What do you think?
Rate this book
Bille #1-3
Bille. Triloģija
Vizmas Belševicas triloģija Bille —viens no izcilākajiem latviešu prozas darbiem, kas 20. gadsimta 90-ajos gados mainīja priekšstatu par bērnības atmiņu atainojumu literatūrā pēc Otrā pasaules kara un neierasti tieši tēlo bērna un vecāku, bērna un pasaules attiecības.
"Bille ir daļēji autobiogrāfisks stāstījums par mazo meiteni Billi, no kuras skatpunkta grāmatā atveidota pasaule. Darbība noris trīsdesmitajos gados laikā, kas mūsdienās kārtējo reizi pārtapis zaudētajā paradīzē. Taču Bille nebūt nepieder salkani jūsmīgajām bērnības atmiņu grāmatām, ar kādām pārpilna latviešu literatūra. Billē netrūkst ne gaišuma, ne sirsnīgas ironijas, jo autorei piemīt reti sastopamā prasme arī pelēcību aprakstīt koši un iespaidīgi."
"Bille ir daļēji autobiogrāfisks stāstījums par mazo meiteni Billi, no kuras skatpunkta grāmatā atveidota pasaule. Darbība noris trīsdesmitajos gados laikā, kas mūsdienās kārtējo reizi pārtapis zaudētajā paradīzē. Taču Bille nebūt nepieder salkani jūsmīgajām bērnības atmiņu grāmatām, ar kādām pārpilna latviešu literatūra. Billē netrūkst ne gaišuma, ne sirsnīgas ironijas, jo autorei piemīt reti sastopamā prasme arī pelēcību aprakstīt koši un iespaidīgi."
- GenresHistorical Fiction
672 pages, Hardcover
First published January 1, 2004
4 people are currently reading
119 people want to read
About the author
Vizma Belševica
62 books30 followersVizma Belševica was a Latvian poet, writer and translator. She was nominated for the Nobel Prize in Literature.
Receiving the Nobel prize was her childhood dream; she, as a poor but bright girl, spent much of her time reading classical literature. Belševica's work has been recognised: on December 6, 1990, she was elected honorary member of the Latvian Academy of Sciences; she has twice received the Spidola Award, which is the highest recognition in Latvian literature. Belševica has also received the highest award of the Latvian State, namely the Three Star Order.
Vizma Belševica published her first poems in 1947; her first book of poetry appeared in 1955. Her most notable poetry collections are Jūra deg (The Sea is Burning, 1966), Gadu gredzeni (Annual Rings, 1969), Madarās (In My Lady's Bedstraw, 1976), Kamola tinēja (The Clew Winder, 1981), Dzeltu laiks (Autumn Time, 1987). Her short stories' collections are Ķikuraga stāsti (Stories from Kikurags, 1965), Nelaime mājās (Misfortune at Home, 1979), Lauztā sirds uz goda dēļa (Broken Heart on the Board of Honour, 1997). During the post-Soviet period, Belševica wrote three semi-autobiographical books – stories about the girl Bille, following her life from the late 1930s, throughout the first year of Soviet occupation of Latvia (1940–41), the Nazi occupation (1941–45), and the first post-war years under Stalin's regime: Bille (Bille, 1992, 95), Bille un karš (initial title: Bille dzīvo tālāk) (Bille and War, 1996), Billes skaistā jaunība (The Wonderful Youth of Bille, 1999). Its first edition was published by the Latvian publisher Mežābele in 1992 in the United States and only in 1995 in Latvia. Now this trilogy has been recognized as one of the most important works of Latvian literature of all times. It has been translated into Swedish, but not in English.
Belševica's poetry and fiction has been translated in about 40 languages. Within the Soviet Union of the 1960s–1980s, several books of her selected poetry were published in Russian, Belarusian and Armenian. Her poems were translated into English by Inara Cedrins for the anthology Contemporary Latvian Poetry published by the University of Iowa Press in 1983. From the 1980s onwards, Belševica has been regularly present on the Swedish literary scene, (translator Juris Kronbergs), books of her poetry and Bille stories have enjoyed immense critical success and wide readership there. Her Selected Poems have been published also in Norway, Denmark and Iceland. Selected Short Stories – in Russia, Georgia and Germany. The Russian translation of the Bille trilogy has been published in Riga, Latvia.
In her work she criticized the situation of oppressed nations in Soviet Union, therefore from 1971 to 1974 she was not allowed to publish. Her name could not be mentioned in media. KGB agents searched her apartment twice confiscating manuscripts and notes.
Receiving the Nobel prize was her childhood dream; she, as a poor but bright girl, spent much of her time reading classical literature. Belševica's work has been recognised: on December 6, 1990, she was elected honorary member of the Latvian Academy of Sciences; she has twice received the Spidola Award, which is the highest recognition in Latvian literature. Belševica has also received the highest award of the Latvian State, namely the Three Star Order.
Vizma Belševica published her first poems in 1947; her first book of poetry appeared in 1955. Her most notable poetry collections are Jūra deg (The Sea is Burning, 1966), Gadu gredzeni (Annual Rings, 1969), Madarās (In My Lady's Bedstraw, 1976), Kamola tinēja (The Clew Winder, 1981), Dzeltu laiks (Autumn Time, 1987). Her short stories' collections are Ķikuraga stāsti (Stories from Kikurags, 1965), Nelaime mājās (Misfortune at Home, 1979), Lauztā sirds uz goda dēļa (Broken Heart on the Board of Honour, 1997). During the post-Soviet period, Belševica wrote three semi-autobiographical books – stories about the girl Bille, following her life from the late 1930s, throughout the first year of Soviet occupation of Latvia (1940–41), the Nazi occupation (1941–45), and the first post-war years under Stalin's regime: Bille (Bille, 1992, 95), Bille un karš (initial title: Bille dzīvo tālāk) (Bille and War, 1996), Billes skaistā jaunība (The Wonderful Youth of Bille, 1999). Its first edition was published by the Latvian publisher Mežābele in 1992 in the United States and only in 1995 in Latvia. Now this trilogy has been recognized as one of the most important works of Latvian literature of all times. It has been translated into Swedish, but not in English.
Belševica's poetry and fiction has been translated in about 40 languages. Within the Soviet Union of the 1960s–1980s, several books of her selected poetry were published in Russian, Belarusian and Armenian. Her poems were translated into English by Inara Cedrins for the anthology Contemporary Latvian Poetry published by the University of Iowa Press in 1983. From the 1980s onwards, Belševica has been regularly present on the Swedish literary scene, (translator Juris Kronbergs), books of her poetry and Bille stories have enjoyed immense critical success and wide readership there. Her Selected Poems have been published also in Norway, Denmark and Iceland. Selected Short Stories – in Russia, Georgia and Germany. The Russian translation of the Bille trilogy has been published in Riga, Latvia.
In her work she criticized the situation of oppressed nations in Soviet Union, therefore from 1971 to 1974 she was not allowed to publish. Her name could not be mentioned in media. KGB agents searched her apartment twice confiscating manuscripts and notes.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 7 of 7 reviews
September 7, 2017
Bille izraisa ļoti dziļu cieņu un pateicību par atklātību- par nejēdzīgajiem vecāku raksturiem, pašas Billes pieaugšanu un savu "utu" apzināšanos. It kā jau grāmata nav tīra biogrāfija un kas zina, cik daudz tur ir patiesības. Tomēr gribētos ticēt, ka patiess ir viss, ko Vizma Belševica varēja atcerēties un pārējais ir tikai stāstījuma noformējums.
Šis ir stāsts par izdzīvošanu. Billes iekšējā uguns bija pietiekami spēcīga, lai viņa pārciestu karu, badu, nāves draudus un pat māti.
Šis ir stāsts par izdzīvošanu. Billes iekšējā uguns bija pietiekami spēcīga, lai viņa pārciestu karu, badu, nāves draudus un pat māti.
June 9, 2019
Gribēju jau tikai ielūkoties ar vienu aci, izlasīt pirmo triloģijas grāmatu, bet … paņēma un nelaida vaļā. Tā arī bez apstājas steidzos pie nākamās un atkal nākamās, un roka jau sniedzas pēc Vizmas Belševicas arhīva burtnīcām – “Bille, Anss un citi” (2017) un “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (2016).
Kas grāmatā fascinē visvairāk – kaut arī tajā ir sāpīgi bērnības un jaunības pārdzīvojumi, karš, nelaimes, likstas, tomēr stāstījums ir gaišs, bez nosodījuma un pārmetuma. Vienīgi pati sev Bille nemitīgi pārmet – ka nav bijusi pietiekami skaista, gudra, ka nav attaisnojusi uz viņu liktās cerības… “Ne viņai kas ir, ne viņa pēc kā izskatās”, “kā lēvurs: lempīga, neglīta, nekam nederīga” – šāda paššaustīšana vijas cauri visām trim grāmatām. Taču, ja veicam psihoterapeitisku atkāpi – vai autores (kura pati vislielākajā mērā arī ir Billes prototips) mazvērtības kompleksi viņai ir lieguši sasniegt kaut ko nozīmīgu? Nepavisam. Neaizmirsīsim, ka Vizma Belševica ir vienīgā Nobela prēmijai literatūrā nominētā latviešu rakstniece.
Triloģijas pirma grāmata “Bille” (1992), protams, ir visjaukākā. Tajā aprakstīti notikumi 30.-40.-to gadu Latvijā, līdz laikam, kad Bille jau sāk iet skolā. Ulmaņlaiki. Līdz ar to stāstījums drīzāk mīļš un nebēdnīgs, atgādina Tuves Jansones un Astrīdas Lindgrēnes jaukos stāstus.
Piemēram, stāsts par to, kā Bille sadomāja atstāt liecības nākotnes arheologiem. “No viņu saimniecības zinātnei vispār nekāda labuma. Kas tad te galu galā palika pāri? Aukliņas, ar kurām pārsiets kāds pirkums, rūpīgi atraisīja, satina ripulīti un iebāza aukliņu kulē — var noderēt. Sviestpapīru mazgāja, žāvēja, salocīja un lika kaudzītē — var noderēt. Citus papīrus citās kaudzēs: iekuriem, slapju apavu piebāšanai un tā tālāk. Novalkātas drānas izārdīja pāršūšanai vai ielāpiem. No pavisam šaurajām atlikumu strēmelītēm mammucis jau kuro gadu tamborēja grīdas celiņu. Galīgi noplīsušām zeķēm nogrieza veselos galus un ārdīja citu lāpīšanai. No tās drazas, kas beidzot palika pāri, neviens zinātnieks netiktu gudrs. Visādas kartupeļu mizas, olu čaumalas, reņģu asakas un citas trūdēšanai derīgas lietas lika bundžā un nesa uz dārziņu zemes mēslošanai. Tās arī nebija svarīgas, tāpat sapūtu, pirms zinātnieki varētu uzmeklēt.”
Vai gājiens uz Leiputriju, kas, izrādās, tepat Deglava ielas galā, kura toreiz tik atšķirīga. “Pievakarē vecāmāte pastāstīja Billei par Leiputriju – brīnumainu zemi, kur viss ēdams: mājas no piparkūkām, logi no skābām bonbongām, tilti no šokolādes un piena upes ķīseļa krastos. (..) Pa gaisu lido cepti putni un sivēni ar nazi un dakšiņu mugurā – paplet muti, un paši laižas klāt. Nelaime tikai viena – apkārt Leiputrijai mannāputras kalni. Lai tiktu iekšā, kalniem jāizēdas cauri, un to neviens nevar. (..) Galvenais, ka Bille zināja, kur Leiputrija ir. Pērn kādu svētdienu viņi gāja zaļumos, laukā pa Deglava ielu, pāri dzelzceļam un taisni uz priekšu, kur aiz dārziņiem mājas vairs tikai paretam un sākās pļavas un meži. Vienā tādā meža klajumiņā viņi ēda sviestmaizes un dzēra līdzpaņemto liepziedu tēju. Papucis un mammucis izklāja segu un sauļojās. Billei sauļoties bija garlaicīgi, viņa skraidīja apkārt un apkārt pa balti pelēkām sūnām un brūklenājiem, lasīja čiekurus, atrada sīku, pēc krustnagliņām smaržojošu puķu puduru, un mammucis tcica, ka tās esot meža neļķes, lai neplūcot, puķītēm sāp. Tāpat līdz mājām novītīšot. Kad papucim ar mammuci arī apnika sauļoties, gāja tālāk. Labu gabalu aiz priedēm sākās ozolu mežs, kādus pasaku grāmatās zīmē – resniem stumbriem, kupliem zariem, zaļu zāli vienos saules zaķīšos un noslēpumainu krēslu necaurskatāmā meža dziļumā. Ja aiz priedēm sākās tāds pasaku mežs, tad aiz ozoliem vajadzēja sākties īstai pasakai. Vēl mazu gabaliņu un…”
Un grāmatu mīlestība. “Tomēr sirdsapziņa Billei nav tīra. Papucis pūlas un mammucis pūlās, lai Bille tiek uz augšu, bet viņa pati nekādi nevar apvaldīt savu lasītkāri, niknāku par vakarējo salkumu pēc kartupeļu pankūkām. Lasīt viņai vienmēr gribas tā, ka vai acis sāp, kamēr nav tikušas grāmatā. Un tikušas nevar atrauties – vēl šo rindiņu, vēl gabaliņu, vēl lapaspusi, vēl līdz nodaļas beigām, un tad jau nemanot nākošajā nodaļā iekšā un viss no gala. Lasītkāres dēļ Billei sākuši parādīties divnieki ne tikai glītrakstīšanā vien.”
Otrajā grāmatā „Bille dzīvo tālāk” (1996) kara laiki – arī grāmatas otrs nosaukums ir „Bille un karš”.
“Un reiz, kad viņas dzina govis kūtī, saimnieks nospļāvās maurā un it kā teica, it kā jautāja kaimiņam:
— Cik ilgi var noturēties desa sunim degungalā?
— Aprīšanas vaina, — sacīja kaimiņš.
Bille ar Anitu vairs nebija tik vientiesīgas, lai domātu, ka saimnieks patiešām runā par suni, kam tikai galīgs muļķis turētu desu pa grābienam. Laikam jau tā desa bija Latvija un tas suns — krievi.”
“Viss pirmais balkons gar malām ložās. Divas, pie pašas skatuves, bija milzīgas ar smagiem, malās atsietiem aizkariem. Tās laikam augstiem kungiem. Kungu gan vairs nav. Brīvība. Visi ir biedri. Ja tur kāds sēdēs, tie būs īpaši augsti biedri.”
“Toties Billei beidzot galīgi skaidrs, kas ir krustu un šķērsu apspriedelētā brīvība. Brīvība ir dzīve bez svešām armijām. Kur svešas armijas iekšā, tur brivibas nav.”
Grāmatu mīlestība nav zudusi.
“Klavierskolotājas istabai, ko gandriz visu aizņem melnais flīģelis ar diviem klaviersoliņiem priekšā. Pārējais ir sienas. Divas no grīdas līdz griestiem ar grāmatu un nošu plauktiem. Billei ari būs, kad izaugs liela, to viņa cieši apņēmusies. Tikai visas četras. Ar gramatām, grāmatām, grāmatām. No grīdas līdz griestiem.”
“Un tad Billes sapņi. Vienā papucis stāvēja ar automātu, viņam vajadzēja Billi nošaut, bet rokas trīcēja. Un Bille sacīja: — Es nogulšos zemē, tad tev būs vieglāk. — Un gūlās zemē. Viņai nebija bail, tikai ļoti, ļoti skumji, un viņa modās asarās. Citi sapņi bija līdzīgi. Papucim vajadzēja Billi nošaut. Visos. Un nekad viņš nenošāva. Un Billei bija papuča žēl, ka viņš nevar, jo viņam to noteikti vajadzēja izdarīt…”
Trešā grāmata “Billes skaistā jaunība” (1999). Padomju laiki.
Šķiet, tikai ļoti stiprs cilvēks var dot tādu virsrakstu grāmatai, kurā ir tik daudz ciešanu.
“Mammucis izvilka no virtuves skapīša žāvētu aitas gaļu un nogrieza katram šķēlīti. Tik plānu, ka, nedevis sveces gals par maz gaismas, varētu cauri redzēt. Un Bille, kas agrāk žāvētu aitas gaļu ne acu galā ciest nevarēja, tagad, sātīgo sāļumu ar mēli un smaganām apmīļodama, ar zobiem kodīdama lēni, lēni, lai ilgākam brīdim pietiek, pēkšņi līdz galam saprata vārdu “svētlaime”. Agrāk šis vārds viņai neko nebija nozīmējis.”
“Skolā, ar badu un aukstumu nokaujoties, mācības palikušas otrajā vietā. Ko var prasīt no skolniecītes, kurai pat cimdos pirksti stīvi? Vai kura nav bijusi skolā tāpēc, ka to dienu kādā rindā nostāvējusi? Vai pat tikusi pie sīka darbiņa, lai jel ko nopelnītu? Vai ne pie kā nav tikusi, un galva reibst no neēšanas? Skola pludurējās kā dīķī iesviesta vista — ne grimt, ne peldēt.”
Grāmatas. “Uz Billes avīzes ir izrindoti visādi cepamrīki no tiem senajiem laikiem, kad papucis bija konditors. Katrs atsevišķi — tīri nekas, bet kopā smagi. Un tad vēl Mildas iesietās grāmatas. Grāmatas ir kā akmeņi, un klāt vēl tāds žēlums, ka vai raudi. Par laimi vai nelaimi, grāmatas cilvēki neņem. Pacilā gan, pabrīnās par skaisto iesējumu, nopūšas un liek atpakaļ. Kā zināms, vēders nav grāmata, un par vēderu tagad pirmā rūpe. Arī uz Billes avīzes grāmatas cerīgi izliktas tā paša vēdera dēļ, kas reizēm iekaucas atgādinot, ka jā, jā, viņš tas galvenais!”
Un tā grāmatu mīlestība, izrādās, tik par sliktu nāk, pat mašīnburtliča darbam viņa tādēļ nederot.
“— Es tik ļoti mīlu grāmatas, – viņa aizkritušā balsī atkārtoja.
— Jā. Tas ir noskaidrojies. Bet jūs mīlat grāmatas pārāk karsti un nepacietīgi. Jūs lasāt aizgūtnēm. Pāršķirat lapas, pārlecat rindkopas un ieskatāties beigās. (..) Jūs neesat radīta monotonam, koncentrētam darbam. Mašīnburtliča darbs ir ļoti, ļoti vienmuļš. Gaišs un dedzīgs prāts tam tikai par traucēkli. Mašīnburtlicim nedrīkst būt nekādas daļas, kas notiek vai notiks tālāk, visa uzmanība vārdiem, ko saliek tajā brīdī. Jūs būtu slikta mašīnburtlice. Tam darbam mēs izvēlamies meitenes bez spilgta intelekta un temperamenta. Lēnas un pacietīgas.
Tā! Bez spilgta intelekta! Ka intelekts, un kur nu vēl temperaments, var būt par traucēkli, to Bille jau dažu labu reizi pamanījusi, bet te, šajā skolā! Viņas izsapņotajam darbam! Nu tikai neapkaukties šo pretīgo purnu priekšā! Bille iecirta nagus saujā, ka vai nosprakstēja, un valdījās.”
“Pret visām šaubām diendienā atgādināti Staļina vārdi: “Kur mežu cērt, tur skaidas lec.” Jo neviens jau tīšām skaidas nelecina. Dažkārt, mežu cērtot, kādam pat uzkrīt koks, un viņš ir pagalam. Atsevišķas kļūdas un atsevišķi negadījumi. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara — proti, neceļ jauno dzīvi. Bille taču neiedomāsies, ka ir gudrāka par Staļinu? Un neatteiksies no ticības jaunajai dzīvei, jo kam tad lai vispār tic?”
Nav šaubu, ka “Billes” triloģija ir pelnījusi būt Latvijas kultūras kanonā.
Kas grāmatā fascinē visvairāk – kaut arī tajā ir sāpīgi bērnības un jaunības pārdzīvojumi, karš, nelaimes, likstas, tomēr stāstījums ir gaišs, bez nosodījuma un pārmetuma. Vienīgi pati sev Bille nemitīgi pārmet – ka nav bijusi pietiekami skaista, gudra, ka nav attaisnojusi uz viņu liktās cerības… “Ne viņai kas ir, ne viņa pēc kā izskatās”, “kā lēvurs: lempīga, neglīta, nekam nederīga” – šāda paššaustīšana vijas cauri visām trim grāmatām. Taču, ja veicam psihoterapeitisku atkāpi – vai autores (kura pati vislielākajā mērā arī ir Billes prototips) mazvērtības kompleksi viņai ir lieguši sasniegt kaut ko nozīmīgu? Nepavisam. Neaizmirsīsim, ka Vizma Belševica ir vienīgā Nobela prēmijai literatūrā nominētā latviešu rakstniece.
Triloģijas pirma grāmata “Bille” (1992), protams, ir visjaukākā. Tajā aprakstīti notikumi 30.-40.-to gadu Latvijā, līdz laikam, kad Bille jau sāk iet skolā. Ulmaņlaiki. Līdz ar to stāstījums drīzāk mīļš un nebēdnīgs, atgādina Tuves Jansones un Astrīdas Lindgrēnes jaukos stāstus.
Piemēram, stāsts par to, kā Bille sadomāja atstāt liecības nākotnes arheologiem. “No viņu saimniecības zinātnei vispār nekāda labuma. Kas tad te galu galā palika pāri? Aukliņas, ar kurām pārsiets kāds pirkums, rūpīgi atraisīja, satina ripulīti un iebāza aukliņu kulē — var noderēt. Sviestpapīru mazgāja, žāvēja, salocīja un lika kaudzītē — var noderēt. Citus papīrus citās kaudzēs: iekuriem, slapju apavu piebāšanai un tā tālāk. Novalkātas drānas izārdīja pāršūšanai vai ielāpiem. No pavisam šaurajām atlikumu strēmelītēm mammucis jau kuro gadu tamborēja grīdas celiņu. Galīgi noplīsušām zeķēm nogrieza veselos galus un ārdīja citu lāpīšanai. No tās drazas, kas beidzot palika pāri, neviens zinātnieks netiktu gudrs. Visādas kartupeļu mizas, olu čaumalas, reņģu asakas un citas trūdēšanai derīgas lietas lika bundžā un nesa uz dārziņu zemes mēslošanai. Tās arī nebija svarīgas, tāpat sapūtu, pirms zinātnieki varētu uzmeklēt.”
Vai gājiens uz Leiputriju, kas, izrādās, tepat Deglava ielas galā, kura toreiz tik atšķirīga. “Pievakarē vecāmāte pastāstīja Billei par Leiputriju – brīnumainu zemi, kur viss ēdams: mājas no piparkūkām, logi no skābām bonbongām, tilti no šokolādes un piena upes ķīseļa krastos. (..) Pa gaisu lido cepti putni un sivēni ar nazi un dakšiņu mugurā – paplet muti, un paši laižas klāt. Nelaime tikai viena – apkārt Leiputrijai mannāputras kalni. Lai tiktu iekšā, kalniem jāizēdas cauri, un to neviens nevar. (..) Galvenais, ka Bille zināja, kur Leiputrija ir. Pērn kādu svētdienu viņi gāja zaļumos, laukā pa Deglava ielu, pāri dzelzceļam un taisni uz priekšu, kur aiz dārziņiem mājas vairs tikai paretam un sākās pļavas un meži. Vienā tādā meža klajumiņā viņi ēda sviestmaizes un dzēra līdzpaņemto liepziedu tēju. Papucis un mammucis izklāja segu un sauļojās. Billei sauļoties bija garlaicīgi, viņa skraidīja apkārt un apkārt pa balti pelēkām sūnām un brūklenājiem, lasīja čiekurus, atrada sīku, pēc krustnagliņām smaržojošu puķu puduru, un mammucis tcica, ka tās esot meža neļķes, lai neplūcot, puķītēm sāp. Tāpat līdz mājām novītīšot. Kad papucim ar mammuci arī apnika sauļoties, gāja tālāk. Labu gabalu aiz priedēm sākās ozolu mežs, kādus pasaku grāmatās zīmē – resniem stumbriem, kupliem zariem, zaļu zāli vienos saules zaķīšos un noslēpumainu krēslu necaurskatāmā meža dziļumā. Ja aiz priedēm sākās tāds pasaku mežs, tad aiz ozoliem vajadzēja sākties īstai pasakai. Vēl mazu gabaliņu un…”
Un grāmatu mīlestība. “Tomēr sirdsapziņa Billei nav tīra. Papucis pūlas un mammucis pūlās, lai Bille tiek uz augšu, bet viņa pati nekādi nevar apvaldīt savu lasītkāri, niknāku par vakarējo salkumu pēc kartupeļu pankūkām. Lasīt viņai vienmēr gribas tā, ka vai acis sāp, kamēr nav tikušas grāmatā. Un tikušas nevar atrauties – vēl šo rindiņu, vēl gabaliņu, vēl lapaspusi, vēl līdz nodaļas beigām, un tad jau nemanot nākošajā nodaļā iekšā un viss no gala. Lasītkāres dēļ Billei sākuši parādīties divnieki ne tikai glītrakstīšanā vien.”
Otrajā grāmatā „Bille dzīvo tālāk” (1996) kara laiki – arī grāmatas otrs nosaukums ir „Bille un karš”.
“Un reiz, kad viņas dzina govis kūtī, saimnieks nospļāvās maurā un it kā teica, it kā jautāja kaimiņam:
— Cik ilgi var noturēties desa sunim degungalā?
— Aprīšanas vaina, — sacīja kaimiņš.
Bille ar Anitu vairs nebija tik vientiesīgas, lai domātu, ka saimnieks patiešām runā par suni, kam tikai galīgs muļķis turētu desu pa grābienam. Laikam jau tā desa bija Latvija un tas suns — krievi.”
“Viss pirmais balkons gar malām ložās. Divas, pie pašas skatuves, bija milzīgas ar smagiem, malās atsietiem aizkariem. Tās laikam augstiem kungiem. Kungu gan vairs nav. Brīvība. Visi ir biedri. Ja tur kāds sēdēs, tie būs īpaši augsti biedri.”
“Toties Billei beidzot galīgi skaidrs, kas ir krustu un šķērsu apspriedelētā brīvība. Brīvība ir dzīve bez svešām armijām. Kur svešas armijas iekšā, tur brivibas nav.”
Grāmatu mīlestība nav zudusi.
“Klavierskolotājas istabai, ko gandriz visu aizņem melnais flīģelis ar diviem klaviersoliņiem priekšā. Pārējais ir sienas. Divas no grīdas līdz griestiem ar grāmatu un nošu plauktiem. Billei ari būs, kad izaugs liela, to viņa cieši apņēmusies. Tikai visas četras. Ar gramatām, grāmatām, grāmatām. No grīdas līdz griestiem.”
“Un tad Billes sapņi. Vienā papucis stāvēja ar automātu, viņam vajadzēja Billi nošaut, bet rokas trīcēja. Un Bille sacīja: — Es nogulšos zemē, tad tev būs vieglāk. — Un gūlās zemē. Viņai nebija bail, tikai ļoti, ļoti skumji, un viņa modās asarās. Citi sapņi bija līdzīgi. Papucim vajadzēja Billi nošaut. Visos. Un nekad viņš nenošāva. Un Billei bija papuča žēl, ka viņš nevar, jo viņam to noteikti vajadzēja izdarīt…”
Trešā grāmata “Billes skaistā jaunība” (1999). Padomju laiki.
Šķiet, tikai ļoti stiprs cilvēks var dot tādu virsrakstu grāmatai, kurā ir tik daudz ciešanu.
“Mammucis izvilka no virtuves skapīša žāvētu aitas gaļu un nogrieza katram šķēlīti. Tik plānu, ka, nedevis sveces gals par maz gaismas, varētu cauri redzēt. Un Bille, kas agrāk žāvētu aitas gaļu ne acu galā ciest nevarēja, tagad, sātīgo sāļumu ar mēli un smaganām apmīļodama, ar zobiem kodīdama lēni, lēni, lai ilgākam brīdim pietiek, pēkšņi līdz galam saprata vārdu “svētlaime”. Agrāk šis vārds viņai neko nebija nozīmējis.”
“Skolā, ar badu un aukstumu nokaujoties, mācības palikušas otrajā vietā. Ko var prasīt no skolniecītes, kurai pat cimdos pirksti stīvi? Vai kura nav bijusi skolā tāpēc, ka to dienu kādā rindā nostāvējusi? Vai pat tikusi pie sīka darbiņa, lai jel ko nopelnītu? Vai ne pie kā nav tikusi, un galva reibst no neēšanas? Skola pludurējās kā dīķī iesviesta vista — ne grimt, ne peldēt.”
Grāmatas. “Uz Billes avīzes ir izrindoti visādi cepamrīki no tiem senajiem laikiem, kad papucis bija konditors. Katrs atsevišķi — tīri nekas, bet kopā smagi. Un tad vēl Mildas iesietās grāmatas. Grāmatas ir kā akmeņi, un klāt vēl tāds žēlums, ka vai raudi. Par laimi vai nelaimi, grāmatas cilvēki neņem. Pacilā gan, pabrīnās par skaisto iesējumu, nopūšas un liek atpakaļ. Kā zināms, vēders nav grāmata, un par vēderu tagad pirmā rūpe. Arī uz Billes avīzes grāmatas cerīgi izliktas tā paša vēdera dēļ, kas reizēm iekaucas atgādinot, ka jā, jā, viņš tas galvenais!”
Un tā grāmatu mīlestība, izrādās, tik par sliktu nāk, pat mašīnburtliča darbam viņa tādēļ nederot.
“— Es tik ļoti mīlu grāmatas, – viņa aizkritušā balsī atkārtoja.
— Jā. Tas ir noskaidrojies. Bet jūs mīlat grāmatas pārāk karsti un nepacietīgi. Jūs lasāt aizgūtnēm. Pāršķirat lapas, pārlecat rindkopas un ieskatāties beigās. (..) Jūs neesat radīta monotonam, koncentrētam darbam. Mašīnburtliča darbs ir ļoti, ļoti vienmuļš. Gaišs un dedzīgs prāts tam tikai par traucēkli. Mašīnburtlicim nedrīkst būt nekādas daļas, kas notiek vai notiks tālāk, visa uzmanība vārdiem, ko saliek tajā brīdī. Jūs būtu slikta mašīnburtlice. Tam darbam mēs izvēlamies meitenes bez spilgta intelekta un temperamenta. Lēnas un pacietīgas.
Tā! Bez spilgta intelekta! Ka intelekts, un kur nu vēl temperaments, var būt par traucēkli, to Bille jau dažu labu reizi pamanījusi, bet te, šajā skolā! Viņas izsapņotajam darbam! Nu tikai neapkaukties šo pretīgo purnu priekšā! Bille iecirta nagus saujā, ka vai nosprakstēja, un valdījās.”
“Pret visām šaubām diendienā atgādināti Staļina vārdi: “Kur mežu cērt, tur skaidas lec.” Jo neviens jau tīšām skaidas nelecina. Dažkārt, mežu cērtot, kādam pat uzkrīt koks, un viņš ir pagalam. Atsevišķas kļūdas un atsevišķi negadījumi. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara — proti, neceļ jauno dzīvi. Bille taču neiedomāsies, ka ir gudrāka par Staļinu? Un neatteiksies no ticības jaunajai dzīvei, jo kam tad lai vispār tic?”
Nav šaubu, ka “Billes” triloģija ir pelnījusi būt Latvijas kultūras kanonā.
February 11, 2019
Viena no tām grāmatām, kas liek aizmirst, ka tu sēdi savā istabā ar grāmatu klēpī, nevis elpo to pašu gaisu, sajūti zem kājām to pašu zemi, dzirdi tās pašas balsis, jūti to pašu, ko galvenais varonis.
Parasti šo grāmatu, vai vismaz tās pirmo daļu, bērniem liek lasīt skolā. Tomēr šī grāmata, manuprāt, vairāk domāta pieaugušajiem, lai atcerētos, kā bija būt bērnam, kā bija pieaugt (bet, protams, tas nenozīmē, ka bērniem šī būtu slikta lasāmvielas izvēle). Lai atcerētos (vai uzzinātu), kā bija dzīvot trīsdesmitajos.
Parasti šo grāmatu, vai vismaz tās pirmo daļu, bērniem liek lasīt skolā. Tomēr šī grāmata, manuprāt, vairāk domāta pieaugušajiem, lai atcerētos, kā bija būt bērnam, kā bija pieaugt (bet, protams, tas nenozīmē, ka bērniem šī būtu slikta lasāmvielas izvēle). Lai atcerētos (vai uzzinātu), kā bija dzīvot trīsdesmitajos.
August 17, 2021
Grāmata, kura ierauj Tevi Billes pasaulē. Aizmirsti tagadni un izdzīvo līdzi tik darbīgi skaistai bērnībai, kara laikam, nežēlīgam pēckara laikam, skarbām attiecībām...iespaidīgi...
May 22, 2024
Tā ir valoda, dzīvais Rīgas attēlojums, kas atkal un atkal mani piesaista pie šīs grāmatas. Var tikai apbrīnot autores spēju tik meistarīgi rīkoties ar izteiksmes līdzekļiem, aprakstot tik dzīvi un īsti dažādas ainas no Billes dzīves. Pārsteidzoša ir arī autores spēja attēlot nabadzīgu un nebūt ne vieglu dzīvi ar tādu vieglumu.
Read
March 11, 2013laba grāmata
April 20, 2018
Tā ir lieliski uzrakstīta grāmata, patiešām. Lasītājs drīkst ieskatīties bērna un jaunietes pasaulē pa autores pacelto aizskara maliņu.
Šķiet, katrā mākslas darbā ir redzams autora dvēseles atspulgs, tā arī Billē redzu Vizmas Belševicas dzejoļu pasauli. Pasauli, kura ir skaista, bet noteikti pēc katra mirdzoši lieliskā mirkļa nāks sitiens, kas nogrūdīs zemē vēl zemāk un sāpīgāk. Ja godīgi, man tas nepatīk, jo es ticu labā uzvarai. Tādēļ paldies par pēdējiem diviem triloģijas teikumiem, kas tomēr noslēdz Billes stāstu ar kaut kā laba un skaista solījumu.
Šķiet, katrā mākslas darbā ir redzams autora dvēseles atspulgs, tā arī Billē redzu Vizmas Belševicas dzejoļu pasauli. Pasauli, kura ir skaista, bet noteikti pēc katra mirdzoši lieliskā mirkļa nāks sitiens, kas nogrūdīs zemē vēl zemāk un sāpīgāk. Ja godīgi, man tas nepatīk, jo es ticu labā uzvarai. Tādēļ paldies par pēdējiem diviem triloģijas teikumiem, kas tomēr noslēdz Billes stāstu ar kaut kā laba un skaista solījumu.
Displaying 1 - 7 of 7 reviews