What do you think?
Rate this book
Dzīvība un trīs nāves
Darbība noris drīz pēc 1905. gada revolūcijas, Latvijā valda terors, soda ekspedīcijas, notiek aresti, tiek izpildīti nāvessodi. Romānā darbojas trīs personas: Maksis, Kazimirs un Valdis. Ar Valdi saistīta kāda sižetiska sānlīnija, kas labi raksturo Zariņa personības koncepciju: Valdis izplāno vecas un bagātas aktrises slepkavību, lai atņemtu viņai naudu; tomēr aktrise mirst dabiskā nāvē, un Valdis apjēdz, ka viņa iecere bijusi galīgi murgaina un nejēdzīga. Citiem vārdiem, cilvēka rīcība ne vienmēr ir loģiski pamatojama — pārlieku bieži to nosaka viņa apziņas iracionālā daļa. Līdz ar to cilvēks vienmēr spiests staigāt „maskā”, un šīs „maskas” ir vairāk vai mazāk svešas viņa cilvēciskajai būtībai. Tā ir savdabīga nejaušības un fatālisma kombinācijas, kas raksturīga Zariņa romāniem: Maksis, Kazimirs un Valdis visi tiek sodīti ar nāvi. Tikai nāves priekšā zūd visas „maskas”.
Uz jautājumus, kas šajās nāvēs vainīgs, Zariņš atbild: „Tādos brīžos neviens nemeklēja vainīgos: vainīgs bija kaut kas augstāks par tiesu un bendēm, par mazo cilvēku kņadu.”
Uz jautājumus, kas šajās nāvēs vainīgs, Zariņš atbild: „Tādos brīžos neviens nemeklēja vainīgos: vainīgs bija kaut kas augstāks par tiesu un bendēm, par mazo cilvēku kņadu.”
135 pages, Hardcover
First published January 1, 1921
1 person is currently reading
18 people want to read
About the author
Kārlis Zariņš
13 booksKārlis Zariņš dzimis 1889. gada 9. decembrī (26. decembrī pēc vecā kalendāra) Liepājā, zirgu puiša Jorēna Žagara un mājkalpotājas Annas Žagares (dz. Rukuta) ģimenē. Žagaru (jeb Zāgaru) ģimene gan mainīja uzvārdu un kļuva par Zaļumiem, tomēr K. Zariņa kristības apliecībā viņa uzvārds ir Žagars. Viņam ir jaunāka māsa Tusnelda Līne un brālis Rūdolfs.
Zariņa pirmā skola ir neliela Liepājas vācu privātskola iesācējiem, vēlāk – privāta vācu pirmmācības skola un krievu skola, kurā viņš mācās vien dažus mēnešus. 1898. gadā Zariņa ģimenes mājokli noposta ugunsgrēks un viņi pārceļas uz Pēterburgu. Sākumā ģimene apmetas pie radiem, vēlāk viņiem piešķir nelielu istabiņu psihiatriskās slimnīcas telpās, kur vecāki ir dabūjuši darbu.
1899. gadā Zariņu ģimene atgriežas Rīgā un apmetas uz dzīvi Vecrīgā, Lielajā Monētu ielā. Šajā pašā gadā Zariņš uzsāk skolas gaitas Genteļa vadītajā privātskolā, taču mācās tur tikai dažus mēnešus, jo skolas vadītājs nomirst. Zariņi gada laikā maina trīs dzīvesvietas, līdz vecāki sāk strādāt slimnīcā Pārdaugavā (pietiekamu ziņu nav, tomēr var spriest, ka tā ir Paula Stradiņa slimnīca), un viņiem tiek ierādīts neliels dzīvoklis divstāvu namā aiz slimnīcas saimniecības ēkām. Šajā dzīvoklī ģimene nodzīvo piecus gadus.
1900. gadā Zariņš iestājas Rīgas elementārskolā (vadītājs P. Rode). Šeit iepazīstas ar tādiem autoriem kā J. Poruks, R. Blaumanis, Rainis u. c., viņš izlasa Raiņa tulkoto J. V. Gētes „Faustu”. Šajā laikā mostas arī Zariņa nacionālā apziņa. Tomēr skolu Zariņš nepabeidz. 1904. gada pavasarī pēc kādas demonstrācijas tiek aizturēts viņa skolasbiedrs, pie kura atrod Zariņa 1903. gadā izdoto skolēnu žurnālu.
1904. gada rudenī Zariņš mēģina iestāties Mangaļu jūrskolā, kur netiek uzņemts tuvredzības dēļ. Tiek uzskatīts, ka pēc tam dažus mēnešus viņš strādā par kuģa puiku.
No 1905. līdz 1906. gadam Zariņš apmeklē R. Blūma mākslas skolu un zīmēšanas kursus, tomēr skolu viņš pamet, jo neuzskata, ka varētu kļūt par gleznotāju. Šajā laikā Zariņš dzied Jaunā Latviešu teātra un Apollo teātra korī, iepazīstas ar vairākiem aktīviem inteliģences pārstāvjiem un ienāk viņu vidū. 1906. gadā Zariņš tiek apcietināts Dēliņa-Čoma kaujinieku grupas konspiratīvajā dzīvoklī, bet pierādījumu trūkuma dēļ ir atbrīvots.
No 1906. līdz 1907. gadam Zariņš uzturas Pēterburgā. Pēc atgriešanās Rīgā viņu sāk izsekot policija. 1908. gada 17. janvārī vecāku dzīvoklī notiek kratīšana, kurā atrod nelegālo literatūru, tostarp paša Zariņa rakstītu uzsaukumu. 1908. gada 13. aprīlī viņš līdz tiesai tiek izsūtīts uz Smoļensku. Tā kā ir beidzies kara stāvoklis, 15. septembrī Zariņam tiek atļauts atgriezties Rīgā un apmesties pie vecākiem, kuri tolaik dzīvo Luīzes ielā. 1908. gada 8. decembrī notiek Sevišķā Pēterburgas tiesu palātas nodaļas sēde, kurā tiek iztiesāta apsūdzība arī pret Zariņu. Viņam piespriež astoņus mēnešus ieslodzījumā un uzreiz arī apcietina, jo apsūdzētais nevar samaksāt 1000 rubļus drošības naudu. Zariņu atbrīvo jau pēc septiņiem mēnešiem, 1909. gada 8. jūlijā.
Pēc atbrīvošanas, no 1909. gada līdz 1910. gada augustam un no 1911. līdz 1912. gadam, Zariņš periodiski piestrādā Jaunajā Rīgas teātrī, lielākoties pildot kārtības sarga pienākumus. Teātrī viņš strādā arī laikā no 1914. gada augusta līdz oktobrim. Laikā no 1909. līdz 1914. gadam Zariņš vairākkārt uzturas Pēterburgā, kā arī Maskavā. Iztiku pelna ar tulkojumiem un atdzejojumiem. Viņa paša pirmais stāsts „Mans tēvocis” publicēts 1911. gadā laikraksta „Latvija” literārajā pielikumā.
1915. gadā Kurzemē iebrūk vācu karaspēks un Zariņu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Odesu. Odesā Zariņš pavada kopumā trīs gadus. Dzīves apstākļi ģimenei ir sarežģīti, 1916. gadā nomirst brālis Rūdolfs, kurš tobrīd ir tikai 13 gadus vecs. Pašu Zariņu iesauc kara dienestā. Viņš strādā turpat Odesā, kur ir divīzijas štābs. Vēlāk Zariņš strādā bankā.
1918. gadā Zariņš atgriežas Rīgā. 1919. gadā, kad pie varas ir padomju valdība, Zariņš tiek mobilizēts un strādā par ierēdni kādā
Zariņa pirmā skola ir neliela Liepājas vācu privātskola iesācējiem, vēlāk – privāta vācu pirmmācības skola un krievu skola, kurā viņš mācās vien dažus mēnešus. 1898. gadā Zariņa ģimenes mājokli noposta ugunsgrēks un viņi pārceļas uz Pēterburgu. Sākumā ģimene apmetas pie radiem, vēlāk viņiem piešķir nelielu istabiņu psihiatriskās slimnīcas telpās, kur vecāki ir dabūjuši darbu.
1899. gadā Zariņu ģimene atgriežas Rīgā un apmetas uz dzīvi Vecrīgā, Lielajā Monētu ielā. Šajā pašā gadā Zariņš uzsāk skolas gaitas Genteļa vadītajā privātskolā, taču mācās tur tikai dažus mēnešus, jo skolas vadītājs nomirst. Zariņi gada laikā maina trīs dzīvesvietas, līdz vecāki sāk strādāt slimnīcā Pārdaugavā (pietiekamu ziņu nav, tomēr var spriest, ka tā ir Paula Stradiņa slimnīca), un viņiem tiek ierādīts neliels dzīvoklis divstāvu namā aiz slimnīcas saimniecības ēkām. Šajā dzīvoklī ģimene nodzīvo piecus gadus.
1900. gadā Zariņš iestājas Rīgas elementārskolā (vadītājs P. Rode). Šeit iepazīstas ar tādiem autoriem kā J. Poruks, R. Blaumanis, Rainis u. c., viņš izlasa Raiņa tulkoto J. V. Gētes „Faustu”. Šajā laikā mostas arī Zariņa nacionālā apziņa. Tomēr skolu Zariņš nepabeidz. 1904. gada pavasarī pēc kādas demonstrācijas tiek aizturēts viņa skolasbiedrs, pie kura atrod Zariņa 1903. gadā izdoto skolēnu žurnālu.
1904. gada rudenī Zariņš mēģina iestāties Mangaļu jūrskolā, kur netiek uzņemts tuvredzības dēļ. Tiek uzskatīts, ka pēc tam dažus mēnešus viņš strādā par kuģa puiku.
No 1905. līdz 1906. gadam Zariņš apmeklē R. Blūma mākslas skolu un zīmēšanas kursus, tomēr skolu viņš pamet, jo neuzskata, ka varētu kļūt par gleznotāju. Šajā laikā Zariņš dzied Jaunā Latviešu teātra un Apollo teātra korī, iepazīstas ar vairākiem aktīviem inteliģences pārstāvjiem un ienāk viņu vidū. 1906. gadā Zariņš tiek apcietināts Dēliņa-Čoma kaujinieku grupas konspiratīvajā dzīvoklī, bet pierādījumu trūkuma dēļ ir atbrīvots.
No 1906. līdz 1907. gadam Zariņš uzturas Pēterburgā. Pēc atgriešanās Rīgā viņu sāk izsekot policija. 1908. gada 17. janvārī vecāku dzīvoklī notiek kratīšana, kurā atrod nelegālo literatūru, tostarp paša Zariņa rakstītu uzsaukumu. 1908. gada 13. aprīlī viņš līdz tiesai tiek izsūtīts uz Smoļensku. Tā kā ir beidzies kara stāvoklis, 15. septembrī Zariņam tiek atļauts atgriezties Rīgā un apmesties pie vecākiem, kuri tolaik dzīvo Luīzes ielā. 1908. gada 8. decembrī notiek Sevišķā Pēterburgas tiesu palātas nodaļas sēde, kurā tiek iztiesāta apsūdzība arī pret Zariņu. Viņam piespriež astoņus mēnešus ieslodzījumā un uzreiz arī apcietina, jo apsūdzētais nevar samaksāt 1000 rubļus drošības naudu. Zariņu atbrīvo jau pēc septiņiem mēnešiem, 1909. gada 8. jūlijā.
Pēc atbrīvošanas, no 1909. gada līdz 1910. gada augustam un no 1911. līdz 1912. gadam, Zariņš periodiski piestrādā Jaunajā Rīgas teātrī, lielākoties pildot kārtības sarga pienākumus. Teātrī viņš strādā arī laikā no 1914. gada augusta līdz oktobrim. Laikā no 1909. līdz 1914. gadam Zariņš vairākkārt uzturas Pēterburgā, kā arī Maskavā. Iztiku pelna ar tulkojumiem un atdzejojumiem. Viņa paša pirmais stāsts „Mans tēvocis” publicēts 1911. gadā laikraksta „Latvija” literārajā pielikumā.
1915. gadā Kurzemē iebrūk vācu karaspēks un Zariņu ģimene dodas bēgļu gaitās uz Odesu. Odesā Zariņš pavada kopumā trīs gadus. Dzīves apstākļi ģimenei ir sarežģīti, 1916. gadā nomirst brālis Rūdolfs, kurš tobrīd ir tikai 13 gadus vecs. Pašu Zariņu iesauc kara dienestā. Viņš strādā turpat Odesā, kur ir divīzijas štābs. Vēlāk Zariņš strādā bankā.
1918. gadā Zariņš atgriežas Rīgā. 1919. gadā, kad pie varas ir padomju valdība, Zariņš tiek mobilizēts un strādā par ierēdni kādā
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 5 of 5 reviews
August 18, 2019
Vides tēlojums interesants, bet nāves gan bija četras
September 25, 2023
Man grāmata likās ļoti interesanta un aizraujoša. Visu galveno varoņu motivācija ir tikai mode un piedzīvojumu meklēšana.
Galvenā doma - Cilvēku brālība ir iespējama tikai krustceļos - no dzīvības uz nāvi.
Dažas atziņas: (lpp. pēc apgāda "Zvaigzne ABC" izdevuma)
"[..] tikai pilnīga atklātība var tuvināt cilvēkus." (85. lpp.)
"Cilvēks taču tikai tad ir labs vai ļauns, kad citi viņa ļaunos vai labos darbus dabū zināt!" (109. lpp.)
"[..] ja kāds aiziet no mūsu sabiedrības, tad mēs viņu tūlīt aizmirstam un nepazīstam." (109. lpp.)
Galvenā doma - Cilvēku brālība ir iespējama tikai krustceļos - no dzīvības uz nāvi.
Dažas atziņas: (lpp. pēc apgāda "Zvaigzne ABC" izdevuma)
"[..] tikai pilnīga atklātība var tuvināt cilvēkus." (85. lpp.)
"Cilvēks taču tikai tad ir labs vai ļauns, kad citi viņa ļaunos vai labos darbus dabū zināt!" (109. lpp.)
"[..] ja kāds aiziet no mūsu sabiedrības, tad mēs viņu tūlīt aizmirstam un nepazīstam." (109. lpp.)
June 22, 2022
Mauzeris pie vestes... Kas tie par cilvēkiem, kas tos nēsā? Savādā pasaule. Interesanti.
January 8, 2026
Lasīju atkārtoti, bet šoreiz kaut kā īsti negāja pie sirds. Cerēju, ka būs vairāk par 1905. gada revolucionāru raksturiem, bet liela romāna daļa bija veltīta romantiskai līnijai, kas garlaikoja.
December 16, 2015
1906. gads, laiks pēc revolūcijas. Trīs draugi(?)/paziņas - avantūristi, piedzīvojumu meklētāji, sapņotāji. Cilvēki, kuri revolūcijā iesaistījās asu izjūtu meklējumos. Citiem revolūcija bija modes lieta. Morāle: liktenis mēdz būt skarbs un nelaime nenāk viena.
Displaying 1 - 5 of 5 reviews