“Lidija Lasmane-Doroņina (dz. 1925), latviešu disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece, četrpadsmit no savām jubilejām piedzīvoja padomju cietumos un lēģeros. Gara spēks un mīlestība pret savu tautu Lidijai pēc izciestajiem pazemojumiem ļāva atgriezties brīvā valstī un ar uzviju svinēt Dievu, Latviju un kuplo mazbērnu pulku, ar katru savu soli, ar katru stāstu aizlūdzot par tiem, kuri neatgriezās no kara lauka, lēģeriem un izsūtījumiem. Dzīvot, lai izstāstītu, — tāda ir Lidijas sūtība, tāpat kā saulrieta skaistums vēsta par bijušo dienu.”
Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.
Jāsaka, ka Lidijas Lasmanes-Doroņinas vārds man nav gluži nedzirdēts, bet neko daudz par viņu nebiju interesējusies un gluži velti, ka tā. Ļoti patika un uzrunāja, cik dzīvi skan Lidijas balss, kura stāsta par savu ticību Dievam un Latvijai patiešām bezcerīgās situācijās. Apbrīnoju viņu kā personību, kurai ir tāds spēks un apņēmība. Es teiktu, ka grāmatas žanrs ir liecība - tādā vārda nozīmē, kā to lieto baznīcā, aizņemoties no jurisprudences, kur liecību sniedz tiesas procesā par savu pieredzēto konkrētā notikumā, pievienojot, ka šajā pieredzējumā stāsta ne tikai par fiziskajiem apstākļiem, bet savām attiecībām ar Dievu tajā. Un man vienmēr ir paticis gan dzirdēt, gan lasīt šādas liecības. Ingas Ābeles literārā apdare ir gana nemanāma, bet gaumīga. Jocīgi, ka no viņas līdz šim man sanācis lasīt tikai "Dunu" un atsauksmē par to rakstīju: vecā vīra gremdēšanās atmiņās likās tik ticama, tu viņam prasi par kādu konkrētu notikumu, un tevi izvadā līdzi atmiņas labirintos tā, ka spēj tik pieķerties kādiem orientieriem, lai no visa dzirdētā varbūt iegūtu kaut daļu no atbildes. Un tas ir precīzi arī par šo grāmatu, tikai te ir veca sieva.
Lidija Doroņina-Lasmane savu 100 😍 gadu jubileju nosvinēja nupat, 28. jūlijā 🎂 Un tamdēļ es vienkārši nevarēju neizlasīt šo grāmatu 🫶
Lidija ir Latvijas brīvības cīnītāja un pretpadomju disidente, kura visu mūžu ir ticējusi, mīlējusi un cīnījusies par savu zemi par savu tautu 🇱🇻 Un par to maksājusi ar 14 gadiem no savas dzīves, kas pavadīti čekas cietumos un Sibīrijas lēģeros.
Šī grāmata ir Lidijas atmiņu un atziņu apkopojums. Grāmata par neapskaužamām sava mūža takām - par čeku, par cietumiem, par dzīvi tajos, par izsūtījumiem uz Sibīriju, par smagu darbu lēģeros, bar badu, par slimībām, par bezcerību un cerību. Un par brīnumiem. Jo Lidijas dzīvē tādu nav bijis mazums. Lasot šo grāmatu, ir pilnīgi sajūtams, cik ļoti kāds, “tur augšā”, viņu ir sargājis! Un Lidija ļoti tic Dievam un uzskata, ka tieši pateicoties šai ticībai, dzīves ceļš ir aizvijies līdz jau apaļajiem 100 gadiem 🙏
Es nestāstīšu sīkāk par Lidijas mūžu un pārdzīvojumiem, lasiet paši! Vien teikšu to, ka es apbrīnoju Lidiju, viņas ticību, viņas gaišumu, viņas optimismu. Ar katru šādu cilvēku pasaule kļūst labāka un gaišāka. Un šie ir stāsti, kas IR jādzird. Lai zinātu, lai neaizmirstu 🙏🇱🇻
Paldies autorei, ka ļāva runāt Lidijai Lasmanei pašai. Šādas grāmatas nespēju novērtēt zemāk par 5*. Apbrīnojama uzticība sev, savām vērtībām, uzskatiem. Apbrīnojami spēcīgs raksturs un personība. Iepazīstoties ar grāmatas varones mūžu un piedzīvoto, gribas teikt paldies Lidijai Lasmanei vienkārši par to, ka viņa ir. Milzīgs paldies!
Daudzas atziņas un domas uzrunāja un ļoti aizkustināja, bet jo īpaši šī: Jo nabadzīgākas bijām, jo skaistāk centāmies dzīvot.
Viena no visgaišākajām un spēcīgākajām lasītām grāmatām par 20.gs vēsturi, šajā gadījumā - padomju laiku Latvijā, okupāciju, represijām, izsūtījumiem, čeku. Pilna ar nelokāmu ticību, gaismu un patiesu mīlestību, kas palīdzēja Lidijai pārvarēt (iziet cauri) dzīves grūtības, ciešanas, padomju varas ērkšķus, nodevību, spīdzināšanu utt. Lasu un dzirdu Lidijas balsi, kā stāstam man savu stāstu, tik dzīvi un personīgi. Valoda un pieraksts brīvs un plūstošs ar skaidru domu, ko apbrīnoju, zinot Lidijas vecumu. Re, cik cilvēka dvēsele vēl dzīva un modra.
Tik bieži iztrūkst vairāk vēsturisku dzīvesstāstu par mūsu valsts vēsturi, kur nav fokuss uz to, cik tā bija smaga, tumsā, drūma un netaisna, bet kā ir izgājuši cauri tam un kas ir ceļā palīdzējis un kā iešana cauri ciešanām ir cilvēkus mainījis uz labu. Mums ir vairāk jādzird stāsti, kas palīdz augt, nevis mazumā iet. Tāpēc šādus stāstus daudz labprātāk meklēju un lasu, lai novalansētu tīrus vēstures faktus, par to, cik bija grūti. Jā, bija grūti, bet ar to viss nebeidzas. Latvijas vēsture turpinās un mums ar savu attieksmi un darbiem ir iespēja to turpināt veidot.
Ļoti iedvesmoja atkal paraudzīties uz savu dzīvi savādāk, pārvērtēt savu attieksmi, kur kas jāmaina, uz ko fokusēju uzmanību un kā uztveru grūtības savā ticības pieredzē ar Dievu.
Tik skaisti, lasīt stāstu par šiem laikiem ar kristieša skatījumu izejot no viņa ticības un attiecību pieredzes ar Dievu, kas piešķir pilnīgi citu, jaunu perspektīvu, ka lūkoties uz grūtībām, ciešanām, dažādām dzīves situācijām, ļaujot arī ieraudzīt daudzās svētības ceļā, ja vien izvēlamies tās pamanīt, atzīt un piešķirt vērtību tām. Biežāk redzam to, kā nav un trūkst, un ka būtu vēl labāk, nekā izvēlamies redzēt to, kas jau ir un novērtēt arī to.
Ikviens šajā stāstā atradīs kādu ziediņu sev.
*** Dažas domas: "Ja mēs izdzenam no pasaules mīlestību, tad mums atliek tikai citam citu nošaut."
"Dievs cilvēku ir radījis brīvu. Cilvēks var darīt visu, ko grib. Vienīgais jautājums - vai vajag?"
"Nu kas tā par sistēmu? Kā no tās aizbēgt un kas mums būtu jādara, lai tā neatkārtotos?.. Nekalpojiet netaisnajam! Nelabais jau viens pats to nedara."
"Ar mums jau ar manipulēt, ja mēs to ļaujam. Bet es to nepieņēmu. Un izdzīvoju."
"Mēs vairāk runājam par to, kādi mocekļi esam, ka esam kaut, bet par maz pieminam to, ka esam izdzīvojuši, esam paveikuši neticamas lietas, ka mums ir tik brīnišķīgas dainas, ka esam lieli, esam vareni. Diemžēl to neuzsveram, lielāku vērību pievēršam visām sliktajam, kas ar mums noticis. Ar to ir kā vēlamies, lai kāds nāk un mūs pažēlo l, bet neviens taču to nedarīs."
Ir tādas grāmatas, kuras obligāti būtu jātur savā mājas bibliotēkā. Tādu nav daudz, bet ir. Un šī ir viena no tām. Šķiet, ka jau tikai tās klātbūtne padara tevi par labāku un iejūtīgāku cilvēku. Nekādi citādi nevaru to aprakstīt - tās bija garīgas pārvērtības, kas zaigo joprojām, ikreiz, kad garām ejot uzmetu acis savam grāmatu plauktam. Smaga, bet reizē tik viegla kā eņğeļa spārna pieskàriens. Varu tikai novēlēt, ka katram sanāktu tikšanās ar šo grāmatu
"Ebreju iznīcināšanu vācieši ļoti nožēloja, tagad nemaz pieminēt nedrīkst. Viņi sev to visu laiku atgādina, un katrs cilvēks, visa tauta ir nožēlojuši. Vai padomju valdnieki ir nožēlojuši kaut vienu lēģeri?"
Grāmatiņa, kuru vajadzētu izlasīt ikvienam latvietim.
“Lielākais brīnums ir tas, ka nav pasaulē nekā līdzīga. Neviena puķe otrai nav līdzīga, neviens kociņš un cilvēks. Katram ir kaut kas tāds, par ko pats brīnās.”
Brīnišķīga grāmata! Pilna ar mīlestību pret Dievu, Latviju, dzīvi. Interesanti bija lasīt par sadzīvi un savstarpējām attiecībām cietumos un izsūtījuma vietās. Kā pati Lidija saka: Cietumā nekas nebeidzas.Tu joprojām esi cilvēks. Un uzrunāja moto " Skaisti dzīvot neaizliegsi!", kas ļāva daudzām grūtībām iziet cauri nevis kā upurim, bet brīvam cilvēkam.
Kad lasīju, ka top šāda grāmata, iedomājos, ka tas būs Ābeles romāns/refleksija par šo personību. Vīlos pats savās gaidās, tāpēc negodīgi ņemu nost vienu zvaigzni. Skaidrs, ka rakstīt romānu par šādu personību diez vai ir paceļams darbs, tāpēc grūti iedomāties citu vēstījuma formu kā vien ļaut runāt pašai Lasmanei-Doroņinai. Svētie par sevi izsakās precīzāk nekā tie, kas svētos aplūko. Īsumā - ļoti svarīga grāmata, teicamā Ābeles salikumā.
I have lived as I have, according to my deepest convictions and feelings
This book details the incredible life of a Latvian woman during the occupation(s) of Latvia, a woman who spent a lot of time in prison and in labour camps as a political prisoner for speaking out, but maintains a positive outlook throughout. She has this amazing life and a great attitude - accepting what she has lived through, but never giving in. She seems like a fun person to know - feisty, with openness and curiosity, who sees the good in almost everyone, even her captors. I'm not much of a fan of the Christian outlook that overlays her words but can definitely understand why it helps in a life like that.
Lidija Lasmane ir latviešu disidente jeb sieviete, kurai bija citāds viedoklis kā pastāvošajai padomju varai Latvijas okupācijas laikā. Lidija bija PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece, kas par savu “greizo” nostāju bargi samaksājusi – brangu daļu dzīves Lidija pavadījusi dažādās ieslodzījum vietās un nometinājumos, kad tika izsūtīta kā nodevēja. Viņa četrpadsmit no savām dzimšanas dienām “svinējusi” ieslodzījumā par tādiem “noziegumiem” kā palīdzēšana meža brāļiem, aizliegtas literatūras lasīšanu un izplatīšanu un pretpadomju propagandu un aģitāciju. Tomēr padomju vara Lidiju nekad nespēja salauzt un pēc katra pazemojuma un mēģinājuma viņu iedzīt zemē, viņa iztaisnoja muguru un turpināja rīkoties pēc savas sirdsapziņas, nevis svešas varas uzspiestiem nosacījumiem.
Grāmatā Inga Ābele ir apkopojusi Lidijas Lasmanes stāstus no visdažādākajiem laika posmiem viņas dzīvē, taču tie ir jauktā secībā, kas traucēja plūstoši uztvert stāstījumu. Lidija stāsta par piedzīvoto cietumos, par satiktajiem cilvēkiem un pārbaudījumiem, kas stāvējuši priekšā, viscaur uzsverot, ka dzīvei un grūtībām cauri viņu vadījis Dievs. Ticībai uz Dievu Lidijas dzīvē ir milzīga, ja ne galvenā loma un man uzsvara un paļaušanās uz Dievu šajā grāmatā bija par daudz. Tomēr bija arī gana daudz interesantu faktu par Lidijas pieredzēto padomju laikos un man ļoti patika siltums, viedums un sirsnība, kas staroja no Lidijas stāstītā un autores pierakstītā.
Katru reizi, dodoties uz darbu pa nelielu ceļu, kas ved gandrīz garām Iļģuciema sieviešu cietumam, esmu gatava mazam brīnumam. Varbūt tāpēc, ka, lai gan šī industriālā Dzegužkalna apkaime, kā man teica ilgdzīvotāji, nav tā labvēlīgākā vientuļam ceļiniekam, te bez kartinga trases, kvasa ražotnes, crossfit zāles un mācību iestādes mēdz krūmos dzīvoties pa kādam kaķēnam. Un reiz kaķēni arī iznāca uz ceļa man pretī, radot maza brīnuma sajūtu. Iļģuciema cietumā ir pabijusi arī Lidija Lasmane-Doroņina. Brīnuma mirklis ir raksturīgs kādai no daudzām viņas dzīvesstāsta šķautnēm. Šis brīnuma mirklis tumšā ceļā neraksturo pilnīgi visu, bet es tajā saskatu kaut ko ļoti tuvu tam, kas notika ar vienu no Latvijas drosmīgākajām sievietēm, kas tik daudz pārcietusi un arī tik daudz ieguvusi savā ceļā. Kaut kur tumsas vidū viņa prata sastapt savu brīnumu, gaišumu jeb “kaķēnu”. Lidijai viens no šiem lielākajiem sastaptajiem brīnumiem bijusi ticība Dievam. Ingas Ābeles sakārtojumā Lidijas ticība ir iemiesota grāmatā - tapusi galvenās varones nozīmīgajā 98 gadu vecumā, tā ir domāta kā garīgs piedzīvojums pa materiālo ceļu un cilvēku likteņu “krūmiem”. Cauri nezālēm, kas uz vāka ir Ievas Jurjanes gleznotas nātres, paveras nodaļas, kurām doti ziedu nosaukumi. Te atbilstoši tekstu noskaņai ir vēl sapņains, gandrīz ar ēdamu un taustāmu noskaņu dārzs, kur krāsainās rozes ir atmiņas un ģimenes locekļi; varbūt pat brīžiem tas ir rožu ievārījums no kādas bērnības bodes, ko nevar daudz apēst, jo tam ir ļoti pašpietiekama garša; ir arī rozēm līdzīgie cietuma drāšu dzeloņi, kas, protams, var atsaukt atmiņā Melānijas Vanagas, Aleksandra Solžeņicina un Varlama Šalamova aprakstīto GULAGA pieredzi, jo tomēr katra dzeloņa pamatā ir arī kāds spilgts atgadījums, kas liek sēri pasmaidīt vai sirsnīgi nopūsties. Grāmata šajā pusē lasītāja acīs var negaidīti mainīt savu noskaņu no gaišas līdz nedaudz tumšākai, taču stāstītājas Lidijas ticība pozitīvajam cilvēka dabā vienkārši neļauj tekstam ievelties pilnīgā tumsā. Ingas Ābeles nopelns ir jūtams tajā, ka viņa centusies stāstītāju uzklausīt, pierakstīt, atstājot īsteno balsi. Tāpēc brīžiem stāstu detaļas nedaudz pārklājas, pat atkārtojas, bet ir pilnīgi saprotama pietāte pret vēstījuma dabisko plūsmu. Tas lasītājam ļauj arī būt klāt monologa laikā, pat ja stāstījums radās ilgstošu jautājumu un atbilžu sērijā, jo ir skaidrs, ka teksta vākums netapa vienā nedēļā. Rūpējoties par faktiem, tos precizēja vēsturniece Inese Dreimane, kas pēta plašo padomju represiju tēmu, turklāt lasītājam pieejama arī plaša paskaidrojumu sadaļa, kuras precizitātei ir grūti piesieties. Tā Lidija lasītāja acīs top arī par sava laikmeta faktu un parādību liecinieci, izceļot ne hronoloģiski svarīgāko, bet spilgtāko. Kad rožu dārzs sevi izsmēlis, Inga Ābele uzskatīja dažus tekstus par atsevišķas nodaļas - liiliju audzes - vērtiem. Jāsaka, ka ar katru nākamo tekstu arvien pastiprinās arī Dieva atrašanas motīvs. Ticība te ir ne tikai atradums, bet diemžēl visai sāpīgā veidā attaisnojums - pārsteigta lasu, ka ne jau tikai čekisti vien vainīgi, jo pārbaudījumi tika sūtīti no augstākiem spēkiem. Nevaru piekrist, bet respektēju Lidijas redzespunktu. Ir grūti iedomāties, kā citādāk būtu jāatīrās no visu saēdošā naida, ja ne meklējot atbildes ticībā. Tomēr gribētos brīdināt ateistiskāk noskaņotus lasītājums (un par šo es noteikti dabūšu pārmetumus internetā), ka “Lidijas ziediņi” ir īstena garīgā literatūra, lai gan uz teoloģiskiem dziļumiem tā netiecas. Liliju nodaļa ir sagatavošanās posms pirms Lidijas spilgtāko izteikumu nodaļas - safrāna drīksnām, kas būtībā tikai paceļ katru vēstītājas vārdu augstākā vērtē ar savu lakonismu un noderēs kā ceļa karte tiem lasītājiem, kas gribēs rast kodolīgu garīgu stiprinājumu Lidijas personībā. Tepat ir arī Lidijas lūgšana, kas patiesībā ir ļoti privāts gadījums - ne katrs ticīgais, iespējams, būtu publicējis savus vārdus Dievam. Šī visdrīzāk ir labākā grāmata, kurā atklājas Lidijas Lasmanes-Doroņinas iekšējā pasaule (Baibas Šābertes sarakstītā Lidijas biogrāfija “Brīvības cena” (2014) kritikas acīs cieta no publicistiska patosa un korektu atsauču trūkuma). Un, tā kā “Lidijas ziediņi” ir izdevums, ko labprāt būtu izdevis ikviens Latvijas izdevējs, tad gribētos, lai tas ir vēl laikmetīgāks. Lidija savās atziņās daudz runā par karu Ukrainā, kas, protams, liek vilkt paralēles ar Krievijas varas spēlēm toreiz un tagad. Bet tieši šī viena atsevišķā aktualitāte liek aizdomāties, vai stāstītāja nav neko teikusi arī par visu pārējo? Kādas ir Lidijas pārdomas par Latvijas pārciesto kovid laiku? Kā viņai šajā laikā klājās? Par čekas maisu publicēšanas sekām? Par migrācijas krīzi? Neticās, ka viņai nav viedokļa par šīm tēmām, un ka to kā laikmeta balsi nevarēja publicēt, pat ja tas daudziem liktu nepiekrist. Protams, stāvēšana pāri tam, kas strīdīgs, padara grāmatu par ērtu un mūžīgu vērtību, taču tas arī ievieto stāstītāju tādā kā sastingušas skulptūras statusā, kurā nav vietas cilvēcīgām pretrunām. Lai gan Lidijas dzīvīgums ir nepastrīdams lielums vairākām paaudzēm uz priekšu, un Lidijas ziediņi paveras lasītājam caur nātru vāku.
L.Lasmanes-Doroņinas, latviešu disidentes un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieces, stāsti un atziņas lasāmas nesen @dienas_gramata izdotajā -"Lidijas ziediņi". Visu pierakstījusi un sakārtojusi rakstniece I.Ābele. Lai arī ko L.Lasmane-Doroņina nebūtu piedzīvojusi, galvenais, kas raksturo viņas garo dzīves gājumu, ir nesalaužama ticība, drosme un labestība. Trīs reizes nonākusi ieslodzījumā, bet ar stipru garu, par spīti visam tomēr izturējusi. L. Lasmane-Doroņina nevienā brīdī netur ļaunu prātu par to,ka kāds viņu ir nodevis vai darījis ļaunu. Visiem jau ir piedots, tomēr tāpat šos pagātnes notikumus par nebijušiem nevar uzskatīt. Lidija bija nonākusi gan padomju laika cietumos, gan lēğeros, bet turpināja dzīvi ar pieņemošu attieksmi pret visu. Tā, manuprāt, arī ir grāmatas lielākā vērtība-iespēja pasmelties šo apbrīnojami gaišo skatījumu uz dzīvi, neskatoties uz netaisnībām un pārestībām. Šādas laikmeta liecības ir grūti novērtēt pēc kādiem konkrētiem kritērijiem. Būtiski, ka šis darbs ir atgādinājums par to,kas notika pagātnē un to,kas notiek mūsdienās. I.Ābele ievadā min,ka "no visām situācijām, kurās liktenis liktenis Lidijai uzspiež upura lomu, viņa ar dievpalīgu iziet kā uzvarētāja. Otra-Lidija tikpat kā nemaz nelieto vārdu "bet", tā vietā viņas leksikā arvien ir bezgala daudzi "un" ".
Visas pasaules sāpes un viss pasaules siltums vienā grāmatā, vienā cilvēkā.
Izklausīsies banāli, bet dažkārt grāmatas patiešām var mainīt cilvēku. Tik daudz viegluma neiedomājamu ciešanu priekšā, nelokāma mīlestība (Lidija saka, ka Dievam, es ticu, ka arī sev) un visam pāri dzidrālskaidras vērtības. No tā var mācīties dzīves jēgu un paņemt sev atziņas morālā kompasa noregulēšanai. Tu vari baidīties un tu vari domāt, ka esi neuzveicams – abos gadījumos tev būs taisnība!
Paldies Ingai Ābele par tik skaistu Lidijas ziediņu atainojumu!
"Lidijas ziediņi" bija gaidījuši, lai kāda lasīšanas otrgadniece pēdējās lappuses sasniegtu 2024. 28. VII, pirmsvētras svētdienā, kad katrs varējām domās sveikt Lidiju Lasmani 99 gadu jubilejā. Tad nu vajadzēja šķirt atpakaļ 109. lappusi un pameklēt, ko viņa stāstījusi Ingai Ābelei pērn: "Interesanti, kādi būs 100? Bet man nemaz nepatīk tas simts, kas tad tur ir, vieninieks un divas nulles? Tas galīgi nekas nav. Piemēram, 99, tur ir, ko domāt un brīnīties. Un, kad apliek otrādi, tad pavisam jauks cipars. 66 – tad es biju tik jauna! To jau svinēju brīvībā pēc atbrīvošanās no pēdējā lēģera!"
Aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Tā kā pēdējos gados reti par ko esmu šos vārdus varējusi teikt, justies dziļi skarta.. šis bija īpaši. Tik tīra, gaiša, silta, mīlestības pilna grāmata, par spīti realitātes asumam, ļaunumam, netaisnībai. Lai katrā no mums uzplaukst kāds Lidijas ziediņš - pasaule kļūtu par tik daudz reižu labāku vietu. Paldies.
Ļoti vērtīga grāmata. Liek atkal no jauna domāt par personīgajām izvēlēm, ticību Dievam un ticību vai neticību cilvēkiem; par spēju saprast, kas ir patiesība dažādos laika brīžos, arī tad, ja apkārtējā sabiedrība definē patiesību pa savam. Lidijas stāstījums bija jauks, bet grāmata likās nedaudz sadrumstalota.