Šajā izlasē iekļauti stāsti no trim Andrusa Kivirehka īsprozas grāmatām, kas iznākušas 1999., 2005. un 2012. gadā. Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk, dz. 1970) ir lasītāju un kritikas iemīļots igauņu mūsdienu rakstnieks. Viņa prozas nopietnība akrobātiski un izaicinoši turas veikli sakrautas humora, ironijas, satīras, absurda un groteskas piramīdas virsotnē. Andruss Kivirehks raksta stāstus, romānus, lugas skatuvei un radiouzvedumiem, grāmatas bērniem, pamfletus un avīžrakstus. Bieži un dāsni apbalvots. Kivirehka darbi tulkoti čehu, franču, itāļu, krievu, latviešu, lietuviešu, norvēģu, somu, ungāru un zviedru valodā.
Andrus Kivirähk is an Estonian journalist, playwright and novelist. His writing style can be called self-mocking and sarcastic with dark humour. His best known work "Rehepapp ehk November", a.k.a. "Rehepapp", has been translated to Finnish and Norwegian. "Mees, kes teadis ussisõnu", a bestseller in Estonia, so popular that a board-game was based on it, has been translated to English as "The Man Who Spoke Snakish". These books, as well as his other historical-themed works such as "Ivan Orava mälestused" and "Kalevipoeg" resonated strongly with contemporary Estonian society.
Kivirähk is also the author of the children's book "Leiutajateküla Lotte" and its sequels, and wrote the screenplay for the cartoon based on it.
Andrus Kivirähk works as a journalist, and is married with 3 children.
Katru Kivirehka grāmatu atveru teju ar bijību, jo zinu, ka nekad neesmu līdz galam gatava groteskā sirreālisma bliezienam. Šoreiz arī jau pie pirmajiem trīs teikumiem - "Kādu dienu bija redzams, kā pa taciņu steidzas skrūvgriezis. Darbarīkam apakšpusē bija pielodētas sīkas drāšu peciņas, ar ko tas zibināja ātri kā muša. Ne roku, ne galvas skrūvgriezim nebija, toties bija sarkana dzijas pavediena aste, kas reizi pa reizei noraustījās" - bija skaidrs, ka rutīna te tuvumā nav stāvējusi. Turpinājumā ir jūrasskolas kaķi un tārpi, kuriem eņģeļi pastardienā pieprasa apēstos miroņus.
Atsvaidzinoši savā neparastumā, šaušalīgi un ironiski (students mežrožīšu krūmā), biedējoši trāpīgi stāsti, īpaši "Seši monologi par naudu" un "Ērglis". Visvairāk gan aizķēra "Svētais Grāls" un izsmalcinātā ironija par PATIESĪBU, kas "plandās apkārt kā veci atkritumi".
Milzīgs pateicības žetons tulkotājai, krāšņa un savdabīga valoda.
Tik daudz zvaigžņu, tik daudz labu kritiku, esot arī daudz godalgas, bet vienīgais ko es varu pateikt - WTF tas bija? Divas zvaigznes par diviem labiem stāstiem, bet vispār piespiedu sevi lasīt, lai tās piecas zvaigznes ieraudzītu, bet nu nebija lemts. Vai tāpēc raudāšu? Nu nē...😂
Kas par daudz, tas par skādi. Mazās devās stāstiņi ir forši, taču pārāk drīz humors un pasniegšanas veids sāk atkārtoties un krist uz nerviem. Laikam vajadzēja lasīt pa gabaliņam mēnesī.
Šis bija lieliski, bet kas tikko notika? :D Lielisks stāstu krājums ar vienu izņēmumu - bez Romeo un Džuljetas varētu iztikt. Tas jau bija drusku pāri saprāta robežām.
Traki jocīgi tie stāsti, brīžiem pat palika pretīgi lasīt. Bija aizraujošas vietas, bet kopumā neieteiktu saviem draugiem, varbūt kādam savādniekam vienīgi.
Pa ciemu skraidoši skrūvgriežņi( sveiciens Ziedoņa Uzpurnim!), zoofīli puisēni, Svētais Grāla Kondenspiens ( ak, Zambīnīti!), brīvību nenovērtējošais Ērglis ( bet savu dancotāju dabūja), visas zaķemītes pārplēsušie pušu un bez cerībām zemi atstājušie vilki- lāči- briesmoņi, pliku dibenu grozošais skaistais Cilvēkdzīvnieks... Bagātīgi, jestri, biedējoši, nesaprotami. Teikšu tā- tiem, kuriem satīra, groteska mīļākais žanrs, tie guļ ar šo grāmatu pagalvī. Es palasīšu Ziedoņa pasakas atslodzei no šī
vai nu latvietis spēs pretoties kapu tēmai... pastardiena mans favorīts! īpašs paldies tulkotājai par Romeo un Džūljetas pārtulkošanu ritmā, pilnīgi neticami, ka tas tā ir izdevies
Ar pirmajiem 2 stāstiem es sabēdājos, ka šis galīgi nebūs man, tomēr priecājos ka turpināju - abstrahējoties no brīžiem pārlieku lielās groteskas, te bija stāsti, kas patiesi bija negaidīti un robežas mainoši - piemēram, jauns skats uz stāstu par Romeo un Džuljetu, drusciņ sasaucoties ar autora "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", praktiskas dabas apsvērumi par pastardienu vai, laikam mans iecienītākais - Skaistais dzīvnieks, par dzīvi, kas turpinās pēc došanās zem ūdens. Bail rekomendēt, bet man patika šīs vārdu rotaļas ar realitāti un vispārpieņemto skatu uz lietām.
"Ak, cerība! Atkal un atkal tu uzrodies, tāpat kā putekļi iespraucas pat pa visciešāk aizdarīto logu un bez žēlastības klāj tīri noberzto grīdu ar jaunu un maigu netīrumu kārtu! Uz mirkli mums ir tiesības ticēt, ka viss tā arī paliks, taču atliek tikai pacelt skatienu pret debesīm, un mēs jau redzam, ka tur tuvojas milzīga putekļu lupata, kas aizslaika nule dīgušos trauslos sapņus un padara visu tīru kā neauglīgu un kailu klinti!"
Kaut kādā ziņā tā pilnīgi noteikti ir galējība, kaut kas ekstraordinārs, bet Kiverehts (man) ir tas rakstnieks, kurš par sevi visu vai neko - mīli vai nīsti. Es šoreiz atturēšos no verbālās izplūdes un teikšu neko - viņš vienkārši ir ģēnijs. Lasiet, sasodīts!
Igauņi ir slaveni ar savu īpašo sirreālismu (skt. ne tikai literatūru, bet arī glezniecību un multfilmas!!), arī šeit atrodams asprātīgi stāstiņi, kuri kairina iztēli ar pavisam negaidītiem pavērsieniem. Omulīga un jautra grāmata izklaidei, lasīšanai vilcienā vai laukos, šūpuļtīklā.
Visus stāstus gan ātri vien aizmirsu, izņemot pašu pēdējo - "Svētais Grāls". Tas nu gan ir tik ikoniski mietpilsonisks (slavas dziesma visu mūsu mīļajam Stokmanam, mash'Allah!!!), ka varētu kļūt par pop-hipsteru laikmeta manifestu, es domāju, pat Vorhols būtu sajūsmā par tādu pavērsienu. 5 zvaigznes pēdējam stāstam!
"Dīvānā valstīdamies, Otis jutās kā īsts mietpilsonis. Tā vietā, lai apmeklētu izstādi, kur draugs mākslinieks cīkstās ar mūžīgām problēmām un kā īsts spēkavīrs noliek uz lāpstiņām patiesību, bez žēlastības sadriskā bībeles, kā drosmīgs mežonis uzbrūk līdzšinējiem vērtību kritērijiem, tā vietā viņš, Otis, bija gājis uz veikalu. Universālveikals viņam bija svarīgāks par mākslas izstādi, savukārt Latvijā ražotais kondensētais piens - par instalāciju. Vai tas bija glīti darīts?"
"Otis paņēma boršču un vērīgi to uzlūkoja. - Arī šis ir kārtīgs azaids!, viņš bilda. Esi tam labs saimnieks, un reiz tev taps atlīdzināts! - Kādas muļķības tu runā, - piedzēries esi, vai? jautāja Pjērs. Vai varbūt tā uz tevi iedarbojas "Stockmann"? Nu ir jau gan viena derdzīga vieta, sasodītais patēriņa templis!" Otis pamāja, lai draugs pienāk tuvāk. - Šī ir Svētā Grāla pils un patiesības mājvieta!, viņš čukstus sacīja. Tieši šeit es atradu kausu ar pestītāja asinīm. Tas bija saldākais kondensētais piens, kādu savā mūžā esmu ēdis!"
Jo tuvāks stāsts realitātei, jo didaktiskāks tas kļūst. Tāpēc "Skaistais dzīvnieks" ir visskaistākais, kad ieiet apburošā absurdā par svēto grālu vai čurājošām vistām.
..grūti saprotama (uztverama) literatūra. protams, sava meistarība tajā ir (pat ļoti augstā līmenī), bet man kaut kā līdz galam tomēr šāda veida literatūra neuzrunāja, lai cik spēcīga ir valoda. vairākiem stāstiem pat nācās pārlaist tikai ar acīm pāri, jo tā liekvārdība brīžiem atgādināja Hemingveja "Sirmgalvi un jūru" :)