Šis ir romāns par varu un mīlestību.Laužot cilvēka mūžu,vara ievainoja arī mīlestību,tomēr tā spēja lidot pat ar aizlauztiem spārniem.Piecdesmito gadu pirmajā pusē,staļinisma laikā,aiz dzeloņdrātīm,ieslodzītajiem vienīgi mīlestībaun spīts deva spēku dzīvot.Es zinu to,jo tāds bija arī mans liktenis,un līdzās atradās cilvēki, kuri sabruka tādēļ, ka mīlestība viņus pievīla.
Ļoti baudāms stāsts. Ierauj un gribas uzzināt kas notiks tālāk. Dažbrīd gan Kārlis, gan Vizma kaitina ar savu attieksmi. Bet tie bija citi laiki un citādāki cilvēki. Iesaku.
Pēc vāka un nosaukuma es šai grāmatai noteiktu paietu garām, ja Grāmatu klubā tā nebūtu parādījusies pie apvāršņa. Grāmata par mīlestību, gaidīšanu, izvēlēm, apstākļu sakritībām. Galvenie varoņi reizēm pārsteidza ar savām domām un darbībām, viņu vēstules man likās cukursaldas, drusku lipa kaklā (bet liekas, ka labi parāda laiku, kurā viņi dzīvoja), ideja un stāsts ir gana, lai noturētu manu uzmanību. Neko daudz negaidīju, bet interesēja, kā tur viss būs un beigsies ar viņiem, 3.5 ⭐️
Vietām acis skrēja pāri, jo likās par daudz "tehniskās" lietas- kā top raidījums utml. Bet kopumā patika, jo īpaši , kad bija pāri pusei. Pats galvenais, grāmata atstāja pēcgaršu, par kuru gribas padomāt.
It kā viegla romāniņa formā patiesībā tiek uzdoti un risināti lieli morāli, ētiski, ar vēsturisko "fonu" saistīti jautājumi. Vēsture, kas atņēma jaunību un mīlestību (patiesībā neatņēma, jo tā, izrādās, ir mūžīga) - un tā bija realitāte ne tikai Kārlim un Vizmai, bet daudziem tā laika jauniešiem. Intriga - kuru izvēlēsies, Gunti vai Kārli, spriedzi notur līdz pēdējam. Rakstniecei izdodas ieskatīties cilvēka dvēselē - prāta un miesas pretrunās, vēlamā un realitātē iespējamā pretrunās. Dabiskā cilvēka vēlme dzīvot šeit un tagad un prāta un sirds alkas pēc ideāliem, kurus šoreiz neļauj sasniegt padomju režīms, izšķirot cilvēkus uz gadiem. Prātā nāk Knuta un Intas Skujenieku stāsts, viņu vēstules 7 gadu garumā. Inta Knutu sagaidīja. Vizma par savu izvēli romāna beigās atzīst, ka laimīgu viņu tā nav darījusi. Rakstniece ļauj pārdomāt "kā būtu, ja būtu" - šķiet, viena vai otra izvēle - laimīga Vizmai un Kārlim nebūtu neviena, jo briesmīgais režīms to padarījis neiespējamu. Briesmīgais! - kliedz grāmatas rindas, kad, kā garāmejot tiek pieminēts pionieru salidojums 2. Skolēnu Dziesmu un deju svētkos, kad Daugavā nogrima kuģītis ar bērniem, salidojuma dalībniekiem, par ko klusēja saziņas līdzekļi. Jo tas ir režīms, kurā cilvēku likteņi, dzīve vai nāve - ne pieminēšanas vērti.
Es domāju - diez cik ilgi vēl cilvēki lasīs grāmatas, kuru notikumi risinās Padomju Latvijā? Es vēl pavisam maz paguvu šajā iekārtā nodzīvot un, tāpēc ka šo to atceros - sajūtas, smaržas, veikalus, cilvēkus - šo to esmu lasījusi - attiecības, politiskais stāvoklis, bailes, preču deficīts - ar interesi lasu labus latviešu romānus par šo laiku. Bet diez kā ir ar jaunākiem cilvēkiem?
Jauks, interesants romāns. Šur tur ar acīm laidu pāri, jo atkārtojās gan jūtas, gan sajūtas.
steidzīgi izlasāma grāmata par galīgi nesteidzīgu laiku. par gaidām un ilgām, nē, ne tām, kas rakstītas kalendāros, bet par tām, kuras jūt tie, kam ir ko sagaidīt. visā visumā, skaista grāmata, ātri lasījās un beigās arī viena poētiska asara pār manu vaigu.