What do you think?
Rate this book
Mana turku kafija
“Kad no Laimas Muktupāvelas tapu par Laimu Kotu, no eiropeiskajiem ziemeļiem pārcēlos dzīvot uz austrumniecisko Turciju.
Manā Stambulas dārzā aug mītiski koki: ābele, vīģe un lauru koks – pietiekami pilnai laimei. Ja saskata Turcijas bijušo civilizāciju klātbūtni, esošo kultūru slāņainību, ja izprot laiku lokus un vēstures likumsakarību mijiedarbību, tad jāsecina, ka mūsdienu Turciju raksturo multikulturāla sadzīvošana. Esi tāds kāds esi, vai arī esi kāds vēlies būt, teicis Rūmi. “..viena maza turku pupa ceļoja uz... viens, div’, trīs, un tu esi brīvs..” Dzīvojot Stambulā, tā arī jūtos. Austrumu siltums izkausēja manī rietumnieciski leduscieto feministi.
Dzīvojot starp turkiem, piedaloties ģimenes godu rituālos, vērojot tradīcijas un attiecības ar līdzcilvēkiem caur pašu turku vērtību skalu, sapratu, ka tradīciju turpināšana nemainītā veidā un kolektīvās apziņas esamība, kas ir islāma fundaments, mūsdienu turku sabiedrību veido par monolītu, nesadrumstalotu spēku. Tieši tāpēc man nācās mainīt rietumnieciskos aizspriedumus par “baisi-viduslaicīgi-neizprotamajiem turkiem”, no kuriem kā sveša spēka baidās liela daļa eiropiešu. Turku ikdienišķajā tradīcijā dominē nepieciešamība rēķināties un rūpēties par saviem tuvākajiem, kas ikdienā izpaužas kā vecāko godāšana. Dzīves laime ir saskanīgā ģimenes dzīvē, domā turcietes. Dzīves laime ir labs darbs, mīloša sieva un godam izaudzināti bērni, domā turki. Piederību islāmam ikdienā uzsver, nerimtīgi gādājot par savu dzimtu, domājot par kopējo labumu, atliekot malā individuālo norobežošanos un neļaujot vaļu liberālo ideju slavinātam egocentrismam. Meditācijas vienatnē turkiem neder, bet gan sabiedrību vienojošais kopējs mielasts, saviesīga tējas padzeršana un sarunas par dzīvi raksturo īstos turkus. Daudzas tradīcijas, kuras mazliet pārveidotā veidā vēl praktizē turki, antropologi saista ar laiku pirms monoteisma kultūras, bet paši turki to ir aizmirsuši. Forma mainās, bet dziļi slēptais saturs kā sargsuns sargā sabiedrības veselīgumu.
Mūsdienu Turcija sevī ir sakausējusi pasaules pirmo zemkopju kultūru misticisma pilno pragmatismu, Trojas Helēnas skaistumu un karaļa Krēza bagātību, romiešu spožumu, bizantiešu ikonu zelta atblāzmu, osmāņu varenības apziņu ar moderno Rietumu demokrātiski cilvēcisko ideju praksi. Bet Stambula ir kā sultāniete — skaista, vēlīga, mazliet gražīga, bagāta un tāpēc arī dāsna!” — tā par grāmatu stāsta pati autore.
Manā Stambulas dārzā aug mītiski koki: ābele, vīģe un lauru koks – pietiekami pilnai laimei. Ja saskata Turcijas bijušo civilizāciju klātbūtni, esošo kultūru slāņainību, ja izprot laiku lokus un vēstures likumsakarību mijiedarbību, tad jāsecina, ka mūsdienu Turciju raksturo multikulturāla sadzīvošana. Esi tāds kāds esi, vai arī esi kāds vēlies būt, teicis Rūmi. “..viena maza turku pupa ceļoja uz... viens, div’, trīs, un tu esi brīvs..” Dzīvojot Stambulā, tā arī jūtos. Austrumu siltums izkausēja manī rietumnieciski leduscieto feministi.
Dzīvojot starp turkiem, piedaloties ģimenes godu rituālos, vērojot tradīcijas un attiecības ar līdzcilvēkiem caur pašu turku vērtību skalu, sapratu, ka tradīciju turpināšana nemainītā veidā un kolektīvās apziņas esamība, kas ir islāma fundaments, mūsdienu turku sabiedrību veido par monolītu, nesadrumstalotu spēku. Tieši tāpēc man nācās mainīt rietumnieciskos aizspriedumus par “baisi-viduslaicīgi-neizprotamajiem turkiem”, no kuriem kā sveša spēka baidās liela daļa eiropiešu. Turku ikdienišķajā tradīcijā dominē nepieciešamība rēķināties un rūpēties par saviem tuvākajiem, kas ikdienā izpaužas kā vecāko godāšana. Dzīves laime ir saskanīgā ģimenes dzīvē, domā turcietes. Dzīves laime ir labs darbs, mīloša sieva un godam izaudzināti bērni, domā turki. Piederību islāmam ikdienā uzsver, nerimtīgi gādājot par savu dzimtu, domājot par kopējo labumu, atliekot malā individuālo norobežošanos un neļaujot vaļu liberālo ideju slavinātam egocentrismam. Meditācijas vienatnē turkiem neder, bet gan sabiedrību vienojošais kopējs mielasts, saviesīga tējas padzeršana un sarunas par dzīvi raksturo īstos turkus. Daudzas tradīcijas, kuras mazliet pārveidotā veidā vēl praktizē turki, antropologi saista ar laiku pirms monoteisma kultūras, bet paši turki to ir aizmirsuši. Forma mainās, bet dziļi slēptais saturs kā sargsuns sargā sabiedrības veselīgumu.
Mūsdienu Turcija sevī ir sakausējusi pasaules pirmo zemkopju kultūru misticisma pilno pragmatismu, Trojas Helēnas skaistumu un karaļa Krēza bagātību, romiešu spožumu, bizantiešu ikonu zelta atblāzmu, osmāņu varenības apziņu ar moderno Rietumu demokrātiski cilvēcisko ideju praksi. Bet Stambula ir kā sultāniete — skaista, vēlīga, mazliet gražīga, bagāta un tāpēc arī dāsna!” — tā par grāmatu stāsta pati autore.
- GenresTravelNonfiction
218 pages, Paperback
First published January 1, 2012
3 people are currently reading
67 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 19 of 19 reviews
May 24, 2020
Man ļoti patika tēlainais un iespaidiem bagātais dzīves Turcijā, īpaši Stambulā, apraksts. Un grāmata ir skaisti noformēta. Atsevišķa zvaigzne par kaķīti uz vāka.
Bet visu tiešām ļoti sabojāja autores moralizēšana un lasītāja pamācīšana no saviem jaunizceptās un pareizi lakatos ietītās turcietes tikumu augstumiem. Es sagaidu no rakstnieka atturēšanos no tik klajas demagoģijas, jo tieši no šādiem tekstiem, kur vieni ir tie pareizie, bet otri - izvirtušie un ļurīgie, lakatus siet neprotošie, arī rodas savstarpējs naids starp dažādu kultūru pārstāvjiem. Pat prieks par iekļaušanos jaunā vidē to neattaisno. Tās grāmatas daļas diemžēl nevar saukt par daiļliteratūru.
Bet visu tiešām ļoti sabojāja autores moralizēšana un lasītāja pamācīšana no saviem jaunizceptās un pareizi lakatos ietītās turcietes tikumu augstumiem. Es sagaidu no rakstnieka atturēšanos no tik klajas demagoģijas, jo tieši no šādiem tekstiem, kur vieni ir tie pareizie, bet otri - izvirtušie un ļurīgie, lakatus siet neprotošie, arī rodas savstarpējs naids starp dažādu kultūru pārstāvjiem. Pat prieks par iekļaušanos jaunā vidē to neattaisno. Tās grāmatas daļas diemžēl nevar saukt par daiļliteratūru.
May 8, 2017
Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Starp pļāpīgām klačām daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem. Interesanti, ko autore par Turciju domā tagad - pēc 5 gadiem.
Pilnā atsauksme https://gramatas.wordpress.com/2017/0...
Pilnā atsauksme https://gramatas.wordpress.com/2017/0...
Read
September 20, 2025Spēcīgi idealizēta un romantizēta dzīve Turcijā. Šķiet, ka autore ir vīlusies ritumnieciskā dzīvesveidā un šajā austrumu daļā saskata sen zudušas vērtības. Kotai vīrietis ir spēcīgs, pelna naudu, rūpējas par ģimeni, bet sievietes kosmoss ir mājas dzīve un rūpes par bērniem. Tēli gluži kā pasakā! Bieži pārspīlētas, anekdotiskas ainas. “Latvijā dzīvojuši turki negrib precēties?Nu,nu? Viņus sabojājušas eiropeiskās runas par to, ka cilvēkam jādzīvo šim mirklim un jābauda dzīve. Dzīvojot Eiropā, viņi pasākuši mainīt skaistu sievieti uz vēl skaistāku.” (93).
Savāds ir attaisnojums tam, ka agrāk mēnešreižu laikā sieviete tika sūtīta uz īpašu māju, prom no ģimenes, autore šo aktu apdzied, ka šajā brīdī sieviete var atpūsties. Bērnu nostrādināšanu vecāku restorānos, veikaliņos autore apdzied, kā jaunā vīrieša goda lietu. (Nevis izglītība vai grāmatu lasīšana, bet tieši lētais bērna darba spēks). Ārkārtīgi grūti un nekritiski lasīt un pieņemt šādus autores pārspriedumus. Īpaši, apdziedāts drošsirdīgais, strādīgais, gudrais turka-vīrieša tēls. “Tāpēc ka vīrietis nav patizla uniseksuāla būtne, bet spēcīgs cilvēks, kas cīnoties māk uzvarēt, bet prot arī zaudēt ar cieņu un nezaudējot godu”(52).
Prozas valoda ir tēlaina, lasot var ātri iepeldēt Stambulas ielās, iejusties cilvēku pūlī un iztēloties malkojam tēju. Latviešu literatūrā ir radīti jauni un paliekoši mīti par turku dzīvi.
Bet … ieteiktu pirms/pēc palasīt rakstus par vardarbību Turcijas ģimenēs. National Institute of Health (NIH) raksta:”Rezultāti parādīja, ka 41,3 % sieviešu piedzīvoja vardarbību ģimenē, un lielākā daļa (89,2 %) bija cietušas no vardarbības no savu laulāto puses.”
Nenoliedzu, ka tradīcijas, turku dzīvesveids ir aprakstīts koši un skaisti. Bet tad būsim godīgi visos aspektos, nevis selektīvi izvēlētos jautājumos.
Savāds ir attaisnojums tam, ka agrāk mēnešreižu laikā sieviete tika sūtīta uz īpašu māju, prom no ģimenes, autore šo aktu apdzied, ka šajā brīdī sieviete var atpūsties. Bērnu nostrādināšanu vecāku restorānos, veikaliņos autore apdzied, kā jaunā vīrieša goda lietu. (Nevis izglītība vai grāmatu lasīšana, bet tieši lētais bērna darba spēks). Ārkārtīgi grūti un nekritiski lasīt un pieņemt šādus autores pārspriedumus. Īpaši, apdziedāts drošsirdīgais, strādīgais, gudrais turka-vīrieša tēls. “Tāpēc ka vīrietis nav patizla uniseksuāla būtne, bet spēcīgs cilvēks, kas cīnoties māk uzvarēt, bet prot arī zaudēt ar cieņu un nezaudējot godu”(52).
Prozas valoda ir tēlaina, lasot var ātri iepeldēt Stambulas ielās, iejusties cilvēku pūlī un iztēloties malkojam tēju. Latviešu literatūrā ir radīti jauni un paliekoši mīti par turku dzīvi.
Bet … ieteiktu pirms/pēc palasīt rakstus par vardarbību Turcijas ģimenēs. National Institute of Health (NIH) raksta:”Rezultāti parādīja, ka 41,3 % sieviešu piedzīvoja vardarbību ģimenē, un lielākā daļa (89,2 %) bija cietušas no vardarbības no savu laulāto puses.”
Nenoliedzu, ka tradīcijas, turku dzīvesveids ir aprakstīts koši un skaisti. Bet tad būsim godīgi visos aspektos, nevis selektīvi izvēlētos jautājumos.
February 7, 2019
Pirms sāku lasīt šo grāmatu, domāju, ka būs krietni vairāk faktu par turkiem un Turciju. Bet vairāk tomēr bija pašas autores pārdomas. Nu, jā, tāpēc jau arī tā saucas: "Mana(!) turku kafija".
December 30, 2019
“Sievietes vieta ir virtuvē, kur viņa sēž un bauda vīnu, un sarunājas, kamēr vīrietis gatavo izcilas turku vakariņas un buras pie plīts!”
Varu teikt droši, ka Laima Muktupāvela ir mana iecienītākā latviešu rakstniece. Protams, daudz nedomājot, nopirku arī viņas grāmatu “Mana turku kafija”. Plauktā tā gaidīja tik ilgi, ka par to pat aizmirsu un… nopirku otru tādu pašu. Taču tā nu gadījās, ka pagāja vēl vairāki gadi, kamēr tai pieķēros. Bet, kā zināms, labs nāk ar gaidīšanu. Patiesi jauks stāstījums par turkiem, latviešiem, eiropiešiem, tradīcijām un stereotipu pārvarēšanu.
Šķiet, ka daudzu domas par Turciju un turkiem ir bijušas līdzīgas kā autorei. “Kad pirms diviem gadiem ierados Stambulā uz rakstnieku konferenci, biju iedomājusies, ka Turcija ir pusaziātiska zeme, “trešās grupas valsts”, kā to saukā, kur ceļi putekļaini, pa tiem uz ēzelīšiem klunkurē, čalmā galvu ietinuši, bārdaini, drūmi turku veči ar līkiem zobeniem, kam mājās ieslodzītas un četrās sienās savu nelaimīgo dzīvi velk četras sievas; biju iedomājusies, ka turcietes ir apspiestas, ka turki to vien dara, kā blenž uz baltajām eiropietēm, ka plāno, kā viņas nozagt, lai pēc tam pārdotu seksa verdzībā, kamēr viņas atrod jūrā ar mutesbļodā iecementētām kājām vai uz ielas nomirušas no narkotiku pārdozēšanas, domāju, ka turki to vien dara, kā apčakarē tūristus. Man toreiz bija bail braukt uz Turciju.”
Šī grāmata liek uz to visu paskatīties pavisam citādi. “Ja kādam cilvēkam pasaka: “latgalis”, “turks”, “arābs”, “somālietis”, “krievs”, “īrs”, “rumānis”, “vācietis” — vienmēr iedarbojas vispārpieņemtie priekšstati par kādu lielo-melno-bie-dējoši-nezināmo, no kura gribas norobežoties. Ir taču tā! Tikko personiski iepazīsti kādu saprotošu turku, viedu arābu, humoru nezaudējošu īru vai slepeno pagātni izstāstošo čigānieti, aizspriedumi zūd”.
Uzzinām par prātīgajām turku sievietēm, kuras zina nosaukt savu vērtību zeltā: “Kafejnīciņu ar veikaliņu Latvijā gribēja — lūdzu! Par dzīvoklīti sapņoja — lūgtum! Puisis gatavs pelnīt kā turks, lai viņa latviešu saulei un mēnesim būtu viss, bet šī kā tipiska latviešu zeltene slauka asariņas šņaucamlupatā un skandē, sak, man tikai tevi, tikai tevi… Naudai vērtība krītas, nauda mainās, te tie ir rubļi, te lati, te pieci kamieļi vai eiro, bet zeltam vienmēr būs vērtība. Turcietes to sen sapratušas, piespiedušas savus večus strādāt un rukāt patiešām “kā turkiem”, lai sievietei viss būtu, bet eiropietei iestāstīts, ka “nauda bojā attiecības”. Atceramies Latvijā sen aizmirsto patiesību, ka “vīrietis nav patizla uniseksuāla būtne, bet spēcīgs cilvēks, kas cīnoties māk uzvarēt, bet prot arī zaudēt ar cieņu un nezaudējot godu.” Un padomājam par to, ka “turcietes tiek izdotas pie vīra, ja vīrietim “ir ne tikai jūtas”. Tās, kas precas mīlas dēļ, zina, ka dzīvos tā, cik lieli būs vīra ienākumi. “Vīrietim ir jābūt kā bankomātam un… vienmēr varošam, citādi ar tādu nav pat ko ielaisties!””
Varam mainīt savas domas pat par lakatiņiem un čaršafu (kas tā pati parandža vai čadra vien ir).
“Lakatā sieviete jūtas kā drošā alā. Lakats ļauj sievietei dzīvot, vērojot dzīvi kā no spoguļa amalgamas puses. Lakats attur no pārmērībām. Lakats nepieļauj vaļības. Lakats ietur rāmjos.”
“Tik pati, kā es biju bridi melnajā čaršafā, es nekad agrāk nebiju jutusies. Vai tērps mani mainīja? Ne taču! Es ieniru ielas dzīvē un uz visu paraudzījos kā no lidojoša paklāja, kā atrastos zem burvju apsega vai cepures, kas padara neredzamu. Tā bija neaprakstāma brīvības sajūta, kad man nebija jāpiemērojas ne modes tendencēm, ne cilvēku viedoklim, ka tā nu gan nepieklājas, ka kleita vai nu par īsu, vai garu, neatbilstoša blūze vai nesaskanīgs koptēls, ar ko apģērbu tirgotāji mazgā smadzenes jaunām sievietēm, lai tikai viņas būtu mūžam pērkoša, mūžam tērēties gatava mērķauditorija.”
“Meitenes ar bezprātīgu vēju matos vai putniņiem galvā turkos neder.” Kādam šādas tradīcijas un dzīvesveids var šķist nepieņemams, bet jāpiekrīt autorei: “Turcija ir lojāla dažādām reliģiskām konfesijām. Grieķu pareizticīgie, kopti, jūdaisti, katoļi tiek laipni uzņemti. Tūristi var viebties, sakot, ka traucē muedzinu dziedājumi piecreiz dienā. Nu, ko tad brauc uz musulmaņu zemi? Rēķinies, ka tā tas notiek, tā ir musulmaņu tradīcija! Ja Eiropa tā lepotos, ka ir kristiešu zeme, ja svētdienās baznīcu zvani skandētu un paši eiropieši piepildītu baznīcas pilnas, neviens cits neuzdrošinātos Eiropai diktēt savus noteikumus, neviens! Mošejas apbrīnot var visi, vienīgi piektdienu pusdienlaiku lūgšanu laikā labāk ne — tad visas mošejas ir lūdzēju pilnas”.
“Ja eiropeizētajā pasaulē būtu stipra kristīgā tradīcija, sprādzienbīstamas teroristu situācijas nerastos. Tukšums tiek aizpildīts. Pašiem jāstiprina kristiešu klints.”
Taču šī grāmata ir arī par mums – latviešiem. “Mums piemīt fantastiska spēja pārciest jebkurus apstākļus, mēs esam plastiski un mainīgi, un, ja kādreiz nonākšu pie Visaugstākā, patiešām esmu pārliecināta, ka uz manu jautājumu, sak, kāpēc Tu, Visuvarenais, mūs latviešus tādus-un-šitādus radīji, Viņš atbildēs: “Laima, latvieši ir, lai es pārliecinātos, ko viena tauta var izturēt, izdzīvot, radīt visgrūtākajos apstākļos.” Viņš teiktu, ka latvieši ir tauta — tūkstošveide.”
“Latviešu valoda, latviešu mēle ir spējīga izdvest ikvienu vārdu no pasaules 6500 valodām, un, ja sasauktu tos latviešus, kuri prot runāt visādās valodās, kur latvieši nonākuši, izrādītos, ka pasaules valodu zinātāju mūsējo būtu tik daudz.”
“Ak, no Latvijas, jā, jā, tas ir no Krievijas, ja? Krieviski runājat, ja?” Tie turki, kuri pieredzējuši futbola spēli starp Latviju un Turciju, bet futbolista Māra Verpakovska iemetienu uztver kā personīgu iesitienu savos vārtos, zina, kur ir Latvija.”
Bet visvairāk fascinēja autores apceres par valodu un valodošanu.
“Valoda ir liels ierocis — gan zobens, gan bruņas.”
“Sadzirdēju treļļojam-kā-ar-punktiņiem-punktojot igauņus un mon-šerī-jojam frančus, mia-bell-ojam itāļus un well-well-ojam rudus un saulē apdegušus angļus.”
“Staigājot pa miljonmegapilsētu Stambulu, dzirdu dažādas valodas un, ieklausoties tajās, domās vizualizēju šo cilvēku dzīvi, iedomājos, kāda ir viņu saziņa mājās. Uz šādām domām nonācu, Sultanahmetā dzirdot runājam somus. Jā, jā, tieši somu vārdus uztvēru kā garas vienkāršu ziedu vītnes, kas lēnām un maigi šūpojās vējā, ik pa mirklim saskaroties. Izklausījās arī kā slēpju iedzīta špūre, pa kuru lēnām slīdēt baltajā ziemas sniegā. Stambulas plus četrdesmit grādu ēnā dzirdēto skaņu atskārtu kā lēni burbuļojošu avotu ar lēzenu kritumu, kur cilvēkiem ir laiks noklausīties otra gari teikto vārdu līdz beigām. Valoda lēna, un vārdi gari, jo ir laiks gan izrunāt, gan otru uzklausīt. Iedomājos, kā garā ziemā divi somi omulīgi sēž pie uguns un dzīvi sarunājas. Pēc klasiskiem nostāstiem tas ir tā: Juhans saka Ķersti: “Sieva…” Pēc stundas Ķersti lēnām atbild: “Jā, Juhan…” — “Labi tā… parunāties,” pēc stundas atsaka Juhans un nobīstas, ka jau kļūst pļāpīgs. A kur viņiem steigties, ja ārā gara ziema, pilns pagrabs un pieliekamais, ja ārā mirdzoša baltā nakts?”
“Turki ģenētiski ir nomadi, klejotāji, karotāji un gani, kuriem bija jārēķinās ar zemes un cilvēku resursiem. Nav ko gari pļāpāt, laiks negaida, ja jādodas uz nākamajām ganībām jau tūlīt, jo citādi saule izcepinās, jāsakravājas ātri un jādodas uz citu vietu. “Ātri, ātri, kamēr neizcepas saulē!” — iedomājos, kā turks sauc savai sievai. Tāpēc turku valodā galvenie dzīvesvārdi — ūdens (su), mēness (ay), sāls (tuz), gaļa (et), ēdiens (as), piens (sūt), zirgs (at), zāle (ot) — ir īsi, steidzīgi ātri izsakāmi. Vārdi ir īsi, tos skalda, izšauj, no-pātago, nogrudzina, pavēl, nečammājas prātodami. Turki vārdus teicienu strautā noburbuļo jau ar pavisam cita tecējuma kritumu — buļ-buļ viņiem nozīmē ‘lakstīgala’.”
Vērtējums: 5/5 – nepārspējams ceļojums citas tautas tradīcijās un sevis apzinšanā.
Varu teikt droši, ka Laima Muktupāvela ir mana iecienītākā latviešu rakstniece. Protams, daudz nedomājot, nopirku arī viņas grāmatu “Mana turku kafija”. Plauktā tā gaidīja tik ilgi, ka par to pat aizmirsu un… nopirku otru tādu pašu. Taču tā nu gadījās, ka pagāja vēl vairāki gadi, kamēr tai pieķēros. Bet, kā zināms, labs nāk ar gaidīšanu. Patiesi jauks stāstījums par turkiem, latviešiem, eiropiešiem, tradīcijām un stereotipu pārvarēšanu.
Šķiet, ka daudzu domas par Turciju un turkiem ir bijušas līdzīgas kā autorei. “Kad pirms diviem gadiem ierados Stambulā uz rakstnieku konferenci, biju iedomājusies, ka Turcija ir pusaziātiska zeme, “trešās grupas valsts”, kā to saukā, kur ceļi putekļaini, pa tiem uz ēzelīšiem klunkurē, čalmā galvu ietinuši, bārdaini, drūmi turku veči ar līkiem zobeniem, kam mājās ieslodzītas un četrās sienās savu nelaimīgo dzīvi velk četras sievas; biju iedomājusies, ka turcietes ir apspiestas, ka turki to vien dara, kā blenž uz baltajām eiropietēm, ka plāno, kā viņas nozagt, lai pēc tam pārdotu seksa verdzībā, kamēr viņas atrod jūrā ar mutesbļodā iecementētām kājām vai uz ielas nomirušas no narkotiku pārdozēšanas, domāju, ka turki to vien dara, kā apčakarē tūristus. Man toreiz bija bail braukt uz Turciju.”
Šī grāmata liek uz to visu paskatīties pavisam citādi. “Ja kādam cilvēkam pasaka: “latgalis”, “turks”, “arābs”, “somālietis”, “krievs”, “īrs”, “rumānis”, “vācietis” — vienmēr iedarbojas vispārpieņemtie priekšstati par kādu lielo-melno-bie-dējoši-nezināmo, no kura gribas norobežoties. Ir taču tā! Tikko personiski iepazīsti kādu saprotošu turku, viedu arābu, humoru nezaudējošu īru vai slepeno pagātni izstāstošo čigānieti, aizspriedumi zūd”.
Uzzinām par prātīgajām turku sievietēm, kuras zina nosaukt savu vērtību zeltā: “Kafejnīciņu ar veikaliņu Latvijā gribēja — lūdzu! Par dzīvoklīti sapņoja — lūgtum! Puisis gatavs pelnīt kā turks, lai viņa latviešu saulei un mēnesim būtu viss, bet šī kā tipiska latviešu zeltene slauka asariņas šņaucamlupatā un skandē, sak, man tikai tevi, tikai tevi… Naudai vērtība krītas, nauda mainās, te tie ir rubļi, te lati, te pieci kamieļi vai eiro, bet zeltam vienmēr būs vērtība. Turcietes to sen sapratušas, piespiedušas savus večus strādāt un rukāt patiešām “kā turkiem”, lai sievietei viss būtu, bet eiropietei iestāstīts, ka “nauda bojā attiecības”. Atceramies Latvijā sen aizmirsto patiesību, ka “vīrietis nav patizla uniseksuāla būtne, bet spēcīgs cilvēks, kas cīnoties māk uzvarēt, bet prot arī zaudēt ar cieņu un nezaudējot godu.” Un padomājam par to, ka “turcietes tiek izdotas pie vīra, ja vīrietim “ir ne tikai jūtas”. Tās, kas precas mīlas dēļ, zina, ka dzīvos tā, cik lieli būs vīra ienākumi. “Vīrietim ir jābūt kā bankomātam un… vienmēr varošam, citādi ar tādu nav pat ko ielaisties!””
Varam mainīt savas domas pat par lakatiņiem un čaršafu (kas tā pati parandža vai čadra vien ir).
“Lakatā sieviete jūtas kā drošā alā. Lakats ļauj sievietei dzīvot, vērojot dzīvi kā no spoguļa amalgamas puses. Lakats attur no pārmērībām. Lakats nepieļauj vaļības. Lakats ietur rāmjos.”
“Tik pati, kā es biju bridi melnajā čaršafā, es nekad agrāk nebiju jutusies. Vai tērps mani mainīja? Ne taču! Es ieniru ielas dzīvē un uz visu paraudzījos kā no lidojoša paklāja, kā atrastos zem burvju apsega vai cepures, kas padara neredzamu. Tā bija neaprakstāma brīvības sajūta, kad man nebija jāpiemērojas ne modes tendencēm, ne cilvēku viedoklim, ka tā nu gan nepieklājas, ka kleita vai nu par īsu, vai garu, neatbilstoša blūze vai nesaskanīgs koptēls, ar ko apģērbu tirgotāji mazgā smadzenes jaunām sievietēm, lai tikai viņas būtu mūžam pērkoša, mūžam tērēties gatava mērķauditorija.”
“Meitenes ar bezprātīgu vēju matos vai putniņiem galvā turkos neder.” Kādam šādas tradīcijas un dzīvesveids var šķist nepieņemams, bet jāpiekrīt autorei: “Turcija ir lojāla dažādām reliģiskām konfesijām. Grieķu pareizticīgie, kopti, jūdaisti, katoļi tiek laipni uzņemti. Tūristi var viebties, sakot, ka traucē muedzinu dziedājumi piecreiz dienā. Nu, ko tad brauc uz musulmaņu zemi? Rēķinies, ka tā tas notiek, tā ir musulmaņu tradīcija! Ja Eiropa tā lepotos, ka ir kristiešu zeme, ja svētdienās baznīcu zvani skandētu un paši eiropieši piepildītu baznīcas pilnas, neviens cits neuzdrošinātos Eiropai diktēt savus noteikumus, neviens! Mošejas apbrīnot var visi, vienīgi piektdienu pusdienlaiku lūgšanu laikā labāk ne — tad visas mošejas ir lūdzēju pilnas”.
“Ja eiropeizētajā pasaulē būtu stipra kristīgā tradīcija, sprādzienbīstamas teroristu situācijas nerastos. Tukšums tiek aizpildīts. Pašiem jāstiprina kristiešu klints.”
Taču šī grāmata ir arī par mums – latviešiem. “Mums piemīt fantastiska spēja pārciest jebkurus apstākļus, mēs esam plastiski un mainīgi, un, ja kādreiz nonākšu pie Visaugstākā, patiešām esmu pārliecināta, ka uz manu jautājumu, sak, kāpēc Tu, Visuvarenais, mūs latviešus tādus-un-šitādus radīji, Viņš atbildēs: “Laima, latvieši ir, lai es pārliecinātos, ko viena tauta var izturēt, izdzīvot, radīt visgrūtākajos apstākļos.” Viņš teiktu, ka latvieši ir tauta — tūkstošveide.”
“Latviešu valoda, latviešu mēle ir spējīga izdvest ikvienu vārdu no pasaules 6500 valodām, un, ja sasauktu tos latviešus, kuri prot runāt visādās valodās, kur latvieši nonākuši, izrādītos, ka pasaules valodu zinātāju mūsējo būtu tik daudz.”
“Ak, no Latvijas, jā, jā, tas ir no Krievijas, ja? Krieviski runājat, ja?” Tie turki, kuri pieredzējuši futbola spēli starp Latviju un Turciju, bet futbolista Māra Verpakovska iemetienu uztver kā personīgu iesitienu savos vārtos, zina, kur ir Latvija.”
Bet visvairāk fascinēja autores apceres par valodu un valodošanu.
“Valoda ir liels ierocis — gan zobens, gan bruņas.”
“Sadzirdēju treļļojam-kā-ar-punktiņiem-punktojot igauņus un mon-šerī-jojam frančus, mia-bell-ojam itāļus un well-well-ojam rudus un saulē apdegušus angļus.”
“Staigājot pa miljonmegapilsētu Stambulu, dzirdu dažādas valodas un, ieklausoties tajās, domās vizualizēju šo cilvēku dzīvi, iedomājos, kāda ir viņu saziņa mājās. Uz šādām domām nonācu, Sultanahmetā dzirdot runājam somus. Jā, jā, tieši somu vārdus uztvēru kā garas vienkāršu ziedu vītnes, kas lēnām un maigi šūpojās vējā, ik pa mirklim saskaroties. Izklausījās arī kā slēpju iedzīta špūre, pa kuru lēnām slīdēt baltajā ziemas sniegā. Stambulas plus četrdesmit grādu ēnā dzirdēto skaņu atskārtu kā lēni burbuļojošu avotu ar lēzenu kritumu, kur cilvēkiem ir laiks noklausīties otra gari teikto vārdu līdz beigām. Valoda lēna, un vārdi gari, jo ir laiks gan izrunāt, gan otru uzklausīt. Iedomājos, kā garā ziemā divi somi omulīgi sēž pie uguns un dzīvi sarunājas. Pēc klasiskiem nostāstiem tas ir tā: Juhans saka Ķersti: “Sieva…” Pēc stundas Ķersti lēnām atbild: “Jā, Juhan…” — “Labi tā… parunāties,” pēc stundas atsaka Juhans un nobīstas, ka jau kļūst pļāpīgs. A kur viņiem steigties, ja ārā gara ziema, pilns pagrabs un pieliekamais, ja ārā mirdzoša baltā nakts?”
“Turki ģenētiski ir nomadi, klejotāji, karotāji un gani, kuriem bija jārēķinās ar zemes un cilvēku resursiem. Nav ko gari pļāpāt, laiks negaida, ja jādodas uz nākamajām ganībām jau tūlīt, jo citādi saule izcepinās, jāsakravājas ātri un jādodas uz citu vietu. “Ātri, ātri, kamēr neizcepas saulē!” — iedomājos, kā turks sauc savai sievai. Tāpēc turku valodā galvenie dzīvesvārdi — ūdens (su), mēness (ay), sāls (tuz), gaļa (et), ēdiens (as), piens (sūt), zirgs (at), zāle (ot) — ir īsi, steidzīgi ātri izsakāmi. Vārdi ir īsi, tos skalda, izšauj, no-pātago, nogrudzina, pavēl, nečammājas prātodami. Turki vārdus teicienu strautā noburbuļo jau ar pavisam cita tecējuma kritumu — buļ-buļ viņiem nozīmē ‘lakstīgala’.”
Vērtējums: 5/5 – nepārspējams ceļojums citas tautas tradīcijās un sevis apzinšanā.
December 29, 2016
Izlasīju pirms došanās uz Stambulu. Palīdzēja, un pat ļoti, saprast turkus un Stambulas iedzīvotājus.
Grāmatas valoda Laimai Kotai nav tapusi ne par matu labāka kāda tā bija Laimai Muktupāvelai, žēl. To visu atsver skatījums uz turkiem un Turciju no "iekšpuses" ar eiropieša acīm. Ja gatavojaties braukt uz šo lepno valsti, noteikti iesaku izlasīt. Grāmata jums palīdzēs saprast šos lepnos ļaudis.
Grāmatas valoda Laimai Kotai nav tapusi ne par matu labāka kāda tā bija Laimai Muktupāvelai, žēl. To visu atsver skatījums uz turkiem un Turciju no "iekšpuses" ar eiropieša acīm. Ja gatavojaties braukt uz šo lepno valsti, noteikti iesaku izlasīt. Grāmata jums palīdzēs saprast šos lepnos ļaudis.
July 3, 2015
sākums daudzsološs, pirmā trešdaļa - fantastiski!!! tālāk kaut kā trūkst - dzirkstelītes, aizrautības, konkrētības, detalizācijas.
December 2, 2022
Bija ļoti patīkami atkal "paviesoties" Turcijā. Iepriecināja katra vieta, ko atpazinu lapaspusēs. Tagad gribētu aizbraukt vēlreiz – ar šo grāmatu padusē, labs ceļvedis būtu.
December 21, 2023
Šī ir viena no grāmatām, kuru neizlasīju līdz galam, jo nedaudz palika garlaicīgi lasīt šīs pārdomas par Turciju. Tas, kas man patika bija, ka caur šo grāmatu bija iespēja iepazīt Turcijas kultūru.
February 9, 2022
Protams, katrs par saviem ceļojuma iespaidiem var rakstīt kā grib, bet tik moralizējošs, pamācošs un sarkastisks tonis traucē uztvert pat tās grāmatas daļas, kas ir informatīvas un interesantas. Vienā brīdī autore nopeļ turcietes, kas piedalās TV šovā, kur tiek saģērbtas kā eiropietes, sakot, ka tās izskatās vulgāri un muļķīgi; tad žēlojas, ka turku dāmu ķermeņu aprises tiek slēptas zem bezformīgiem apģērbiem, un tad sauc turcietes par “lakatainajām”. Izskatās, ka nekā nav labi.
February 23, 2025
Sulīga un dziļa ikdiena Turcijā no latvietes dvēseles. Patīk autores stils iemest gan asprātīgus salīdzinājumus, gan spilgtus epitetus un iepīt vēsturi vai vispārizglītojošu informāciju pāris teikumos stāsta plūdumā.
January 7, 2026
Šī grāmata noteikti jāizlasa ja Tevi saista turku kultūra un Stambula un, protams, pati Turcija. Apgāž dažus Eiropā valdošos stereotipus par turkiem.
Mani īsti neuzrunāja, jo grāmatā nav konkrēta sižeta.
Mani īsti neuzrunāja, jo grāmatā nav konkrēta sižeta.
April 11, 2018
Viegli lasāma, aizraujoša grāmata. šī ir pirmā L.Kotas grāmata, ko es izlasīju.Domāju, ka tā ir labs iemesls izlasīt vēl kādu viņas darbu. ļoti patika arī grāmatas vāks un vizuālais noformējums.
February 11, 2019
Sirsnīga iepazīšanās ar Laimas Turciju. Nonācu kaut mazdrusciņ tuvāk turku izprašanai un ieguvu vēlmi pašai iepazīt Turciju.
January 9, 2020
Ieskats turku ikdienas dzīvē, kultūrā un tradīcijās ar latvietes acīm.
July 15, 2021
Patika. Interesants par citas tautas kultūru
November 1, 2024
Lasīju pirms ceļojuma uz Stambulu, bija interesants ieskats turku ikdienā, noderīgi.
July 23, 2025
Neesmu fans šādam formātam-pa kriksītim no visa kā. Bet pie kāzu gabala asariņa izspiedās :) Tomēr uz Turciju nesakārojās.
December 29, 2025
Grāmata par redzējumu, pieredzi, skatījumu. Daudz kultūras, vēstures un sajūtu. Patīkams ceļojums laikos un garšās.
Displaying 1 - 19 of 19 reviews