Nebiju plānojusi 2021.gada novembra latviešu lasīšanu sākt ar "Nāves ēnā", kur nu vēl pirmdienas vakarā, bet tik ilgi priecājos par savu 1937.gada "Zelta ābeles" "noveles no Rudolfa Blaumaņa" izdevumu ar "Marijas Mucenieks gravējumiem vaŗā un grafisko ietērpu", ka mazā grāmatiņa pati izlasījās.
Noveles emocionālā intensitāte izsit visus korķus, un var tikai apbrīnot, cik izteiksmīgi vien ar dažiem teikumiem Blaumanis nodod situācijas šausmas un uz atlūzušā ledus gabala stāvošo zvejnieku bezcerīgo nolemtību. "Viņi visi zināja, ka tie ar katru acumirkli tālāk aizpeldēja prom, ne tikai vien no jūŗas krasta, bet arī no dzīves." Tikpat trāpīgi ir arī attiecību dinamikas un psiholoģisko īpatnību apraksti, ir tiešām labi jāpazīst cilvēki, lai varētu tik kodolīgi ilustrēt valdošo gaisotni. "Visi apklusa un neviens neskatījās otram acīs, jo lielā nelaimē cilvēks kaunas tāpat kā lielā negodā." Un tad vēl krāšņie personāži, meistarīgā sižeta veidošana un arvien pieaugošā spriedze. Kad šķiet, ka vairs nebūs nekā dramatiskāka par asiņu dzeršanu, tad autors piedāvā izlozēt cerību.
"Nekas mūs tā nepaceļ un turklāt neievaino, kā citu sāpes par mūsu likteni."