus Merz war Mitglied der Gruppe Olten und von 1995 bis 1997 deren Präsident. Er lebt heute als freier Schriftsteller in Unterkulm.
„Merz überzeugt als Lyriker und als Erzähler dank seiner Gabe, ebenso leicht wie knapp und präzise zu formulieren – eine Fähigkeit, die wir nur bei sehr wenigen Autoren antreffen“, hielt der Jury-Vorsitzende Jochen Hieber in der Pressemitteilung der Frankfurter Allgemeine FAZ zum Hölderlin-Preis 2012 fest.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 16 of 16 reviews
January 23, 2023
Saspiest tik izteiksmīgu tekstu mini (nu tiešām mini mini) romānā. Tomēr žēl, ka sākums un beigas tik tuvu un teikumi viens pēc otra strauji aiznesas kā sniega lavīna Alpos. Tomēr prieks, jo ne vienmēr vajag teksta blāķi, lai pateiktu būtisko.
February 9, 2023
Ļoti būtiskas dzīves notikšanas, bet man šoreiz viss slīdēja garām. Pinos un pazaudējos teikumos, pazuda pavediens. Ja lasītu vācu valodā, mēģinātu lasīt oriģinālu, vai tiešām arī tad tā klumpačotu, bet es nelasu diemžēl. Vietām, protams, īsos teikumos dzīvi uzsvērts svarīgais. Jā, īstenībā romāns - šķiet, man derētu, ja šo stāstu izvērstu apjomīgā romānā nevis mikroromānā, pieļauju, ka tad man baudījuma būtu vairāk. Vēl vairāk izceltiem un izzīmētiem tēliem, jo tie uzrunā pat ļoti. Varbūt jādod grāmatai otrā iespēja pēc kāda laika.
December 7, 2022
..uz šo grāmatu es liku lielas cerības. tā man atgādināja manus lasīšanas pirmsākumus un Vilhelma Genacīno grāmatu "Lietussargs šai dienai" (burvīgs stāsts). tas pirmatklāšanas prieks, kad paņem lasīt kaut ko pilnīgi nezināmu... bet šo nebija viegli lasīt. jāteic, ka tulkojums vietām likās drusku neveikls, un kolīdz ieskrējos, jutu, ka neko no stāstītā nesaprotu. kaut kā tomēr es grāmatu izlasīju un esmu apjucis, jo brīžiem tik skaistās rindas mani galu galā ieveda nekurienē. būs vien jādod grāmatai vēl viena iespēja. kādu citu reizi. jo šoreiz tā pa īstam izbaudīju vien Vijas Laganovskas pēcvārdu. | 2,5*
February 10, 2024
Ich bin nicht angekommen in diesem Buch, zu schnell habe ich es gelesen und bin doch zwei Mal darüber eingeschlafen. Ich mag Klaus Merz als Lyriker und auch hier habe ich schöne Sätze gefunden („Das Hochzeitsbild des jungen Paares, auf dem die Schwangerschaft als Schatten im Gesicht der Braut schon ablesbar gewesen sein muss, hat nie auf unserem Stubenbuffet gestanden.“), aber. Langsamer lesen? Merhmals lesen? Ich weiss es nicht und gebe drei Sterne allein für die Sprache.
May 24, 2022
Klaus Merz can say more in 74 pages than many an author in 300. There is precision, concision in his style. This book laconically tells the story of a family not unlike his own, beset with illness and death. The Bible contains a notable account of a Jakob who sleeps. If you are aware of this as you begin this book, it adds an additional layer of poignancy. Recommended both for the story and for the inventive and fresh use of the German language.
July 20, 2023
Viena no retajām reizēm, kad es gribētu mācēt vācu valodu. Pavisam noteikti šis ir izcils stāsts. Bet es neesmu droša, vai šis ir izcils tulkojums. Autors atzīts par vārdu meistaru. Un nelielajā grāmatiņā ir pilns ar pierādījumiem. Piemēram -
Paniski un vienlaikus titāniski mēs pārmēru ātri ieaugām strauji briestošā tumsā.
Bet tad ir arī tādi piemēri.
Visur starp dzēšgumijām, saspraudēm, zīmuļiem un vecmāmiņas pinceti matiņiem uz zoda krājās putekļi.
Un vai šī valodas kļūda ir apzināta, vai tā man kādā nezināmā veidā ir meistarīga?
Es to taisu priekš jums.
Tāpat kasu galvu par ...bija noteikti jāpāriet pie manim.
Un teikums, ko pārlasīju vairākkārt: Ar pavārzeļļa priekšauta lencīti par pavedienu es izaulekšoju no patversmes atpakaļ ārā.
Varbūt meloju, varbūt vecāmātes pinceti pārlasīju vairāk.
Līdz ar to es palieku apjukumā. Šis ir kaut kas grandiozs, es to sajūtu. Bet līdz reālai meistarības sataustīšanai man bija par tālu. Žēl, jo Šveices autori man tiešām ir kas vēl neizpētīts.
Paniski un vienlaikus titāniski mēs pārmēru ātri ieaugām strauji briestošā tumsā.
Bet tad ir arī tādi piemēri.
Visur starp dzēšgumijām, saspraudēm, zīmuļiem un vecmāmiņas pinceti matiņiem uz zoda krājās putekļi.
Un vai šī valodas kļūda ir apzināta, vai tā man kādā nezināmā veidā ir meistarīga?
Es to taisu priekš jums.
Tāpat kasu galvu par ...bija noteikti jāpāriet pie manim.
Un teikums, ko pārlasīju vairākkārt: Ar pavārzeļļa priekšauta lencīti par pavedienu es izaulekšoju no patversmes atpakaļ ārā.
Varbūt meloju, varbūt vecāmātes pinceti pārlasīju vairāk.
Līdz ar to es palieku apjukumā. Šis ir kaut kas grandiozs, es to sajūtu. Bet līdz reālai meistarības sataustīšanai man bija par tālu. Žēl, jo Šveices autori man tiešām ir kas vēl neizpētīts.
July 10, 2025
4.5/5
Die schönsten Bücher sind für mich die, die es schaffen, Freude und Schmerz, Hoffnung und Verzweiflung auf eine Weise miteinander zu verweben, wie es Merz hier tut!
Die schönsten Bücher sind für mich die, die es schaffen, Freude und Schmerz, Hoffnung und Verzweiflung auf eine Weise miteinander zu verweben, wie es Merz hier tut!
April 28, 2021
Great book, beautiful way of describing the atmosphere but I read it in persian and I have to say it was not quite easy to read, you could feel you are reading a good book but the translate didn't show it
May 6, 2019
wunderschön fein und leise, voller Glück und Schmerz
March 22, 2023
Šis un tas no šveiciešu vācvalodīgās literatūras pie latviešu lasītāja Latvijā atnāca jau krietni sen: vairāki J. Gothelfa stāsti, piemēram, 1852. gadā – “Gājēja ceļš uz laimi jeb kā tukšs kalpiņš par turīgu vīru palika”. Kopš 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām latviski tika izdoti arī vairāki G. Kellera romāni, E. Cāna, K. F. Meijera, rakstnieču J. Spīri un I. Kaizeres teksti. 70. un 90. gados latviešu lasītājam pavērās nu jau neaizveramās durvis uz H. Heses un M. Friša darbiem, 21. gadsimtā iztulkots šis tas no K. Krahta, P. Mersjē, R. Valzera u. c. Interesants šveiciesu “precedents” – Frīdriha Dirrenmata lugas. Šveicē oficiālās valodas ir trīs, un latviski lasāmi arī nedaudzi šveiciešu autoru teksti no franču un itāliešu valodas. Kopumā gan šveiciešu literatūras latviešu valodā nav daudz un mūsu bibliotēkās ievērojamāka ir tās vācvalodīgā daļa, jo izdevēji bijuši izvēlīgi.
Viens no tulkotās šveiciešu literatūras “jaunpienācējiem” grāmatas formā ieradās pagājušogad. Tas ir godalgots un ražīgs rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Klauss Mercs (dz. 1945), kuru uzskata par dzejnieka P. Cēlāna sekotāju literatūrā. Viņš rakstījis arī radiolugas, scenārijus un esejas, taču tieši mikroromāns “Jēkabs guļ” (Jakob schläft) esot sagādājis atpazīstamību. Izdots 1997. gadā, šis teksts kritiķu acīs iekrita ar neparasti koncentrētu un poētisku vēstījumu – uz pavisam īsa teksta bāzes autors ir attēlojis veselu ģimenes sāgu, 20. gadsimta 50. gados Šveices lauku ikdienu triju paaudžu apmērā. Nav grūti šo tekstu iedomāties 800 lpp. apjomā, bet te ir tikai ap 80 lpp.
Romānu veido poētiski dzīves apraksta fragmenti. Te, piemēram, gluži kā spocīga atmiņa ir vēstītāja Lūkasa vecākais brālis Jēkabs, kurš mira bez vārda, bet uzrauga visus. Ir epilepsijas mocīts maizes cepējs tēvs, ir sāpju mocīta māte, kas izrotā māju. Un tad vēl ir jaunākais slimais brālis Saulīte, kas peldās dīķī un viņu biedē tritonu sarkanie vēderi, kamēr puikas spēlējas un alkst pabraukāt ar tēvoča Franča motociklu. Šī pasaule nav jautra, ja iedziļinās sižetā, taču nez kāpēc teju dzejoļiem līdzīgo romāna nodaļu forma liek to visu lasīt jautri un pacilāti. To gribas lasīt gan kā reālistisku modernisma romānu, kur sajūtas ir skaidras arī lasītājam, gan kā postmodernisma absurdo spēli, kurā lasītājam jau pašā sākumā netiek solīts nekāds tipisks romāns: “Tās bija laimes degzīmes, kas rotāja mūsu gurnus un potīšu apvidus, kad ilgstošās virāžās aiz Vīnonas siernīcas mēs vairs neiespējām pretoties centrbēdzes spēkam un mūsu kailā miesa piespiedās pie karstajām izplūdes caurulēm.” (19. lpp.) Un tā ir vesela aina, kas parasti romānā aizņemtu “krietni vairāk zīmju”, kā to pragmatiski izkalkulētu vidusmēra Latvijas komercizdevējs, bet “Jākobs guļ” šādi teksti veido vienu no nedaudzajiem prozas diegiem.
Šādām grāmatām ir grūti sarakstīt anotāciju. Par tām ir teju neiespējami uzrakstīt objektīvu kritiku. Jo abos divos gadījumos lasītājs auļo līdzi Sergeja Moreino tulkojuma faktūrai no vācu valodas, nepagūstot pieķerties noteiktiem tēliem, tēlojumiem, aizdomām un poētiskiem zemtekstiem, teksta alūzijām pašam uz sevi citviet – to ir vairāk, nekā gribētos. Te ir jūtams ritms, kas pakļauj. Tā ir arī valoda, kas ir kā iestudēta raidījuma ieraksts un ne vienmēr tiecas reflektēt un skaidroties lasītājam, atstājot zināmas sižetiskas mīklas tur, kur varbūt oriģinālā bija domāts kas konkrētāks (mēs nepētīsim oriģinālu, bet runa ir par radio): “Saulīte, mans mazais brālis, bija pirmais, kurš savu garo, bezsaturīgo priekšpusdienu rezultātā sācis pakāpeniski zaudēt sirdi ultraīso viļņu labad.” (27. lpp.) Skaisti, bet neskaidri.
“Jēkabs guļ”, protams, ir bijis izaicinājums tulkotājam, jo īsas sentences te mijas ar pagariem un valodiski niansētiem tēlojumiem. Īpašu grūtības pakāpi sagādā tas, ka sižetu veido kas līdzīgs stāstītāja atmiņu uzplaiksnījumiem – tie, kā zināms, nerindojas bez pārtraukumiem, tajos ir elipses, loģikas nobīdes, selektīvisms, bet spilgti un kafkiski ironiskais “vispār slimošanai mūsu ģimenē deva priekšroku” nemazina absurda iespējamību tajā, ka autors varētu būt gribējis poētiski pavēstīt par eksistenciālām lietām.
Piezīme grāmatas mazajam, interesantajam izdevējam: izdevuma āriene nedaudz ir pretrunā ar iekšpusi. Uz vāka ir Vislvalda Šteinberga “sagrozīts” foto ar suni, bet starp nodaļām – Andreja Maļkova kolāžu reprodukcijas. Abiem formāli vienojoties sirreālisma estētikā, tomēr rodas sajūta, ka izdevums piedzīvoja par daudz pievienoto vērtību, kas pašas par sevi ir ļoti spēcīgas un pastāvīgas kā mākslas darbi.
Mūžīgais jautājums: kāpēc šo grāmatu būtu jāizdod latviešu valodā? Atbildē tikai piezīme vidusmēra komercizdevējam: lai gan Klausa Merca mikroromāns ir t. s. VKKF atbalstītā “nišas literatūra”, kas daudzus nemaz neuzrunās sava jocīgā apjoma, satura un mīksto vāku dēļ (bibliotēkām nepatīk) un ko nevar nosaukt par obligāto literatūru un Džoisa līdzinieku, guļošajam Jēkabam ir lemts modināt: a) lasītāju interesi pret Šveices prozu, b) veselīgu izdevēju konkurenci cīņā par Šveices prozu, c) diskusiju par to, kas vispār ir proza un kāpēc jāizdod grāmatas. Kā jau parasti.
KZ
Viens no tulkotās šveiciešu literatūras “jaunpienācējiem” grāmatas formā ieradās pagājušogad. Tas ir godalgots un ražīgs rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Klauss Mercs (dz. 1945), kuru uzskata par dzejnieka P. Cēlāna sekotāju literatūrā. Viņš rakstījis arī radiolugas, scenārijus un esejas, taču tieši mikroromāns “Jēkabs guļ” (Jakob schläft) esot sagādājis atpazīstamību. Izdots 1997. gadā, šis teksts kritiķu acīs iekrita ar neparasti koncentrētu un poētisku vēstījumu – uz pavisam īsa teksta bāzes autors ir attēlojis veselu ģimenes sāgu, 20. gadsimta 50. gados Šveices lauku ikdienu triju paaudžu apmērā. Nav grūti šo tekstu iedomāties 800 lpp. apjomā, bet te ir tikai ap 80 lpp.
Romānu veido poētiski dzīves apraksta fragmenti. Te, piemēram, gluži kā spocīga atmiņa ir vēstītāja Lūkasa vecākais brālis Jēkabs, kurš mira bez vārda, bet uzrauga visus. Ir epilepsijas mocīts maizes cepējs tēvs, ir sāpju mocīta māte, kas izrotā māju. Un tad vēl ir jaunākais slimais brālis Saulīte, kas peldās dīķī un viņu biedē tritonu sarkanie vēderi, kamēr puikas spēlējas un alkst pabraukāt ar tēvoča Franča motociklu. Šī pasaule nav jautra, ja iedziļinās sižetā, taču nez kāpēc teju dzejoļiem līdzīgo romāna nodaļu forma liek to visu lasīt jautri un pacilāti. To gribas lasīt gan kā reālistisku modernisma romānu, kur sajūtas ir skaidras arī lasītājam, gan kā postmodernisma absurdo spēli, kurā lasītājam jau pašā sākumā netiek solīts nekāds tipisks romāns: “Tās bija laimes degzīmes, kas rotāja mūsu gurnus un potīšu apvidus, kad ilgstošās virāžās aiz Vīnonas siernīcas mēs vairs neiespējām pretoties centrbēdzes spēkam un mūsu kailā miesa piespiedās pie karstajām izplūdes caurulēm.” (19. lpp.) Un tā ir vesela aina, kas parasti romānā aizņemtu “krietni vairāk zīmju”, kā to pragmatiski izkalkulētu vidusmēra Latvijas komercizdevējs, bet “Jākobs guļ” šādi teksti veido vienu no nedaudzajiem prozas diegiem.
Šādām grāmatām ir grūti sarakstīt anotāciju. Par tām ir teju neiespējami uzrakstīt objektīvu kritiku. Jo abos divos gadījumos lasītājs auļo līdzi Sergeja Moreino tulkojuma faktūrai no vācu valodas, nepagūstot pieķerties noteiktiem tēliem, tēlojumiem, aizdomām un poētiskiem zemtekstiem, teksta alūzijām pašam uz sevi citviet – to ir vairāk, nekā gribētos. Te ir jūtams ritms, kas pakļauj. Tā ir arī valoda, kas ir kā iestudēta raidījuma ieraksts un ne vienmēr tiecas reflektēt un skaidroties lasītājam, atstājot zināmas sižetiskas mīklas tur, kur varbūt oriģinālā bija domāts kas konkrētāks (mēs nepētīsim oriģinālu, bet runa ir par radio): “Saulīte, mans mazais brālis, bija pirmais, kurš savu garo, bezsaturīgo priekšpusdienu rezultātā sācis pakāpeniski zaudēt sirdi ultraīso viļņu labad.” (27. lpp.) Skaisti, bet neskaidri.
“Jēkabs guļ”, protams, ir bijis izaicinājums tulkotājam, jo īsas sentences te mijas ar pagariem un valodiski niansētiem tēlojumiem. Īpašu grūtības pakāpi sagādā tas, ka sižetu veido kas līdzīgs stāstītāja atmiņu uzplaiksnījumiem – tie, kā zināms, nerindojas bez pārtraukumiem, tajos ir elipses, loģikas nobīdes, selektīvisms, bet spilgti un kafkiski ironiskais “vispār slimošanai mūsu ģimenē deva priekšroku” nemazina absurda iespējamību tajā, ka autors varētu būt gribējis poētiski pavēstīt par eksistenciālām lietām.
Piezīme grāmatas mazajam, interesantajam izdevējam: izdevuma āriene nedaudz ir pretrunā ar iekšpusi. Uz vāka ir Vislvalda Šteinberga “sagrozīts” foto ar suni, bet starp nodaļām – Andreja Maļkova kolāžu reprodukcijas. Abiem formāli vienojoties sirreālisma estētikā, tomēr rodas sajūta, ka izdevums piedzīvoja par daudz pievienoto vērtību, kas pašas par sevi ir ļoti spēcīgas un pastāvīgas kā mākslas darbi.
Mūžīgais jautājums: kāpēc šo grāmatu būtu jāizdod latviešu valodā? Atbildē tikai piezīme vidusmēra komercizdevējam: lai gan Klausa Merca mikroromāns ir t. s. VKKF atbalstītā “nišas literatūra”, kas daudzus nemaz neuzrunās sava jocīgā apjoma, satura un mīksto vāku dēļ (bibliotēkām nepatīk) un ko nevar nosaukt par obligāto literatūru un Džoisa līdzinieku, guļošajam Jēkabam ir lemts modināt: a) lasītāju interesi pret Šveices prozu, b) veselīgu izdevēju konkurenci cīņā par Šveices prozu, c) diskusiju par to, kas vispār ir proza un kāpēc jāizdod grāmatas. Kā jau parasti.
KZ
November 30, 2023
Dieses Buch ist poetisch sehr schwierig einzuordnen, aufgrund des intrikaten Schreibstils. Nach näherer Investigation des Buchinhaltes bin ich dazu gekommen, dass dieses Buch aus Pädagogischer Hinsicht nicht an Kinder under 65 weitergegeben werden kann. da ein Schweizer dieses Buch verfasst hat, ist das Deutschniveau unterirdisch!!!
Ich bin entrüstet!!!
Ich bin Deutschprofessor an der Universität Bonn.
WITZ KOMM RAUS, DU BIST UMZINGELT!
HASHTAG#opfamopfawcstopfa
Ich bin entrüstet!!!
Ich bin Deutschprofessor an der Universität Bonn.
WITZ KOMM RAUS, DU BIST UMZINGELT!
HASHTAG#opfamopfawcstopfa
April 3, 2024
"Es waren Brandmale des Glücks, die unsere Schenkel und Knöchelgegenden zierten, wenn wir in den langgezogenen Kurven hinter der Käserei von Wynon der Fliehkraft nicht mehr standhalten mochten und unser nacktes Fleisch an die heissen Auspuffröhren schmiegten."
Read
August 12, 2011Sehr schönes Buch oder vielmehr Büchlein. Kann ich nur wärmstens empfehlen!
September 5, 2012
second book of my life!
December 29, 2013
Sehr schön. Poetisch. Ohne zu viel.
November 25, 2015
епізод про Лотту дуже сподобався. але загалом не зовсім моя книжка, не люблю короткої прози.
Displaying 1 - 16 of 16 reviews