Prozaiķis Vladimirs Kaijaks dzimis 1930. gada 2. septembrī Cēsīs. Rakstnieces Māras Svīres dzīvesbiedrs. Beidzis Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu (1950). Strādājis Latvijas Radio par reportieri, bijis arī mežstrādnieks un Rakstnieku savienības literārais konsultants un referents. Publicējas kopš 1949. gada. Sarakstījis scenārijus kinofilmām "Šahs briljantu karalienei" (1973, kopā ar M.Steigu un L.Volfu), "Zem apgāztā mēness" (1977, kopā ar Ē.Lāci), "Bailes" (1986). Pēc V.Kaijaka romānu motīviem veidots populārais televīzijas seriāls "Likteņa līdumnieki" (kopš 2003. gada). Latvijas Rakstnieku savienības biedrs (1964). Par stāstu "Cilda" apbalvots ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1990). Romāns "Rēgi" godalgots pirmajā "Karoga" romānu konkursā (1993).
Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) – rakstnieks. Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Pazīstams kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Vladimira Kaijaka daiļradei. Krājums "Visu rožu roze" (1987) ir viens no 20. gadsimta 80. gadu spožākajiem. Mūža pēdējos gados vairāk pazīstams ar tetraloģiju "Likteņa līdumnieki", pēc kuras motīviem tapa tautā iemīļots Latvijas Televīzijas seriāls.
Līdz 1959: īstajā vārdā – Kārlis Laimonis Lazdovskis. 1959–1970: Kārlis Bendrups. Kopš 1970: vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms. Bijis precējies ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi un Māru Svīru.
1949. 5. nov.: pirmā publikācija – dzejolis "Kolhoza tirgus" laikraksta "Padomju Jaunatne" literatūras un mākslas pielikumā.
Ārzemju autoru darbu atdzejojumi No krievu valodas 1962: Fjodors Tjutčevs "Dzeja" (kopā ar Mirdzu Bendrupi). 1981: Fjodors Tjutčevs "Lirika" (kopā ar Mirdzu Bendrupi, Māri Čaklo, Olafu Gūtmani, Montu Kromu un Māru Misiņu).
Darbība kinodramaturģijā 1973: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Šahs briljantu karalienei" (kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs). 1977: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Zem apgāztā mēness" (kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ēriks Lācis). 1986: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma romāna Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Bailes" (režisors Gunārs Cilinskis). 1992: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma stāsta Dekrim studijas spēlfilmai "Zirneklis (režisors Vasilijs Mass).
Traģiski, iespējams, pat traģiskāk nekā 1. un 2. daļa. Kaijakam labi izdevies vīt kopā paralēlus dzīvesstāstus un izveidot daudzveidīgus tēlus, kuros mīt gan labais, gan ļaunais.
Visvairāk mani aizvien sanikno Ieva: te dusmojas uz Mirgu, te salabst, te atkal vaino, pati neredz, ka viņas un pārējo dzīvi sačakarējis karš, varas maiņa un viņas pašas māņticība un mahinācijas. Apzinos, ka Ieva ir fikcionāls tēls, taču viņas prototips pārāk atgādina reālus personāžus.
Tetraloģijas "Likteņa līdumnieki" 3. daļa. Manas bažas par varoņu likteņiem šajā daļā tomēr apstiprinājās. Cik gan daudz nelaimju var velties pāri vienai dzimtai, pilnīgi neaptverami. Taču Otrā Pasaules kara laikā tā bija absolūta realitāte. Arī Nārbuļu mājām karš garām nepagāja. Dienestā iesaukti abi brāļi Edgars un Ūve, un arī Ievas vīrs Alberts. Katrs savā frontē, katrs cīnās pret savu ienaidnieku. Karš paņem daudz, taču šajā reizē, no nāves frontē izdevās izglābties. Ūve beidzot ieguva mīlestību un ģimeni, taču uz pārāk īsu brīdi. Edgars zaudēja tik daudz - 10 gadus savas dzīves, pirmo mīlestību, vienas savas dzīves tuvākos cilvēkus uz mūžiem, un nu jāpazūd pašam. Arī Alberts, pārnākot no kara, laimīgus brīžus ar Ievu izdzīvo vien dažus gadus, līdz Ievas dzīvība izdziest. Trešā daļa beidzās neticami traģiski. Tādu noslēgumu nebiju gaidījusi. Ko nesīs pēdējā 4.daļa? Vai Nārbuļos reiz būs priecīgas dienas tiem, kas tur vēl palikuši? Lai gan traģiskuma un skumju šajā stāstā ir vairāk nekā cilvēks vispār var panest, tomēr stāsts ir ārkārtīgi interesants.
1. Valoda un rakstības stils. Vienkārša, raita un plūstoša. 💙 2. Sižets un tēmas aktualitāte. Šajā daļā patiesi visvairāk jūtams karš un tā traģiskās, sirdi plosošās sekas. Mums šobrīd grūti iztēloties, ka dēls var aiziet karā un vairs nepārnākt. Vai iedomāties, ka pārnākšana beigās var izrādīties sliktāka par nepārnākšanu, jo gan pašam atnācējam, gan palikušajiem dzīve ir pilnīgi mainījusies un tas, kas agrāk bija mīļš un savs, tagad ir svešs un neizprotams...Es teiktu, ka kara atstātajām sekām ir ārējā, redzamā daļa - nopostītās mājas, sievietes - atraitnes, brāļu cīņa pret brāļiem, kas turpinās arī karam beidzoties un iekšējais postījums, kas atstāj smagas sāpes un ciešanas dvēselē, rētas,kuras tā pa īstam nesadzīst.💔 3. Tēlu atveidojums. Pieaugušā vecumā Nārbuļu dēlos jāsaka, tomēr parādās vairāk cilvēcības, bet ilgi tas neturpinās... 4. Emocionālais pārdzīvojums. Ļoti smagi un skumji. 🥲 5. Atziņas/Citāti. "Kā viss bija pārvērties un cilvēki, kas pirms desmit,divpadsmit gadiem domāja un dzīvoja pēc vieniem likumiem, tagad bija pielāgojušies un pakļāvušies noteikumiem, kas toreiz likās nepieņemami." 💙