Šis ir stāsts par visiem zināmo, taču līdz galam neiepazīto Rīgas rajonu - Maskavas forštati jeb tautā kareivīgi dēvēto Maskačku. Mazais Jēkabs Putns, dzīvodams smalkā Brīvības ielas dzīvoklī, aiz gara laika gandrīz nogremdē Rīgu Daugavas dibenā. Tētis nolemj mazo nelaimes putnu aizsūtīt pie radiem uz Maskačku. Tur puisēns satiek īstu jūrnieku Ērgli, pavisam neciešamu meiteni Mimmi un sadraudzējas ar pašu Maskačkas bosu - runājošu suni! Vai kopā viņi izglābs Maskačku - bērnu un klaiņojošu suņu republiku - no negantā Dižkuņģa Mantrauša? Uzzini, kas patiesībā notiek Maskačkā, un iepazīsties ar varoņiem, kas patiešām dzīvo tepat mums blakus - visnoslēpumainākajā Rīgas rajonā!
Grāmatu klubam esmu gatava! Ļoti cienu Luīzes Pastores Mākslas detektīvu sēriju, un arī šī grāmata nesagādāja vilšanos - autores valoda ir lieliska, trāpīga, bagāta un brīžiem pat ļoti dzejiska (mani ļoti interesē, ko viņa rakstītu, ja rakstītu pieaugušajiem). Stāsts ir riktīgi foršs, turklāt priekš manis personīgi papildu jaukums bija, ka abas Jēkaba Putna mājasvietas ar dažu numuru nobīdi ir bijušas vai tagad ir manas mājas, un tam Maskačkas galam manā sirdī ir maza, bet īpaša vieta. Pluspunkti par to, ka stāsta morāle netiek pasniegta superdemagoģējošā manierē.
“Pārtikušu ļaužu nami ir apjozti augstām mūra sētām, lai nosargātu savas bagātības. Ļaudis iekārtojas un pavada dienas starp savām dārgajām mantām, un kaimiņi nepazīst kaimiņu aiz mūra sētām, dzīvojot mūžīgās bailēs pazaudēt mantas un nemitīgās aizdomās citam pret citu.”
Mīļš stāsts par to, kā divi bērni un runājošo suņu bars izglābj Maskačku no daudzstāvu apbūves. Bērniem arī patika un visu laiku lasot galvā skanēja Runājošo suņu dziesma no multfilmas, kuras pamatā ir Maskačkas stāsts.
..biju paņēmis grāmatu bibliotēkā, bet neizlasīju. tad atradu audio versiju. uzzināju, ka Pastore ir ar īso "o", ha. pats stāsts gan man likās skaistāks tad, kad par to tikai domāju.
Liela grāmata ar Lielu stāstu, piemērota mazajam klausītājam un lasītājam.
Mazais Jēkabs spiests uz kādu laiku pamest savu ikdienu Rīgas centra dzīvoklī un doties uz Maskačku, iepazīstot kāpņu telpas, kur dzīvo tumsa, un pagalmus, kur dzīvo runājošie suņi. Man šī grāmata noteikti ir par citādo un par to, ka arī citādajam ir iekšiņa un āriņa. Arī citādajam ir, ko pazaudēt. Un nereti tieši šajā zaudējuma (vai iespējamā zaudējuma) sajūta ir vienojošā. Skaisti izstāstīts skaists stāsts. Burvīgi tēli - gan Jēkabs, gan dumpīgā Mimmi, gan pasaku varoņa cienīgais Ērglis, gan tik ļoti cilvēcīgais tētis, kā arī suņi. Un, protams, Maskačka, kas pati izvēlas savus sargus un draugus.
Iespējams, ka nebūtu labi salīdzināt grāmatu ar pēc tās sižeta tapušo animācijas filmu ("Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi"), taču grāmatā virmo mazliet depresīvāks noskaņojums. Lai gan arī šeit bija par ko pasmaidīt, multfilmā smieklīgo ainiņu bija vairāk. Varbūt man iztēle lasīšanas procesā švaka kļuvusi. (: Ievaddaļa grāmatā gan ir krietni veiksmīgāka - tā ir garāka un detalizētāka. Lasītājs labāk var izprast Jēci, viņa ikdienu un rakstura īpašības.
Ļoti, ļoti patika autores valoda. Par to vien biju gatava dot piecas acis. Mazliet vīlos grāmatas nobeigumā. Cerēju sagaidīt ko atjautīgāku. Kopumā baigais prieks par kvalitatīvu latviešu autores darbu bērniem.
Pēc animācijas filmas noskatīšanās ieinteresēja oriģināldarbs. Domaju, palasīšu priekšā savam 6gadniekam, kuram ļoti patika multene. Ideja un norise labas, izpildījums... Izskatās, ka autōre nebija izlēmusi, ko viņa vēlas rakstīt - piedzīvojumu pilnu detektīvu bērniem vai auKsto mākslu. No vienas puses visnotaļ trāpīgs bērna iekšējās pasaules apraksts, no otras puses šis apraksts ir tādā formātā, ka pat pieaugušajam ar 30 gadu lasīšanas pieredzi ir pagrūti izlobīt pamatdomu no pus lapu gariem, epitetiem pārbāztiem teikumiem. Kur nu vēl mērķauditōrijai.