Osvalda Zebra otrais romāns. No N. Naumaņa anotācijas: "Lieldienas kā augšāmcelšanās laiks runājošā mājā ar tās iedzīvotājiem, viņu noslēpumiem, dramatiskiem likteņiem un arī visuresošu mājas filosofu – runātīgo kaķi Gagārinu. Osvalda Zebra literārās iedvesmas avotos spoguļojas gan Mihaila Bulgakova prozas biedējošā un vienlaikus traģikomiskā iracionālitāte, gan Nikolaja Gogoļa valodiskais misticisms. Zebris apzināti veido detalizētu padomju un postpadomju sociālo slāņu torti.. Tomēr grāmatas kodolā ir neatbildamais jautājums par to, kur ceļas ļaunums.. (..)"
Koka nama pasaka. Maigums, ar kādu nams spēj stāstīt par saviem cilvēkiem, ar kuriem kopā aizvada dienas, atbruņo. Gluži nemanot rodas jautājums, vai tikai koka mājas tā var? Varbūt arī kāda "bloka deviņstāvene" ir ļoti jūtīga un pasaulei atvērta māja. Tāpat kā cilvēki tajā. Galvenie varoņi - Mihs un Anna tā arī palika man neizprotami, iespējams, autors tīšupāt atstājis vietu lasītāja iztēlei un vairāk ļāvis ielūkoties pārējo varoņu likteņos un dzīvēs.
Vietām ok (par viduvējiem un būtībā normāliem ļautiņiem vecā koka mājā), vietām kaut kāda psihodēlija (teikumi, kas laikam autoram šķituši gudri un nozīmīgi, bet es negribu apvainot filozofus nosaucot to par filozofēšanu). Autors pārcenties. Kas īsti kaiš mūsdienu latviešu rakstniekiem?
Lasot šo grāmatu, man radās savā ziņā pretrunas attiecībā uz grāmatas vērtējumu. Proti, daudz kur grāmata bija OK (pat laba), piemēram, kā koka nams apraksta savus dažādos iemītniekus un viņu savstarpējās attiecības (par ko autoram žetons, jo šāda grāmatas ideja ir lieliska un iepriekš īsti nebiju lasījis tādā stilā rakstītu grāmatu). Tomēr vienlaikus vairāk par OK vietām, bija tādas vietas, par kurām radās jautājums autoram – kāda velna pēc, tu pats bojā savu darbu? Personiski nezinu, kas man vairāk izbrīnīja/nokaitināja – grāmatas mistiskās/nesaprotamās beigas vai arī grāmatas epiteti, salīdzinājumi un metaforas, kuras man personiski „nokāva” vēlmi izlasīt šo darbu līdz galam (proti, bija grūti izlasīt grāmatu līdz galam). Līdz ar to, grāmatas vērtējums konkrētajā gadījumā ir tikai divas zvaigznes, jeb bija OK (tomēr vienlaikus nepatika).
Ļoti ļoti patīk tomēr visi epiteti, mājas stāstījumi un mīļums pret visu, ko tā sevī nes. Un vēl pa brīdim tik ļoti perfektas frāzes, teikumi vai rindkopas (kā piemēram, par rudens pienākšanu vienā no priekšpēdējo nodaļu sākumiem). Kaut gan mazliet pēdējās nodaļas lika justies, ka Zebra kungam bija nodošanas termiņš pēc 2 naktīm un negulētās naktīs arī tika uzrakstītas izhaluconētas beigas.
Zintim jau pašā sākumā pa zodu vajadzēja iedot un būtu bijis miers (šķiet, daudz tādus Zintus pazinu mazotnē).
Liekas, ka bijis mēģinājums aprakstīt mazas vietas mikrokosmu mazliet uz "Mierielas vilkmes" pusi, taču vēstījums pārāk flegmātisks, tēli - pārāk plakani.
56.-57.lpp. "Lūk, Saule un tu. Viena sekundes simtsdaļa, un tevis vairs nav. Viens saulesmirklis. Cik dzīvības tu vari dot? Cik siltuma? Ja krietni paveicas, dazi simti dabū no tevis iedrošinājumu, kādu miera kriksi. Viens vai divi dabū mīlestību, ja vien tevī vispār ir kaut kas no Saules, ko dot. Bet pati Saule jau arī ir tikai viens tāds kodols čaumalā, Piena Ceļa cemurā, kas šūpojas varena koka tievzarā - vienā no miljona."
"Koka nama ļaudis" ir stāstījums par cilvēkiem, kas mīt klusā ieliņā novietotā ar lasītāju runājošā koka mājā, vēl tur dzīvo tāds mazliet no Bulgakova palienēts kaķis. Es pat vizualizēju šo koka namu kā vienu no daudzajiem Āgenskalna graustiem, tramvajs tepat blakus un arī fabrikas grausts ap stūri.