Būris

by Alberts Bels

The Cage is an extraordinary tale of mystery and suspense by one of Latvia’s leading novelists. One day Edmunds Berz, a successful married architect, disappears without trace while driving home to Riga from his parents’ farm. No one knows whether he has eloped with an old flame, or fallen foul of Communist bureaucracy. Even his car has disappeared. Police investigations are initiated but soon reach an impasse with no evidence of his whereabouts, alive or dead, while the lead investigator finds himself exploring parallels between their lives, musing that their fates may be interchangeable. The narrative propels the reader to an eerie, claustrophobic, and uncertain climax—which readers have interpreted as an allegory of Soviet oppression. Part of the new-look Peter Owen Modern Classics range featuring a logo crafted by graphic design icon Alvin Lustig.

Genres: Mystery, Fiction, Classics, Literary Fiction, 20th Century, Read For School, Detective

198 pages, Board book

First published January 1, 1972

About the author

Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.
A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.

Reviews

[Madara · Rating 5 out of 5]

Pirmo reizi par Alberta Bela “Būri” uzzināju agri - gāju vien 4.klasē, un es biju fascinēta no savas klases audzinātājas par šo konceptu. Bet es domāju, ka romāns viss ir par dzīvi būrī. Atsitos pret pirmajām lappusēm un tālāk vairs nelasīju.

Kādus padsmit gadus vēlāk diemžēl Bela nāve atgādināja par šo romānu. Izlasīju un patika. Nevaru nodefinēt, bet tāds latvisks romāns savā būtībā. Un progresīvs savam laikam. Psiholoğisks krimiķis, bet bez milzīgas spriedzes, bet ar lapu čaboņu un pārdomu par savu būri.

[Caterina · Rating 4 out of 5]

I have this peculiar habit of picking a local novel every time I travel abroad; it was Moravia in Italy, Perez-Reverte in Spain, Balzac in France, Mankell in Sweden and so on. For my recent trip to Latvia I had trouble finding one, clearly because of the lack of translated works. Very few novels are translated into English and just a two-volume book of Villis Lacis is available in my native Greek. Having no appetite for pure social realism, I opted for this eerie mystery, where a well-known architect disappears without a trace while returning home from a visit to his parent's farm at the countryside. The subsequent investigation soon leads to an impasse while the investigator finds himself identifying with the victim (they even share the same illness, gout). The fate of the victim will not be revealed until the very end of this short and brilliant novel and this works fine, since it manages to keep the reader's interest.
This is a fine mixture of talented crime writing and philosophical/metaphysical fiction, also a direct allegory on Soviet oppression and a very brave one considering it was published in 1971 in Latvia. A very good translation by Ojars Kratins. Alberts Bels is considered the most translated Latvian author although quite unknown abroad.
A new edition by the same publisher is expected in 2018 ahead of the Baltic Market Focus at the 2018 London Book Fair, according to this British Council announcement:
Upcoming Baltic Literature

[Rinalds Einiks · Rating 4 out of 5]

"Tu savilki cietā mezglā manu dvēseli, noziedzīgais būri. Kur tu esi iemetis mani? Vai laika mutē? Vai smilšu pulkstenī? Te slēpjas mans spēks un tavs nespēks. Manas domas kā putni ir svabadas."

kad mēs piedzimstam, varbūt mums apkārt ir putekļains sablīvējums, kas, gadiem ejot, pārvēršas restēs un rada milzīgu būri apkārt mūsu ķermeņa veidolam un savelk ciešā mezglā dvēseli?
man patika. patiesībā skumji, jo nekas jau nemainās. Stāsts kā meistarīga autora Alberta Bela izkliegšana par pasaules bezjēdzību, lai atspoguļotu Padomju laika mērķus, idejas, "vienādos" cilvēkus, patiesībā atspoguļo arī mūsdienas un visus pārējos laikus, kas vienkārši nemainās.
"Būrī cilvēks nedrīkst sevi mierināt, paliek tikai . neizmainās. Būri nevar attaisnot. Būrim nav jāatrod vainu mīkstinoši apstākļi."

ir . būrība. varbūt šī nav "dzīve", bet "būrība".
kas noticis greizi, nav ne jausmas. "Katram sabiedrības jautājumam ir konkrēta atbilde, kas aptur jebkādu domāšanas attīstību." Vai vispār vēl mums arī ir laiks domāt? Vai arī cilvēki kā vāveres ritenī strādā, skrien, strādā, skrien, noskrien, nostrādājas, atguļas, sasniedz savu "sabiedrības zelta cilvēciņa" pilnību un izdziest kā migla no rīta?
Bērzs (fiziskajā) būrī domā :" Gatavais sadists pret savām vēlmēm es biju!"; "Par maz viņš dzīvojis ar savu prātu, savām domām."
Cik ilgi ies šis būrības ceļš... cik ilgi...
Ā, un tik ļoti interesanta bija autora ironija par to, ka varam vienu dienu apdomāties, saprast, ka kaut kas ar "būrību" nav kārtībā, bet nākamajā dienā aizmirst un turpināt kā vāvere, un arvien straujāk griezties savā skrējienā...
taču varbūt viss būs labi, un
"pie būra piebrauks baļķu šlepētājs un apgāzīs ierūsējošos tērauda stieņus"...
varbūt...


"Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju."

Tas arī īsumā viss par būri.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Katru reizi, kad pārlasu, prātā pavisam citas domas.

“Bet dažs cilvēks kā būris staigā pa pasauli, nesdams līdzi savus stieņus, savus riekstus un šampinjonus, savas baloža cilpas, sapelējušos salmus, zirga mēslus stūrī, nēsā līdzi pērno lapu klājienu un veco sili, un labprāt tāds būris pielavās un sagūsta sevī otru cilvēku, un tur viņu gūstā gadiem ilgi”.

[Annija Bērzina · Rating 5 out of 5]

“Ja nomirs, tad vismaz sēni paēdis.”

[sanita erharde · Rating 4 out of 5]

Nobeigums "atņēma" 5*. Pārāk spēji un steidzīgi stāsts aprāvās, un "lieta" ieguva atrisinājumu. Galvenie varoņi aprakstīti ļoti sīki un detalizēti. Nedaudz traucējoši un kaitinoši man šķita "otrā plāna aktieri", kuriem bija jāpasvītro galveno varoņu raksturi ar atsaucēm. Kopsalvikums: viens no retajiem brīžiem, kad lepojos ar literatūru, kuru radījis latvietis. Rekomendētu: depresīviem draugiem un pašapzinīgiem mietpilsoņiem.

[karlīna veitnere · Rating 4 out of 5]

visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas

[Kelly · Rating 4 out of 5]

I’m tempted to say very little about this unusual mystery novel, originally published in Latvian in 1972, and published in English by Peter Owen books in 1990, because I enjoyed discovering something about which I previously knew nothing, and everyone should do that sometimes.

I picked this up in a used bookstore, intrigued by the packaging, and perplexed that I’d never heard of the author. The fact that it was translated and on a high-quality press seemed promising. It delivered.

The Cage is different from other mystery novels in its almost-philosophical level of introspection, which might be a turn-off for some, but seemed refreshing to me. It concerns the investigation into the disappearance of Edmunds Berz, an architect. As we learn about what kind of man Berz was, we simultaneously learn about the detective, Valdis Struga, especially as he personally identifies with the missing man ("He had the feeling he was looking for himself").

As the book shifts gears halfway through to focus on the shocking circumstances of what actually happened to Berz (from his point of view), it gets even deeper—and more compelling. It’s introspective and claustrophobic in a way that might be described as Highsmithian.

I can't seem to find any other books by Bels that have English translations, but I would snatch them up in a heartbeat.

[Sendija Beata · Rating 5 out of 5]

Kas iesākas kā vienkāršs kriminālromāns, ātri vien kļūst par ļoti filozofisku darbu, kurā tiek izzināta dažādu cilvēku iekšējā pasaule un būri, kuros bieži vien nonākam, gan fiziski, gan mentāli. Atstāj lasītāju domājot, kas ir lielāks būris - bailes, vientulība, alkatība, mūžīga salīdzināšana vai varbūt sabiedrības uzstādījumi? Un kas beigu beigās ir man būris?

[Benito Vera · Rating 4 out of 5]

Empieza como una novela policiaca y acaba con una profunda reflexión sobre el individuo, el sentido de la palabra libertad, y la sociedad y sus exigencias. La jaula es una metáfora en la todos podemos vernos reflejados de manera distinta en función de nuestras experiencias vitales. Muy original y curiosa.

[Fernando Jerez · Rating 5 out of 5]

"A veces su cabeza se vaciaba de tal modo que no recordaba nada, y Berzs se limitaba a quedarse echado sobre la gruesa capa de hojas caídas y a observar el carrusel de hojas que revoloteaba sobre él. Hojas, hojas, hojas, hojas, hojas, hojas, hojas, hojas, hojas, un continuo mensaje telegráfico se inscribía en su pensamiento: 'También yo soy una hoja, estoy fuera de la jaula, me aferro a la rama del árbol, el viento sopla, me descuelgo de la rama, vuelo, girando con lentitud en el aire, vuelo entre otras hojas.'"

[guna · Rating 4 out of 5]

man loti patika

[Karīna _a_pleasure_to_read · Rating 4 out of 5]

"Esi atbildīgs vispirms pats par sevi, par savu darbu, par savām attiecībām ar cilvēkiem, dzīvs būdams, neaproc sevi egoisma būrī, un es tev saku pasaule kļūs labāka."
Ļoti dziļi analizējama grāmata. Daudz vērtīgu atziņu, pārdomu no grāmatas galvenā varoņa Bērza, kurš ieslodzīts būrī dziļi mežā. Apbrīnojamas izdzīvošanas spējas, spēja racionāli spriest un domāt, lai paveiktu galveno - palikt dzīvam.
Kopumā ir ļoti grūti izteikt viedokli par šo grāmatu, jo stāsts ir smeldzīgs, bet ar ļoti dziļu morāli. Un cik lielā bezdibenī cilvēkam ir jāiekrīt, lai sāktu novērtēt savu dzīvi.
Grāmata, kas ir lasīšanas vērta. Katram atstās savu pēcgaršu.

[Marga · Rating 4 out of 5]

“No puedo ser yo mismo sin los demás” esta frase del Bells es un resumen de la esencia de este libro.
La jaula o La celda es su título original. Un clásico de la literatura letona publicada originalmente en 1972 .
Ha sido una lectura diferente pero realmente cautivadora . Investigando un poco la literatura Letona es evidente que hay un fuerte empeño por parte de los escritores letones en conservar su identidad por lo que las lecturas de sus autores siempre es un placer. Continuare leyéndolos sin duda. Aunque Bells ha sido reconocido con varios premios en su elenco literario, muy pocas obras de la literatura letona se han traducido.
Pero vamos al libro y donde se desarrolla la trama. No es casualidad que la foto de mi perfil sea una terraza en Riga. Al llegar fue lo primero que pense, mal lo tenemos con las terrazas, nieve frio aire y cero sol pero nos fuimos contagiando de ese ambiente tan especial de los países bálticos. Así ha sido el transcurrir de este libro, empiezas pensando que va a ser una la trama y a medida que avanzas el giro que da te hace replantearte donde quiere llevarte el autor. No voy a revelar nada, no me gusta, ya sabéis.
Pero si diré que es una ficción psicológica que te atrapa y echa la llave a un bosque frío y húmedo.
He tenido la sensación de observar a los personajes danzando alrededor de una jaula imaginaria en la que todos caemos sin ni siquiera darnos cuenta. Vamos juntando las piezas para formar un todo que será la única filosofía que nos hará salir de ella. Y así ocurre a medida que avanza la obra. Como tus propios pensamientos intrusivos y sentimientos negativos pueden acabar enjaulandote. Y solo tú serás capaz de abrir esa jaula en la que el miedo, la rutina, los celos, el ego o simplemente la vida te han hecho (en)cerrarte sin sentir.
La obra es una metáfora sobre la vida y como la vivimos. Solo enfrentarte a tu propia realidad con valentía viviendo acorde a tus convicciones hará posible encontrar las respuestas a las preguntas que tus acciones te plantean, y si no es momento de cambiar ambas.
La jaula de la vida es no saber vivirla.

[Līna Orste · Rating 5 out of 5]

One of the few books by latvian authors I've read. It's detective novel with phylosophy at the end. Although I'm not fond of detective novels I always admirer the details they make notice to. The same is in this book too. I loved the descriptions of people, how they look and act, decriptions of landscapes and atmosphere in general.
It's tells about a police inspector who's looking for this famous architect who didn't got back home from his parent's country house and has been lost since. The inspector interrogate victim's family and friends and do what inspectors usually do. The most important part starts when the author describes the life of the architect when the kidnapping has happened. He's locked in a cage. (That's why this book has the title "The Cage".) The reader is told about how this architect reacts to this incident, what's is he thinking, how is he trying to survive. My favourite part - how changes his thoughts about life, what are the main things to live and be happy and in harmony with himself.
This book has lots of true and simple cognitions, that makes "The Cage" even better. How need tangled thoughts when the truth lies in simplicity.

[Lynn · Rating 5 out of 5]

A detective and an imprisoned architect from different social words ruminate on their lives and the universal truths of existence. Their lives coincide when the architect disappears and a police investigation is launched. Set in Communist Latvia the characters consider their place in the social hierarchy of a class based society. The cage of the novel is a real one in which the architect is imprisoned and a metaphorical one in which Latvian society is imprisoned. It is a very interesting story and a good read.

[Monica abarca melo · Rating 4 out of 5]

No se bien como clasificarla, medio policíaca pero con un extenso componente descriptivo de las personalidades de cada personaje (redundancia? 😜). Lo sentí casi como un libro de autoayuda, aunque ese término no creo que se usara en 1.972. En fin, algo habrá de tener puesto que no lo abandoné.

[Anita Šteinberga · Rating 4 out of 5]

Baigi
Ellīgi
Labs
Stāstnieks

Lasīšanas maratona „Dzīve kā grāmata, grāmata kā spēle” pirmā izvēle – 1972.gadā izdotais Alberta Bela romāns „Būris”. Es labi atceros, ka šo grāmatu pirmo reizi meklēju bibliotēkā pēc tam, kad biju noskatījusies tāda pat nosaukuma filmu, tātad droši var teikt – pēc 1993.gada. Atceros arī, ka praktiski nelasot pāršķirstīju pirmo grāmatas daļu, lai ātrāk nokļūtu pie (kā toreiz šķita) galvenā „ekšena” – būrī dzīvošanas daļas. Lasot grāmatu tagad, jau pēc apmēram 20 gadiem, viss ir sagriezies kājām gaisā – tieši pirmo daļu izlasīju ar vislielāko interesi, meklējot tālaika dzīves liecības. Un pārsteidzoši, ka par to šajā grāmatā tiek runāts diezgan atklāti – nav ne piecgades plānu slavināšanas, ne darbaļaužu cīņas par mieru visā pasaulē.

„Ģimenes budžetā dalību ņēma arī sievas peļņa. Ģimenē divi pelnītāji, katra ienākumi caurmērā simts piecdesmit rubļu mēnesī, tātad kopā ap trīs simti rubļu. Visiem bija daudzmaz labiekārtoti dzīvokļi, katrā ģimenē pa bērnam, dažās pat divi bērni, bet tas jau skaitījās daudz. Viņiem bija perspektīvas, un viņi bija godkārīgi. Kārtīgi sava darba darītāji, bet neatteicās arī no atsevišķiem darījumiem, ja šie darījumi neatradās sodāmības robežās un sekmēja ģimenes materiālo labklājību, un ja tie palika noslēpums plašākai sabiedrībai. Visas savas materiālās ieceres un plānus viņi centās realizēt likumā atļautā veidā. Nozieguma augsnei šis sabiedrības slānis jau bija par sterilu. Viņiem bija izstrādāta savstarpēja atbalsta sistēma, viņi preču deficīta laikā piegādāja cits citam tādas preces kā importa trikotāžu, importa apavus un apģērbus, automašīnu detaļas, retus dzērienus, melnos ikrus, medību atļaujas, un pieeju šīm precēm viņi guva ar tā sauktā „blata” palīdzību”.

Fakts, kas mani pārsteidza – tā laika aizraušanās ar slalomu, jo man šķita, ka tas ir jaunāko laiku vaļasprieks. Savu bērnību es atceros tikai ar distanču slēpēm bargās un sniegotās ziemās :).

„Viņi [vidējā inteliģence – advokāti, skolotāji, ārsti, inženieri, zinātnieki, dzejnieki, rakstnieki, mūziķi] atpūtās diezgan vienādi. Ziemā brauca slalomu, vasarās ar laiviņām pa upēm. Viņi bija apceļojuši visu Padomju Savienību, zināja, kur labākie kalni, zināja, kur krāčainākās upes un trakākās straumes (..). Viņi skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un ekonomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes, vairākas reizes apceļoja ārzemes ar tūrisma grupu ceļazīmēm, viņu humora izpratne bija vienāda, un sāpju slieksnis vidēji augsts, viņi bieži slimoja ar hipertoniju un vēdera aizcietējumiem, nervu slimībām un podagru, viņi mocījās ar galvassāpēm un bija jūtīgi pret saaukstēšanos, bet tomēr viņiem bija apskaužama veselība, sīksta dzīvotgriba un sakari sabiedrībā”.
Hmm… vai daudz kas ir mainījies?

Protams, daudz tiek runāts par „Būra” eksistenciālisma filozofiju (A.Bels: „tīri fizioloģiski mēs taču dzīvojam ribu būrī, esam ieslēgti sevī un laukā netiekam līdz pat pēdējam elpas vilcienam” utt.). Un, protams, ir citēšanas un pārdomāšanas vērtas atziņas.

„Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot. Vai man vajadzīgi likumi, ja esmu viens? Vai man vajadzīga morāle, ja esmu viens? Vai man vajadzīga ētika? Ja esmu viens? Un, vai man vajadzīgs mans „es”, ja esmu viens?”.
„Vienatne ir laba tikai tad, ja pats to kurā katrā brīdī vari pārtraukt”.
„Pasaulē visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas”.

Tomēr šoreiz būrī dzīvošanas daļa nešķita tik aizraujoša. Kā pasaka, brīnišķīga apstākļu sakritība, kad būris ir pietiekami liels un, izmantojot inženiera iemaņas, tajā esošo var pielāgot gan ūdens uzkrāšanai, gan uguns iegūšanai, gan putniņu nogalēšanai un sēņošanai, gan pajumtes ierīkošanai. Tāds mikrotelpas Robinsons Krūzo. Ar pēdējā brīža „hepīendu”.

Rezumējot jāsaka, ka grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta vismaz kā spilgta tā laika liecība.

Interesanti fakti:

- „Būri” jau 1976.gadā izdeva Somijā…pārtulkojot no igauņu valodas.

- Alberta Bela īstais vārds ir Jānis Cīrulis. Taujāts par pseidonīma izcelsmi, rakstnieks kādā intervijā atbildēja: „Tas bija sen, kad Mirdza Ķempe uz kāda mana stāsta malas uzrakstīja piezīmi – „Baigi ellīgi labs stāstnieks”. Akrostihā jeb pēc vārdu pirmajiem burtiem iznāk BELS.

[gr · Rating 4 out of 5]

notable, ★★★★

citas/fragmentos subrayados en mi kindle:

• “«Otoño», repitió para sí misma. Edīte encontraba algo muy natural en aquella palabra, en esa estación en la que el tiempo parecía detenerse brevemente, en la que el calor y el frío coincidían, en la que los días y las noches se aquietaban por igual, en la que los frutos y las personas maduraban, en la que la naturaleza alcanzaba su equilibrio. La muerte no parecía tan absurda en el otoño: la muerte como un adormecimiento, similar al de la naturaleza ante su sueño invernal. La muerte como la cosecha del grano y la llegada del silencio.”

• “(...) una cuestión importante fue tomando cuerpo: ¿Había perdido algo la sociedad al desaparecer Bērzs, o bien era Bērzs quien resultaba ser el perdedor al haber desaparecido de la sociedad?”

• “El escritor trató de recordar el rostro de Bērzs. Recordó una continua expresión agridulce de arlequín, como si Bērzs estuviera siempre entristecido por algo. No era un hombre apuesto, pero tenía un innegable encanto, ese atractivo particular que le confiere a un hombre su personalidad, algo que lo hacía destacar entre la multitud, sin posibilidad de confundirlo con ningún otro hombre. Portaba el sello de una personalidad propia, de un yo propio.”

• “«Si yo siento miedo», reflexionó, «también otras personas tienen que sentirlo. Quizás hay quienes sepan lidiar mejor con él o tienen más confianza en sí mismos. Pero yo no, no sé cómo hacerlo, no puedo pensar con claridad cuando siento miedo. Ese es el problema: si uno piensa, no se rinde al pánico. El pensamiento y el pánico son incompatibles. Hay que seguir pensando. Alguien inteligente, alguien avispado podría aprender a utilizar el miedo en su propio beneficio. Explotar el miedo de los demás. Nadie habla del miedo y, sin embargo, ¿cuántos conductores que van al volante con un pasajero sospechoso sentado detrás sienten miedo?». Dindāns no supo responder a esta pregunta, pero estaba seguro de que, en esencia, las personas no eran muy diferentes las unas de las otras.

• “Consideraba que el mundo se encontraba en un estado caótico en el que un grupo de individuos tenían el papel de ovejas mientras otro grupo las esquilaba. Su intención era la de situarse entre los esquiladores. Lo que necesitaba era hacerse con unas tijeras de esquilar. «¿Y a mí qué la sociedad?», se decía. «La sociedad solo piensa en esclavizarme, en exprimirme, en explotarme todo lo que pueda y luego sobornarme con una pensión. ¿Y yo voy a ayudarles a que me arruinen? No, no conseguirán que lo haga. Tengo intención de vivir igual de bien que los demás, pero no soy tan estúpido como para doblar el espinazo como ellos. Sí, claro que yo también quiero comer lo mejor, beber lo mejor, vivir a cuerpo de rey. Solo voy a ser joven una vez, ahora, y cuando sea viejo no me hará falta tener cosas. “Dindāns”, me dirán seguramente, “debes estar borracho para andar diciendo esas cosas. Vuelve a tu puesto de trabajo, métete otra vez debajo de los coches, en el foso grasiento, trabaja como un burro y tendrás lo que quieres. En verdad te decimos que el trabajo es lo único que el hombre puede hacer realmente suyo”. ¡No, las cosas han cambiado, los tiempos han cambiado! Ahora toca medrar donde se pueda, pillar lo que se pueda. Hay rebaños enteros de gente bienintencionada esperando a que la ordeñen. ¿Tú tienes un coche? Yo también quiero un coche. ¡Venga, dámelo! Tú eres inteligente y buen trabajador, ya ahorrarás para comprarte otro. Y yo le venderé tu coche a otro que también sea inteligente y buen trabajador y necesite un coche. Por suerte, hoy en día todo el mundo tiene dinero. Y todo el mundo quiere coches. Y los consiguen. Puede que haya a quien le cueste conseguir las cosas, pero por mis manos pasarán con facilidad. Así lo veo yo».”

• “El único remedio que Dindāns conocía contra el miedo era la fuerza. La fuerza: un ladrillo envuelto en papel de periódico. La fuerza: «la tarifa nocturna» bajo el trapo aceitoso. La fuerza: robar lo que pertenecía a otro hombre. La fuerza: el oscuro vacío del cañón de una pistola. La fuerza: la atracción irresistible de los billetes. La fuerza: el vigor masculino al hacer el amor con una mujer. Estas eran las armas de Dindāns contra el miedo. Y ahora todas ellas le resultaban inútiles. Porque estaba solo. No podía asestarle un golpe al miedo con «la tarifa nocturna», no podía vender el miedo como piezas de un coche, no podía meterle un balazo al miedo como si fuera una persona, no podía comprar el miedo como a una mujer de vida alegre, no podía acostarse con el miedo a pesar de su virilidad. El miedo vivía en él, vivía a través de él y era parte integral de su ser. Y no podía extirparlo mediante el bisturí de la conciencia. Porque cada uno tiene la conciencia que se ha labrado.”

• “Todos somos hijos de una sociedad, como las nueces de un nogal. El gusano entra en algunas y devora la nuez, dejando un vacío. El viento derriba algunas antes de que maduren. Las ardillas y los pájaros se comen otras y solo unas pocas logran echar raíces en la tierra fértil. Todos somos tan parecidos y, sin embargo, tan diferentes en nuestro ser. ¿Es ingenuo pensar así a mi edad? ¿Infantil? ¿Sentimental? Tal vez sea un moralista. ¿Y qué hay de malo en ello?”

• “En ocasiones, razonaba que todas las desgracias del mundo provenían de la costumbre humana de comparar. Si hubiera nacido en la jaula, si hubiera dormido siempre en un angosto refugio hecho de ramas y se hubiera criado a base de avellanas, acedera silvestre, setas y muslitos de paloma, esta situación le parecería normal: no aspiraría a nada más.”

• “Si hubiese nacido en una jaula, ¿no le parecería que era el único lugar adecuado para la vida de un hombre? ¿No supondría entonces que el suelo de cemento y los gruesos barrotes eran el marco natural del mundo?”

• “«El hombre no debe buscar consuelo en el interior de la jaula. Al fin y al cabo, una jaula no es más que una jaula», reflexionó. «No importa si se nace en ella o se llega a ella forzado por las circunstancias. Una jaula no cambia. Una jaula no puede justificarse. Uno no debe imaginar circunstancias atenuantes para la jaula. Solo debe vivir en su interior, sin intentar siquiera comunicarse con ella. Vivir tanto tiempo como sea posible. Aunque sea obvio que sus barrotes son más resistentes que la vida de una sola persona. Más duraderos».”

• “»Quien es fuerte, rompe los barrotes. Quien carece de fuerza, bromea sobre los barrotes. Quien es fuerte, destruye la jaula. Quien carece de fuerza, inventa una filosofía de la jaula porque esa resulta la única manera de sobrevivir en ella.”

• “»Hay gente que anda por el mundo con sus jaulas, llevando sus barrotes a cuestas, sus setas y sus avellanas, sus trampas para palomas, su paja podrida y su estiércol de caballo, que cargan con su montón de hojas secas y su viejo comedero. Jaulas que invitan gustosamente a otras personas y las atrapan en su interior, teniéndolas cautivas durante años. »Hay jaulas de lujo, con ropa elegante, coches, equipos de música, casas estupendas, alfombras gruesas y sofás mullidos. »Hay jaulas menesterosas, con ropas remendadas, muebles ajados, apartamentos comunales y televisorcillos minúsculos. »Hay jaulas de odio negro, jaulas de amor carmesí, jaulas de dolor blanco, jaulas de pasión púrpura, jaulas incoloras de vida y muerte, jaulas de envidia amarilla… Y si tú, mi semejante, si tú mismo vives en una jaula, podrías prolongar esta lista hasta el infinito.”

• “Comprendió que la soledad misma era la jaula más terrible en la que un hombre podía encerrarse. La soledad era algo bueno solo si uno podía interrumpirla cuando quisiera.”

• “«Que cada uno piense primero en sí mismo, que cada uno haga por mejorarse primero a sí mismo, y que solo después se ocupe de los demás. Así el mundo será un lugar más justo». Se había esforzado por vivir de acuerdo a esta idea porque le había parecido que era lo correcto. «¿Por qué tendría que ser uno responsable del mundo entero? ¡Eso no es más que palabrería! Primero sé responsable de ti mismo, de tu trabajo, de tus relaciones con la gente. Mientras estés vivo, no te encierres en la jaula del egoísmo y verás que el mundo será un lugar mejor».”

[Edgars · Rating 5 out of 5]

Tik daudz dzirdēts bija šis nosaukums. Man pat likās, ka biju redzējis teātra izrādi, bet biju sajaucis ar Kolekcionāru. Beidzot tad nu izlasīju. Grāmatas sākumā ir visai pagarš ievads, kurā Viesturs Vecgrāvis apkopojis dažādu rakstnieku izteikumus par Albertu Belu un šo romānu, kā arī paudis savu viedokli. Šeit pastāstīts, ka tas, ka grāmata ir par dzīvi Padomju varas žņaugos, ir tik ļoti nomaskēts būra epitetos, ka tikai tādēļ šo grāmatu savulaik izdevies izdod un atšķirībā no Bela iepriekšējā romāna "Bezmiegs" tā izsprukusi cauri cenzūrai. Jāteic, ka šo ideju patiešām varēju nojaust vienīgi tāpēc, ka biju izlasījis šo skaidrojumu, citādi man droši vien pat prātā neienāktu tik dziļi rakt.

Bet grāmata ir par to, kas rakstīts uz tās pēdējā vāka - "Cilvēks ir jāieliek reālā dzelzs būrī, lai viņš sāktu domāt, kas tad ir pats galvenais". Ā, jā, un arī par to, kā gavēnis uzlabo veselību. Ļoti patika.

Tas arī īsumā viss par būri.

[Dita Virga · Rating 5 out of 5]

Ir sajūta, ka lielākajai daļai cilvēku, kuri šeit atstājuši atsauksmi, teksta galvenās domas ir smagi paslīdējušas garām.
Alberts Bels vispār ir tāds interesants džeks, viens no retajiem latviešu rakstniekiem-filozofiem, bet par spīti tam, visas viņa grāmatas esmu atradusi bibliotēku "nevienam nevajag" plauktos..
Pirmkārt, lieliska laikmeta liecība. Bez tās kodīgās saldsērības ar ko aizraujas, piemēram, Ikstena (atvainojos). Protams, visvairāk aizķēra būra daļa. Arī es jau divus gadus dzīvoju brīvprātīgā būrī, tikai mans būris ir pāris hektāru plats. Metafizika tā pati, tikai esmu labi paēdusi. Varētu teikt, ka es salauzu būri, tomēr turpinu tajā dzīvot. Negribas ieslīgt apnicīgos prātojumos par to, ko nozīmē dzīve beznosacījuma vientulībā, jo esmu sapratusi, ka, lai gan neviens cilvēks tā pa īstam nav baigi oriģināls, mums katram ir savs ceļš. Un savas izvēles. Žēl cilvēku, kuri savas izvēles izdara neapzināti, tomēr tāds nu ir tas vāveres rats, ierauj sevī un izspļauj ap to laiku, kad esi jau nosirmojis. Draugi, dzīvosim apzinātu dzīvi, domāsim par sevi, bet neaizmirstot, kas ir sabiedrība un ka tā vislabāk funkcionē labestībā un brālībā.

[Sandra]

Varbūt obligātā literatūra strādā arī kā reklāma, jo pamanot mazu nodzeltējušu grāmateli radinieku plauktā šķita "kaut kur dzirdēts nosaukums", kas lika palasīt pirmos teikumus, un ar tiem arī pietika.

No otras puses, ja šī grāmata tiešām ir obligātajā literatūrā - kāpēc? Tas ir tāds 30 gadnieku romāns, nevaru iedomāties, kāpēc lai jaunietim kaut kas tajā šķistu interesants. Man, turpretī...

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā ļauj identificēties ar grāmatas varoņiem. Otrā ir tāds dzejisks apcerējums, kas koncentrētos vārdos attēlo sajūtas par dzīvi kaut kādā mērā.

Iespējams, labākais pēdējais teikums grāmatā, kādu esmu lasījusi.

[vanesa · Rating 4 out of 5]

tīri okey, lasīju priekš skolas. Man patīk šāda veida grāmatas. Man vispār iet pie sirds A.Bela darbi. Visvairāk iekrita sirsniņā pēdējā nodaļa par Bērza sajūtām un domām.

[Erika · Rating 5 out of 5]

mans laiks aizrit gar būra restēm kā tukša straume

[Anxe · Rating 5 out of 5]

I like

[marta · Rating 4 out of 5]

‘Vienatne ir laba tikai tad, ja pats to kurā katrā brīdī vari pārtraukt.’

[Rasa · Rating 4 out of 5]

mans mīļākais romānu formāts ir 170 lapas

[Marie · Rating 5 out of 5]

ma olen sõnatu. üks parimaid, mida ma vist kunagi lugenud olen.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Lai arī stāsta sākumā sižets lika domāt, ka šis būs parasts kriminālromāns, biju patīkami pārsteigta par eksistenciālisma tematiem no Edmunda Bērza. Lieliska grāmata, ko var izlasīt ātri un pārlasīt vēl kādu reizi, jo teksta doma ir analizējama.

[Daisy May Johnson · Rating 4 out of 5]

My journey into Latvian literature continues, thanks to my friends at Latvian Literature who hooked me up with a review copy of The Cage by Alberts Bels. As problematic as it is to classify a nations output on the very few titles I've read (here's my review of In The Shadow Of Death), I'm very much in love with the introspective philosophical edge that I keep finding. These are books that think very much about what they are, and what they want to say - there's a care in every word, and The Cage is a perfect example of such. I loved it. There's so much here to think about, to hold, to consider.

The Cage is a mystery novel set in Riga, and concerns itself with the disappearance of a local architect. And yet, as with many novels that can be summed up in such a way, it's about everything other than that. It's about the people in the story, their lives and loves and intersections. It's about a society that's tightly woven to prevent this sort of Unusual Thing happening - there's some very deep and pointed political commentary here which gains extra resonance when you learn that The Cage was first published in 1972, during the time when Latvia was under Soviet rule. And it's about the cages that all of these people - and us, ourselves - live in. Real, metaphorical or otherwise.

I liked this a lot. There's some big philosphical questions here but it wears them lightly, and you're able to savour it at a whole range of levels. If you want to figure things out you can, but if you don't - if you just want a superbly crafted and rather fascinatingly told mystery - then you can have it. It's the sort of book that lets you come back to it (I'm on my second reading at the moment, fascinated by the twisting edges of it - the way it dances and slides always a little bit ahead of me) and I think there will be a third. The Cage is the sort of book that can give you that. It's very worth hunting out.

My thanks to the publisher for a review copy.