Ar Albertu Belu jau kādu laiku esmu pazīstama - pirmā no viņa daiļradē esošajām grāmatām, kurai pieķēros klāt bija "Būris", kura pavisam noteikti šajā rakstniekā nelika vilties un drīzāk radīja prieku viņa vārdu ieraugot augstskolas obligātās literatūras sarakstā.
Laiks - tā nozīmīgums/nenozīmīgums/absurds un cilvēks tajā - galvenās tēmas.
Lapā, kura atrodama pirms galvenā teksta (vēl parateksta ietvarā esoša), kur autori mēdz ievietot vēlējumus, pateicības vārdus vai īsus komentārus, ir rakstīts šādi:
Neviena no grāmatā nosauktām personām patiesībā nav dzīvojusi /Autors/
Baidos, ka esat smalki izjokots
/Izmeklētājs/
Patīkami atsvaidzinoši ir lasīt grāmatu, kuras žanrs ir "romāns" - teorētiski, autora radīta fikcija - un sastapties ar autora vārdos ietērptām īstām, eksistējošām domām, kuras bieži nodarbina arī manu prātu; aizmirsties, ka galvenais tēls ir autora radītais 29 gadus vecais tēlnieks, tā vietā liekot pašai sevi.
Un, šķiet, tāds arī ir bijis autora nodoms, speciāli likt lasītājam palūkoties savā atspulgā, it kā sacīdams, ka arī Tu, lasītāj, esi tas, kurš vienmēr skrien, vienmēr runā, nepārtraukti kalpo un tas, kuru nepārtraukti grūsta - tā autors par modernajiem cilvēkiem un to, kādās grupās tie ietilpst - bet šobrīd, kad esam mutējuši par modernajiemmodernajiem, varu galvot, ka dienas laikā Tu, cilvēk, kļūsti par visu grupu pārstāvjiem vienlaicīgi.
Kopumā grāmata nelika vilties un pārspēja uz to liktās cerības. Domāju, ka ikvienam, kurš uz sevi un cilvēku kā tādu spēj palūkoties skeptiski, grāmata būs interesanta lasāmviela. Un, jā, arī man "Izmeklētājs" ir izkonkurējis "Būri".