Mākslinieku Jurģi Skulmi 1977. gadā notiesāja par slepenas vēstules sūtīšanu uz ārvalstīm. Vara to novērtēja kā pretvalstisku.
Grāmata stāsta par Skulmes lietas izmeklēšanu un tiesu, kā arī apraksta Valsts drošības komitejas operatīvo darbinieku un aģentu darbu. Visi grāmatā atspoguļotie notikumi attēloti, balstoties uz arhīva dokumentiem un laikabiedru atmiņām.
Lai raksturotu laikmetu, parādītas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu būtiskākās norises — ebreju emigrācija no Padomju Savienības, Iļjas Ripsa sadedzināšanās mēģinājums pie Brīvības pieminekļa un slavenā "lidmašīnu lieta". Salīdzinājumam izmantoti arī Latvijas vēsturiskie tiesu procesi — dzejnieces Ilzes Kalnāres notiesāšana, astoņpadsmitā policijas bataljona prāva, Oļega Batarevska apsūdzēšana un citi tiesu procesi.
Jo vairāk tu domā, jo vairāk tu saproti, ka trūkst izpratne fiziski izprast kā vispār kaut kas tāds kā komunisms un tā veids kā vadīt valsti un vispār eksistēt spēja notikt. Liekas, ka tas ir kāda īpaša prāta fantastikas uzbūrums, kaut kas tik traģikomiski absurds, ka ir grūti noticēt, ka tas tiešām pastāvēja un reāli cilvēki to balstīja un tam ticēja. Tomēr tas notika, jo visu cilvēku ciešanas, ko tas apzināti sagādāja, ir to īstākais liecinieks; neaizmirstot atbaidošo arhitektūru, ko šis režīms aiz sevis ir atstājis.
Ko citu teikt, ja ne, ka komunisti ir dzīvojuši šīs samaitātās un slimās ideoloģijas transā, kur tiem neinteresēja ne loģika, ne realitāte, tikai akla un tupa sekošana idejai, kurai, lai to pilnībā realizētu un uzturētu tās tīrradņa stāvoklī, nozīmētu tikai vienu: iznīcināt pēdējo cilvēku, kas eksistē. Notikumi ņēma savu karsu un ideoloģija pati sabruka savā slimajā esībā, bet paies ilgāks laiks līdz pasaule pilnībā sadzīs gan pēc šīs, gan pārējām 20. gadsimta prāta aptumsības un nežēlības iemiesojumiem.
Ir skaidrs, kāds ir bijis praktiskais šīs grāmatas mērķis, tomēr svarīgi ir tās tālākejošais vēstījums: atcerēties, ka neviena ideoloģija nav un nekad nav iespējama eksistēt par labu cilvēka garīgajai attīstībai un cilvēces progresam.
Atzīšos, ka par šādu tiesas procesu pret Jurği Skulmi (gleznotājs, Ugas Skulmes dēls, Džemmas brālēns) nebiju pat dzirdējusi. Spilgta laikmeta liecība, kas atspoguļo ne tikai orvelisko un absurdo tieslietu sistēmu Padomju laikos, bet paralēli stāsta arī par citiem 1970-tos labi raksturojošiem notikumiem - ebreju emigrāciju (pieminēta arī Levitu ģimene), studenta aizdedzināšanos pie Brīvības pieminekļa, aģentu un stukaču tīklu, u.c. Patiks vēstures mīļiem!
Protams, neko par šādu lietu pat dzirdējusi nebiju, kā jau padomijā dzimusi. Izlasot grāmatu, var labi novērtēt ko latviešu tautai nodarija terors un okupācija. Tik daudz graudu zaudēts, toties pelavas un draņķi dominē vēl joprojām.
Ieteiktu kā lasāmo literatūru politikas un jurisprudences studentiem - tik atkailināts un detalizēts ir justīcijas orveliskais process Grūtupa darbā. Izmantots pietiekami plašs avotu materiāls, lai šo ierindotu dokumentālu pētījumu, nevis daiļliteratūras lauciņā. Tomēr svarīgākais ir autora jautājums, kuru tas uzdod, šādā griezumā preparējot sabiedrību - kā izturēties pret kolabracionismu? Tas reizēm var būt cena gan par cilvēcīgu dzīvi, gan vienkārši - par izdzīvošanu... un kā vērtēt tos, kas atteicās sadarboties vai laipoja, nesakot ne jā, ne nē, ne melns, ne balts. Škiet, autors ir izdarījis godīgāko - atstājis izlemšanu katra paša sirdsapziņas un laika ziņā. P.S. pēcpatiesības laikmetā es ieteiktu šo darbu iztulkot angliski.