Viļa Kasima otrais romāns "Atvaros " ir īsa, intensīva traģikomēdija par divu bērnības draugu mēģinājumiem atgūt dzīvi, kas liekas aizslīdējusi kaut kur projām pēc neveiksmīgām attiecībām un bezjēdzīgā darbā pavadītiem gadiem. Sasnieguši trīsdesmit gadu vecumu un neapmierināti ar pašreizējo eksistenci, viņi atskatās uz pusaudža gadiem, kad abus vienoja spēcīga draudzība un kopīgi nākotnes sapņi, un izlemj, ka ir pienācis pēdējais brīdis rīkoties, lai atgūtu toreizējo degsmi un dzīvesprieku.
Šī ir tāda kā Šrēdingera grāmata, vienlaikus ir un nav pieejama. Man gan ir vēl trakāk - esmu lasījis divas versijas, vienu, kura šobrīd gan ir, gan nav pieejama, un otru, kura lasītājiem nekad nebūs pieejama un nemaz nezinu, kura no šīm versijām nekad nebūs pieejama un kura kaut kādā brīdī gan jau tomēr būs. Vilis ir mans draugs un šobrīd Atvari ir manu mīļāko Viļa grāmatu trijniekā.
Šis ir tāds interesants stāst, kurā no sākuma īsti nevari saprast, kur tas lasītāju aizvedīs. Skaidrs, ka katram no mums laiku pa laikam uznāk vēlme aizperties atpakaļ uz tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Šī problēma ir hroniska abiem galvenajiem varoņiem Ivaram un Raivim.
Pasākums ir diezgan bezcerīgs, bet tāds kategorisms jau reti kādu ir apturējis. Galvenais jau ir saknes, jo bez saknēm jau mēs neesam nekas. Sakņu tēma (ja tāda tur ir un es to tik neesmu pats sev atradis) vienubrīd man pat šķita, ka tūdaļ mani ievedīs Mitago meža tipa stāstā, bišķi jau bija, bet tā garāmejot.
Izlasot šo grāmatu ir par ko padomāt, kaut vai uz kuru dzīves daļu pats vēlētos atgriezties un tai pat laikā saprast - tas ir neiespējami.
..viss sākās tā galīgi vienkārši, ikdienišķi. nelikās, ka stāsts novedīs pie tik savāda iznākuma. ļoti dīvainas sajūtas pārņēma lasot "Atvaros" otro pusi. kaut kā pilnībā nesaslēdzos ar visu to mistisko un noslēpumaino.
[..] Vienkārši mēs visu laiku maināmies, un tāpēc visu laiku ir arī jāmeklē sevi no jauna, visu laiku jāgremdējas tajā svešumā, tajā tumsā, kur mēs tik viegli varam pazust. [..]
Valoda skaista, lasījās viegli. Bet sajūta, ka autors nezina, ko grib pateikt. Atpazīstu eksistenciālas skumjas un modernā cilvēka atsvešinātības sajūtu, bet šis konkrētais daiļdarbs mani viegli kaitināja un šķita mazliet klišejisks.