What do you think?
Rate this book
Dvēseļu pulcēšana #7
Veļupes krastā
Grāmatā ‘’Veļupes krastā. 1941. - 1957.’’ ir sešpadsmit Sibīrijas izsūtījuma gadu skaudrās atmiņas. Kad autorei lūdz atklāt darba žanrisko piederību, viņa atbild, ka ‘’tas nav romāns. Tas ir manas pašas likteņstāsts. ‘’ Tātad Melānijas Vanagas darbs ir autobiogrāfisks, dokumentāls un arī vēsturisks, jo deportācijas bija vēsturisks fakts, un tikai deviņdesmitajos gados šie fakti tika celti dienas gaismā. Dokumentalitāti pasvītro viņas, radinieku, likteņbiedru fotogrāfijas, arī izraksts no mājas grāmatas par Vanagu ģimenes izsūtīšanu un kopija no dēla brīvības dokumenta.
Grāmatas ievadā autore raksta, ka tas ir veltījums Vanadziņu - dēla Aļņa un vīra Aleksandra - piemiņai. ‘’Veļupes krastā’’ ir piemineklis arī tiem, kuri cieta un aizgāja bojā staļinisma represijās. Melānija Vanaga attēlo gan savas dzimtas traģisko likteni, gan citu izsūtīto sieviešu un bērnu likteņstāstus. Katrai latviešu ģimenei bija savs liktenis. Vienai nedaudz vieglāks, otrai pat neiedomājami smags. ‘’Cik cilvēku, tik bēdu, tik jūtu, tik raksturu. Kādai gan vajadzētu būt tai grāmatai, kurā par katru varētu pastāstīt tādā kā tuvplānā! Ar katras pašas vārdiem, sāpēm, domām, naidu un cerībām! Par visām man neuzrakstīt, visu ciešanu bezdibeni neizsmelt.’’ Autore darbā ievieto arī citu izsūtīto sieviešu dienasgrāmatu un vēstuļu izrakstus, lai lasītājs varētu iepazīties ar viņu domām, sāpēm, ilgām.
Grāmatas ievadā autore raksta, ka tas ir veltījums Vanadziņu - dēla Aļņa un vīra Aleksandra - piemiņai. ‘’Veļupes krastā’’ ir piemineklis arī tiem, kuri cieta un aizgāja bojā staļinisma represijās. Melānija Vanaga attēlo gan savas dzimtas traģisko likteni, gan citu izsūtīto sieviešu un bērnu likteņstāstus. Katrai latviešu ģimenei bija savs liktenis. Vienai nedaudz vieglāks, otrai pat neiedomājami smags. ‘’Cik cilvēku, tik bēdu, tik jūtu, tik raksturu. Kādai gan vajadzētu būt tai grāmatai, kurā par katru varētu pastāstīt tādā kā tuvplānā! Ar katras pašas vārdiem, sāpēm, domām, naidu un cerībām! Par visām man neuzrakstīt, visu ciešanu bezdibeni neizsmelt.’’ Autore darbā ievieto arī citu izsūtīto sieviešu dienasgrāmatu un vēstuļu izrakstus, lai lasītājs varētu iepazīties ar viņu domām, sāpēm, ilgām.
456 pages, Paperback
First published January 1, 1991
45 people are currently reading
317 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 35 reviews
April 14, 2017
Atmiņu stāsts, kas uztur dzīvu piemiņu par deportāciju upuriem, nebeidzot jautāt - kam bija vajadzīgas šīs ciešanas? Tādu grāmatu nevar nevienu piespiest lasīt, taču ļoti gribētos, lai to izlasa visi.
October 2, 2014
Trijos vakaros izlasīju (burtiski izrāvu) 500 lpp biezo grāmatu un, ja ir kaut kas, kas katram latvietim jāizlasa, tad tas ir šis. Bezgalīgi daudz recenziju un slavinājumu pieejams daudzviet tīmeklī, varu tikai pievienoties. Autore - fantastika, darbs - skarbs, bet ģeniāls. Bieži lasot bija jāapstājas, lai norītu kamolu. Šis ir jāizlasa, lai vienkārši neaizmirstu tos 100 000 izpostīto dzīvju.
July 26, 2017
Ja kādam kādreiz šķiet, ka komunisks nu nav tik briesmīgs kā fašisms, tad lai lasa šo grāmatu. Un ja šis kāds pirmajās 50 lapās savu viedokli nemaina, šis kāds manās acīs nav pelnījis saukties par cilvēku. 1941.gada deportāciju atstāsts ir iznīcinošs savā vienkāršībā.
Lai novērtētu notiekošo, būtu jārada pavisam jauna valoda, jo tagadējā cilvēku valodā nav tādu apzīmējumu.
Lai novērtētu notiekošo, būtu jārada pavisam jauna valoda, jo tagadējā cilvēku valodā nav tādu apzīmējumu.
June 19, 2025
Grāmata, kas salauž 💔 Grāmata, kas paliks atmiņā vienmēr. Grāmata, kuru lasot birst asaras. Un ne tikai par galveno varoni. Bet par visiem. Par latviešiem. Par mūsu tautu. Par to, kas ir bijis jāpārdzīvo tik daudziem 🙏
Melānijas Vanagas stāsts ir stāsts par izsūtīšanu uz Sibīriju. Par to, kā vienā skaistā vasaras dienā dzīve sabirst pelnos. Par ģimenēm, kuras izšķir un kurām nekad vairs nav lemts satikties. Kuras izrauj no savas zemes un aizved tālu prom. Par neiedomājamu cietsirdību, ļaunumu un ciešanām. Par dzīvību un nāvi. Un… arī cerību.
Melānija dodas uz Sibīriju kopā ar dēlu. Vīru nošķir un viņi nesatiekas vairs nekad. Tie būs 16 gari gadi, kurus Melānija pavadīs tur. Nekurienē. cīnoties par kailu dzīvību. Iepazīstot īstu badu, ciešanas, smagu darbu, milzu cietsirdību un naidu. Ļaunumu. Bet viņas dzīvotspars un spēja nezaudēt cerību ir apbrīnojama. Tas ir tas latvieša sīkstums un spēks 🙏
Es teiktu - šī ir grāmatu grāmata par latviešu izsūtījumiem uz Sibīriju. To vnk ir jāizlasa. Lai zinātu, lai neaizmirstu. Jā, tā šausmina un šokē, bet tajā ir arī tik daudz gaismas. Gaismas šajā sievietē, kas spēja tur, nekurienē, izaudzināt dēlu, saglabāt cilvēcību, palīdzēt citiem, draudzēties un iet uz priekšu, lai tur vai kas. Un izdzīvot. Un atgriezties. Un uzrakstīt šo grāmatu 🫶
Melānijas Vanagas stāsts ir stāsts par izsūtīšanu uz Sibīriju. Par to, kā vienā skaistā vasaras dienā dzīve sabirst pelnos. Par ģimenēm, kuras izšķir un kurām nekad vairs nav lemts satikties. Kuras izrauj no savas zemes un aizved tālu prom. Par neiedomājamu cietsirdību, ļaunumu un ciešanām. Par dzīvību un nāvi. Un… arī cerību.
Melānija dodas uz Sibīriju kopā ar dēlu. Vīru nošķir un viņi nesatiekas vairs nekad. Tie būs 16 gari gadi, kurus Melānija pavadīs tur. Nekurienē. cīnoties par kailu dzīvību. Iepazīstot īstu badu, ciešanas, smagu darbu, milzu cietsirdību un naidu. Ļaunumu. Bet viņas dzīvotspars un spēja nezaudēt cerību ir apbrīnojama. Tas ir tas latvieša sīkstums un spēks 🙏
Es teiktu - šī ir grāmatu grāmata par latviešu izsūtījumiem uz Sibīriju. To vnk ir jāizlasa. Lai zinātu, lai neaizmirstu. Jā, tā šausmina un šokē, bet tajā ir arī tik daudz gaismas. Gaismas šajā sievietē, kas spēja tur, nekurienē, izaudzināt dēlu, saglabāt cilvēcību, palīdzēt citiem, draudzēties un iet uz priekšu, lai tur vai kas. Un izdzīvot. Un atgriezties. Un uzrakstīt šo grāmatu 🫶
October 4, 2017
Šī bija trešā reize, kad ņēmu grāmatu lasīt. Pirmajās divās tālāk par vagoniem netiku...Bija smagi lasīt. Par holokaustu esmu izlasījusi grāmatu grāmatas, rakstu rakstus, bet par Staļina laika masveida slepkavībām un genocīdu nevaru palasīt. Šoreiz piespiedu sevi iziet cauri vagoniem, jo bija ziņkāre, vai Kairiša filmā parādītās šausmas atbilst patiesībai. Un, tikusi Sibīrijā, lasīju jau līdz beigām. Šausmu, bada, sala, posta un nelaimju Melānijas Vanagas pierakstos ir daudz vairāk nekā Kairiša filmā. Bet lasot bija īstuma sajūta. Labi, ka pieraksti ir mazliet juceklīgi. Tas pārliecina, ka katrs burts ir dokumentāls, ka tā bija, ka nekas nav pārsātināts un uzblīdis. Un, ja tiek visām šausmām pāri, var saprast, kā latvieši tur izdzīvoja. Palīdzot cits citam. Ar katru izglābto kailu, nevienam nevajadzīgo dzīvību iespļaujot acīs bezsejainajai mocītāju sistēmai. Lolojot ne vien dzīvību, bet arī savu tikumu un apzinoties to kā vērtību. Galu galā, izbrienot cauri grāmatai, jutu spēku. Kairiša filmā bija daudz patosa, pilnīgi bezjēdzīgi murgi, bet tā nedeva iespēju saprast, kā tad latvieši pārdzīvoja Sibīriju. Tāpēc iesaku lasīt Melāniju Vanagu.
March 26, 2023
Šo grāmatu es izlasīju pirms filmas noskatīšanās, jo mana pieredze rāda, ka reti kurš ekranizējums pārspēj oriģinālo darbu. Lai arī filma man patika, viņa ne tuvu nestāv klāt iespaidiem, ko guvu lasot šo biogrāfisko darbu par izsūtījumu. Arī mani vecvecāki ir piedzīvojuši Sibīrijas šausmas un katram no viņiem bija savs stāsts, vecamtēvam tas gan bija klusēšanas stāsts, bet viņa skumjās acis stāstīja nepasakāmo. Šī grāmata nav tikai par aplauztiem sapņiem par nākotni un piedzīvotajām šausmām izsūtījumā, te ir daudz nenogalināma spēka izdzīvot. Izdzīvot un izstāstīt. 🌊Man vienmēr liekas nejēdzīgi vērtēt biogrāfiskus darbus, it kā piedzīvotās šausmas ierindotos kādā vērtējuma skalā, bet katrā ziņā šis darbs ir ļoti spēcīga latviešu sāpju balss, kas dod ticību dienām, kad pats vairs īsti sev netici .
.
5⭐️
.
5⭐️
January 13, 2016
For whatever reason I have read a whole bunch of memoirs over the past couple years, and I always find myself facing the tricky question of how much we should be evaluating the story vs how much we should be evaluating the writer. When the author is clearly a writer by trade (Naked, Glass Castle, Angela's Ashes), it's pretty easy to treat the memoir like any other book. But when the author is clearly not a writer (I Am Malala, When Hell was in Session, Solo: A Memoir of Hope), things get murkier. I generally wind up trying to mainly evaluate the story for the story, and only pay attention to the writing style if it detracts or adds in a notable way. For example, I Am Malala should have been a 5 star book based on content, but the terrible writing dropped it to 4 Stars for me (still good, but could/should have been better), and When Hell Was in Session had kinda straightforward neutral writing except for at the end when the author went off the rails with a crazy over-the-top unrelated epilogue which dropped it a notch for me.
I'm bringing this all up because Suddenly, A Criminal had me contemplating these same issues, but with the added questions mark of translation. I am pretty fluent in Latvian (the original language for this memoir), but my reading comprehension is pretty poor, and I can barely work my way through newspaper articles, let alone entire books. For this reason I was very happy to discover this English-language version of a Latvian memoir. But there definitely seem to be many things that are lost in translation. And it is very difficult for me, the reader, to work out where the writing stumbles because of the original manuscript, where it stumbles because the content simply does not lend itself to being translated, and where it fails because of the shoddy work of the translator. Is it fair to evaluate a translated version of a memoir as though it were a regular book? How much leeway should be allowed before just admitting that something is not as good as it should be?
In the end, I wound up treating this book the same way that I did Malala's memoir: that is, give it 5 stars for content, but drop one star for style. The story told in this book is INCREDIBLE. Some of the things that Vanags shares with the reader are simply beyond comprehension, especially to modern westerners who are unfamiliar with Eastern European and/or Soviet history. But at various times the writing was so distracting or confusing that it detracted from the story to the point of making parts incomprehensible. I assume that the blame for this confusion lies with everyone involved to some degree: Vanags herself for poor story structure, the translator for poor wording choices and a failure to smooth over bumpy translations (for example, the word "portend" was used over and over again despite not being on common usage, and the word "Daddy" was used to affectionately describe the author's husband even though in the west women generally do not call significant others' "Daddy" unless used as sexual innuendo), and the two languages and setting involved, which sometimes are merely incongruent and would require extra explanation (for example, a western reader probably doesn't understand why people are putting plants on their head for midsummer).
The writing and/or translation was very uneven, as if the author and/or translator worked in starts and stops, sometimes in the groove, and sometimes not. This means that sometimes the writing distracted me, and sometimes I didn't even notice. For me the beginning was the very hardest part, as I was trying to figure out who the characters were and how they were related to one another (that damn term "Daddy" definitely added to the confusion). Throughout the book I had a hard time keeping all of the characters straight, mostly due to the high volume of people mentioned, to the point where I made sure to remember the names of the most significant character (like her son) and just let the rest of them blur together into a general character. I was also very confused by sections where the author spewed venom about her brother's new girlfriend. The author hated this woman who she had never met, claiming she was some sort of evil gold-digger, and, when she was finally warmly invited to visit their home, she mocked the tacky décor of her brother's new family. I could not for the life of me understand where this hypocritical criticism was coming from. It just seemed so out of place amongst a tale of survival, oppression, and humanity, and I was left scratching my head and wondering whether the disconnect lay with me the reader, me the uneducated westerner, the original manuscript, or the translation.
All that being said, I nevertheless LOVED this book, despite some challenges with reading it. I was simply blown away. It is difficult to put into words just how powerful and moving this story is, especially without using cliché terms like moving and powerful. But there it is- this book was moving and powerful and affected me in ways that no other book ever has, and I am not exaggerating. Part of this is my obvious connection with the material and events described. I am Latvian, and around the same time that the author was being deported to Siberia, my family was escaping to the west in order to avoid being deported to Siberia. Vanags does a commendable job conveying just how crazy that time period was in Latvia, and how unknown anyone's future was at that point. Any one of us could have escaped (like my family did). Any one of us could have been randomly deported to Siberia, either straight to a death camp or to a work detail. Any one of us could have been conscripted into any one of various armies. Any one of us could have remained in latvia, only to have our homes taken away. Vanags follows along with various family members who are each sent to the assorted ends, underscoring to me just how lucky I am to have wound up here, in America, living a life of comparative ease.
I'm bringing this all up because Suddenly, A Criminal had me contemplating these same issues, but with the added questions mark of translation. I am pretty fluent in Latvian (the original language for this memoir), but my reading comprehension is pretty poor, and I can barely work my way through newspaper articles, let alone entire books. For this reason I was very happy to discover this English-language version of a Latvian memoir. But there definitely seem to be many things that are lost in translation. And it is very difficult for me, the reader, to work out where the writing stumbles because of the original manuscript, where it stumbles because the content simply does not lend itself to being translated, and where it fails because of the shoddy work of the translator. Is it fair to evaluate a translated version of a memoir as though it were a regular book? How much leeway should be allowed before just admitting that something is not as good as it should be?
In the end, I wound up treating this book the same way that I did Malala's memoir: that is, give it 5 stars for content, but drop one star for style. The story told in this book is INCREDIBLE. Some of the things that Vanags shares with the reader are simply beyond comprehension, especially to modern westerners who are unfamiliar with Eastern European and/or Soviet history. But at various times the writing was so distracting or confusing that it detracted from the story to the point of making parts incomprehensible. I assume that the blame for this confusion lies with everyone involved to some degree: Vanags herself for poor story structure, the translator for poor wording choices and a failure to smooth over bumpy translations (for example, the word "portend" was used over and over again despite not being on common usage, and the word "Daddy" was used to affectionately describe the author's husband even though in the west women generally do not call significant others' "Daddy" unless used as sexual innuendo), and the two languages and setting involved, which sometimes are merely incongruent and would require extra explanation (for example, a western reader probably doesn't understand why people are putting plants on their head for midsummer).
The writing and/or translation was very uneven, as if the author and/or translator worked in starts and stops, sometimes in the groove, and sometimes not. This means that sometimes the writing distracted me, and sometimes I didn't even notice. For me the beginning was the very hardest part, as I was trying to figure out who the characters were and how they were related to one another (that damn term "Daddy" definitely added to the confusion). Throughout the book I had a hard time keeping all of the characters straight, mostly due to the high volume of people mentioned, to the point where I made sure to remember the names of the most significant character (like her son) and just let the rest of them blur together into a general character. I was also very confused by sections where the author spewed venom about her brother's new girlfriend. The author hated this woman who she had never met, claiming she was some sort of evil gold-digger, and, when she was finally warmly invited to visit their home, she mocked the tacky décor of her brother's new family. I could not for the life of me understand where this hypocritical criticism was coming from. It just seemed so out of place amongst a tale of survival, oppression, and humanity, and I was left scratching my head and wondering whether the disconnect lay with me the reader, me the uneducated westerner, the original manuscript, or the translation.
All that being said, I nevertheless LOVED this book, despite some challenges with reading it. I was simply blown away. It is difficult to put into words just how powerful and moving this story is, especially without using cliché terms like moving and powerful. But there it is- this book was moving and powerful and affected me in ways that no other book ever has, and I am not exaggerating. Part of this is my obvious connection with the material and events described. I am Latvian, and around the same time that the author was being deported to Siberia, my family was escaping to the west in order to avoid being deported to Siberia. Vanags does a commendable job conveying just how crazy that time period was in Latvia, and how unknown anyone's future was at that point. Any one of us could have escaped (like my family did). Any one of us could have been randomly deported to Siberia, either straight to a death camp or to a work detail. Any one of us could have been conscripted into any one of various armies. Any one of us could have remained in latvia, only to have our homes taken away. Vanags follows along with various family members who are each sent to the assorted ends, underscoring to me just how lucky I am to have wound up here, in America, living a life of comparative ease.
January 14, 2023
Melānija pirms 64 gadiem atgriezās no izsūtījuma. Man stingri iespiedās atmiņā viens brīdis no piedzīvotā, jo tas sasaistījās ar mūsdienām, ar manām sajūtām.
Rīgas stacijā vairs nedzirdēja latviešu valodu, diemžēl šī sajūta mani nepamet vēl šodien. Iebraucot Rīgā, lielā daļā gadījumu pirmo sadzird krievu valodu. Tam tā nevajadzētu būt. Pēc vairāk nekā 30 brīvības gadiem. Nez, kā te jūtas krievi. Ja viņiem te nav dzimtene, kāpēc viņi nedodas atpakaļ? Atpakaļ uz vietu, kur viņi pieder. Iespējams, tāpēc, ka viņi saprot, ka mājās viņus nemaz negaida un nemīl. Bet tad kāpēc viņi nemīl savas jaunās mājas. Manuprāt, tomēr, braucot uz jebkuru citu valsti, cieņu izrāda cenšoties vismaz pāris frāzes pateikt tās valsts valodā. Pat tad, ja tu tur esi tikai pāris dienas. Bet sašust par to, ka liek nolikt valsts valodas eksāmenu pēc 70 valstī nodzīvotiem gadiem, manuprāt, ir necienīgi..
Šo grāmatu ir jāizlasa katram, kurš grib dziļāk saprast mūsu tautas ciešanas, saprast, kāpēc ir grūti piedot. Šī grāmata ir pamatbalsts filmai "Melānijas hronika".
Rīgas stacijā vairs nedzirdēja latviešu valodu, diemžēl šī sajūta mani nepamet vēl šodien. Iebraucot Rīgā, lielā daļā gadījumu pirmo sadzird krievu valodu. Tam tā nevajadzētu būt. Pēc vairāk nekā 30 brīvības gadiem. Nez, kā te jūtas krievi. Ja viņiem te nav dzimtene, kāpēc viņi nedodas atpakaļ? Atpakaļ uz vietu, kur viņi pieder. Iespējams, tāpēc, ka viņi saprot, ka mājās viņus nemaz negaida un nemīl. Bet tad kāpēc viņi nemīl savas jaunās mājas. Manuprāt, tomēr, braucot uz jebkuru citu valsti, cieņu izrāda cenšoties vismaz pāris frāzes pateikt tās valsts valodā. Pat tad, ja tu tur esi tikai pāris dienas. Bet sašust par to, ka liek nolikt valsts valodas eksāmenu pēc 70 valstī nodzīvotiem gadiem, manuprāt, ir necienīgi..
Šo grāmatu ir jāizlasa katram, kurš grib dziļāk saprast mūsu tautas ciešanas, saprast, kāpēc ir grūti piedot. Šī grāmata ir pamatbalsts filmai "Melānijas hronika".
January 26, 2017
Grāmata pārsteidza. Ilgi neapzināti pretojos lasīšanai, jo man nepatīk, ja kaut kādu lietu lasīšana tiek pasniegta kā latvieša pienākums, un sabiedrība jau iepriekš saka priekšā, kas man būtu jājūt. Izlasīju, kā aizraujošu piedzīvojumu romānu, Melānija pati kā cilvēks šķita simpātiska, Lidijas Doroņinas-Lasmanes tips, ar kādiem vienmēr ir patīkami pavadīt laiku.
Par šo tēmu runāts jau pārāk daudz, tāpēc minēšu tikai vienu aspektu, kāpēc bija vērtīgi izlasīt personīgi man: pa lielam sapratu, no kurienes nāk manu vecāku (ne tikai! arī yammy mammy mākslinieciskajām dīvām, ko intervē LV dzīvesstila žurnālos) vērtības, attieksme pret darbu, privātīpašumu, lietām, kārtību, estētismu, arī priekšstati par attiecībām. No deportāciju realitātēm. Dažādas īpašības, uz kurām es diemžēl nejūtu nekādu dabisku noslieci (to mention the least - smags darbs, privātīpašums). Dažādas vērtības un ideāli, kas ir bioloģiski svarīgi ģimenes un tautas izdzīvošanas apstākļos, bet, kad pazūd šie ārējie draudi izdzīvošanai, vienkārši turpinās kā tukša trauksme, automātiska karmiskā panika.
Par šo tēmu runāts jau pārāk daudz, tāpēc minēšu tikai vienu aspektu, kāpēc bija vērtīgi izlasīt personīgi man: pa lielam sapratu, no kurienes nāk manu vecāku (ne tikai! arī yammy mammy mākslinieciskajām dīvām, ko intervē LV dzīvesstila žurnālos) vērtības, attieksme pret darbu, privātīpašumu, lietām, kārtību, estētismu, arī priekšstati par attiecībām. No deportāciju realitātēm. Dažādas īpašības, uz kurām es diemžēl nejūtu nekādu dabisku noslieci (to mention the least - smags darbs, privātīpašums). Dažādas vērtības un ideāli, kas ir bioloģiski svarīgi ģimenes un tautas izdzīvošanas apstākļos, bet, kad pazūd šie ārējie draudi izdzīvošanai, vienkārši turpinās kā tukša trauksme, automātiska karmiskā panika.
January 31, 2022
Kairiša filma "Melānijas hronika" mani tā īsti neuzrunāja, bet grāmata ir ļoti, ļoti laba! Protams, esmu noraudājusies, bet priecājos, ka saņēmos izlasīt. Smaga, bet laba!
Pēcgaršā paliek 2 galvenās domas:
1) Apbrīnojami, cik spēcīga personība bija Melānija Vanaga - iziet cauri tādām ciešanām, bet saglabāt gaišumu un pozitīvismu ne katram būtu pa spēkam.
2) Galvenā sajūta, kas pārņem pēc grāmatas izlasīšanas, ir nevis līdzjūtība vai žēlums, bet dusmas un niknums kā viens morāli slims režīms ir spējis iznīcināt miljoniem cilvēku, ğimeņu un tautu likteņus. Un ļoti žēl, ka pat 21.gs. tas nav mainījies un dažas labas lielvalsts ambīcijas tiek realizētas ar asiņainu okupāciju palīdzību...
Pēcgaršā paliek 2 galvenās domas:
1) Apbrīnojami, cik spēcīga personība bija Melānija Vanaga - iziet cauri tādām ciešanām, bet saglabāt gaišumu un pozitīvismu ne katram būtu pa spēkam.
2) Galvenā sajūta, kas pārņem pēc grāmatas izlasīšanas, ir nevis līdzjūtība vai žēlums, bet dusmas un niknums kā viens morāli slims režīms ir spējis iznīcināt miljoniem cilvēku, ğimeņu un tautu likteņus. Un ļoti žēl, ka pat 21.gs. tas nav mainījies un dažas labas lielvalsts ambīcijas tiek realizētas ar asiņainu okupāciju palīdzību...
March 23, 2025
šī grāmata + Pētera Vaska “Zīles ziņa”. tik ļoti.
June 24, 2018
Noskatījos filmu "Melānijas hronika" un pēc tam sāku lasīt grāmatu. Varu teikt pavisam droši - filma ir absolūta "tufta" (kaut ir arī aizkustinošas epizodes. Kā arī labi parādīts moments, kurā māte pārgrieza rīkles saviem bērniem un pati izdarīja pašnāvību... ), tomēr - nekam nederīgs gabals, notikumi tajā tika pasniegti pavisam savādāk, kā arī daļas notikumu vispār nebija. Pie tam - ārzemju aktrisei (Šveice) skaņa klāt pielikta, frāzes neveiklas, viss pārāk vienmuļš. Filmu es sauktu par meliem. Filma, kura finišēja jau grāmatas vidū...
Grāmata - jā, smeldzīga, ko gan citu var gaidīt no represēto stāstiem (vecvecāki nekad nevēlējās stāstīt par pieredzēto zemē, kurā nav akmeņu.. Zemē, kura tik liegi uzņēma tūkstošiem līķu..). Nežēlīgas mocīšanas, izstrādināšanas līdz krišanai, ēdiena neesamība. Stipra mēs esam - LATVIEŠU TAUTA!
Arī manu dzimtu iznīcināja padomju režīms. Un kā tagad okupanti lepni definē tos, kuri nav viņu pusē: rusofobi. Jā, esmu es rusofobe. Manai dzimtai atņēma ļoti daudz - gan zemi un valsti mīlošus cilvēkus, gan sūri grūti nopelnītās īpašumumtiesības. Neviens neatgriezīs manus vecvecākus, kurus nonāvēja idiotu nācijas nežēlība, aplamie ideāli un stulbums.
Grāmata - jā, smeldzīga, ko gan citu var gaidīt no represēto stāstiem (vecvecāki nekad nevēlējās stāstīt par pieredzēto zemē, kurā nav akmeņu.. Zemē, kura tik liegi uzņēma tūkstošiem līķu..). Nežēlīgas mocīšanas, izstrādināšanas līdz krišanai, ēdiena neesamība. Stipra mēs esam - LATVIEŠU TAUTA!
Arī manu dzimtu iznīcināja padomju režīms. Un kā tagad okupanti lepni definē tos, kuri nav viņu pusē: rusofobi. Jā, esmu es rusofobe. Manai dzimtai atņēma ļoti daudz - gan zemi un valsti mīlošus cilvēkus, gan sūri grūti nopelnītās īpašumumtiesības. Neviens neatgriezīs manus vecvecākus, kurus nonāvēja idiotu nācijas nežēlība, aplamie ideāli un stulbums.
December 20, 2021
Cik gan biezi nenovertejam to, kas mums ir - ediens, siltums, darbosanas speks, dzimtene, gimene un atbalsta cilveki! Gramata atgadina, ka visas sis lietas nebija passaprotamas 80 gadus atpakal.
Lai gan esmu lasijusi daudzus 2.pasaules kara stastus, si gramata viegla valodā ievij ari visu radu un tuvako stastus, paplasinot redzejumu, ka ari papildus pardomas par notikumu ietekmi uz paaudzem un izmainam, kas notika Latvijā tajā laikā, atgādinot, cik liela necilveciba ir valdijusi 80-70 gadus atpakal!
Lai gan esmu lasijusi daudzus 2.pasaules kara stastus, si gramata viegla valodā ievij ari visu radu un tuvako stastus, paplasinot redzejumu, ka ari papildus pardomas par notikumu ietekmi uz paaudzem un izmainam, kas notika Latvijā tajā laikā, atgādinot, cik liela necilveciba ir valdijusi 80-70 gadus atpakal!
May 9, 2018
Autore grāmatas beigās saka "Dzīvnieki nekad un nevienu - pat citas sugas mazuli - tā nemoka, kā to darīja par zvēriem ļaunākie cilvēki".
P.S. Melānijai Vanagai ir veltīts muzejs Amatas pagastā.
P.S. Melānijai Vanagai ir veltīts muzejs Amatas pagastā.
October 28, 2025
<<"Ja cilvēkam liek dzīvot apstākļos, kādi piederētos tikai dzīvniekiem, viņiem atliek tikai - sacelties vai arī patiešām kļūt par dzīvniekiem">>
Smags, bet domu raisošs atmiņu romāns. Paldies Melānijai Vanagai par iespēju sajust caur lappusēm to, ko pārcieta mūsu izsūtītie. Lasot šo grāmatu virsū metās drebuļi, bet autores spēks saglabāt mieru un dzīvesprieku par spīti skarbajiem apstākļiem sildīja sirdi un ļāva šo grāmatu izdzīvot no sākuma līdz beigām "nenosalstot".
<>
Smags, bet domu raisošs atmiņu romāns. Paldies Melānijai Vanagai par iespēju sajust caur lappusēm to, ko pārcieta mūsu izsūtītie. Lasot šo grāmatu virsū metās drebuļi, bet autores spēks saglabāt mieru un dzīvesprieku par spīti skarbajiem apstākļiem sildīja sirdi un ļāva šo grāmatu izdzīvot no sākuma līdz beigām "nenosalstot".
<>
February 1, 2018
Lieliski!
December 12, 2025
Vērtīga vēstures liecība.
April 13, 2026
''...gaišā vasarā arī Baltijā sākās neprāta svelme. Vīta ziedi, zuda cilvēki. Milzis ar asiem nagiem grāba kopā sievietes un bērnus, vīrus un nespējniekus, tikko dzimušas un arī vēl nedzimušas dvēselītes, slānija lopu vagonos un - prom uz aizzušanu, uz veļupes krastu. Gan jau tur Veļu māte pati izšķiros, kuru dvēseli tūdaļ sūtīt pāri uz viņkrastu un kurai atvēlēt vēl kādu saules gadu. Es iekritu pēdējās, kādēļ man palika arī iespēja vēl runāt no turienes, no veļupes krasta. Andrejs Eglītis gan kušina: 'Nemodini mirušos. Vēl jau nav Pastarā!' Bet jāmodina mirušie, lai arī tie palīdz izdzīvot vēl dzīviem - 'Briesmu gaigala kliedz.' Un es modinu mirušos... Un arī dzīvos!"
''Iepazīsimies! Esmu dzimusi Trakajā gadā, kristīta Āraišu baznīcā. Augusi krievu ķeizarvalstī. Mācījusies Latvijā. Mocījusies Sibīrijā. Gara stāvoklis - gaiši trauksmains. Mantas stāvoklis - nožēlojama bezpensija. Mīlu aizlaiku dziļumus, nemiera dvēseles, baltus ziedus. Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.''
''Pēdējais skūpsts māsai un brālim. Pēdējais glāsts māmuļas sirmajai galvai. Citi turējās, māmuļai grūtāki. Visa viņas sirds sakāa acīs. Vārdu vairs nebija.''
''Vakarā uznāca stiprs lietus. Katra lāse skaudri sitās pret vagona jumtu un sienām, kapāja kā ar lodēm. -Vai lietus neaizskallos mūsu pēdas, lai nekad vairs neatrodam ceļu atpakaļ? -klusi ierunājāš Luize. -Neaizskalos. Tās ir dziļi iemītas! -atbildēja Aiviekstīte. -Lietus vajadzēja. Ieaugs kāposti, -iekrita starpā Marija. -Jā, to asaru, kas šodien nolija mājāš un ceļos, bija par maz, lai ieaugtu plāna kāposti krievam, -Sīkas māte. -Asaras krievu kāpostiem veldzi nedos! -Ķiegaļmāte. Vairāk nevienai netika runāts.''
''Briesmās sirds netic tam, kam nevar ticēt.''
''Bet dārgie pēdējie mirkļi dzimtenē skrēja neatturami ātri. Minūtēm nav vienāds garums.''
''Vīriešu vagoni bija atkabināti no kopējā sastāva un sastādīti atsevišķā ešelonā. Liktenis savā nežēlībā bija pielaidis nejaušību, ka uz īsu mirkli un pēdējoreiz bēŗni vēl ieraudzīja savus tēvus, sievas -savus vīrus, mātes -dēlus.''
"'-Redzi, kā nolija lietus, būs tavām zivtiņām ūdens, -sacīja tētis Alnim. Dēls uztraukumā neko neatbildēja, tikai lielām acīm skatījās tētī. Viņam zemapziņā bija nojauta, ka tētis jau ir pagātne. -Mācies, dēls! Tā ir lielākā bagātība, ko cilvēks pats var nopelnīt, -tētis satraukumā ķerstīja... atvadu vārdus. -Mācīties jau man patīk, - arī Alnis beidzot atguva balsi. -Tu varbūt atgriezīsies, tad tavi stādītie vītoli pie dīķa jau būs lieli. Sveivini tos arī no manis. Esi mammītei manā vietā! -tētis nobeidza gandrīz čukstot.''
''Kas gan var uzņemties atbildību par notiekošo nākošo paaudžu priekšā? Mūsu prezidents Kārlis Ulmanis, kurš neļāva latviešiem iet pretī ienaidniekam ar ieročiem rokās? Staļins, kura darbi un vara visā pasaulē pazīstami tikai kā cilvēkmokas un iznīcināšana? Hitlers, kurš varmācīgi sniedzās pēc varas pār austrumiem? Vai vēl kās, kurš mierīgi noraudzījās, kad Baltija jau agonijā raidīja
SOS?''
''Varas mainījušās un mainās vēl tagad. Bet tautas paliek uz vietas savā dzimtenē. Dzimtene cilvēkam ir viena un mūžīga. Tai uzticas, to mīl. Var atņemt visu, pat dzīvību, bet dzimteni nedrīkst atņemt ne cilvēkam, ne tautai. Tas Zemes un Dieva likums.''
''Neviens pieaugušais tagad neticēs tiem vārdiem, ar kādiem toreiz bērni lūdzās mātes neatdot tos krieviem. Un man arī roka neklausa tos uz papīra atkārtot.''
''Jāturas līdz pēdējai iespējai pie prāta un dzīves. Viss šis laukums uzreiz nenomirs. Gan jau kādam palaimēsies arī izdzīvot. Saule te tāpat lec rītos un noriet vakaros.''
''Luize izkāpa no ratiem, apsēdās taigas malā uz rasota ciņa un piespieda sev klāt dēlu, it kā pati tam gribētu atdot dzirksti savas dzīvības. Bet māte dzīvību bērnam var dot tikai vienreiz.''
''Negribas te minēt ne vienu, ne otru vāŗdus, tikai apstiprināt veco patiesību, ka nelaimē cilvēks visatklātāki parāda savu raksturu. Un katrs raksturs nav ne tikai ļauns vien un arī ne tikai labs vien.''
''Bet Zviedrīte galvu nezaudēja, jo tā viņai vēl būs ļoti vajadzīga. Viņa rīkojās stingri un mērķtiecīgi.''
''Maizi par abiem saņēmām tikai pavisam nabadzīgus gramus. Kā lai ēd, un kurš lai ēd? Es, kam tikai smagi jāstrādā, vai Alnis, kuram arī jāaug? To, protams, es jautāju tikai te, grāmatā. Tur katra māte vispirms domāja par bērnu.''
''Aiz bāzes sāka celties mēness. Tā tikai vēl trūka! Cēlās augstāk nekā uz pirkstgaliem, lai tikai ieraudzītu kartupeļu zagles! Un tās parādītu arī citiem! Bet mēs tā pieplakām žagarkaudzes ēnai, ka mēness mūs tomēr nevarēja atrast. Ak tu, nodevējs! Izsekotājs! Dzimtenē mēness tikai gaismoja ceļu mīlētājiem un nevienam godīgam cilvēkam nedarīja pāri. Jā, godīgam! Bet mēs tagad?''
''Dienu strādājām uz lauka vai pie lopiem, bet pāris nakšu nedēļā gajām zagt kartupeļus. Bada ceļi iet līdztekus ar pazemojumu un noziegumu.''
''Neizturami skaļi un sāpīgi bija veco koku vaidi krītot, līdz tie nopurināja sirmās zaru galvas un apklusa. Cilvēki domā, ka kokam nesāp, bet es tam neticu.''
'''Ja cilvēkam liek dzīvot apstākļos, kādi piederētos tikai dzīvniekam, viņiem atliek tikai - sacelties var arī patiešām kļūt par dzīvniekiem' - Markss.''
''Otrā dienā mums atveda vecus dēļus, no kuriem pašas sasitām būdu, un mēs iekārtojāmies uz dzīvi vai nāvi.''
''Nākošā vēstulē māmuļa bija ielikusi savu bildīti -fotogrāfiju padomju pasei. Sejā redzams viss, ko izcietusi. Nekādi vārdi nepateiks vairāk. Izcietusi par mums visiem. Māte cieš tikai par bērniem, ja tiem iet grūti. Mātei nekad nav labi, ja bērniem iet grūti.''
''Tās nebija medības, kur suņi dzen pēdas meža zvēram, bet -cilvēks cilvēkam.''
''-Čehoslovakija ir skaiasta zeme, sirsnīgi, uzmanīgi cilvēki. Tādi jau arī var būt tikai bagātā valstī. Nabadzībā cilvēks ir arī ļauns.''
''Vai tiešām esmu noziegusies, Alni prom sūtīdama? Tak nē! Viņa ceļš iztecēs gaismā. Viņam tur atvērsies īstās dzīves durvis. Bet kas gan tur uzņemsies visas mātes rūpes? Māmuļa jau pārāķ sagurusi. Kas cilvēku ievedīs dzīvē? Mācīs mīlēt kokus un cilvēkus? Kas redzēs, ka bērnam kaut kur neredzami sāp? Kam lai viņš atdod savu bērna prieku?''
''1941.gadā pēc Aļņa izsūtīšānas uz Sibīriju Doles skolotāji un skolēni skolas priekšā iestādīja viņam piemiņas ozolu. Tas bija stipri izstīdzējis, un baidījušies, vai augs. Skolas saime stādot vēlējusies: 'Ja neaugs -nēpārknāks, ja augs, Alnis pārnāks atpakaļ dzimtenē.' Ozoliņš auga, Alnis atgriezās. Bet tagad par to skolā drīkstēja tikai čukstus runāt, t.i., kādēļ tas stādīts.''
''Beidzot biju ārā no bāzes dubļiem un atbildības par lopu dvēselēm. Šajos apstākļos pat nebija vairāk ko vēlēties. Tikai sirds sāpēja par bezvērtīgo nīkšanu šeit, kad tur dēlam tā vajadzīgas mātes rūpes, mātes padoms un arī pa teterkāpostam.''
''Bet Padomju zemē cilvēks nedrīkstēja būt godīgi laimīgs (vārdos gan).''
''Verners māmuļu mierināja, ka tas esot tikai pārpratums, ka viņam neesot ne vismazāko grēku, ka drīz būšot atpakaļ. Arī pats tam naivi ticēja.''
''Kā pasaule sagriezusies! Kas reiz un vēl tagad visā pasaulē skaitījās labs, tas tagad ir sodāms. Ko agrāk sauca par ļaunumu, tas tagad godā. Slinko, dzer, lamājies, nodod, tad būsi derīgs valstij, jaunai sabiedrībai un varas nesējiem. Uzbrūc, iekaro, iznīcini -skan kā likums melu skaidrojumā. Vai! Jūk vecais saprāts.''
''Kas gan bez mātes vēl varēja saprast, cik topošs cilvēks ir bezgala trausls un cik pret viņu jābūt piesardzīgam gan vārdos, gan rīcībā. Nevienam arī nebija laika apstāties pie sveša bērna likteņa un veltīt tam kaut retu mirkli siltāradniecīgas uzmanības. Katru biedēja mūžīgie draudi un nezināmā nākošā stunda.''
''Ne jau tāpēc mēs bijām šeit atdzītas, lai jau pēc sešiem gadiem atkal atdotu mums dzimteni. Mūsu dzimtene bija vajadzīga iekarotājiem, bet šeit vajadzīgs mūsu darbs.''
''Es labi zināju, kādēļ viņai sāls vajadzīgs. Buršanai. Viņa ar sāli no 'jaunās' mājas aiznesīs visu svētību sev, un te vienmēr būs bads. Es to labi zināju un, saprotoši smaidot, sāli iedevu. Vaļa pabrīnijās, atsveicinājās (padlies šādās reizēs nedrīkst teikt) un priecīga aizgāja. No krievietes līdzīgos apstākļos viņa sāli nekad nebūtu dabūjusi.''
''Pēterim atklājās briesmīgs posts. Skaidrs, ka ne jau manis, slimās, viņiem vajadzēja, bet Jurkinu mantas, kass tikai pašu rokām visa sastrādāta, sakopta. Nav vārdu, kas padomju 'humānismu' skaidrāk izskaidrotu kā kaut šī Jurkinu aina. Bet tādu 'ainu' pēc 25.marta bija tūkstošiem Latvijā vien, kur slimus vecīšus un sievietes rāva ārā no gultas un meta mašīnā kā koka bluķus. Un pēc tam šī alkatīgā laupīšana. Pilnīgi likumīga, nesodāma, nesodīta.''
''Ar papirosu divos pirkstos cilvēks vienā mirklī var kļūt 'vīrišķīgāks', meitenēm paspīdēt. Mamma tālu, tētis vēl talāku, par viņiem var nedomāt. Un vai 'senči' arī vairs var saprast jaunatni! Un cilvēks vairs nebija viens. 'Draugi' paslavēja, meitenes pasmaidīja. Neviena cita, neviena tuvinieka nebija tuvumā, kas draudzīgi pārliecinātu, ka pīpošana ir neglīta, dāŗga, neveselīga, pretīga normālam cilvēkam un vēl vairak meitenei, ka pīpošana ir trūcīgas pašsavaldīsanās un nepastāvīgas domāšanas pazīme, ka tas ir netikums, slimība un smags noziegums pret vecākiem un jo sevišķi pret tēva, nepīpotāja piemiņu.''
''Tava dzīve veidojas vēl tikai Tavās cerībās. Ne es, ne arī Tu pats nezini, kas būsi pēc gadiem. Es zinu tikai to, ka Tavā dabā ir spēks, no kā izaug liels koks. Jāatrod tikai vieta dzīvē, kur vari iesakņoties, kur vari augt.''
''Pat dīķa vītoli, ko Tu Sermuļos kā bērns iestādīji, ir Tavas dzīves gabaliņš, kas šalks pāri Taviem mūža gadiem. Kad pat varbūt neviens vairs neatcerēsies, ka reiz dzīvojis tāds Alnis Vanags, šajos vītolos dūks darbīgās bites, jūlija saulēktos no tā skanēs putnu saules himna.''
''Kad mamma, aizejot uz tālo gonku, atstāja Tevi pašam savā zināšana, Tu nekad galvu nenokāri. Kad svešās tantes tev bargā balsī uzkliedza: - Nomazgā tak savus traukus! - Tu mierīgi viņām atbildēji: -Mamma mani atstāja pašam saimniekot, un es gribu būt patstāvīgs. Šie vārdi vēl tagad klīst pa bāzi, kad kāds Tevi atceras. Man gribētos, lai arī Tu pats šos vārdus neaizmirstu un nelocītos vieglos vējos, kad Tavs mērķis prasa taisnu stāju.''
"Ādolfs bija ieņēmis galvā domu, ka viņam kādreiz jāredz arī tiešī pats saullēkts. Tas esot viņa tuvākais sapnis. Tālākais -dzimtene. Kalna gaiss saullēktā esot pati dzīvība, tas viņam palīdzēšot.''
''(Te gan jāpasaka, ka Tjuhtjetas slimnīca bija pat varbūt ļoti laba tiem laikiem, jo tur gandrīz visi āŗsti bija izsūtītie, un izsūtīja ne jau sliktākos.)''
''Ja te būtu akmeņi, es liktu tiem raudāt. Bet Sibīrijā nebija akmeņu. Tikai es pati noraudājos kazu būdā. Nervu atslodzei.''
''Tas pārbīlī uz jumta. Bet man jāsmejas. Un, kaut reti, smieties ir tik nepieciešams katram, lai aknas galīgi beaizsērētu ar rūgtumu.''
''Kad no kapa tikai sprīdi, cilvēks visu redz citādām acīm un visu saprot arī ar citu prātu. Viss top skaistāks, viss labāks. Kapēc veselām acīm nav tādu krāsu? Kāpēc veselā sirdī nav tādas gaismas?''
''Uzzibsnī atmiņas. Tādas sīkas un pavisam neievērojamas manā dzīvē. Uzzibsnī un izdziest. Nez kāpēc tieši ar tām dvēsele atvadās no dzīves.''
''Cik cilvēku attiecībās daudz skaistuma! To es tikai skaidri redzēju tieši tagad. Kurš teica, ka skaists ir katrs cilvēks, kurš otra priekšā apstājas? Parasti cilvēkiem nav ne laika, ne gribas apstāties.''
''...Mani izsauca viena augstāks priekšnieks un jautāja par pagātni. Pateicu visu taisnību. Viņš teica, ka tā esot manas atklātības pārbaude un viss teiktais atbilstot patiesībai. Par tēti teicu, ka miris, bet viņš -ka tās ziņas esot nepareizas. Tēvs esot sodu izcietis un tagad strādājot netālu no manis, tikai pagaidām tuvāk neko nevarot paziņot. Par to gan es šaubos, kaut gan - vai tā varētu melot?... Tā varēja melot un meloja, pat noteikti zinot, ka tā nav taisnība.''
''-Mammuk, es domāju, ka pēc slimības tu būsi galīgi sakritusi, bet tikai sirma esi palikusi. Kā tu tā mācēji? -Ja gars ir jauns, tad vecums baidās. Man jau vēl ir, par ko domāt un rūpēties, nav laika novecot.''
''Zivju galvu zupu visi ēdām no vienas bļodas. Bija neparasti un brīnums, ka Verners nav palīdzējis Vaļai pašos primitīvākos kultūras jēdzienos. Par Vaļu pašu nebija ko brīnīties, jo nevienā sibīriešu mājā neviens neēda no atsevišķiem šķīvjiem. Visi ēda no vienas bļodas, vienalga, kādu ēdienu.''
''Vajadzētu brāli saprast, bet man laikam vēl trūka viņa septiņu gadu nāves lēģera. Vaļu nenosodu -tāda bija viņas audzināšana, tāda vispār Sibīrijas sādžas 'kultūra', tāda vietējo krievu gaume, ka skaists ir viss, kas spīd.''
''Mūsu Mairai atskrēja trīs āži. Citreiz priecātos, bet tagad nezināju ko ar tiem iesākt. Ja turēšu, tad piena pašiem neatliks, un, kad Alnis paveseļosies, piena vajadzēs daudz. Arī nevienai paziņai tagad tādi nebija vajadzīgi. Es iegāju istabā un klusi jautāju Tamārai: -Vai jums ir dūša ļaunam darbam? - Ja tas nepieciešams, tad ir. Izgājām abas pašā pusnkatī un ātri nostrādājām grūto, bet nepieciešamo darbu, kamēr mazās dzīvībiņas vēl nepazina sāpju un dzīvotgribu.''
''No drēbēm gan man nekas vairs nav palicis. Ir tikai tas, kas mugurā. Bet es par to daudz neuztraucos. Diez vai manu drēbju valkātājiem pašreiz ir tik priecīgi ap sirdi kā man. Esmu tak atkal mājā.'''
''Ne Saša, ne Aiviekste vairs paiet nevarēja. Abi bija briesmīgi nosaldētiem locekļiem. Abi klusu gulēja. Šausmīgi atcerēties. Nesaprotu, vai tiem krieviem tiešām nemaz nebija tāda orgāna, ko pasaulē par 'sirdi' sauc. Neviens dzīvnieks dzīvniekam tā laikam nespētu pāri nodarīt, kā te mocīja cilvēks cilvēku.''
''Lai arī viņš cik stiprs bija garā, dvēsele vien bez miesas nevar dzīvot.''
''Vai cilvēks, kaut arī komunists, var būt tāds necilvēks - tā melot vai dzīt jautrību ar tādiem svētiem vārdiem? Visu laiku sirds vairāk ticēja visiem šiem meliem nekā vienai patiesībai. Bez tiem es nezinu, kā būtu pārdzīvojusi savu izpostīto dzīvi, izmocīto dēla dzīvi, dzimtenes postu.''
''Godīgā ceļā nekur nekā nevarēja panākt. Visur tikai ar spēku un viltību. Katram darbiniekam bija vienmēr un visur neapnikuši jācīnās par savu taisnību, par savu izdzīvošanu, par savu maizes kumosu.''
''Sapratām, ka Alnim studēt mūsu apstākļos -tās būtu pašlaik pat neapjaušamas grūtības. Pret kalnu vispār nav vieglu ceļu, bet es ticēju, ka viņa gribai kalni padosies. Arī Alnim pašam bija nesatricināma paļāvība saviem spēkiem un labās cerības aizgaismoja grūtumus.''
''Īstam cīnītājam vajag būt mierīgam un gudram -rakstīrs vairākās lielu vīru monogrāfijās.''
''Valda stāstīja, cik Rīgā grūti ar dzīvokļiem un darbu. Bez sevišķa norīkojuma no jauna Rīgā nevienu nepierakstot, kas uz krieviem gan neattiecoties, t.i., uz iebraucējiem krieviem. Ielās jau mazāk dzirdot latviešu valodu. No kolhoza nevienam neļaujot izstāties.''
''Ļoti gaidu Jūs pie mums. Ne ar vienu citu pasaulē man nav tik mierīgi ap sirdi kā ar Jums. Jūsu vārds mūsu mājā ir likums. Un ne tikai mājā, bet arī pašās sarežģītākās dzīves situācijās.''7
''Vladimirs man nemaz nepalīdz mācīties, kas man ļoti sāp. Te man nāk prātā kāda Jūsu vēstule, kurā Jūs pastāstījāt, kā Alnis īsā vakariņu laikā pēc darba saņēma sagremotu Majakovski vai XX kongresu. To, ko māte dara dēla labā, to vīrs nekad nedarīs sievas labā. Māte neskaita, cik mīlas atdevusi. Tā sevi izdāļā visu. Vīrs.... bet pietiek.''
''Melāņečka, rodnāja mojā, vēl arvien stāvu mežā un atvados no Jums. Tad domāju, ka tā ir pēdējā tikšanās dzīvē, un tagad arī esmu par to pārliecināta. Mēs nekad neaizbrauksi no Kanskas, un Jūs nekad neatbrauksiet uz Kansku.''
''Kad ezers kādreiz noskaitās un palika melns, es palūdzu govis iet nostāk. Mazās dusmās nav nekā skaista. Jūra arī tikai lielā vētrā ir skaista, bet ne katrā stiprēkā vēja uzpūtā.''
''Dzīve ir tik sarežģīta, un domās vien nekas nav atšķetināms, ja nav arī nekāda pamata zem kājām.''
''-Čto vi! Čto vi! -atkkliedza krieviete. -Mēs gan vēl neesam pārcēlušies uz Rīgu, bet dzīvoklis jau sen ir izdots. Viņi vēl ir Kazaņā. Skaidrs. Šie paaugstinās uz Rīgu, kur nevienu latvieti no jauna nepieraksta, un jauna krievu ģimene no Dzimtenes brauc iekšā Cēsīs.''
''Kā dzirdi un redzi, Cēsis mudž no krieviem. Jau visur, kur nevajag prāta un spēka, strādā krievi, par augšējiem stāviem nerunājot. Viņiem naudas pietiek ar;i visam tam, kam mums tās nav.''
''Sunītis suņa mīlestībā daudzkārt atdos atpakaļ katru glāstu, katru laipnu vārdu. Līdz mūža beigām neaizmirstīs viņam pateiktu laipnu vārdu. Cilvēks ilgi atceras, ko pats otram laba darījis, bet, ko otrs viņam -aizmirst ātri. Pat bērni ne vienmēr atceras, ka māte viņiem atdevusi savas rokas, savu sirdi, savas kājas, savu dzīvi un pat laimi.''
''Iepazīsimies! Esmu dzimusi Trakajā gadā, kristīta Āraišu baznīcā. Augusi krievu ķeizarvalstī. Mācījusies Latvijā. Mocījusies Sibīrijā. Gara stāvoklis - gaiši trauksmains. Mantas stāvoklis - nožēlojama bezpensija. Mīlu aizlaiku dziļumus, nemiera dvēseles, baltus ziedus. Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.''
''Pēdējais skūpsts māsai un brālim. Pēdējais glāsts māmuļas sirmajai galvai. Citi turējās, māmuļai grūtāki. Visa viņas sirds sakāa acīs. Vārdu vairs nebija.''
''Vakarā uznāca stiprs lietus. Katra lāse skaudri sitās pret vagona jumtu un sienām, kapāja kā ar lodēm. -Vai lietus neaizskallos mūsu pēdas, lai nekad vairs neatrodam ceļu atpakaļ? -klusi ierunājāš Luize. -Neaizskalos. Tās ir dziļi iemītas! -atbildēja Aiviekstīte. -Lietus vajadzēja. Ieaugs kāposti, -iekrita starpā Marija. -Jā, to asaru, kas šodien nolija mājāš un ceļos, bija par maz, lai ieaugtu plāna kāposti krievam, -Sīkas māte. -Asaras krievu kāpostiem veldzi nedos! -Ķiegaļmāte. Vairāk nevienai netika runāts.''
''Briesmās sirds netic tam, kam nevar ticēt.''
''Bet dārgie pēdējie mirkļi dzimtenē skrēja neatturami ātri. Minūtēm nav vienāds garums.''
''Vīriešu vagoni bija atkabināti no kopējā sastāva un sastādīti atsevišķā ešelonā. Liktenis savā nežēlībā bija pielaidis nejaušību, ka uz īsu mirkli un pēdējoreiz bēŗni vēl ieraudzīja savus tēvus, sievas -savus vīrus, mātes -dēlus.''
"'-Redzi, kā nolija lietus, būs tavām zivtiņām ūdens, -sacīja tētis Alnim. Dēls uztraukumā neko neatbildēja, tikai lielām acīm skatījās tētī. Viņam zemapziņā bija nojauta, ka tētis jau ir pagātne. -Mācies, dēls! Tā ir lielākā bagātība, ko cilvēks pats var nopelnīt, -tētis satraukumā ķerstīja... atvadu vārdus. -Mācīties jau man patīk, - arī Alnis beidzot atguva balsi. -Tu varbūt atgriezīsies, tad tavi stādītie vītoli pie dīķa jau būs lieli. Sveivini tos arī no manis. Esi mammītei manā vietā! -tētis nobeidza gandrīz čukstot.''
''Kas gan var uzņemties atbildību par notiekošo nākošo paaudžu priekšā? Mūsu prezidents Kārlis Ulmanis, kurš neļāva latviešiem iet pretī ienaidniekam ar ieročiem rokās? Staļins, kura darbi un vara visā pasaulē pazīstami tikai kā cilvēkmokas un iznīcināšana? Hitlers, kurš varmācīgi sniedzās pēc varas pār austrumiem? Vai vēl kās, kurš mierīgi noraudzījās, kad Baltija jau agonijā raidīja
SOS?''
''Varas mainījušās un mainās vēl tagad. Bet tautas paliek uz vietas savā dzimtenē. Dzimtene cilvēkam ir viena un mūžīga. Tai uzticas, to mīl. Var atņemt visu, pat dzīvību, bet dzimteni nedrīkst atņemt ne cilvēkam, ne tautai. Tas Zemes un Dieva likums.''
''Neviens pieaugušais tagad neticēs tiem vārdiem, ar kādiem toreiz bērni lūdzās mātes neatdot tos krieviem. Un man arī roka neklausa tos uz papīra atkārtot.''
''Jāturas līdz pēdējai iespējai pie prāta un dzīves. Viss šis laukums uzreiz nenomirs. Gan jau kādam palaimēsies arī izdzīvot. Saule te tāpat lec rītos un noriet vakaros.''
''Luize izkāpa no ratiem, apsēdās taigas malā uz rasota ciņa un piespieda sev klāt dēlu, it kā pati tam gribētu atdot dzirksti savas dzīvības. Bet māte dzīvību bērnam var dot tikai vienreiz.''
''Negribas te minēt ne vienu, ne otru vāŗdus, tikai apstiprināt veco patiesību, ka nelaimē cilvēks visatklātāki parāda savu raksturu. Un katrs raksturs nav ne tikai ļauns vien un arī ne tikai labs vien.''
''Bet Zviedrīte galvu nezaudēja, jo tā viņai vēl būs ļoti vajadzīga. Viņa rīkojās stingri un mērķtiecīgi.''
''Maizi par abiem saņēmām tikai pavisam nabadzīgus gramus. Kā lai ēd, un kurš lai ēd? Es, kam tikai smagi jāstrādā, vai Alnis, kuram arī jāaug? To, protams, es jautāju tikai te, grāmatā. Tur katra māte vispirms domāja par bērnu.''
''Aiz bāzes sāka celties mēness. Tā tikai vēl trūka! Cēlās augstāk nekā uz pirkstgaliem, lai tikai ieraudzītu kartupeļu zagles! Un tās parādītu arī citiem! Bet mēs tā pieplakām žagarkaudzes ēnai, ka mēness mūs tomēr nevarēja atrast. Ak tu, nodevējs! Izsekotājs! Dzimtenē mēness tikai gaismoja ceļu mīlētājiem un nevienam godīgam cilvēkam nedarīja pāri. Jā, godīgam! Bet mēs tagad?''
''Dienu strādājām uz lauka vai pie lopiem, bet pāris nakšu nedēļā gajām zagt kartupeļus. Bada ceļi iet līdztekus ar pazemojumu un noziegumu.''
''Neizturami skaļi un sāpīgi bija veco koku vaidi krītot, līdz tie nopurināja sirmās zaru galvas un apklusa. Cilvēki domā, ka kokam nesāp, bet es tam neticu.''
'''Ja cilvēkam liek dzīvot apstākļos, kādi piederētos tikai dzīvniekam, viņiem atliek tikai - sacelties var arī patiešām kļūt par dzīvniekiem' - Markss.''
''Otrā dienā mums atveda vecus dēļus, no kuriem pašas sasitām būdu, un mēs iekārtojāmies uz dzīvi vai nāvi.''
''Nākošā vēstulē māmuļa bija ielikusi savu bildīti -fotogrāfiju padomju pasei. Sejā redzams viss, ko izcietusi. Nekādi vārdi nepateiks vairāk. Izcietusi par mums visiem. Māte cieš tikai par bērniem, ja tiem iet grūti. Mātei nekad nav labi, ja bērniem iet grūti.''
''Tās nebija medības, kur suņi dzen pēdas meža zvēram, bet -cilvēks cilvēkam.''
''-Čehoslovakija ir skaiasta zeme, sirsnīgi, uzmanīgi cilvēki. Tādi jau arī var būt tikai bagātā valstī. Nabadzībā cilvēks ir arī ļauns.''
''Vai tiešām esmu noziegusies, Alni prom sūtīdama? Tak nē! Viņa ceļš iztecēs gaismā. Viņam tur atvērsies īstās dzīves durvis. Bet kas gan tur uzņemsies visas mātes rūpes? Māmuļa jau pārāķ sagurusi. Kas cilvēku ievedīs dzīvē? Mācīs mīlēt kokus un cilvēkus? Kas redzēs, ka bērnam kaut kur neredzami sāp? Kam lai viņš atdod savu bērna prieku?''
''1941.gadā pēc Aļņa izsūtīšānas uz Sibīriju Doles skolotāji un skolēni skolas priekšā iestādīja viņam piemiņas ozolu. Tas bija stipri izstīdzējis, un baidījušies, vai augs. Skolas saime stādot vēlējusies: 'Ja neaugs -nēpārknāks, ja augs, Alnis pārnāks atpakaļ dzimtenē.' Ozoliņš auga, Alnis atgriezās. Bet tagad par to skolā drīkstēja tikai čukstus runāt, t.i., kādēļ tas stādīts.''
''Beidzot biju ārā no bāzes dubļiem un atbildības par lopu dvēselēm. Šajos apstākļos pat nebija vairāk ko vēlēties. Tikai sirds sāpēja par bezvērtīgo nīkšanu šeit, kad tur dēlam tā vajadzīgas mātes rūpes, mātes padoms un arī pa teterkāpostam.''
''Bet Padomju zemē cilvēks nedrīkstēja būt godīgi laimīgs (vārdos gan).''
''Verners māmuļu mierināja, ka tas esot tikai pārpratums, ka viņam neesot ne vismazāko grēku, ka drīz būšot atpakaļ. Arī pats tam naivi ticēja.''
''Kā pasaule sagriezusies! Kas reiz un vēl tagad visā pasaulē skaitījās labs, tas tagad ir sodāms. Ko agrāk sauca par ļaunumu, tas tagad godā. Slinko, dzer, lamājies, nodod, tad būsi derīgs valstij, jaunai sabiedrībai un varas nesējiem. Uzbrūc, iekaro, iznīcini -skan kā likums melu skaidrojumā. Vai! Jūk vecais saprāts.''
''Kas gan bez mātes vēl varēja saprast, cik topošs cilvēks ir bezgala trausls un cik pret viņu jābūt piesardzīgam gan vārdos, gan rīcībā. Nevienam arī nebija laika apstāties pie sveša bērna likteņa un veltīt tam kaut retu mirkli siltāradniecīgas uzmanības. Katru biedēja mūžīgie draudi un nezināmā nākošā stunda.''
''Ne jau tāpēc mēs bijām šeit atdzītas, lai jau pēc sešiem gadiem atkal atdotu mums dzimteni. Mūsu dzimtene bija vajadzīga iekarotājiem, bet šeit vajadzīgs mūsu darbs.''
''Es labi zināju, kādēļ viņai sāls vajadzīgs. Buršanai. Viņa ar sāli no 'jaunās' mājas aiznesīs visu svētību sev, un te vienmēr būs bads. Es to labi zināju un, saprotoši smaidot, sāli iedevu. Vaļa pabrīnijās, atsveicinājās (padlies šādās reizēs nedrīkst teikt) un priecīga aizgāja. No krievietes līdzīgos apstākļos viņa sāli nekad nebūtu dabūjusi.''
''Pēterim atklājās briesmīgs posts. Skaidrs, ka ne jau manis, slimās, viņiem vajadzēja, bet Jurkinu mantas, kass tikai pašu rokām visa sastrādāta, sakopta. Nav vārdu, kas padomju 'humānismu' skaidrāk izskaidrotu kā kaut šī Jurkinu aina. Bet tādu 'ainu' pēc 25.marta bija tūkstošiem Latvijā vien, kur slimus vecīšus un sievietes rāva ārā no gultas un meta mašīnā kā koka bluķus. Un pēc tam šī alkatīgā laupīšana. Pilnīgi likumīga, nesodāma, nesodīta.''
''Ar papirosu divos pirkstos cilvēks vienā mirklī var kļūt 'vīrišķīgāks', meitenēm paspīdēt. Mamma tālu, tētis vēl talāku, par viņiem var nedomāt. Un vai 'senči' arī vairs var saprast jaunatni! Un cilvēks vairs nebija viens. 'Draugi' paslavēja, meitenes pasmaidīja. Neviena cita, neviena tuvinieka nebija tuvumā, kas draudzīgi pārliecinātu, ka pīpošana ir neglīta, dāŗga, neveselīga, pretīga normālam cilvēkam un vēl vairak meitenei, ka pīpošana ir trūcīgas pašsavaldīsanās un nepastāvīgas domāšanas pazīme, ka tas ir netikums, slimība un smags noziegums pret vecākiem un jo sevišķi pret tēva, nepīpotāja piemiņu.''
''Tava dzīve veidojas vēl tikai Tavās cerībās. Ne es, ne arī Tu pats nezini, kas būsi pēc gadiem. Es zinu tikai to, ka Tavā dabā ir spēks, no kā izaug liels koks. Jāatrod tikai vieta dzīvē, kur vari iesakņoties, kur vari augt.''
''Pat dīķa vītoli, ko Tu Sermuļos kā bērns iestādīji, ir Tavas dzīves gabaliņš, kas šalks pāri Taviem mūža gadiem. Kad pat varbūt neviens vairs neatcerēsies, ka reiz dzīvojis tāds Alnis Vanags, šajos vītolos dūks darbīgās bites, jūlija saulēktos no tā skanēs putnu saules himna.''
''Kad mamma, aizejot uz tālo gonku, atstāja Tevi pašam savā zināšana, Tu nekad galvu nenokāri. Kad svešās tantes tev bargā balsī uzkliedza: - Nomazgā tak savus traukus! - Tu mierīgi viņām atbildēji: -Mamma mani atstāja pašam saimniekot, un es gribu būt patstāvīgs. Šie vārdi vēl tagad klīst pa bāzi, kad kāds Tevi atceras. Man gribētos, lai arī Tu pats šos vārdus neaizmirstu un nelocītos vieglos vējos, kad Tavs mērķis prasa taisnu stāju.''
"Ādolfs bija ieņēmis galvā domu, ka viņam kādreiz jāredz arī tiešī pats saullēkts. Tas esot viņa tuvākais sapnis. Tālākais -dzimtene. Kalna gaiss saullēktā esot pati dzīvība, tas viņam palīdzēšot.''
''(Te gan jāpasaka, ka Tjuhtjetas slimnīca bija pat varbūt ļoti laba tiem laikiem, jo tur gandrīz visi āŗsti bija izsūtītie, un izsūtīja ne jau sliktākos.)''
''Ja te būtu akmeņi, es liktu tiem raudāt. Bet Sibīrijā nebija akmeņu. Tikai es pati noraudājos kazu būdā. Nervu atslodzei.''
''Tas pārbīlī uz jumta. Bet man jāsmejas. Un, kaut reti, smieties ir tik nepieciešams katram, lai aknas galīgi beaizsērētu ar rūgtumu.''
''Kad no kapa tikai sprīdi, cilvēks visu redz citādām acīm un visu saprot arī ar citu prātu. Viss top skaistāks, viss labāks. Kapēc veselām acīm nav tādu krāsu? Kāpēc veselā sirdī nav tādas gaismas?''
''Uzzibsnī atmiņas. Tādas sīkas un pavisam neievērojamas manā dzīvē. Uzzibsnī un izdziest. Nez kāpēc tieši ar tām dvēsele atvadās no dzīves.''
''Cik cilvēku attiecībās daudz skaistuma! To es tikai skaidri redzēju tieši tagad. Kurš teica, ka skaists ir katrs cilvēks, kurš otra priekšā apstājas? Parasti cilvēkiem nav ne laika, ne gribas apstāties.''
''...Mani izsauca viena augstāks priekšnieks un jautāja par pagātni. Pateicu visu taisnību. Viņš teica, ka tā esot manas atklātības pārbaude un viss teiktais atbilstot patiesībai. Par tēti teicu, ka miris, bet viņš -ka tās ziņas esot nepareizas. Tēvs esot sodu izcietis un tagad strādājot netālu no manis, tikai pagaidām tuvāk neko nevarot paziņot. Par to gan es šaubos, kaut gan - vai tā varētu melot?... Tā varēja melot un meloja, pat noteikti zinot, ka tā nav taisnība.''
''-Mammuk, es domāju, ka pēc slimības tu būsi galīgi sakritusi, bet tikai sirma esi palikusi. Kā tu tā mācēji? -Ja gars ir jauns, tad vecums baidās. Man jau vēl ir, par ko domāt un rūpēties, nav laika novecot.''
''Zivju galvu zupu visi ēdām no vienas bļodas. Bija neparasti un brīnums, ka Verners nav palīdzējis Vaļai pašos primitīvākos kultūras jēdzienos. Par Vaļu pašu nebija ko brīnīties, jo nevienā sibīriešu mājā neviens neēda no atsevišķiem šķīvjiem. Visi ēda no vienas bļodas, vienalga, kādu ēdienu.''
''Vajadzētu brāli saprast, bet man laikam vēl trūka viņa septiņu gadu nāves lēģera. Vaļu nenosodu -tāda bija viņas audzināšana, tāda vispār Sibīrijas sādžas 'kultūra', tāda vietējo krievu gaume, ka skaists ir viss, kas spīd.''
''Mūsu Mairai atskrēja trīs āži. Citreiz priecātos, bet tagad nezināju ko ar tiem iesākt. Ja turēšu, tad piena pašiem neatliks, un, kad Alnis paveseļosies, piena vajadzēs daudz. Arī nevienai paziņai tagad tādi nebija vajadzīgi. Es iegāju istabā un klusi jautāju Tamārai: -Vai jums ir dūša ļaunam darbam? - Ja tas nepieciešams, tad ir. Izgājām abas pašā pusnkatī un ātri nostrādājām grūto, bet nepieciešamo darbu, kamēr mazās dzīvībiņas vēl nepazina sāpju un dzīvotgribu.''
''No drēbēm gan man nekas vairs nav palicis. Ir tikai tas, kas mugurā. Bet es par to daudz neuztraucos. Diez vai manu drēbju valkātājiem pašreiz ir tik priecīgi ap sirdi kā man. Esmu tak atkal mājā.'''
''Ne Saša, ne Aiviekste vairs paiet nevarēja. Abi bija briesmīgi nosaldētiem locekļiem. Abi klusu gulēja. Šausmīgi atcerēties. Nesaprotu, vai tiem krieviem tiešām nemaz nebija tāda orgāna, ko pasaulē par 'sirdi' sauc. Neviens dzīvnieks dzīvniekam tā laikam nespētu pāri nodarīt, kā te mocīja cilvēks cilvēku.''
''Lai arī viņš cik stiprs bija garā, dvēsele vien bez miesas nevar dzīvot.''
''Vai cilvēks, kaut arī komunists, var būt tāds necilvēks - tā melot vai dzīt jautrību ar tādiem svētiem vārdiem? Visu laiku sirds vairāk ticēja visiem šiem meliem nekā vienai patiesībai. Bez tiem es nezinu, kā būtu pārdzīvojusi savu izpostīto dzīvi, izmocīto dēla dzīvi, dzimtenes postu.''
''Godīgā ceļā nekur nekā nevarēja panākt. Visur tikai ar spēku un viltību. Katram darbiniekam bija vienmēr un visur neapnikuši jācīnās par savu taisnību, par savu izdzīvošanu, par savu maizes kumosu.''
''Sapratām, ka Alnim studēt mūsu apstākļos -tās būtu pašlaik pat neapjaušamas grūtības. Pret kalnu vispār nav vieglu ceļu, bet es ticēju, ka viņa gribai kalni padosies. Arī Alnim pašam bija nesatricināma paļāvība saviem spēkiem un labās cerības aizgaismoja grūtumus.''
''Īstam cīnītājam vajag būt mierīgam un gudram -rakstīrs vairākās lielu vīru monogrāfijās.''
''Valda stāstīja, cik Rīgā grūti ar dzīvokļiem un darbu. Bez sevišķa norīkojuma no jauna Rīgā nevienu nepierakstot, kas uz krieviem gan neattiecoties, t.i., uz iebraucējiem krieviem. Ielās jau mazāk dzirdot latviešu valodu. No kolhoza nevienam neļaujot izstāties.''
''Ļoti gaidu Jūs pie mums. Ne ar vienu citu pasaulē man nav tik mierīgi ap sirdi kā ar Jums. Jūsu vārds mūsu mājā ir likums. Un ne tikai mājā, bet arī pašās sarežģītākās dzīves situācijās.''7
''Vladimirs man nemaz nepalīdz mācīties, kas man ļoti sāp. Te man nāk prātā kāda Jūsu vēstule, kurā Jūs pastāstījāt, kā Alnis īsā vakariņu laikā pēc darba saņēma sagremotu Majakovski vai XX kongresu. To, ko māte dara dēla labā, to vīrs nekad nedarīs sievas labā. Māte neskaita, cik mīlas atdevusi. Tā sevi izdāļā visu. Vīrs.... bet pietiek.''
''Melāņečka, rodnāja mojā, vēl arvien stāvu mežā un atvados no Jums. Tad domāju, ka tā ir pēdējā tikšanās dzīvē, un tagad arī esmu par to pārliecināta. Mēs nekad neaizbrauksi no Kanskas, un Jūs nekad neatbrauksiet uz Kansku.''
''Kad ezers kādreiz noskaitās un palika melns, es palūdzu govis iet nostāk. Mazās dusmās nav nekā skaista. Jūra arī tikai lielā vētrā ir skaista, bet ne katrā stiprēkā vēja uzpūtā.''
''Dzīve ir tik sarežģīta, un domās vien nekas nav atšķetināms, ja nav arī nekāda pamata zem kājām.''
''-Čto vi! Čto vi! -atkkliedza krieviete. -Mēs gan vēl neesam pārcēlušies uz Rīgu, bet dzīvoklis jau sen ir izdots. Viņi vēl ir Kazaņā. Skaidrs. Šie paaugstinās uz Rīgu, kur nevienu latvieti no jauna nepieraksta, un jauna krievu ģimene no Dzimtenes brauc iekšā Cēsīs.''
''Kā dzirdi un redzi, Cēsis mudž no krieviem. Jau visur, kur nevajag prāta un spēka, strādā krievi, par augšējiem stāviem nerunājot. Viņiem naudas pietiek ar;i visam tam, kam mums tās nav.''
''Sunītis suņa mīlestībā daudzkārt atdos atpakaļ katru glāstu, katru laipnu vārdu. Līdz mūža beigām neaizmirstīs viņam pateiktu laipnu vārdu. Cilvēks ilgi atceras, ko pats otram laba darījis, bet, ko otrs viņam -aizmirst ātri. Pat bērni ne vienmēr atceras, ka māte viņiem atdevusi savas rokas, savu sirdi, savas kājas, savu dzīvi un pat laimi.''
November 11, 2016
Pirmo reizi "Veļupes krastā" lasīju kaut kad skolas laikā, un detaļas no konkrētā stāsta bija pilnībā izgaisušas. Noskatoties "Melānijas hroniku" uzreiz nolēmu to izlasīt tagad, apzinīgā vecumā.
Jāatzīst, ka šī ir grāmata, ko vērtēju tieši paša stāsta dēļ, rakstniecības stils manās acīs ir tika ļoti sekundārs, ka neņemu vērā. Man lasīt bija grūti - jo zini, ka viss ir reāls, viss ir noticis. Bet ir svarīgi to visu zināt, varam būt tikai pateicīgi, ka cilvēki, kuri to pārdzīvoja savās šausmās ir gatavi atgriezties, lai mēs to zinātu.
Jāatzīst, ka šī ir grāmata, ko vērtēju tieši paša stāsta dēļ, rakstniecības stils manās acīs ir tika ļoti sekundārs, ka neņemu vērā. Man lasīt bija grūti - jo zini, ka viss ir reāls, viss ir noticis. Bet ir svarīgi to visu zināt, varam būt tikai pateicīgi, ka cilvēki, kuri to pārdzīvoja savās šausmās ir gatavi atgriezties, lai mēs to zinātu.
June 10, 2018
Lasīju ar pārtraukumiem. Smagi. Kamols kaklā karājās lielākajā daļā lapaspušu un ik pa laikam nācās pacelt acis, lai aizmirkšķinātu asaras. Man grūti aprakstīt vārdiem kāda emociju gamma izgājusi cauri lasot šo grāmatu. Sākot no skumjām, līdzcietības, dusmām, skaudra prieka, bezpalīdzības un padošanās. Filma, starpcitu, nedara nekādu godu šim darbam.
Man īsti nav nekādu citu rekomendāciju kā tikai - lasiet!
Man īsti nav nekādu citu rekomendāciju kā tikai - lasiet!
January 1, 2017
Izjusti Sibīrijas un Latvijas dabas apraksti, precīzi raksturota cilvēku uzvedība un laikmets. Šī ir otrā grāmata aiz Bībeles manā grāmatu topā. "Ļaunums nav visuspēcīgs!" Lasot grāmatu sajutu, kā 25 gadu laikā ir mainījusies latviešu valoda.
June 25, 2018
Melānija Vanagas valoda apbur.. tik smeldzīgus savas dzīves notikumus viņa apraksta ar tik melodiskiem teikumiem. Dabas skaistums un varenība caurvijas skumjajiem notikumiem.
Es tagad ļoti novērtēju ēdienu.. pēc bada sajūtas aprakstiem..
Es tagad ļoti novērtēju ēdienu.. pēc bada sajūtas aprakstiem..
August 25, 2023
Ļoti skarba, bet ļoti nozīmīga grāmata, kurā autore Melānija Vanaga vēsta par saviem sešpadsmit gadiem izsūtījumā Sibīrijas katorgā. Šī grāmata ir liecība Padomju Savienības nežēlībai un stāsta par vienu no 20. gadsimta traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē (tādu, diemžēl, mums ir daudz). Šī grāmata arī veido dziļāku izpratni par mums pašiem, par mūsu raksturu un pagātnē iegūtām traumām, ko vēl šodien varam redzēt tautas raksturā un īpatnībās.
Es pievienojos pārējiem sakot, ka šo grāmatu ir jāizlasa ik katram, kuram interesē Latvijas vēsture un kurš labāk vēlas izprast Latvijas tautas identitāti. Taču personīgi varu teikt, ka pa īstam šīs grāmatas nozīmi es pats sapratu tikai jau 28 gadu vecumā, kad manas paša intereses vadīts es pievērsos šīs grāmatas lasīšanai (un spēju saprast tās it sevišķi svarīgo nozīmi mūsdienu kontekstā, kur Krievija joprojām piekopj savu necilvēcīgo Padomju laika raksturu un vērš nežēlīgu karu Ukrainā).
Melānija Vanaga ir arī brīnišķīga rakstniece un grāmatā aprakstītie notikumi ir tik skaudri un dramatiski, ka no tiem ļoti labi varētu izveidot izcilu daudzsēriju mākslas filmu (līdzīgu kā, piemēram, neseno TV seriālu par Emīliju Benjamiņu). (Es zinu, ka Kairišam ir jau sava filma, bet tāpat es vēlētos, lai šis stāsts pārtop daudzsēriju mākslas filmā - jo šajā grāmatā ir tik daudz stāstu un tik daudz cilvēku, ka tos nekādi nevar izstāstīt vienas spēlfilmas ietvaros, bet kaut ko griezt ārā no stāsta arī nebūtu jēdzīgi).
Šī grāmata ir apliecinājums sīkstajam cilvēka garam, dzīvotgribai, spējai saskatīt cilvēcīgo un labo pat visnecilvēcīgākajos apstākļos. Saglabāt mīlestību pret sev tuvākajiem, pret dabu, darbu un dzimteni.
Un vēl gribēju tikai pimetināt, ka lai gan šī grāmata ir smaga un apraksta daudzus šausminošus notikumus, tajā ir arī daudz dzīvības un gaišuma. Tajā ir ievīta autores mīlestība pret dabu un cilvēkiem un šī grāmata ir pilna spilgtas enerģijas un dzīvotgribas.
"Liels cilvēks kļūst nevis ar saviem 18 vai 20 gadiem, bet ar savu degsmi, ar mīlestību pret dabu, darbu, cilvēkiem. Nemirstīgs cilvēks kļūst, kad viņš savu darbu un mīlestību māk pacelt pāri savam cilvēkmūžam." (252. lpp)
Es pievienojos pārējiem sakot, ka šo grāmatu ir jāizlasa ik katram, kuram interesē Latvijas vēsture un kurš labāk vēlas izprast Latvijas tautas identitāti. Taču personīgi varu teikt, ka pa īstam šīs grāmatas nozīmi es pats sapratu tikai jau 28 gadu vecumā, kad manas paša intereses vadīts es pievērsos šīs grāmatas lasīšanai (un spēju saprast tās it sevišķi svarīgo nozīmi mūsdienu kontekstā, kur Krievija joprojām piekopj savu necilvēcīgo Padomju laika raksturu un vērš nežēlīgu karu Ukrainā).
Melānija Vanaga ir arī brīnišķīga rakstniece un grāmatā aprakstītie notikumi ir tik skaudri un dramatiski, ka no tiem ļoti labi varētu izveidot izcilu daudzsēriju mākslas filmu (līdzīgu kā, piemēram, neseno TV seriālu par Emīliju Benjamiņu). (Es zinu, ka Kairišam ir jau sava filma, bet tāpat es vēlētos, lai šis stāsts pārtop daudzsēriju mākslas filmā - jo šajā grāmatā ir tik daudz stāstu un tik daudz cilvēku, ka tos nekādi nevar izstāstīt vienas spēlfilmas ietvaros, bet kaut ko griezt ārā no stāsta arī nebūtu jēdzīgi).
Šī grāmata ir apliecinājums sīkstajam cilvēka garam, dzīvotgribai, spējai saskatīt cilvēcīgo un labo pat visnecilvēcīgākajos apstākļos. Saglabāt mīlestību pret sev tuvākajiem, pret dabu, darbu un dzimteni.
Un vēl gribēju tikai pimetināt, ka lai gan šī grāmata ir smaga un apraksta daudzus šausminošus notikumus, tajā ir arī daudz dzīvības un gaišuma. Tajā ir ievīta autores mīlestība pret dabu un cilvēkiem un šī grāmata ir pilna spilgtas enerģijas un dzīvotgribas.
"Liels cilvēks kļūst nevis ar saviem 18 vai 20 gadiem, bet ar savu degsmi, ar mīlestību pret dabu, darbu, cilvēkiem. Nemirstīgs cilvēks kļūst, kad viņš savu darbu un mīlestību māk pacelt pāri savam cilvēkmūžam." (252. lpp)
January 26, 2024
Pirmajās 50 lapaspusēs kādas 3 reizes saraudājos. Ir tiešām grūti lasīt par to, kā vagonos iekrauj iekšā mātes ar zīdaiņiem, kur daži ir pat tikai 2 nedēļas veci, kamēr pašai klēpī snauduļo savējais 6 mēnešu vecais bēbis. Nevarēju saprast vai nest atpakaļ uz bibliotēkas, vai tomēr turpināt. Protams, ka esmu priecīga, ka turpināju, jo varēja vairāk izprast dzīvi izsūtījumā - ne tikai pirmos pāris nāvīgos gadus, gan arī tuvo prombraukšanas laiku. Par to, ka cilvēks grūtos apstākļos vienmēr - vai nu nomirst vai arī pielāgojas.
Ļoti patika, bet arī jutos kaut kādā mērā pārsteigta par daiļo dabas aprakstu. Es tiešām gribētu kādreiz redzēt Sibīrijas dabu (ja nu tas kādreiz atkal būs iespējams), bet tas, ka lopu vagonā braucot, autore spēj novērtēt saaugušos bērziņus liekas kaut kā skaisti. Atgādina arī, ka cilvēks vienlaicīgi spēj domāt daudzas domas (vismaz sievietes haha). Gan par māti pašnāvnieci, kas pirms pašas dzīvības atņemšanas nogalina savus bērnus. Gan par savām un savu bērnu ciešanām. Par prom sūtīto vīru, pie kura ir lielākā daļa mantu. Gan par skaisti saaugušajiem bērziņiem. Gan par tiem bērnu līķīšiem, kas jau izmesti kaut kur dzelzceļa malā.
Tā ar ļoti melno humoru, bet vienā brīdī man sāka skanēt dziesmiņa "Dumb ways to die", bet ar "fun" pirmā vārda vietā. TIK daudz veidu, kā nomirt Sibīrijā. Es visvairāk pārsteigta jutos par nāvi velna rutka dēļ, bet nu tas ir ar tām manām stulbajām mūsdienu acīm, kas bada nezina.
Kas ne pārāk patika? Dažādais stāstījumu veids - it kā tas tā ir, jo autore vāc kopā dažādus skatu punktus, kas tik tiešām dod plašāku skatījumu (un vēl drūmāku) par izsūtīšanām, bet kaut kā tāpat ne visai. Un tas, ka romāns tomēr nesaucās "Ciešanu bezdibenis".
Ļoti patika, bet arī jutos kaut kādā mērā pārsteigta par daiļo dabas aprakstu. Es tiešām gribētu kādreiz redzēt Sibīrijas dabu (ja nu tas kādreiz atkal būs iespējams), bet tas, ka lopu vagonā braucot, autore spēj novērtēt saaugušos bērziņus liekas kaut kā skaisti. Atgādina arī, ka cilvēks vienlaicīgi spēj domāt daudzas domas (vismaz sievietes haha). Gan par māti pašnāvnieci, kas pirms pašas dzīvības atņemšanas nogalina savus bērnus. Gan par savām un savu bērnu ciešanām. Par prom sūtīto vīru, pie kura ir lielākā daļa mantu. Gan par skaisti saaugušajiem bērziņiem. Gan par tiem bērnu līķīšiem, kas jau izmesti kaut kur dzelzceļa malā.
Tā ar ļoti melno humoru, bet vienā brīdī man sāka skanēt dziesmiņa "Dumb ways to die", bet ar "fun" pirmā vārda vietā. TIK daudz veidu, kā nomirt Sibīrijā. Es visvairāk pārsteigta jutos par nāvi velna rutka dēļ, bet nu tas ir ar tām manām stulbajām mūsdienu acīm, kas bada nezina.
Kas ne pārāk patika? Dažādais stāstījumu veids - it kā tas tā ir, jo autore vāc kopā dažādus skatu punktus, kas tik tiešām dod plašāku skatījumu (un vēl drūmāku) par izsūtīšanām, bet kaut kā tāpat ne visai. Un tas, ka romāns tomēr nesaucās "Ciešanu bezdibenis".
December 28, 2024
Latvieši gadsimtiem ilgi ienīda vāciešus, pirms atnāca 20.gadsimts ar sarkanā terora šausmām. Vates radījumi Krievijā un Latvijā var murgot bezgalīgi, bet es ticu saviem vecvecākiem un šīs grāmatas autorei, kas piedzīvoja drūmākos pagājušā gadsimta gadus.
May 18, 2017
Unikāla latviešu grāmata, vēstures liecība.
November 13, 2017
Izcila grāmata!!
January 19, 2023
Traki, smagi, auksti, bet vajadzētu būt obligātajai literatūrai.
September 10, 2014
Grāmata, kuru noteikti jāizlasa ikvienam, lai labāk izprastu, kas ir cilvēks, kas ietekmē tā attīstību un kā veidojusies ir mūsu vēsture. Personisks stāsts, bet vēsture kopumā ir dažādu stāstu kolerācija.
Displaying 1 - 30 of 35 reviews