Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts. A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.
Arī es nesapratu, kāds tad īsti bija šī daiļdarba mērķis un virsdoma, ko autors vēlējās paust. Radās iespaids, ka darbs tapis vienkārši tāpat, lai kaut kas būtu uzrakstīts un izdots. Manuprāt, ja no abām šī īsromāna sižeta līnijām izveidotu stāstus, tie būtu labi, kvalitatīvi stāsti.
"Vēlā vakarā, kad apkārtne grima tumsas tintē, tālu aizgājis prom no teltīm, stāvēja salā un vējā. Nevienu burtu viņš saskatīt nevarēja, taču ik pa brīdim lika vēstuli pie lūpām, ieelpojot viņas smaržas, kuras tikko jaušami glabāja papīrs."
"Gadsimtiem ilgi cilvēks radinājies runāt līdzībās, radinājies saprast līdzības. No žesta cilvēks gājis pie vārda, no vārda pie tēla, no tēla pie mūzikas, bet acis tomēr runā vistiešāko valodu, tāpēc dažkārt cilvēki skatās acīs, kad jāattālina kāda mutiska atzīšanās."