Sieviete

by Andrejs Upīts

Romāns "Sieviete", kas nāca klajā 1910.gadā, latviešu literatūrā bija pirmreizīga parādība. Pirmām kārtām tematiski – pievēršanās attiecībām starp sievieti un vīrieti un no tām izrietošai sievietes psiholoģijai sabiedrībā izraisīja plašu diskusiju. "Sieviete" iznāca vairākos atkārtotos metienos un kļuva par vienu no lasītākajiem sava laika Andreja Upīša darbiem. Savukārt kritikā tas tika atzīmēts kā latviešu literatūrā novatorisks romāns, kas balansē uz reālisma un naturālisma robežas un sasaistās ar tā laika Eiropas romānu – ar Onorē de Balzaka, Gistava Flobēra, Emila Zolā darbiem.

218 pages, Paperback

First published January 1, 1910

About the author

Latviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojies pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas - vācu, krievu, angļu, franču un itāļu. Strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.

Reviews

[Alise Kitija · Rating 4 out of 5]

Saku lielu paldies profesoram Briedim par šo obligātās literatūras grāmatu. Citā gadījumā noteikti šo grāmatu neizlasītu. Sākumā nelasījās, grūti saprast uz ko autors mani vedina, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Meistarīgs rakstnieka stils, nesimpātiski tēli un drūmums visas grāmatas garumā. Interesanti, ka tieši vīrietis 19.gs. beigās ir pievērsies attiecībām starp sievieti un vīrieti, bet no sievietes psiholoģijas skatu punkta. Sieviete, kurai riebj vīrieši. (Neliels spoileris). Annas Kareņinas liktenis patiesi bija paradzams.

[Egita · Rating 5 out of 5]

Ļoti, ļoti laba valoda.
Varoņi riebīgi, pasaule nožēlojama.
Bet TĀ uzrakstīts.
Pozitīvs pārsteigums, būs Upītim jādod vēl kāda iespēja. 👍

[Alisa Kiļjane · Rating 4 out of 5]

Pēc grāmatas izlasīšanas viens nāk prātā, ka - mums katru jāciena, jāmīl, jāuzklausa, katram jāpalīdz tikai par to, ka otrs ir cilvēks, ne sieviete vai vīrietis, bet vienkārši cilvēks.

Romānā runāts par femīno+cilvēciskumu, kas tikai kā sēkla ir iemeties zemē.
Uzdīgs vai ne? Laika jautājums.

Romāns par sievietes lomu sabiedrībā. Par sievietes atriebības alkām un lieliski pārdomātām viltībām, kas noved līdz pagrimumam, izmisumam un nāvei. Un galvenokārt par to, ka sieviete ir cilvēks, kas vēlas brīvi elpot, just, runāt, lemt un dzīvot, nevis atrasties "skapī blakus pīpei un degvīna pudelei."

[Sabīne Ozola · Rating 4 out of 5]

grāmata par sievietēm, ko sarakstījis vīrietis. emocijas un kaisle, kā arī sievietes sarežģītais prāts visam pa vidu - Upītim izdevās.

[Alma · Rating 5 out of 5]

Ļoti progresīvs skatījums uz sieviešu un vīriešu atšķirībām priekš 20.gs. sākuma. Pati vilku paralēles ar Emīlijas Brontē “Kalnu aukām”, jo salīdzinoši līdzīgi izpaudās tēli - pretīgi, nelabojami, tādi, kuriem grāmatas beigās pat nevar īsti just līdzi. Iespējams interesantākais romāns, ko zinu no konkrētā latviešu literatūras posma.

[Emma · Rating 4 out of 5]

"Tie plūda kā strauts, kas pirmajā pavasara atkusnī kā neprātīgs uz galvas krīt no stāvas radžu kraujas, lejā sašķīzdams tūkstoš putu vērpatās, un ar skaļi virmojošu troksni pilda visu ieleju..." - ārkārtīgi patīka, kā Upīts grāmatā aprakstīja cilvēku smieklus.

[Dita Virga · Rating 4 out of 5]

Pārsteidzoši viegli lasījās šis 263 lappušu garais romāns, lai gan stāstam pietiktu arī ar 63 lapām. Aptuveni 80 lappušu ievads, kur principā nenotiek pilnīgi nekas, gan labi paskaidro attiecīgo situāciju un personu dzīvesveidu. Bez pēdējām 50 lapām pilnīgi varēja iztikt. Neskatoties uz cipariem, valoda romānā patīkama un raita, atradu daudzus sev tīkamus citātus, kurus cītīgi norakstīju twitterī. Viens no savdabīgākajiem izlasītajiem romāniem ņemot vērā, ka visi personāži ir absolūti nepatīkami, arī vienīgais it kā pozitīvais tēls Līcītis, kurš ar savu naivumu kaitina līdz kaulam. Visu cieņu Upītim par iejušanos sievietes ādā. Lai gan brīžiem aizkaitina sievietē attēlotais stulbums, vīrieši attēloti vēl trakāk: tā, ka vispār nav jēgas no tiem. Abpusēji viens otru padara traku un tā jau arī ir, he.

[Ženija · Rating 4 out of 5]

Izvēlējos lasīt šo romānu, pateicoties A. Koroševska monogrāfijai par A. Upīti, kurā tiek aprakstīta kāda situācija Upīša muzejā - studentu/skolēnu bariņš runā par to, cik seksistisks noteikti bijis rakstnieks un ka šī romāna nosaukums vien jau par kaut ko liecinot. Koroševskis šo komentē ar apjausmu, ka viņi noteikti nav lasījuši darbu. Sliecos viņam piekrist. Ir epizodes un apstākļi, ko no mūsdienu viedokļa varētu uztvert kā seksismu, bet: 1) romāns ir vairāk nekā gadsimtu vecs; 2) noteikti nav tā, ka šajā stāstā vīrieši ir varoņi un galvenie tēli, bet sievietes - tikai "dekorācijas", ko esmu redzējusi pārmetam citiem literatūras klasikas darbiem, piem., Šekspīra "Hamletam". Šeit nav tik skaidra nošķīruma; skumjš liktenis lielākā vai mazākā mērā piemeklē teju visus, un ir sajūta, ka vismaz daļēji Upīts savu galveno sievietes tēlu aizstāv. Vai vismaz cenšas izprast.

[monta · Rating 5 out of 5]

“Tas arī mironis — viņa sev teica — tikai izliekas par dzīvu, lai krāptu un muļķotu ļaudis.”

šķiet, viņa, šī Sieviete, apgalvojumu attiecina vairāk uz sevi. visi tēli vai nu sākotnēji bija vai laika gaitā kļuva par miroņiem. Sieviete jau vispamatīgāk no visiem…

ļoti skaudri. smeldzīgi. mizandrijā pavīdēja arī feminisma notis, kas visdrīzāk nēsā sociālisma masku. tai pat laikā mizandrija un mizogīnija varētu arī atspoguļot naidu pret riebīgiem tēliem.

īsumā darbs daudzslāņains kā sīpoliņš, var tikt šķetināt un šķetināt…

[Elizabete Ulmane · Rating 5 out of 5]

Psiholoģiski smagi, aizraujoši un šaušalīgi. No emocionālā smaguma bieži uznāca vēlme grāmatu nolikt, bet stāsta aizraujošais vēstījums to nemaz neļāva un lika turpināt lasīt. Meistarīgi iepiņķerētas sievietes un vīriešu attiecības, to sarežģītums un samežģītais virpinājums.

[Kitija Cimare · Rating 3 out of 5]

Nezinu, kā justies par vīriešu autoriem, kas raksta par sievietēm... Tā jau labi, bet dažiem izteikumiem nepiekrītu.
Reizēm šķita pārāk vienpusēji aprakstīts. Tas laikam, lai atklātu autora domu virzību.

[Ketrisa Petkevica · Rating 4 out of 5]

un nekad taču nepateiktu, ka 20.gs sākumā var latvieši rakstīt TĀ

[Ivars Svekris · Rating 3 out of 5]

Viriešu pazemota sieviete par savas dzives mērķi izvirza atriebību samaksājot par to ar savu dzīvi un dzīvību.

[Zanda Lece · Rating 3 out of 5]

Nevarētu teikt, ka ļoti patika, taču bija interesanta.

[Anna Belkovska · Rating 3 out of 5]

Grāmatas vidū biju pārliecināta, ka beigās likšu visas piecas zvaigznes, jo šī bija pirmā Upīša grāmata, kuras lasīšanu tiešām izbaudīju (līdz šim biju saskārusies ar "Zaļo zemi" un "Spartaku"), tomēr pēdējās piecdesmit (vai vairāk) lapas sagādāja nelielu vilšanos, radās sajūta, ka stāsts tiek nejēdzīgi stiepts garumā.
Bet kopumā Sievieti atzīstu par ļoti spēcīgu darbu ar brīnišķīgu latviešu valodu (radās vēlme dalīties ar vairākiem citātiem, tomēr esmu pārāk slinka un man nekad nav zīmuļa, kad tādu vajag). Šoreiz Upīts sagādāja lielu pārsteigumu, aizstāvot sievietes un spilgti atveidojot to kā tā laika meitene jūtas vīriešu pasaulē.
Vienīgais citāts, kuram atcerējos lapaspusi:
"Sanāca un sāka zoboties. Nezin kad un kā nodibinājies ieskats, ka inteliģentiem cilvēkiem tā pienākas."
Tiem, kuri grib saprast, ka Upīts nav nemaz tik riebīgs kā tiek mālēts, iesaku.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Atzīstos, ka par šo romānu uzzināju tikai NT izrādes dēļ. Ar Upīti manas lasīšanas attiecības līdz šim nebija izveidojušās gana labas, lai interesētos, ko vēl viņš uzrakstījis (jā, jā, tā pati “Zaļās zemes” trauma, turklāt iegūta salīdzinoši nesen, jo mana literatūras skolotāja no tās mani pasargāja).
Tātad esmu ļoti pārsteigta lasot šādu Upīti, kas pilnīgi parakstās zem “jauno un dusmīgo” autoru rindas (lai gan – 1910. gadā Upītim ir 33, laikam to saukt par jaunu vairs nevar?). Man jau bija aizdomas, ka, atņemot viņam tos bezgalīgos aprakstus, pamatteksts nebūt nesanāktu netīkams.
Pārsteidzoši moderna grāmata, kas ieved cilvēka dvēseles tumšākajos nostūros, turklāt to izdara tā eleganti, lai lasītājam tomēr neriebtos galvenie varoņi.

[Laima Zariņa · Rating 3 out of 5]

Andreja Upīša romāns "Sieviete" lasīšanas laikā raisīja duālas sajūtas: no vienas puses, tā bija iekšēja nepatika, diskomforts, dažkārt pat riebums, katru reizi atverot grāmatu, iegrimt galvenās varones Elzas slimīgajās, šizofrēniskajās pārdomās un misandrijas pārņemtajā prātā, bet no otras - apbrīns pret autoru, viņa spēju kā vīrietim līdz detaļai izstrādāt galveno tēlu - sievieti, tās iekšējo pasauli, ilgas, vēlmes, turklāt sievietes tēlu apvienot ar garīgi slima cilvēka iezīmēm.

[Raivis Spalvēns · Rating 5 out of 5]

Latvijas literatūras zelta fonds.

[Dana Zālīte · Rating 4 out of 5]

Nosaukums mānīgs, bet LNT izrāde ļoti laba.