Līdz septītajai paaudzei

by Inguna Bauere

Vēstures skolotāja Ieva Zilberte savas audzināmās klases izlaidumam ir rūpīgi gatavojusies. Svinīgais brīdis ir klāt – viņa stāv uz skatuves audzēkņu un viesu priekšā, gatava uzrunai, bet pēkšņi viss sareibst… un viņa savā priekšā redz Zanes vecmāmiņas – ārstes Monikas Vaišļas acis. Kāds sens noslēpums vieno abas sievietes?

Aizraujošs stāsts, kas paņem savā varā jau no pirmās lappuses un kurā meistarīgi savijas darbība mūsdienās ar seniem notikumiem 18. gadsimtā. Romāns vēsta par kādas dzimtas likteņa līkločiem līdz pat septītajai paaudzei, par mīlestību, ciešanām un cilvēciskām kaislībām, kas liek iedegties neprātīgā naidā…

270 pages, Hardcover

First published January 1, 2013

About the author

Pasē rakstīts, ka esmu dzimusi 1960. gada 23. jūlijā Cēsīs, un tā tas tiešām bija, jo mana māmiņa, pati būdama cēsiniece, izvēlējās savu pirmdzimto laist pasaulē šai skaistajā Vidzemes mazpilsētā. Tomēr par dzimto vietu uzskatu Liepāju, kur izaugu mīlēta un lutināta un kur pabeidzu J.Raiņa 6. vidusskolu. Tieši Liepāja, mana tēta dzimtene, ir mana vismīļākā bērnības zeme un sapņu sala šodien. Kāpas, jūra un vējš – vismaz pāris reizes gadā man noteikti jānokļūst pie vecākiem, māsas, radiņiem un skolas laika draudzenēm!

Pabeigusi vidusskolu, īsti nezināju, kurp doties. Galu galā izlēmu par labu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kur izstudēju par celtniecības inženieri. Skaidrs, ka tā bija kļūda, jo, lai arī mācījos labi, nekāda lielā celtniece no manis nemaz nevarēja iznākt – neesmu eksaktas dabas cilvēks. Kāpēc neizvēlējos ar literatūru saistītas studijas? Laikam jau tomēr Dievam ir pašam savi plāni. Jelgavā satiku kursa biedru Aigaru, no Tiltiņas pārtapu par Baueri un pēc augstskolas beigšanas devos vīram līdzi uz Vecpiebalgu, kur nākamais darba devējs, kolhoza ,,Alauksts” priekšsēdētājs Jurciņš, jauno speciālistu ģimenei piešķīra divstāvu mājiņu ciemata centrā, kurā dzīvojam joprojām, nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni. Ģimene sakuplojusi, mani bērni Matīss un Laimdota var droši saukt sevi par vecpiebaldzēniem, un es reizēm aizprātojos par to, cik ļoti man paveicies – dzīvot tik brīnišķīgā Latvijas novadā, kur katra pēda svētīta kultūrvēsturiskiem pieskārieniem. Daudzi saka, ka Vecpiebalgai esot īpaša aura. Ir gan. To izjutu arī uz savas ādas, jo šeit es sāku rakstīt!

Vairāk nekā divdesmit gadus nostrādāju par skolotāju, sākumā Vecpiebalgas vidusskolā, tad Ērgļu arodskolā, kur mācīju puišiem koka ēku celtniecību. Dzejnieka vārdiem runājot, jūtos bagāta, jo ,,man pieder viss, kas ar mani ir noticis”. Patlaban atļaujos tikai rakstīt, bibliogrāfijas saraksts stiepjas garumā, tuvodamies otrā desmita robežai. Diezgan daudz jau esmu savās grāmatās pateikusi, bet man ir vēl ļoti daudz, ko teikt!

Reviews

[Ieva · Rating 2 out of 5]

Grāmata ar vēstures skolotāju kā galveno varoni – jā man tas uzreiz ir interesanti. Ideja par to, ka sižets norisinās gan 18. gs., gan mūsdienās, gan arī 20. gs. 50. gados: arī interesanti.
Tajās grāmatas daļās, kurās darbība risinās pagātnē vai darbojas pieaugušie – jā, nav ne vainas lasāmvielai. Taču kad autore pievēršas jauniešu līnijai – ai, ai, ai... Tā runā veci cilvēki, kas cenšas būt „stilīgi”. Un ja izrādās, ka autore ir jauna (tiešām nezinu), tad tas ir vēl skumjāk. Nevajadzēja tos jauniešus, tiešām nevajadzēja...

[Karīna Janova-Jannava · Rating 4 out of 5]

Sirdi stindzinošs dzimtas stāsts. Labi izstāstīts.
Nebūtu tik muļķīgas beigas, liktu 5 ⭐️

——

“Kas es biju, tas tu esi. Kas es esmu, tas tu būsi.” (176)

[Elza · Rating 3 out of 5]

Mistikas varbūt par daudz bagātā mērcē, bet īstā noskaņa un atmosfēra tika radīta. Grāmatas noslēpums ātri bija atkožams, lai gan autorei izdevās sižeta atrisinājuma intrigu noturēt līdz grāmatas beigām. Inguna Bauere kā vienmēr spēcīga, aprakstot senos laikus, lai gan mani pārliecināja arī mūsdienu notikumi. Grāmata varētu patikt cilvēkiem, kas nodarbojas ar dzimtu pētniecību :)