Elizabetei bija septiņpadsmit, kad piepildījās viņas vēlēšanās – zaudēt nevainību ar vīrieti, kuram pieder viņas sirds. Ja vien šis vīrietis nebūtu viņas brāļa labākais draugs. Ja vien viņus ar Hanteru nešķirtu desmit gadu starpība. Ja vien nākamajā dienā viņš nebūtu aizlaidies pāri visai Amerikai, nepasakot ardievas. Tagad Lizas sirdī ir palikušas tikai atmiņas un vilšanās par sapni, kam nebija lemts piepildīties. Vai ir iespējams aizmirst? Izdzēst? Nemīlēt?
Hanters Deiviss pieļāva kļūdu. Un nevis mazu, ko var paslaucīt zem kājslauķa un izlikties neredzam, bet tādu, ar kuras sekām viņam jāsadzīvo katru turpmāko dzīves dienu. Vai toreiz viņš varēja rīkoties citādi? Kāda izvērstos dzīve, ja viņš būtu izvēlējies palikt? Jautājumi, uz kuriem meklēt atbildes bija par vēlu. Tomēr viens – galvenais – nedeva viņam mieru. Vai ir par vēlu atgriezties un vērst notikušo uz labu?
“Vienīgi tu” ir latviešu rakstnieces Lauren Lynx trešais Aidaho sērijas romāns.
Laura Lūsēna (raksta arī ar pseidonīmu Lauren Lynx) ieguvusi interjera dizaineres profesiju, bet sirdī ir rakstniece un mamma diviem brīnišķīgiem bērniem.
Autores spēja rakstīt dziļi un izjusti piešķir viņas grāmatu varoņiem pilnasinīgus apveidus un vēlēšanos just līdzi.
Es tik ļoti gaidīju šo grāmatu, ka saņemot to, atmetu ar roku visiem pienākumiem, lai uzreiz ķertos tai klāt. Izlasīju vienā dienā, tik ļoti Lizas un Hantera stāsts ievilka sevī. Bija brīži kad smaidīju līdz ausīm, bija brīži kad sirds sarāvās sāpēs. Bet nebija neviena brīža kad es būtu bijusi vienaldzīga. Domāju, ka tieši tas bija iemesls kāpēc lappuses šķīrās vēja ātrumā.
Paldies autorei par sagādātajām emocijām, tikko esmu pabeigusi šo grāmatu, kad jau ar nepacietību gaidu nākamo!
5 ❤️🔥 no 5 ❤️🔥 1. Valoda un rakstības stils. Joprojām romantiska un gaisīga noskaņa, bet šajā daļā vairāk parādās arī konflikti, attālināšanās vienam no otra un kompromisu meklēšana.🦋 2. Sižets un tēmas aktualitāte. Ja iepriekšējie pāri iepazinās grāmatas sākumā tad šis pāris bija pazīstami jau kopš bērnības un pusaudžu vecuma. Vai es ticu,ka mīlestība patiesi pret kādu patiesi spēj dzīvot tik ilgi un nemainīties? Jā, it īpaši, ja kā šajā gadījumā bija jūtams, ka lielāka pieķeršanās, tomēr bija no sievietes puses, kamēr vīrietis starplaikā spēja tikties arī ar citām. Lai arī dzīvē šīs jūtas visbiežāk ir vienpusējas, patiesībā būtu interesanti noskaidrot vai tiešām ir tā kādam bijis, ka abpusējas jūtas saglabājušās vairākus gadus un nav bijusi iespēja saiet kopā.🤭❤️🔥💔 3. Tēlu atveidojums. Nu es teiktu, ka arī šeit galvenā varone ir īsta drāmas karaliene, bet vai tad mēs sievietes tādas neesam?🤭 Vismaz lielākā daļa,tomēr dzīvo uz/ar emocijām, tai skaitā es. 👌🏻😁 4. Emocionālais pārdzīvojums. Man patika kopējā grāmatas radītā noskaņa katrā no sadaļām. Jutu gan skumjas, gan aizkustinājumu, gan prieku par atkalredzēšanos.💙 5. Atziņas/Citāti 💙 "Jocīgi, ka laiks ir tikai laiks, līdz brīdim, kad saproti:tūlīt šķirsies no kāda, kuru nezini, kad nākamreiz ieraudzīsi. Tad piepeši katra kopā pavadītā minūte iegūst jaunu vērtību.: 💙 "Varbūt apstākļu sakritības nebija tikai sakritības? Varbūt reizēm visdziļākās sāpes un pārdzīvojumi izrādās lielākā svētība?"
Jā, šī grāmata mani aizrāva tā, ka man gribējās ātrāk zināt, kas notiks tālāk. Jā, es jutu līdzi varoņiem un pat biju ar asarām acīs, lasot par grūtnieču izgājieniem. Jā, šajā grāmatā arī ir gramatikas kļūdas, taču to ir ievērojami mazāk nekā “Gabaliņš paradīzes”. Jā, ja būtu kārtīgi un loģiski sakārtota gramatika, šī grāmata būtu nopelnījusi vēl vienu zvaigzni no manis. Jā, šī grāmata bija manā gaumē — viegla, gaisīga, vienīgi beigas likās aprautas.
Lai saprastu, ka nejau tāpat vien piekasos gramatikai (šeit — loģiskumam):
“Pēc brokastīm un pavisam gausa, domuzīme — lieliska, rīta seksa jau atkal biju iesnaudies.” (Lizas domas 79. lpp.)
“Tā kundzīte izklausījās ne pa jokam noraizējies (..).” (134. lpp.)
"Mīlestība nav kaut kas, ko vari atstāt mājās uz plauktiņa vai aprakt zem kāda krūma. Vai iepakot stikla pudelē un cerēt, ka okeāns to aiznesīs uz otru pasaules malu. Tā vienmēr paliek ar tevi."
Lizas un Hantera stāsts nebija tik aizraujošs kā Keiras un Deklana mīlasstāsts, tomēr gana interesants, lai ar aizrautību turpinātu lasīt. Ja man jāraksturo galvenie tēli, tad varu teikt, ka Liza bija uz nerviem krītošs skuķis, kas uzvedībā vēl aizķērusies pusaudžu gados. Bēg no mājām, no ģimenes, no savas tagadējās dzīves, jo redz mīļotais aizbrauca pēc kopā pavadītas nakts, neko nepaskaidrojot, bet tai pat laikā pati nemaz neļāva viņam paskaidrot, kad viņš to mēģināja darīt. Ļoti bērnišķīgs gājiens no Lizas puses. Un tas skuķis pazūd uz sešiem mēnešiem, neviens viņu nevar atrast, un pat jaunajā dzīvesvietā ar viņu auklējas kā ar mazu meiteni. Liza jau sen ir pieaugusi, taču vienmēr atrodas kāds, kurš uzskata, ka viņa ir jāuzmana, jāpieskata, par viņu jārūpējas un jāgādā. Likās, ka visa Zeme griežas tikai ap Lizu. Hanters tika raksturots kā liels un spēcīgs vecpuisis, kas ir 10 gadus vecāks par Lizu, kurš Lizas dēļ ir kā bez prāta. Nu kā mīlasstāsts šis romāns bija interesants, man tiešām patīk, ka autore raksta ļoti oriģinālus stāstus, taču tie varoņi man kaut kā līdz galam nesimpatizē. Arī šajā romānā Lukass man joprojām nepatīk. Viņa izturēšanās pret Lizu, arī pret Hanteru bija ļoti komandējoša un strikta.
Runājot par pašu tekstu - kļūdu joprojām ļoti daudz, tiesa - mazāk nekā romānā "Gabaliņš paradīzes". Šajā romānā bija pat vairāki teikumi, kurus lasot ir skaidrs, ka korektors vispār nav iedziļinājies sev uzticētajā darbā. Piemēram: "Kad atgriezos istabā, atmosfēra starp mums atšķīrās ierastās." Man ir jautājums, vai tiešām korektors šo darbu lasīja un pārlaboja trūkumus? Atbilde ir acīmredzama.
Šis teksts man vienkārši izsita korķus: "Tumšie izlaistie mati noslīdēja pār vienu no pleciem, un mans daikts, atbildot uz šo skatu, salutēja." Jūs nopietni???
Viss, ko gribas teikt, aizverot šīs grāmatas pēdējo vāku: "Lūdzu, nomainiet literāro redaktoru, korektoru!"
3,6⭐️ Trešā Aidaho sērijas grāmata. Joprojām saldi, joprojām mīlestība un, protams, kur nu bez pārpratumiem un drāmas. 😁
Šajā stāstā netrūka cerību, noklusētu vārdu un ilgu, kas nebija izzudušas pat pēc ļoti ilga laika. Man patika iespēja tuvāk iepazīt galvenos varoņus, saprast viņu rīcības motīvus un just līdzi brīžos, kad dzīve lika pieņemt sarežģītus lēmumus. Lai gan dažkārt gribējās viņus kārtīgi sapurināt, īpaši Elizabeti pēc dažiem viņas dramatiskajiem lēmumiem. 🤭
Šī grāmata, protams, ir par mīlestību. Par cilvēkiem, kuri mainās, aug un cenšas atrast ceļu paši pie sevis, lai galu galā spētu atrast ceļu arī viens pie otra. Lasot netrūka ne skaistu un sirsnīgu mirkļu, ne arī tādu, kas sirdī atstāja vieglu smeldzi.
Grāmatas noslēgums man šķita nedaudz par garu un izstieptu, taču tas nemainīja kopējo iespaidu. Šī bija viegla, sirsnīga un ļoti patīkama brīvdienu lasāmviela. Varbūt tā mani neaizrāva tik ļoti kā pirmās divas sērijas grāmatas, tomēr arī šo noliku malā tikai tad, kad bija izlasīta pēdējā lappuse.
Un vēl - man ļoti patika Maiks, kuru šajā stāstā varēja iepazīt tuvāk. Tāpēc īpaši priecājos, ka sērijas noslēdzošā grāmata būs tieši par viņu. ❤️📚
Uzreiz varēja just, ka ir lielāka dinamika, ja tā var raksturot mīlas romānu, patika, ka bija vairāk notikumu ne vien iekšēju, bet ārēju.
Patika vāka dizains!
Patika salīdzinājumi, tie dabiski iekļāvās stāstā. Tēlaini, skaisti.
Bija nianses, kurām grūtāk noticēt, piemēram, pieaugušas sievietes 10 gadu gaidīšanu uz vienu vīrieti un to, ka viņa piekrita būt ar viņu no jauna kopā, nezinot iemeslu, kādēļ viņš aizbrauca.
Bet, mīlestība jau nav racionāla, vai ne?
Vēl viens aspekts, kuram bija grūti noticēt bija Lizas došanās prom, arī mazliet varētu teikt pārspīlēta reakcija, bet man patika šis notikums kā tāds.
Sasmējos, kad Lizas priekšnieks pajautāja viņai par ciklu.
Līdz 200 kaut kādai lpp bija ļoti forši, bet beigas aiz matiem šķita pievilktas.
Lai vai kā, labā ir vairāk, tādēļ saku paldies, un veiksmes tālāk.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Uz šo grāmatu liku lielas cerības jau no Lukasa un Pjēras laikiem, jo Lizas un Hantera tēli deva iespēju fantāzijai, kā varētu attīstīties šis stāsts. Un jā, bija labi, labāk kā Nr.1 un pavisam noteikti labāk kā Nr.2. Vienīgi man trāpījās bibliotēkas izdevums, kur kādA (pieļauju, ka kādS šo nemaz nelasītu 😃) nebija izturējusi un labojusi katru pareizrakstības kļūdu un arī pieturzīmes… To bija daudz par daudz. Cerēju, ka pēc otrās grāmatas, rakstniece būs tam pievērsusi uzmanību. Labi, štrunts ar tiem komatiem, bet bija vietas, kur pat dzimtes sajauktas vietām un tādas kļūdas jau šķiet par rupju. Kā arī beigas bija liekas, radās sajūta, ka tika piekabinātas klāt, lai “nav par īsu”. Ja ne daudzās kļūdas un nobeigums, tad varētu pat pietuvoties 4⭐️.
📌 Īsāk sakot - viss bija lieliski līdz kādai 200 lpp. Atlikušās ~80 lpp. bija liekas. 📌 Pēc 2. grāmatas, kas bija neliela izgāšanās, autore ir pacēlusi savu latiņu un ir gandrīz atgriezusies pie pirmās grāmatas līmeņa (pirmā grāmata man šajā sērijā ļoooti patika, ieliku 5⭐️). Tomēr, lai patiešām es sajustu to aizrautību, ko sajutu lasot 1. grāmatu, man kaut kas pietrūka. 📌 Sižets bija interesants! Es pāris reizes pat apraudājos, jo bija patiesi skaisti un sirsnīgi! Protams, maksimāli saldi, bet arī to, mums lasītājiem, kādreiz vajag. Lai arī visu grāmatu sižeti ir ekstra saldi un vīrieši ir tik skaisti, bagāti, gādīti utt., man patīk, kad tas tiek papildināts ar kādu notikumu pavērsienu, kas liek lasītāja sirsniņai sisties straujāk. Šajā grāmatā tā bija. 🙏🏼 📌 Bet tās beigas… ahhh. Sajūta, ka autorei vajadzēja kaut kādu konkrētu lpp. skaitu un tad vienkārši piedomāja klāt un aprakstīja galveno varoņu ikdienas notikumus, kas bija lieki. Grāmata, manuprāt, bija jābeidz jau ap 200 lpp. 📌 Tomēr plus par burvīgo un moderno vāka noformējumu visām sērijas grāmatām. 👍🏼