Romāns "Sōla" (1963) ir veltījums latviešu leģionāru traģiskajam liktenim kara laikā un pēc tam - nonākot trimdā dažādās pasaules malās. Romāna pamatā ir autora paša pieredzētais. "Sōlu" var uzskatīt arī par trimdā izkaisīto latviešu dzīves drāmu triloģijas aizsākumu, kam drīz sekoja romāni "Pār Trentu kāpj migla" un "Balsis iz tumsas". Gan "Sōla", gan Jankovska vēlākie darbi "Bez ceļa" un "Pie Tornas" ir vieni no spēcīgākajiem Otrā pasaules kara un pēckara laika atainojumiem latviešu literatūrā, un Jankovskis pelnīti kļuva par vienu no visvairāk lasītajiem autoriem trimdā.
Gunars Anatolijs Janovskis dzimis 1916. gada 8. februārī Helsinkos, Krievijas impērijas tālbraucēja kuģa kapteiņa ģimenē. 1919. gadā Janovskis ar ģimeni atgriežas Latvijā. No sākuma dzīvo Liepājā, bet drīz pārceļas uz Rīgu. Rīgā ģimene dzīvo Bolderājā un visa Janovska bērnība paiet dzīvojot pie jūras un kopā ar tēvu ejot zvejā.
1922. gadā uzsāk skolas gaitas Rīgas pilsētas 4. pamatskolā Pārdaugavā. No 1926. gada līdz 1933. gadam mācījies Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā. 1933. gadā uzsāk klasiskās filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Tomēr studijas nevedas, jo Janovski interesē vairāk dzeja un literatūra. Tā arī nepabeidzis, studijas pārtrauc 1938. gadā. Paralēli studijām sāk strādāt Valsts papīru spiestuvē par korektoru. Pirmie prozas darbi publicēti Studentu Dzīvē 1938. gadā. Janovskis bija latviešu studentu konkordijas Konkordija Valdemārija biedrs.
Līdz padomju okupācijai strādājis dažādus darbus. Bijis darbvedis, grāmatvedis, krāvis malku Rīgas preču stacijā un strādājis lopkautuvē. No 1941. līdz 1944. gadam strādājis par tulku Jēkabpils apriņķa valdē. 1944. gada rudenī dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Uzreiz pēc kara beigām turpina pārtrauktās filoloģijas studijas Bonnas universitātē, Vācijā.
1947. gadā pārceļas uz Lielbritāniju. Sākumā tur strādājis smagu fizisku darbu kā laukstrādnieks un ķieģeļceplī. 1952. gadā apprecas ar Rasmu Breikšu un pārceļas uz dzīvi fermā, Anglijas vidienē. Janovskis daudz ceļojis pa Eiropu. Visus trimdas gadus aktīvi dziedājis korī "Mežezers" un piedalījies visos Anglijas un Eiropas latviešu dziesmu svētkos. 1984. gadā pārceļas uz dzīvi Anglijas latviešu veco ļaužu mītnē "Straumēni". 1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 2000. gada 27. aprīlī. Rakstnieks kremēts, pelni apbedītī Rīgas Meža kapos.
Sola. Mana pirmā Gunara Janovska grāmata. Pārliecināja, ka būs jālasa arī pārējās. 5* par latvieša smeldzi svešumā pēc īstajām mājām, par tuvošanos un beidzot arī sasniegtu pietuvināšanos it kā teorētiski tuvai, bet praktiski tālai pasaulei - vienīgajam sabiedrotajam - līdz kaulam nepakļaujamajam igaunim, par kalpa būšanu svešzemes kungiem, bet ar izturētu savu pašcieņu.
Kā cilvēks, kurš latviešu autoru darbus lasa ļoti reti (nelepojos ar to), varu teikt, ka šī ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.🇱🇻
Pirmo reizi to lasīju 17 gadu vecumā, kad mācījos vidusskolā, un tai laikā lasīšanu grūti būtu nosaukt par hobiju, jo lasīju ar lielu piespiešanos. Tomēr šī grāmata mani uzrunāja pat tad.
Pārlasot grāmatu, biju piemirsusi 75% no stāsta varoņiem, skaidri atcerējos vien galvenos varoņus - Arturu, Juhanu un nedaudz atmiņā bija palikusi Estere. Arī stāsts bija miglā tīts, atminējos tik to, ka Arturs, būdams trimdinieks, bija apmeties uz dzīvi Sōlas salā, Anglijā, kur sadraudzējās ar igauni.
Arturs Skuja, kara laikā brīdi bija leģionārs un tad devās trimdā, apmetoties uz dzīvi Anglijā, kur lielākoties piekopa dažāda veida lauksaimniecības darbus, sīkus darbus kā palīgstrādnieks. Apmeties salā, viņš iepazīstas ar igauni Juhanu, un abu starpā uzplaukst interesanta draudzība.
No grāmatas varētu izrakstīt desmitiem citātu, taču te nepietiktu vietas visam, kas man tik ļoti aizķēra sirdi.🖤
[..]"Šeit rietumos ir brīvība, bet reti kāds te īsti izprot tās nozīmi un vērtību. Brīvība šeit ir pati par sevi saprotama, gluži dabiska lieta, to neviens neapdraud, neviens to nedomā otram laupīt, un tā šī brīvība kā viss, kas ikdienišķs un pierasts, ir pamazām zaudejusi savu vērtību."[..]
[..]"Es varu iet, kur vien gribu vai, labāk sakot, kur mani ņem pretī.[..] Tikai uz savām mājām es nevaru tikt. Pasaules vareno kungi, [..] vai tiešām tas ir prasīts par daudz - atdot mums mūsu tēvu zemi? Kā jūs to nesaprotat, pasaules varenie kungi, un jūs - austrumu varmākas: tā ir maza zeme, smilšaina un neauglīga. Kolhozs tur izput. Tikai latviešu zemnieks ar savu sīksto dabu tur spēj izdzīvot. Neviens cits. Tur nav naftas, ne rūdu, ne zelta, ne akmeņogļu. Tur ir tikai kāds Gaujas līcis ar baltām ievām krasta smiltīs. Atdodiet to mums! Jūsu pārpilnībā tas nevienam nav vajadzīgs. Aiz pateicības atkal pirksim jūsu traktorus un arklus par dubultu un trīskāršu cenu. Un pārdosim sviestu un kokus pa puscenu. Tikai uzklausiet mani..."
Stāsts ir par neizmērojamu ilgošanās pēc tēvzemes, pēc brīvības. Par dažādiem cilvēku slāņiem, par dažādu attieksmi. Par atšķirīgu mentalitāti. Par draudzību. Par netaisnību. Par atvadām. Par cerību un gaidām.
Līdz šim no Janovska biju lasījusi tikai "Ines" un tā ir lieliska grāmata. Iesaku! Tagad pienāca kārta "Sōlai". 1963. gadā sarakstīts romāns, kas stāsta par latviešu emigranta gaitām trimdā Sōlas salā Lielbritānijā - ilgas pēc dzimtenes, jušanās kā zemākas kārtas kalpotājam un sirsnīga draudzība ar igauņu trimdinieku. Šī stāsta līnija varbūt neaizrāva 100% un vislaik gaidīju kulmināciju, bet, manuprāt, lielākā šī stāsta vērtība ir, pirmkārt, tas, cik spilgti Janovskis (kurš pats dzīvojis trimdā Lielbritānijā) spējis aprakstīt trimdas cilvēku domas un sajūtas: "Vai Tu gribētu braukt atpakaļ uz savu tēvzemi? - Gribētu gan. Bet tagad arī tur es būtu svešinieks." Un otrkārt - apbrīnojami precīzais krievu kā nācijas (neizglītoti, vardarbīgi okupanti un slepkavas) un PSRS (milzis uz māla kājām, kas ir tik vājš, ka baidās no trimdas literatūras, kas varētu to sagraut) raksturojums. Darbs tapis 1963. gadā, bet arī 2024. tas izklausās apbrīnojami trāpīgi, diemžēl.. Ļoti labs vēsturiskais fons, kuru caurvij ticība tam, ka reiz Latvija atgūs savu brīvību. Noteikti lasīšu arī turpinājumu "Pār Trentu kāpj migla", lai uzzinātu kā Arturam ies tālāk un vai viņš nokļūs Igaunijā vai Latvijā.
Visvairāk patika Žanete. Igauņa Juhana attieksme pret Arturu, tikai saka, ka labāk ar kādu igauni parunātu, bet der arī latvietis :) Mani radinieki, kad kā bēgļi uzturējās un strādāja angļu ģimenes mājā par pārzini un mājkalpotāju, devās uz vietējo latviešu tikšanos, tur esot satikuši Gunaru Janovski.
reali sakarigAa gramata kura lasita lat literaturas del. nebij whole nodala par to kaa zale ligojas vejaa - standarti ir augsti!!! un dzeraji actually uzvedaas kaa isti dzeraji un viniem bij kkas cits iznemot es dzeru? tik latviesu valodu no sii nevajag macities, viena alga
Pirmreizēja iepazīšanās ar autoru. Vienas dienas atvaļinājums pagātnē un Sōlas salā. Visur, kur Arturs saņem uzdevumu strādāt, viņam veicas ievērojami labāk kā citiem. Laikam jau latviešu mentalitātes šķautne. Vai tā ir arī ar draudzību un mīlestību? Raita, patīkama autora balss.
the emotions in this book at times were overwhelming and dreadful. this book is about a person who choose to leave his homeland to be a free man. he’d rather be dead than go back to his occupied country. I hope to never understand his pain of leaving and losing his home at the same time, to never know what is feels like to become a shell of who you once in hopes of gaining back your life and freedom. he may be physically free in England but in his own mind he is confined to forever feeling desolate and lonely.
reading this book I felt all possible emotions and yet one that stood out was hope, hope that one day, his country will be free again, hope that he will return one day and live the rest of his days as a free man in his home.
quotes:
“Diez vai mēs bijām zaudētāji vai ieguvēji ar to, ka bijām kļuvuši pasaules pilsoņi? Nu, zaudētāji jau nu katrā ziņā. Tikai tas nenotika no brīva prāta, un mēs tur nekā nevarējām grozīt.”
“Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā - pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.”
“Mīļais bērns, tu tā vēl nezini, bet pati dzīve ir visraibākais romāns.”
song: “Kad es pūšu miris, kaps man stāvēs pliks: Kas gan man uz kapa kādu puķi liks? Jāceļas pūs augšā, ja vien varēs tikt, Pašam sev uz kapa pleka kroni likt”
"Nu tur jau, lūk, ir tā nelaime, kāpēc jūs man nepatīkat. Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā - pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast. Tu man visu šito neņem ļaunā. Es esmu mazliet iedzēris. Bet arī bez visas iedzeršanas kārtīgs igauņu vīrs drīkst runāt taisni to, ko domā. Bet lai nu kā: es tevi apsveicu Sōlas salā!"
“Skumjas un atmiņas ir narkoze trimdinieka sirdij. Tās gan palīdz dzīvot, bet reizē arī nogremdē izmisuma atvaros." Tā stāsta Arturs Skuja. Trimdinieks, kurš visās pasaules malās ir un būs svešinieks. Uz Lielbritānijas salas Sōla ar 170 iedzīvotājiem cenšas strādāt un būt, tas ir, eksistēt. Ipazīstoties ar viesnīcas darbinieku ķildām un interesēm, kā arī ar kādu igauni, vientuļnieku aizķer doma, kam viņš varēs uzticēt savus pelnus, ja viņam nav māju un tuvinieku tik neizsakāmas alkas pēc dzimtenes, Gaujas krasta, kuru min naidnieku zābaki.
Vidusskolas obligātā literatūra. Pirmā latviešu autora grāmata, ko esmu izlasījis no vāka līdz vākam. Biju skeptisks, bet beigās patīkami pārsteigts. Sižetu skaidri neatceros. Stāsts bija par trimdas Latvieti Artūru. Pēc WWII viņš nonāk nelielā Anglijas salā Sōla. Sižets nav aizraujošs, taču grāmata nebija slikta.