Grāmatas vērtējums: 8 no 10
Tuvie Austrumi un ar to saistītā problemātika pēdējās desmitgadēs ir viena no non-fiction grāmatu jomām, kas nevar sūdzēties par visdažādāko autoru plejādes uzmanības trūkumu. Konflikts starp Izraēlu un Hamas grupējumu ir kārtējais apliecinājums tam, ka Tuvo Austrumu tēma ir un būs populāra arī turpmāk, tāpēc var droši apgalvot, ka redzēsim fiziskajos un virtuālajos grāmatnīcu plauktos arvien vairāk jauno un veco autoru pārdomas par šī reģiona ģeopolitiskajām peripetijām.
Tiem, kuriem ir interese par Tuvo Austrumu reģionu, taču zināšanas par to ir tikai iesācēja līmenī, noteikti būtu iesakāms sākt izpratnes paplašināšanu, izlasot Londonas Queen Mary University of London profesora K.Filipsa jaunāko grāmatu Battleground. Autors vairāk nekā 20 gadus pēta Tuvos Austrumus un dzīvojis reģiona valstīs. Šis darbs, manuprāt, ir labākais, ar ko var sākt iepazīšanos ar sarežģīto reģionu un tā mūsdienu problēmām. Tas, kas patīkami pārsteidza autora grāmatā, ir spēja aptuveni 300 lapaspusēs koncentrēti izstāstīt par mūsdienu Tuvo Austrumu karstākajiem punktiem, spējot izklāstīt sarežģīto vielu analītiskā, bet vienlaicīgi viegli uztveramā formā. K.Filipsa rakstīšanas stils nedaudz atgādina britu žurnāla The Economist firmas zīmi – īsā rakstā pastāstīt par galveno tā, lai lasītājam pat bez dziļām zināšanām par jautājumu būtu skaidra aina par notikumu, valsti vai problēmu.
Reģiona mūsdienu ģeopolitiskais stāvoklis tiek analizēts caur aktuālo konfliktu (starpvalstu konflikti, apvērsumi, pilsoņu kari u.c.) prizmu, ar ko daudziem tieši šobrīd asociējas Tuvo Austrumu reģions. Autors pievēršas reģiona 10 konfliktu analīzei: pilsoņu karš Sīrijā, Izraēlas – Palestīnas konflikts, permanenta nestabilitāte Libānā, pilsoņu karš Jemenā, situācija Ēģiptē, konflikts Lībijā, konflikts Irākā, kā arī situācija Kurdistānā, Līča valstīs, kā arī Āfrikas ragā. Katram konfliktam autors velta vidēji ap 20-25 lapaspusēm, kas nebūt nav viegls uzdevums pastāstīt par komplicētiem jautājumiem lakoniskā un koncentrētā stilā. Konfliktu aprakstos autors sniedz ļoti īsu vēsturisko ekskursu, veltot lielāku uzmanību pēdējo 20 gadu notikumiem (“arābu pavasaris” tiek ņemts par analīzes atskaites punktu), kā arī pastiprināti pievēršoties trešo valstu iesaistei Tuvo Austrumu konfliktos. Jāatzīst, ka, lasot grāmatu, liekas, ka dažādu valstu, reliģiju, etnisko grupu kopā sadzīvošanu Tuvajos Austrumos var salīdzināt ar 1990.-tajos gados populārajām Santa Barbara vai Dinastija TV sāgām ar dažādām drāmām, peripetijām un emociju uzplaiksnījumiem.
Autora secinājumi, aprakstot aktuālo situāciju Tuvajos Austrumos, šķiet nedaudz vienkārši un brīžiem pat nedaudz banāli. Tomēr, neskatoties uz it kā acīmredzamiem secinājumiem, tie nezaudē savu vērtību un relevantumu. Pirmkārt, autors uzsver, ka Tuvo Austrumu konfliktu vienkāršota reducēšana un sasaistīšana tikai un vienīgi ar tādiem iemesliem kā “reliģija”, “nafta” , vai “Eiropas koloniālisma rādītais mantojums” ir pavirša pieeja, kas neatspoguļo reālo situācijas komplicētību reģionā. K.Filips uzsver, ka parasti Tuvo Austrumu konfliktu rašanās iemesli ir daudz slāņains problēmu mezglojums, kur cieši savijas kopā iekšējie iemesli un trešo valstu apsvērumi, iesaiste un intereses.
Salīdzinot ar 1990.-tajiem gadiem, kopš 2010.-tajiem gadiem bija novērojama ASV pakāpenisks klātbūtnes un dominances samazinājums Tuvo Austrumu reģionā. Tomēr, “tukša vieta nepaliek”, un ASV ietekmes iztrūkums tika piepildīts ar citiem spēlētājiem. Starp tiem ir minamas tādas middle power valstis kā Saūda Arābija, AAE, Katara, Turcija, Irāna, kā arī tādi globāli spēlētāji kā Krievija un Ķīna. Ar retiem izņēmumiem (Krievija un Ķīna) šo spēlētāju iesaiste Tuvo Austrumu konfliktos īsti nav nesusi acīmredzamu labumu šo valstu interesēm un ārpolitikai; drīzāk šos rezultātus var raksturot kā neviennozīmīgi vērtētus.
Zīmīgi, ka līdz ar ASV kā hegemona varas ietekmes mazināšanos Tuvajos Austrumos, bet citu globālu spēlētāju ietekmes pieaugumam reģionā, tas nav nācis par labu tā stabilitātei. Drīzāk otrādi, palielinoties dažādu spēlētāju lomai, konfliktu skaits šajos ģeogrāfiskajos platuma grādos tikai palielinājies, kas ilustratīvi parāda, kā var izskatīties “multipolāras pasaules modelis” bez “pasaules policista”. Kopš “arābu pavasara“ notikumiem reģionā ir radusies arī labvēlīga augsne reģionālo spēlētāju iesaistei konfliktos. Vairākās Tuvo Austrumu valstīs (piemēram, Lībija, Jemena, Libāna) ir kļuvušas vēl vairāk nestabilas un novājinātas, tuvojoties failed state modelim, ko savās interesēs steidz izmantot tādi spēlētāji kā Saūda Arābija, Irāna, AAE, Ēģipte, lai sponsorētu un uzturētu non-state militārus grupējumus reģionā (Hamas, Hezbollah, šīitu grupējumus Irākā, karojošās puses Jemenā un Sīrijā u.c.).
Secinot, varu teikt, ka K.Filipsa grāmatas izlasīšanas manas zināšanas un izpratnes līmenis par Tuvajiem Austrumiem ir audzis, tādējādi radot iespēju turpināt iepazīšanos ar šo reģionu detalizētāk un plašāk.