Šo grāmatu biju nopircis pirms daudz, daudz gadiem, no skata visai smuka - krāsaini ir ne tikai vāki, bet iekšā ir pat krāsaini attēli. Vispār jau es viņu savulaik nopirku, jo iepirku visu sēriju. Nu beidzot pienāca laiks viņu izlasīt.
Šī ir Mežonīgo pīrāgu trešā grāmata, kuras centrālie notikumu norisinās Baltainē. Ja paskatās uz kartes, grāmatā tā ir visnotaļ līdzīga mūsu Baltijas teritorijai. Kāds dižpīrāgs Lielais Indriķis atgriežas mājās pēc piecu gadu prombūtnes. Viņš ir nolēmis atjaunot sarautās saites ar savu māti un kā ciema kukuli atvedis divus kokosriekstus. Tomēr iecerētais neizdodas, atkalredzēšanās ar māti beidzas ar mājas nodedzināšanu un mātes atkārtotu atteikšanos no dēla. Tādi notikumi var sabendēt jebkura pīrāga pildījumu.
Lasīju tīri sportiskas intereses pēc, par grāmatas autoru man no bērnības bija palikušas labas atmiņas. Pirmās divas nemaz nelasīju, domāju, lai jau autors ieskrienas un visiem ir skaidri zināms, ka vislabākā sērijā vienmēr ir trešā grāmatas. Nepievīla, tāds Baltijas krusta karu brīvs pārstāsts, kur viss ļaunums nāk no Aivena Briesmīgā un viņa neskaitāmajiem veģu, prjaņiku un belašu karapūļiem. Baltaine pretī var likt tikai kaujās rūdītus pīrāgus, kartupeļu pankūkas, knapsieriņus un oportūnistiskos pelmeņus.
Lasot labi var pamanīt, ka autors sacenšas pats ar sevi kategorijā – pēc iespējas vairāk nosauktie miltu produkti. Skaidrs, ka tādā multipīrādziskā vidē, visus par pīrāgiem nesauks. Daļa no teksta gan ir liekvārdība, jo visu stāstu tā vienkārši varētu izstāstīt simts lappusēs, bet te jāņem vērā lasītāju auditorija. Tiem par labu nāk jaunu vārdu un izteiksmes līdzekļu iepazīšana. Arī skatoties uz Lielo Indriķi ir uzreiz skaidrs, kurš te būs uzvarētājs, un tas noteikti nebūs Aivens Briesmīgais.
Indriķa varoņa ceļš ir tā teikt balstīts uz spēku. Viņa rīcībā un pildījumā, to norāda arī paša māte, vairāk ir darīt un pēc tam domāt. Visa viņa dzīve ir rādījusi, ka labs zvēliens ar vāli vienmēr ir bijis spēcīgs arguments. Taču, atgriežoties dzimtenē un redzot tās sarežģīto ģeopolitisko situāciju, pat Indriķim ar laiku pildījums sāk just, ka te kaut kas nav labi. Tas gan viņam neliegs pamēģināt standartmetodi, aplauzties un tad nodarīt lietas ar draugu palīdzību.
Grāmatā netrūkst arī rafinētas nodevības, šajā ziņā ir jāuzsaka Aivena Briesmīgā pārstāvju Baltainē izmanība. Neviens pīrāgs šiem nav par cietu, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu. Visi virsaiši, kā jau šai zemē pieņemts, labāk izvēlas pūdercukuru nekā brūkleņu zapti, un ko tur liegt, arī pats Indriķis neiztur šo pārbaudījumu. Visveiksmīgākais dibenlaižas un nodevēja lomas spēlētājs viennozīmīgi ir knapsieriņš Lurķis.
Sižets ir raibs kā zirga deķis un sadiegts kopā ir tikpat parupji, stāsta caurumi ir aizslēpti aiz no krūmiem izstumtām klavierēm. Nevar noliegt autora spēju domāt ārpus Pannas un tas nāk par labu viņa varoņiem. Ņemot vērā ka grāmata tomēr ir bērnu un pēc būtības tāds pekstiņgabals, lieku 7 no 10 ballēm.