Grāmatas darbība nenotiek Amsterdamā, un lielākā daļa varoņu ir cilvēki bez principiem vai gandrīz bez principiem. Kas tad īsti ir Amsterdamas princips? Termins nāk no Amsterdamas sarkano lukturu kvartāliem. Kad klients atnāk uz bordeli un izvēlas meiteni, viņš bieži vien maksā par pakalpojumu bargu naudu. Labākajos no labākajiem iestādījumiem tiek piedāvāti arī papildu pakalpojumi. Viens no tādiem ir iespēja slepeni skatīties uz klientu, kurš paņēmis meiteni. Tas parasti maksā vēl dārgāk. Taču visdārgāk maksā tas, kurš slepeni skatās uz to, kurš slepeni skatās uz pirmo. Stāsta morāle vienkārša: uz katru lūriķi var atrasties pa lūriķim. Tas tad arī ir Amsterdamas princips.
Bradāšana man ir ļoti tuva tēma, tāpēc bija interesanti lasīt, pat atpazinu konkrētas situācijas no bradātāju forumiem, no kuriem autors ir neapšaubāmi iedvesmojies. Autoram izdevās noturēt to interesi par "lohatronu", jo lasīti trollingi par tādu tēmu kaut kur internetā. Joki tādi patizli, bet šur tur lasot smējos. Ja jau smējos un bija emocija, tad jau grāmata izdevusies. Grāmata garastrāvokļa uzlabošanai!
- Nosaukums un vāka noformējums, tā ir puse no grāmatas panākumiem. - Un grāmatas saturs? - Tas ir mazākais, to var kaut kā piemurgot.
Nē, steidzu jūs mierināt, ka tas ir tikai šīs grāmatas citāts, kas nebūt neraksturo šo grāmatu [haa].
Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem jau samērā sen biju atmetusi centienus iemīlēt jauno latviešu autoru grāmatas. Joprojām ne uz ko īpaši necerot, sāku šķirstīt šo. Un grāmata sagādāja patīkamu pārsteigumu. Sākumā šķita nedaudz uzsvērti bērnišķīgi centieni tekstā iepīt pēc iespējas vairāk salīdzinājumus ("helikopters kā gigantiska pensionēta spāre"; "datora detaļas kā hepatomantijas rituālam sagatavotas aitas iekšas"; "mākoņu skrandas, lillā kā debesmanna ar mellenēm"). Taču vēlāk teksts kļuva noslīpētāks un sarkasms - "advancētāks" ("vizuāli šis lords iederējās savā pilī apmēram kā kanalizācijas lūkas vāks vitamīnu tablešu konkursā"; "reizēm jau gribētos samīļot to dzimteni, satīt lakatā kā tāds Stabulnieku Uldis, vienīgā problēma - viņa parasti uzvedas kā pēdējā mirla un graužas pretī"). Un kur vēl Skotijas spirta dzīšanas tradīciju apraksts! Kad to citēju, draugi man vaicāja, vai tas esot no B.Brensona "Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture" [haa]. Grāmata tiešām ļauj pasmaidīt - par sevi, par mums, par politiķiem, par autoritātēm, par tiem, kas aizbraukuši, un par tiem, kas palikuši. Arī visas mums tik pazīstamās negācijas ("vidusmēra interneta komentētājs liek vienādības zīmi starp anonimitāti un ļaunumu. Naids un ļaunums nedzīvo katastrofu un kara ziņās. Nē, tie dzīvo sadzīves ziņu komentāros. Tāpat kā smeldze") tiek meistarīgi iepītas un ievītas konkrētā humorpilnā situācijā. Galvenais - nepieiet šai grāmatai pārlieku nopietni - arī tas, ka mēs nepiešķiram augstas ticamības pakāpi "Neiespējamās misijas" vai "Cietā rieksta" notikumiem, nepadara tos par mazāk aizraujošiem. Autors viennozīmīgi ir iekļuvis manā "lasāmo" autoru sarakstā. Ķeršos pie viņa nākamās (pareizāk gan - iepriekšējās) grāmatas!
"Mēs esam pieslēgti katrs savai romantikas frekvencei, un tās nu ir tādas, kādas ir".
Reizēm klišejas parādītas tomēr pārāk klišejiski, bet kopumā, diezgan precīzi, patiesi un ņirdzīgi. Dažreiz - pārāk sīkumaini, bet veikli sarakstīts un lasās raiti. Pat rosina uz dažiem pārdomu brīžiem.
P.S. Jāpiebilst, ka ne tagad, ne pirms 10 gadiem neesmu sekojis politiskajām peripetijām un tādēļ daļa grāmatas humora un šarma palika neizprasta, bet tas īpaši netraucēja (kaut gan ar lielākām priekšzināšanām, varbūt ka iespertu vairāk).
Kopumā grāmata ir ļoti ātri izlasāma, humoristiska un smadzenes nenogurdinoša. Tāda laba izklaides lasāmviela. Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2018/07/v...
Savā žanrā - ļoti laba lasāmviela!! Un kas to lai zina, varbūt tiešām tāds lohatrons un lohetes pastāv - kā citādi izskaidrot neizskaidrojamo līdzcilvēku stulbumu dažos politikas jautājumos? Tas vismaz būtu attaisnojums:) Un galvenie varoņi forši, sevišķi Šņuris:))))))
Mani šī grāmata aizrāva.. Grāmatā aprakstītās metodes ir mūsdienu tehnoloģiskās krāpniecības realitāte un pie viena saglabājot savu parasto cinisko un ironisko attieksmi pret varoņiem un lasītāju. Netrūkst arī sulīgas un tiešas valodas. Viegli un ātri lasās..
Kopumā vispār man ļoti grāmata patika - bija gan joki, gan detektīvs, gan lohi un lohotroni un vispārīgā eksistences smeldze. Manuprāt, ļoti var just, ka autors ar katru grāmatu attīstās -- ja Stroika bija tāda amizanti kā mākam tā maucam (kas pie reizes arī padarīja viņu tik foršu!), tad šeit jau varēja just, ka autors ir piedomājis vairāk, pētījis dažādus uzziņas materiālus un kopumā stāsts ir tāds savāktāks. Dažas vietas bijā ģeniāli smieklīgas!
Viena zvaigznīte nost par to, ka drausmīgi ilgi vilku grāmatas lasīšanu, līdz ar to man dažreiz bija grūti pēc ilgajiem pārtraukumiem sekot sižetam. Bet tas gan bija ārēju iemeslu dēļ un nekādīgi ne autora vaina!
Diemžēl sāk rādīties, ka Lācītis ir no tiem cilvēkiem, kuram pašam liekas, ka viņš ir asprātīgāks, nekā patiesībā ir, bet tā kā brīžiem tiešām bija smieklīgi, tad dodu 2,5 zvaigzness. Var lasīt, ja gribās atbalstīt vietējos literāros centienus.
Sanāk tāds mikslis: emigrantu un mūziķu (..) piedzīvojumi, kas bija iepriekšējās grāmatās, bet šeit vēl klāt nez kāpēc piejaukti IT&T piedzīvojumi. Beigās visam pāri drūmā latvieša problēma.
Superīgs viena vakara detektīvs, kam ir stipri laicīga nozīme un jau mūsu bērniem to lasīt būs dikti neinteresanti, jo nebūs ne mazākās sajēgas, par ko ir runa.
Liepnieka līmeņa politiskās pseidoreālijas (kas gan dikti pseido vairs neliekās), vārdnīcas līmeņa cietuma/IT izteicienu vācelīte un provincki rupji tēviņi