Stāsti

by Guntis Zariņš

Guntis Zariņš ir latviešu trimdas rakstnieks, dzīvojis Anglijā – tiek uzskatīts par raksturīgāko eksistenciālisma pārstāvi latviešu pēckara literatūrā. Izlasē apkopoti stāsti par Otro pasaules karu, latviešu trimdinieku dzīvi, viņu meklējumiem pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās.

102 pages, Hardcover

About the author

Dzimis tirgotāja ģimenē. Beidzis Franču liceju Rīgā 1943.gadā iestājās Latv.leģionā, kara beigās bija kaprālis prettanku vienībā. 1944 pēc kaujām pie Jelgavas nonāca Vācijā, nokļuva amerikāņu gūstā. Studējis Baltijas universitātē Pinnebergā Filozofijas fakultātē. 1952 izceļojis uz Angliju pie mātesmāsas. Mācījies medmāsu skolā vienā no Anglijas lielākajām slimnīcām. No 1959 strādājis bērnu psihiatriskajā slimnīcā. Latvijas PEN kluba biedrs.
Pirmais publicētais stāsts "Gaisu!" laikrakstā "Laiks" 1945 Vācijā, turpat publicēti arī raksti par dažādiem jautājumiem. No 1953 bijis laikraksta "Londonas Avīze" līdzstrādnieks, publicējies žurnālos "Ceļa Zīmes", "Jaunā Gaita", laikrakstā "Laiks". Zariņš ir raksturīgākais eksistenciālisma pārstāvis latviešu pēckara literatūrā. Viņa daiļrade veidojusies spēcīgā A.Kamī, Dž.Džoisa, F.Kafkas un Ž.P.Sartra ietekmē. Izdevis stāstu un noveļu krājumus "Dieva mērkaķis" (1959), "Ceļš uz pasaules galu", stāsti "Varonības augstā dziesma" (abi 1962), "Trimdas augstā dziesma" (1967), romāni "Apsūdzēts" (1961), "Dvēseļu bojā eja" (1963), "Mieles" (1964), "Cilvēku medības" (1966). Pirmajā krājumā "Dieva mērkaķis" galvenokārt kara, okupētās Latvijas un trimdas dzīves tematika, centrā cilvēka pārdzīvojumi, bieži tēlota slimu cilvēku vide. Zariņš atveidojis arī 2.pasaules kara šausmas, trimdinieku nespēju iekļauties konservatīvās Anglijas sabiedrības mierlaika dzīvē, ar to saistīto garīgo vientulību un bezcerību arī laulības dzīves konfliktus. Zariņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, taču galēju bezcerību parasti kliedē viņu meklējumi pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās. Zariņa prozai raksturīgi psiholoģiski spriegi, lakoniski dialogi. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā, galvenā atziņa - trimdinieku, īpaši bijušo karavīru dzīvi un psiholoģiju joprojām ietekmē un nosaka karā iegūtā traģiskā pieredze.

Rakstījis arī dzeju, rokrakstā palikušas lugas. Par savu uzdevumu trimdā Guntis Zariņš izvirzīja latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītņu zemju sabiedrībā; kontaktu dibināšana ar Latviju. 1965. gadā viesojās Padomju Latvijā, šis brauciens bija arī traumatisks, saskaroties ar padomju īstenību. Miris 39 vecumā, izdarot pašnāvību.

Reviews

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Tas laikam nebeigsies nekad - atklāt latviešu autorus, par kuriem nezināju neko. Guntis Zariņš (1934-1965), piemēram, tiek dēvēts par "vienu no spēcīgākajiem latviešu eksistenciālisma prozas autoriem", kura darbos jūtama Kafkas, Sartra, Kamī, Džoisa ietekme, un es varu tikai mulsi noplātīt rokas un atzīt savu kļūdu, gaidot līdz 2023.gadam, lai izlasītu vismaz "Stāstus".

Zariņa stāsti intensitātē un sakāpinātībā atgādina Andreja Upīša noveles, tāda pati kompromisus nepieļaujoša izpratne par taisnīgumu. Daži stāsti paliek pie reālisma, pie tieša teksta par okupācijas un kara individuālajām šausmām un katastrofāli otrādi apgrieztās pasaules kārtības, kad ļaunums uzpeldējis virpusē, bet varbūt tieši tādēļ arī lojalitāte un drosme ir vairāk redzamas. "Ceļš uz pasaules galu" par, kā varētu nojaust, Kurzemes katlu, droši var stāties blakus "Rietumu frontē bez pārmaiņām" par karalaika dzīves un nāves bezjēdzību un vienlaikus kaut kādu augstāku nozīmi. "Viss ielenkums bija kā milzīgs spogulis. Visas cilvēciskās vājības. Instinkti. Iemācītās morāles. Nāves ugunī ieguva spožumu un varenumu - katrs, kas ieskatījās šajā spogulī no ārpuses, kļuva akls - redzēja tikai lielumu, varonību un ciešanas. Lepnumu, uzticību un uzvarēto uzvaras lielumu, bet... bet... Patiesībā bija kaut kas cits - sīkumos atklājās cīņas un dzīves nejēdzība. Sīkumos cilvēki apzinājās savu esamību. Bads. Sals."

Dažos stāstos parādās mistikas vai fantastikas nots, lai vēl vairāk uzsvērtu eksistenicālās tēmas par piederību un jēgu. Šajā kategorijā mans favorīts ir "Lietas zem manis" par salūzušā kosmosa lidaparātā, kas vairs nevar atgriezties uz Zemes, ieslodzīta zinātnieka dialogi ar sevi un tiem, kas mēģina viņu pierunāt nezaudēt cerību uz atgriešanos. "/../ cilvēki necieta kādu, kas riņķoja pāri viņu galvām. Klusēja un vēroja. Tēdēļ viņi novērsās no Dieva!" Citos stāstos runā spoguļi un nevēlami alter ego un pulcējas vilkači. Spēcīgi stāsti, ļoti iesaku.

"Tā ir cilvēku vaina - viņi vienmēr vēlas palīdzēt tur, kur tie nevar, vai tur, kur palīdzība nav vajadzīga!"

[Gita Kavertide · Rating 4 out of 5]

Labi stāstiņi par leģionāru kaujas gaitām, trimdas dzīvi. Tiešām nemaz ne tik bieži sastopami cilvēcisku izjūtu atspoguļojumi.