What do you think?
Rate this book
Princeses Fenomens
175 pages, Paperback
First published January 1, 1985
3 people are currently reading
28 people want to read
About the author
Regīna Ezera
51 books39 followersRegīna Ezera (1930-2002) (dzimtajā vārdā Regīna Šamreto) dzimusi 1930. gada 20.decembrī Rīgā amatnieka un medmāsas ģimenē. Mācījusies Rīgas 28. vidusskolā un N. Draudziņas 7. vidusskolā, ko absolvējusi ar sudraba medaļu. 1955. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu. Strādājusi laikrakstā „Pionieris” un izdevniecībā „Bērnība”. Rakstniece bija divreiz precējusies – ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu un ar žurnālistu tulkotāju Česlavu Kindzuli, abas laulības tikušas šķirtas. Rakstniecei ir trīs meitas – Inese, Ilze, Aija. Audzinādama trīs meitas, R.Ezera atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 5 of 5 reviews
April 7, 2019
Pēc Regīnas Ezeras “Zemdegām” droši zinu, ka man patiks arī citas šīs autores grāmatas. “Princeses fenomens”, protams, ir citāda. Spriežot pēc atsauksmēm internetā – nepelnīti maz pamanīta.
Daži citāti noskaņai.
“Augusts, ābolu mēnesis” – stāsts par apmaldījušos ceļinieci, kura nonāk pie meža meistara.
"Otrpus dzelzceļa dārzā blāvoja un sārtojās āboli. Atcerējos savējos. Atvēru somu un izņēmu vienu. Tas izskatījās tik skaists, ar tik tīru un vaskainu vaigu, ka likās žēl kost. Tomēr, drusku paturējusi to rokā, es iekodu. Ābols bija vēl ciets, bet pilns saldskābas, vēsas sulas. Atlikušos četrus gribēju aizvest uz Rīgu piemiņai par meža mājās pavadīto nakti. Taču, kamēr sagaidīju vilcienu, pati nemaz nemanot, apēdu tos citu pēc cita. Atģidos, kad mutē bija palikusi tikai beidzamā ābola spirgtā, svaigā garša. Bet šā vai tā — vasaras āboli jau tikpat ilgi neglabājas."
“Pirmā uzstāšanās televīzijā” – jautrs pastāsts par autores filmēšanās pieredzi – pēc noskaņas ļoti tuvs “Zemdegās’ attēlotajai autores intervijai kādam žurnālam.
"Ja man aizvien paticis teātris, tad pirmām un galvenām kārtām ar savu suverēno nosacītību. Kad lugas autoram kādas ainas darbība paredzēta mežā, tad nav vajadzīgs pat neviens vienīgs koks un pietiek ar paprāvāku zaļa kartona vai saplākšņa gabalu, uz kura ar eļļas krāsu skaidri salasāmiem burtiem uzrakstīts vārds “mežs”, — un izrāde var iet vaļā. Lai celtu priekšā slaveno Hamleta monologu “būt vai nebūt”, aktierim nepavisam nevajag cilvēka galvaskausu. Tikpat labi kā bālgani zalgojošu kaulu viņš mierīgi var turēt rokā arī melnu 42. izmēra kreisās kājas vīrieša kurpi — un notikuma dramatisms no tā nemazinās ne par mata tiesu."
"Protams, zināju, ka televīziju dēvē par “zilo briesmoni”, kas izklausās diezgan biedinoši, taču neskaitāmi mani kolēģi pēc saskares ar to bija tomēr saglabājuši dzīvību, veselību un saprašanu."
"Pavisam kļumīgi sagadījās vēl tas, ka arī persona, kuras upuris es biju, proti, intervētāja alias redaktore, kura nosacīti, protams, skaitījās mana viešņa, šādu pārraidi vadīja pirmoreiz mūžā. Mani ne uz mirkli neatstāja apziņa, ka arī viņai raustās kreisā kāja, lai gan zem galda to saredzēt nevarēja. Katrā ziņā viņa neprata mani nomierināt, gluži otrādi, viņa mani vēl uzbudināja. Ievērojusi, ka es uztraucos, arī viņa neslēpa uztraukumu, un, savukārt ieraudzījusi, ka uztraucas pat viņa, es galīgi vairs nevaldīju pār sevi un ar šaušalām sajutu, ka trīc ne tikai kreisā — neredzamā kāja, bet sāk trīcēt arī labā — saredzamā roka. Un šis drudzis vēl pastiprinājās, kad pamanīju, ka arī viņai trīc labā saredzamā roka ar krampjaini sažņaugto lapiņu, uz kuras bija sarakstīti āķīgi jautājumi un lasītāju sūdzības."
"Dzēlīgi atbildējusi uz trim dzēlīgiem jautājumiem, jutos gatava vēl indīgāk atbildēt uz veseliem divdesmit trim un vēl daudz indīgākiem jautājumiem. Manu daiļrunības lēkmi pārtrauca saērcināta vīrieša balss, pavēstījot, ka jau septiņas vai astoņas minūtes lente esot beigusies un es praktiski runājot pa tukšo".
“Seja” – stāsts par trim uz vienas skatuves.
“Vijolnieks nesajuta publiku, savas būtības vāros audus paslēpis aiz smago plakstu gliemežvākiem. Uz paaugstinājuma bija tikai esamības čaula melnā uzvalkā. Ik pa brīdim uzzibsnīja aproces poga, satraukti signalizējot no Visuma. Uz viņa roku kā uz pilnību cilvēce bija gājusi veselu miljonu gadu. Locītavās vijīgie, stiprie un maigie pirksti nepazina gredzenus un pazina vienīgi darbu. Un tagad viņš saņēma gandarījumu. Viņš dziedāja kā putns, nemanīdams neko sev apkārt un ar sevi piepildīdams pasauli.”
“Māte” – stāsts par pašpārliecinātību, kas ir mākslas nāve.
"Viņa ļoti ticēja savam dēlam. Viņa dēlam ticēja, kad tas vēl neticēja pats sev, un ticēja, kad tas vairs pats sev neticēja. Ticības viņai bija par diviem. Viņas ticība kā saule saudzīgi uzplaucēja ziedus un kā saule nežēlīgi izdedzināja zemi p.ir tuksnesi, kuru veldzēja tikai viņas dēla asaras."
“Puķe” – stāsts par pianistu un nošu pāršķīrēju.
"Viņa uzstaroja, tuvināja ziedu jutīgajām nāsīm un ieelpoja smaržu. Un visi, ko pianista māksla bija uznesusi reibinošajā augstumā, kur jumās vienīgi zvī|a debess un dzirkstīja balti ledi, ar izbrīnu atcerējās, ka ziedam ir smarža. Viņa nebija ģēnijs. Pasaulē ir pārāk maz ģēniju, lai viņai jebkad nākotnē būtu lemts par to kļūt. Viņa bija īslaicīga un mirstīga kā puķe. Bet, kad viņa ieelpoja zieda smaržu, viņa apstādināja acumirkli. Taču arī viņa nespēja to apturēt pavisam. Viņa vēl nebija nolaidusi roku, kad laiks jau atkal plūda prom, brāzdamies ar krācošu straumi. Un iespējams, ka nekad viņai vairs neizdevās mirkli apstādināt, jo pasaulē tas notiek pārāk reti, lai viena cilvēka mūžā atkārtotos divreiz."
“Dvēsele” – mans stāstu favorīts.
Kamēr viņš spēlēja, arī mūsu dvēseles bija izklīdušas kur kurā un, pamazām apsnigdamas, klaiņoja apkārt pa ugunīs mirdzošiem prospektiem un ēnās grimstošiem ūķiem. Bet tūlīt pēc koncerta mēs uzreiz attapāmies un ķērām pēc kabatas portfeļiem, naudasmakiem un garderobes numuriem, ātrumā nesaprazdami, kas īsti pazudis. Portfeļi, maki un numuri bija tur, kur tiem jābūt, un, kamēr gaidījām mēteļus, dvēseles cita pēc citas atkal pārradās un katra ielīda īstajā azotē.
Tikai vēlāk es sāku šaubīties, vai manējā toreiz atrada mani trakajā ģērbtuves burzgulī, kur noklīda īpašnieki pat cepurēm, galošām un vienam spieķim. Un tagad ikreiz, kad uztveru kādu mokošu jufoņu, bažīgi ieklausos sevī: vai tā nav sveša dvēsele? Taču vienreiz tie ir tikai sirds pārsitieni, un otrreiz tā ir tikai poga, kas spiež. Tomēr nepāriet sajūta, ka dzīvoju ar citam nomaldījušos dvēseli, kurai par šauru manī un kura tālabad cieš, jo manējā bija silta kā pelēns, bet šī ir kantaina un sāpīgi iesprūdusi starp ribām.”
“Sākās ar lapsas kāju” – mednieku stāstiņi.
"Galvenais šajos stāstos jau arī nebija lapsas kāja un pat ne kāja vispār, galvenā bija viņa — saldā tūkstošveide brīvestība."
“Zooloģiskās noveles” – “Govs acs”, “Rodžers, pelēks kaķītis” un , protams, “Princes fenomens jeb kāda žilbinoša karjera un tās gals”.
“Par ko gan viņa varēja žēloties? Viņa bija nodzīvojusi pietiekami ilgi, turklāt viņas mūžā bijis viss, ko no mūža var vēlēties, — ceļojumi un dēkas, slava un apbrīna, izcils skaistums un romantiska noslēpumainība. Viņas dzīve nebija viegla. Taču ar pašu galveno viņai vajadzēja būt apmierinātai — viņas dzīve bija spilgta. Un vai tas nav galvenais, ko var gribēt no dzīves?"
Daži citāti noskaņai.
“Augusts, ābolu mēnesis” – stāsts par apmaldījušos ceļinieci, kura nonāk pie meža meistara.
"Otrpus dzelzceļa dārzā blāvoja un sārtojās āboli. Atcerējos savējos. Atvēru somu un izņēmu vienu. Tas izskatījās tik skaists, ar tik tīru un vaskainu vaigu, ka likās žēl kost. Tomēr, drusku paturējusi to rokā, es iekodu. Ābols bija vēl ciets, bet pilns saldskābas, vēsas sulas. Atlikušos četrus gribēju aizvest uz Rīgu piemiņai par meža mājās pavadīto nakti. Taču, kamēr sagaidīju vilcienu, pati nemaz nemanot, apēdu tos citu pēc cita. Atģidos, kad mutē bija palikusi tikai beidzamā ābola spirgtā, svaigā garša. Bet šā vai tā — vasaras āboli jau tikpat ilgi neglabājas."
“Pirmā uzstāšanās televīzijā” – jautrs pastāsts par autores filmēšanās pieredzi – pēc noskaņas ļoti tuvs “Zemdegās’ attēlotajai autores intervijai kādam žurnālam.
"Ja man aizvien paticis teātris, tad pirmām un galvenām kārtām ar savu suverēno nosacītību. Kad lugas autoram kādas ainas darbība paredzēta mežā, tad nav vajadzīgs pat neviens vienīgs koks un pietiek ar paprāvāku zaļa kartona vai saplākšņa gabalu, uz kura ar eļļas krāsu skaidri salasāmiem burtiem uzrakstīts vārds “mežs”, — un izrāde var iet vaļā. Lai celtu priekšā slaveno Hamleta monologu “būt vai nebūt”, aktierim nepavisam nevajag cilvēka galvaskausu. Tikpat labi kā bālgani zalgojošu kaulu viņš mierīgi var turēt rokā arī melnu 42. izmēra kreisās kājas vīrieša kurpi — un notikuma dramatisms no tā nemazinās ne par mata tiesu."
"Protams, zināju, ka televīziju dēvē par “zilo briesmoni”, kas izklausās diezgan biedinoši, taču neskaitāmi mani kolēģi pēc saskares ar to bija tomēr saglabājuši dzīvību, veselību un saprašanu."
"Pavisam kļumīgi sagadījās vēl tas, ka arī persona, kuras upuris es biju, proti, intervētāja alias redaktore, kura nosacīti, protams, skaitījās mana viešņa, šādu pārraidi vadīja pirmoreiz mūžā. Mani ne uz mirkli neatstāja apziņa, ka arī viņai raustās kreisā kāja, lai gan zem galda to saredzēt nevarēja. Katrā ziņā viņa neprata mani nomierināt, gluži otrādi, viņa mani vēl uzbudināja. Ievērojusi, ka es uztraucos, arī viņa neslēpa uztraukumu, un, savukārt ieraudzījusi, ka uztraucas pat viņa, es galīgi vairs nevaldīju pār sevi un ar šaušalām sajutu, ka trīc ne tikai kreisā — neredzamā kāja, bet sāk trīcēt arī labā — saredzamā roka. Un šis drudzis vēl pastiprinājās, kad pamanīju, ka arī viņai trīc labā saredzamā roka ar krampjaini sažņaugto lapiņu, uz kuras bija sarakstīti āķīgi jautājumi un lasītāju sūdzības."
"Dzēlīgi atbildējusi uz trim dzēlīgiem jautājumiem, jutos gatava vēl indīgāk atbildēt uz veseliem divdesmit trim un vēl daudz indīgākiem jautājumiem. Manu daiļrunības lēkmi pārtrauca saērcināta vīrieša balss, pavēstījot, ka jau septiņas vai astoņas minūtes lente esot beigusies un es praktiski runājot pa tukšo".
“Seja” – stāsts par trim uz vienas skatuves.
“Vijolnieks nesajuta publiku, savas būtības vāros audus paslēpis aiz smago plakstu gliemežvākiem. Uz paaugstinājuma bija tikai esamības čaula melnā uzvalkā. Ik pa brīdim uzzibsnīja aproces poga, satraukti signalizējot no Visuma. Uz viņa roku kā uz pilnību cilvēce bija gājusi veselu miljonu gadu. Locītavās vijīgie, stiprie un maigie pirksti nepazina gredzenus un pazina vienīgi darbu. Un tagad viņš saņēma gandarījumu. Viņš dziedāja kā putns, nemanīdams neko sev apkārt un ar sevi piepildīdams pasauli.”
“Māte” – stāsts par pašpārliecinātību, kas ir mākslas nāve.
"Viņa ļoti ticēja savam dēlam. Viņa dēlam ticēja, kad tas vēl neticēja pats sev, un ticēja, kad tas vairs pats sev neticēja. Ticības viņai bija par diviem. Viņas ticība kā saule saudzīgi uzplaucēja ziedus un kā saule nežēlīgi izdedzināja zemi p.ir tuksnesi, kuru veldzēja tikai viņas dēla asaras."
“Puķe” – stāsts par pianistu un nošu pāršķīrēju.
"Viņa uzstaroja, tuvināja ziedu jutīgajām nāsīm un ieelpoja smaržu. Un visi, ko pianista māksla bija uznesusi reibinošajā augstumā, kur jumās vienīgi zvī|a debess un dzirkstīja balti ledi, ar izbrīnu atcerējās, ka ziedam ir smarža. Viņa nebija ģēnijs. Pasaulē ir pārāk maz ģēniju, lai viņai jebkad nākotnē būtu lemts par to kļūt. Viņa bija īslaicīga un mirstīga kā puķe. Bet, kad viņa ieelpoja zieda smaržu, viņa apstādināja acumirkli. Taču arī viņa nespēja to apturēt pavisam. Viņa vēl nebija nolaidusi roku, kad laiks jau atkal plūda prom, brāzdamies ar krācošu straumi. Un iespējams, ka nekad viņai vairs neizdevās mirkli apstādināt, jo pasaulē tas notiek pārāk reti, lai viena cilvēka mūžā atkārtotos divreiz."
“Dvēsele” – mans stāstu favorīts.
Kamēr viņš spēlēja, arī mūsu dvēseles bija izklīdušas kur kurā un, pamazām apsnigdamas, klaiņoja apkārt pa ugunīs mirdzošiem prospektiem un ēnās grimstošiem ūķiem. Bet tūlīt pēc koncerta mēs uzreiz attapāmies un ķērām pēc kabatas portfeļiem, naudasmakiem un garderobes numuriem, ātrumā nesaprazdami, kas īsti pazudis. Portfeļi, maki un numuri bija tur, kur tiem jābūt, un, kamēr gaidījām mēteļus, dvēseles cita pēc citas atkal pārradās un katra ielīda īstajā azotē.
Tikai vēlāk es sāku šaubīties, vai manējā toreiz atrada mani trakajā ģērbtuves burzgulī, kur noklīda īpašnieki pat cepurēm, galošām un vienam spieķim. Un tagad ikreiz, kad uztveru kādu mokošu jufoņu, bažīgi ieklausos sevī: vai tā nav sveša dvēsele? Taču vienreiz tie ir tikai sirds pārsitieni, un otrreiz tā ir tikai poga, kas spiež. Tomēr nepāriet sajūta, ka dzīvoju ar citam nomaldījušos dvēseli, kurai par šauru manī un kura tālabad cieš, jo manējā bija silta kā pelēns, bet šī ir kantaina un sāpīgi iesprūdusi starp ribām.”
“Sākās ar lapsas kāju” – mednieku stāstiņi.
"Galvenais šajos stāstos jau arī nebija lapsas kāja un pat ne kāja vispār, galvenā bija viņa — saldā tūkstošveide brīvestība."
“Zooloģiskās noveles” – “Govs acs”, “Rodžers, pelēks kaķītis” un , protams, “Princes fenomens jeb kāda žilbinoša karjera un tās gals”.
“Par ko gan viņa varēja žēloties? Viņa bija nodzīvojusi pietiekami ilgi, turklāt viņas mūžā bijis viss, ko no mūža var vēlēties, — ceļojumi un dēkas, slava un apbrīna, izcils skaistums un romantiska noslēpumainība. Viņas dzīve nebija viegla. Taču ar pašu galveno viņai vajadzēja būt apmierinātai — viņas dzīve bija spilgta. Un vai tas nav galvenais, ko var gribēt no dzīves?"
May 6, 2021
Atkal un atkal bija iespēja piedzīvot to, ko literatūras teorijā apraksta par Regīnas Ezeras kā autores spēju "turēties pretī stāsta iekšējai loģikai". Regīna Ezera to prot - ved lasītāju, kā pati ir izdomājusi. Nevis, kur lasītājs vēlētos; nevis, kur stāsts, teksts ved; bet kur nokļūt ir izvēlējusies Autore. Un Autore neizvēlas vest lasītāju uz "vienkāršām" vietām. Viņa ved un rāda to, ko redzēt un just nebūt nav vēlēšanās. Nedz sevī, nedz cilvēkos sev līdzās. Bet dara to meistarīgi un nedaudz baisi eleganti.
June 23, 2020
Stāsti, kas liek paraudzīties uz realitāti un vēsturi no komūnālo dzīvokļu puses.
August 1, 2025
all time favourite book
May 20, 2013
Skaista latviešu literatūra.
Displaying 1 - 5 of 5 reviews