Ļoti ļoti patika! Sirsnīgi apraksta pašu dzīvi, jaukos sīkumus, no kuriem galu galā tā sastāv, bet kurus nepamanām, iegājuši ikdienas rutīnā. Brauciens ar baržu pa upēm un kanāliem ļauj nesteidzoties izbaidīt gan gadalaiku dažādās krāsas, gan zemnieku sastādīto rožu skaistumu viņu pagalmos, gan pļavas vidū izgaršot gardus vīnus un sierus. Tomēr pilnīga brīvība, izrādās, nav iespējama - atzīst autors, - esam ciešām saitēm saistīti viens ar otru, esam viens otram vajadzīgi, kad vajadzīga mediķa palīdzība, piemēram. Nedaudz saskumdināja noslēgums, uzzinot, ka Džeimsa sieva tomēr izvēlējās dzīvi ar kādu Kalifornijas miljonāru, tā arī paliku domājot - kā būtu rīkojusies es? Dzīve uz baržas nebūt neizrādījās vienkārša un nesniedza tikai kāroto brīvību un atelpu, bet arī daudz raižu un darbu. Noteikti vēlos izlasīt arī otru Krogzemja grāmatu!
Visa kā. Daudz visa kā. Krustu, šķērsu. Prom no tēmas, atpakaļ caur kuitiem. Ķīselis Parīzes kanāla grunts līmenī. Un tās mīlestības stipri par maz. Kur pamatojums, psiholoģiskais aspekts - kā pa nierēm? Nav. Tikai sausi fakti. Nu tad mīlēja vai nē - kā tad īsti? Kaut gan.. ko tad no "Jumavas" var gribēt, tur jau viss vienalga. Vīna pudeles melnā maisiņa un atklāšanas pasākumam par godu, protams Arhimēd, protams Zēvaiss –zem galda. Ka nenoskauž, ka neizdzer par daudz to, pardon, ne jau Franču sauso vīnu......