Pasaulē mīļākais klusums

by Gusts Ābele, Aribella Jauja (Illustrator)

Kad Svena klasesbiedrs Karls ar ģimeni pārceļas uz dzīvi ārzemēs, abi ātri vien kļūst par labākajiem draugiem, tomēr centieni fizisko nošķirtību pārvērst emocionālā tuvībā izplēn klusumā, un jaunus cilvēkus nekas nemoka vairāk kā klusuma skaņa.

“Galvenais šajā romānā ir pat ne varonis, bet viņa ilūzijas. Agrā jaunībā tās ir krietni svarīgākas par pašu dzīvi. Protams, neizbēgami seko attapšanās ilūziju gruvešos un izmisums par pasaules gala sākumu. Bet kā citādi? Katrs spēs identificēties ar šo gandrīz pašizdomāto pirmās mīlestības trakumu. Vai mīlēt kādu, ko esi izdomājis savā galvā, nozīmē mīlēt tikai pašam sevi? Vai viņā vilties nozīmē vilties sevī? Visā pasaulē? Gusta Ābeles grāmata līdzinās viena cilvēka iemīlēšanās izmisuma izrādei, kam nepārprotami vajag skatītājus, un esmu pārliecināta, ka tādi būs. Jaunībai nav gana ne ar dzīvi, ne ilūzijām, tai jāplūst pāri malām, jāaplipina ar maksimālismu, bohēmiski un egocentriski jākūleņo pretim īstiem notikumiem tik skaļi, ka iekliedzas pat klusums. Es sadzirdēju.” – Inga Pizāne, dzejniece

Gusts Ābele (2004) ir teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors, iestudējis izrādes “Gaidot Bodžanglu”, “Komēta nāk”, “Reiss. Mūsdienu stāsts” u.c. Nodarbojas arī ar prozas rakstīšanu. “Pasaulē mīļākais klusums” ir viņa pirmā grāmata. Ilustrācijas tai zīmējusi Aribella Jauja – Gusta domubiedre, teātra studijas “Kāpnes” līdzdibinātāja, aktrise un māksliniece.

Genres: Young Adult, LGBT, Contemporary, Fiction

160 pages, Hardcover

First published January 1, 2023

About the author

Gusts Ābele (2004) ir teātra režijas students Latvijas Kultūras akadēmijā, prozaiķis un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja jauniešu pasākumu kurators. Dibinājis teātra studiju “Kāpnes”, veidojis kultūras blogu “Kalambūrs”. 2025. gada rudenī pēc savu romānu “Pasaulē mīļākais klusums” (2023) un “Pasaulē mīļākais troksnis” (2025) motīviem Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi “Klusums un troksnis”.

Reviews

[Krista Belševica · Rating 5 out of 5]

Es nezinu, kā būtu, ja mēs biežāk izdotu šāda vecuma autoru darbus. Ja mēs vairāk zinātu par to, cik viņiem pasaule ir ātra un lēna, garlaicīga un izmisīgi dzīva, romantiska un ciniska vienlaikus. Es esmu pateicīga par šo teksutālo vērojumu. Tas man no vienas puses liek atcerēties, no otras - atklāj daudz jauna. Šķiet, ka nākamie autora romāni jau būs pilnīgi citādi, jo viņš pats noteikti būs pilnīgi citāds. Kāpēc es to saku... jo man šķiet , ka ir ļoti labi, ka šī grāmata ir izdota tieši tagad, jo to nevarētu uzrakstīt neviens cits; arī pats autors pēc gadiem pieciem vairs ne. Skaistums slēpjas niansēs, dzīve tāpat, un literatūra, man šķiet, ļauj to nepazaudēt.

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Jauniešiem vajag grāmatu, ko ir uzrakstījis vienaudzis. Jo īpaši par attiecībām. Tas rada tādu nepastarpinātības sajūtu.
Kas interesanti – Svena egocentrisms un sakāpinātā vēlme pēc attiecībām (te man gribētos teikt – pēc attiecībām plašākā nozīmē, emocionālā) ir tik dabiska tajā laikā un draugu vidē, ka man gribas teikt par grāmatu – nulle samākslotības. Jaunība visu hiperbolizē, sakāpina un, ziniet, tai piestāv. Arī tās šķietami bezmērķīgās sarunas un ‘filozofēšana’.

Vairāk blogā: https://lililasa.wordpress.com/2023/0...

[Andris · Rating 4 out of 5]

Atļaušos ne visam noticēt šajā trendīgajā pekstiņā, bet kopumā nav ne vainas.
Uzsita atmiņā tusiņu piepīpētās, smirdīgās virtuves.
Epizode, kurā uz četriem bija viena 0,2l šņabja pudele un Svens tika līdz bezfilmai, laupīja ticamības momentu.

[Vilis]

Labi uzķerti pirmās mīlestības amerikāņu kalniņi. Tāds koncentrēts pusaudzības izmisuma un prieka sajaukums bez papildu ambīcijām, kas šeit arī nāk par labu.

[Laura · Rating 5 out of 5]

Wow.. It kā jau es vispār neesmu grāmatas mērķauditorija, tajā pat laikā man ir grūti iedomāties, vai jaunieši varētu pieņemt, saprast un novērtēt tik ļoti atkailinošu grāmatu, jo kā jau autors tik lieliski parādīja, tad vēl dominē visas vēlmes izpatikt un iepatikties, radīt par sevi konkrētu priekšstatu, ilūzijas par dzīvi, un ja atnāk kāds, kurš uzspīdina gaismu pagultē nobēdzinātām patiesībām, kuru eksistenci ego visticamāk atsakās atzīt, nu nezinu..
Lai nu kā – mani uzrunāja. Grāmata piespieda mani atcerēties daudzas lietas un atgadījumus no maniem pusaudžu gadiem, un nevis tos foršos, romantizētos, those were the days stāstiņus, bet tos riebīgos, nepatīkamos, “es noteikti stāvēju tam pāri” izjūtu karuseļus, lai nonāktu līdz cilvēkam šodien, kas ir tik radikāli citādāks kā mana pusaudžu versija.

Mani bērni vēl mazi, bet, kad sasniegs teenhood, es noteikti vēlēšos šo grāmatu pārlasīt, un ja kaut kur var pre-orderot nākamo autora grāmatu, tad es noteikti ”pierakstos”, paldies! :)

[Viola · Rating 4 out of 5]

Prieks, ka jaunajiem autoriem tiek dota iespēja izdot savus darbus. Likās, ka autors ir labs cilvēku novērotājs, tēli grāmatā liekas autentiski tieši ar saviem trūkumiem, egocentrismu un tajā pašā laikā ar savu ievainojamību. Patika autora atziņa, ka daudzi jaunieši dzīvo klišejās, izvēloties būt mūžīgie upuri. Reizēm liekas, ka būt laimīgam ir teju nepieklājīgi.

[Madara · Rating 5 out of 5]

Kaut kur zemapziņā šī grāmata dzīvo manī ilgi. Nopirku kopā ar izdegšanas grāmatu no savas vārda dienas naudas. Ilgi tā stāvēja nelasīta. Sākumā morālā paguruma dēļ, tad kauns mani mocīja, jo psihotiskos traucējumos murgoju, ka skauž tas, ka cilvēks tik jaunā vecumā grāmatu uzrakstīja. No sirds nokrita smagums, kad atvainojos autoram ballītē, kas diezgan atgādināja kādu no Svena bohēmas aprakstiem.

Runājot par grāmatu, pašlaik gribas melanholiski pastaigāties pa parku un domāt par visām skolu sirdsāķīšiem. Es esmu tik ļoti Svens. Es un manas nelaimīgās mīlestības, ko es idealizēju un nevaru palaist vaļā.

Man patika grāmata. Šķita patiesi.

[Una Bērziņa - Pudule · Rating 5 out of 5]

Lieliski! ✨
Varbūt būs baigi skaļi teikts, bet bija sajūta, ka šī ir mana Jelgava ‘94. Ok, es nebiju pusaudzis 2020-tajos gados, bet jušana līdzi tā pati.

Ļoti atsita atmiņā vidusskolu un to, kā tolaik dzīvojām no vienas drāmas līdz otrai. Plānojām, ar ko un kā vislabāk un ātrāk(kas bija tobrīd arī vislabāk) apreibināties. Raudājām ballītēs un ļoti stipri kaut ko un kādu mīlējām.

Interesanti, ka tās grāmatas, par kurām visvairāk negribam, lai beidzas, beidzas visātrāk (tāpat kā jaunība, lol).

[Arta · Rating 4 out of 5]

Romāns «Pasaulē mīļākais klusums» (jeb kā es mīļi to dēvēju «dāvana manam iekšējām jaunietim») ir kā kontinents, kuru reiz bijām atklājuši, bet tad atstājuši novārtā. Aizmirsuši (piedzima bērni un hipotekārais kredīts). (man) Tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, kad ļoti steidzāmies izzināt dzīves noslēpumus, brīvības, vārdu un domu nenoteiktības robežas. Kad, pēc zaudēta dzīves līdzsvara, cilvēki teica, būs labi, turies, «it kā noturēt līdzsvaru būtu vienkāršākā lieta pasaulē.» (20. lpp.)
Kur veltas (toreiz mēs to nezinājām) cerības grauzām kā krekerus pie augļu tējas.

Es biju daļa no šīs pasaules (esmu tā, kas maldās priekšstatos), pateicoties šim romānam, es atkal tāda varēju kļūt.

[Emīls Ozoliņš · Rating 2 out of 5]

Dzīve ir notikumu virkne.
Lai sarakstītu grāmatu, arī jānotiek notikumu virknei, un kaut kā tā es arī pozitēšu savu (atsauksmi? review skan krietni labāk)

2 nodaļas in: es nezinu. nepārliecina. kāpēc man jājūt līdzi?

2.5 nodaļas in un pāris dienas vēlāk: pagaidām neviens character (tikai lūdzu neteikt varonis) nav īsti parādījis neko; momentā, kur ir iespēja izzināt Svenu un Karlu labāk, viss beidzas nesācies (kara stāsts, p.28)
valoda ir līdzeklis. bet tam nevajadzētu būt dominējošajam stāstā. nezinu, kurš izdomāja, ka (kā mēdz būt arī daudzās citās nesenās latviešu-) grāmatās valodai jādominē ar savu pareizumu. neticu, ka vienā vietā spēj savākties tik daudz cilvēku, kuri lielākoties runā tik ārkārtīgi pareizi - un es joprojām neesmu saticis nevienu jaunieti Latvijā, kurš neironiski “ķipa” arī izrunā kā “tipa”. bet nu tas varbūt paliek manā ziņā.

2.5 nodaļas in, pāris dienas un vienu ekstensīvu piezīmi vēlāk: es atkal piesienos, jo šī ir viena no tām grāmatām, kuru ļoti labprāt redzētu spīdam. es to pabeigšu šā vai tā, ejot cauri ar cerību, ka paliks labāk

11 nodaļas in: uzliku telefonu palādēties, līdz ar to aizmirsu domāt līdzi grāmatai.
ir tik daudz momentu, kuri nekur neaiziet. kuri varēja kaut kur aiziet, bet neaiziet. ir momenti, kuri ir par saraustītu. nesen dzirdēju, ka teikt, ka grāmatai ir problēmas ar peisingu (ak, šī jautrā latviešu valoda), ir kā nepateikt neko, bet kamēr neatceros visus argumentus par, palikšu pie tā, ka man ir problēmas ar peisingu. bet ne ar visu grāmatu kā tādu. ar tieši momentu peisingu.
lielākās problēmas palikušas tās pašas - characteri nekur neaiziet (vismaz pagaidām). pagaidām svens ir principā izdīdelējis kaut kādu viltus ideju par attiecībām ar savu labāko draugu. neviens īsti nav audzis. cilvēki šajā vecumā aug kā sēnes, lai arī nekad nevienam tā neliekas, jo ir tik daudz vēl, kur augt.
ir pāris labu mirkļu. un cerēt uz vairāk mirkļiem jau paliek manā ziņā.
bet nu tas jau atkal ir kā teikt, ka māksla nav laba vai slikta, bet vienkārši ir.
tomēr ceru, ka debijas pieredze ir iedevusi daudz zināšanu nākamajām. vai teātrim. būs jāapciemo “kāpnes” kādu dienu.

13 nodaļas un vienu epilogu in: jēziņ. beigās svens pilnīgi norāvās no ķēdes ar visu to kliegšanu pie nevienu nepārsteidzošās faux-šķiršanās, un epiloga beigās sapratu, ka abos galvenajos varoņos (vajadzēja kaut kur šo pielietot) nav dzīves. viņos ir tikai kaut kāda patmīlība, man pat to ir grūti definēt kā citādi, un lai arī visi autori ir kaut kādā ziņā egoisti, šis likās overboard.

visā visumā teju visiem prasījās atvēlēt vēl lappušu, lai iedotu kaut kādu personību (vai nedaudz salabotu/paskaidrotu esošo). varbūt šādus tādus likumus vajadzēja pārvērtēt (runājot par valodu, nevis administratīvo par pīpēšanu (un johaidī, vai tiešām kāds saka ‘smēķēt’ neironiski :@))

kā daudzām pēdējā laikā lasītajām latviešu grāmatām, bija potenciāls uz kaut ko labu.
tas nozīmē divas lietas:
a) ka ir potenciāls nākotnē uzrakstīt ko labu
b) ka es varbūt esmu nedaudz heiteris dziļi sirdī
laiks rādīs laikam par abiem, bet pagaidām esam tur, kur esam.

nepārprotiet, man ir prieks, ka arī tik jauniem autoriem ir iespējas izpausties, un man prieks, ka šī grāmata eksistē, bet tajā ir daudz caurumu. kaut kā tā.

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

Mēs visi meklējam ideālo. Vai saprotot, ka tas nepastāv, mēs beidzot esam pieauguši?


"Tajā pašā brīdī arī es pārvērtos plastmasas maisiņā. Lidinājos apkārt, ballītes, vēja un pilnīga neprāta spārnots, izdvesu dīvainas skaņas un runāju ar visiem pēc kārtas par vienu un to pašu." (120.lpp.)



Gusta Ābeles debija "Pasaulē mīļākais klusums" manī ievibrēja pusaudzības un pieaugšanas etapa sajūtas, kas, gluži kā metot akmeni pa ezera virsmu, traucoties ar neticamu ātrumu, tikai atsevišķos pieturas punktos saskaras ar ūdens virsmu, līdz vienā mirklī nogrimst tumšajā dzelmē. 

Kas ir tā pusaudzība, kurā mēs iekšējajās sajūtās nonākam atkal un atkal dažādos dzīves posmos. Man gribētos teikt, ka sevis meklēšana, spoguļošanās citos, patiesībā saredzot tikai vienīgi pašam sevi vai sevis izfantazētās ilūzijas pret konkrētu personu, mūsos rezonē visas dzīves garumā. Dažkārt mums izdodas izbēgt  no šiem maldu spoguļiem, bet citkārt mēs sevi mānām ar aizbildinājumiem un attaisnojumiem, nespējot pieņemt realitāti, kāda tā ir patiesībā. 

Gusts Ābele tik vienkārši un reizē sarežģīti ir attainojis šo emocionāli jutīgo starpstāvokli, starp sevis atrašanu, pieņemšanu un līdzāspastāvēšanu, kurā tik viegli plūst līdzi, nojaucot robežas starp realitāti un iztēli. Tāds skumji trausls laiks, kad pakrūtē sajaukušās ilgas, vientulība un izmisums. Bailes tikt pieņemtam, saprastam, mīlētam un piepildītam. 



Ābeles klusums grauž pakrūtē un kliedz bez vārdiem, plosa un skrāpē, piejaucējot sirdsbalss muskuļus. Un tikai šajā klusumā iekšējā balss var kļūt skaļāka par neizteiktiem vārdiem. 



"Biju izdomājis savu ideālo labāko draugu, pret kuru man būs ideālas jūtas un kuram būs ideālas jūtas pret mani, ar kuru kopā piezīvošu ideālas skumjas, ideālu prieku un ideālas klišejas." (121.lpp.)



"Runā, ka nomirstot kādam cilvēkam, tuviniekiem patiesībā vairāk žēl pašiem sevis, nevis mirēja. Manuprāt, to var attiecināt uz jebkuru aizgājēju un jebkuru palicēju. Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis." (36.lpp.)

[māris šteinbergs · Rating 2 out of 5]

dziļi sirdī es esmu heiteris
es nenoticēju nevienam vārdam, sarunai, aprakstam, notikumam un vaidam

manuprāt, reālie notikumi slēpjas tieši tur, kur autoram ir kauns iet. viņš slēpjas aiz 17/18/19 gadnieku bohēmas ((?) whatever that is) un visai virspusīgiem aprakstiem par vegānu pusdienu piedāvājumu, kamēr uzmanību varētu vērst kādam saturīgākam dialogam par jebko. pilnīgi jebko. jo nebija nekā

ceru, ka kādam jaunietim šo izlasot, tas kaut ko varētu dot, jo citādi šīs grāmatas pastāvēšanas pamatojums ir tikai tāpēc, lai tā pastāvētu, kas man, nav tieši nekas

[Sisī · Rating 3 out of 5]

Piedod, Sven, Karl, Gust... Šī laikam nebūs grāmata, kas paliks man atmiņā mūžīgi mūžos.

Kaut kas šeit bija. Un reizē kaut kā nebija.
Kopējā sajūta visnotaļ pozitīva. Tas, kas pietrūka laikam bija kāda manāmāka dinamika vai kulminācija sižetā vai emocionālajā intensitātē, jo lasot bija sajūta, ka lasu vienu un to pašu uz riņķi vien daudzas reizes pēc kārtas. Uz beigu daļu mazliet pieguru, bet par laimi grāmatas nelielais formāts tomēr neļāva pavisam sagarlaikoties.

[Helga · Rating 4 out of 5]

Ļoti labi uzrakstīta grāmata.Ievelk uzreiz,uz beigām gan sāka mazliet kaitināt.Tā sajūta ka viss ir tik nozīmīgs un tajā pašā laikā ir pilnīgs “pohuj”. Tik svarīgi kas ar ko un kā dzēra un ko pateica un kā jutās nākošajā dienā.Tajā pašā laikā gribas nopietnas attiecības,kaut gan varbūt pat negribas neko.Tāda dzīve galvā.Veiksmīgi aprakstīta tā nenoteiktība un sevis meklējumi kas ir 16+ gados.man patika pat labāk par Jelgavu 96. Viegli,tiešām viegli lasās!

[Anna · Rating 5 out of 5]

Man teica, ka šī ir nevis pārsteidzoši aizraujoša sižeta grāmata, bet gan sajūtu grāmata. Es sajutu.

[Ieva Bite · Rating 4 out of 5]

Šajā grāmatā viss bija, kā tam jābūt. Brīžiem neveikli, brīžam patiesi spoži – tieši, kā ir pusaudžu gados, kad nav nekāda vidusceļa. Ir vai nu pasaules gals, vai arī esi virsotnē.
Iesaku, ja patīk "young adult" literatūra vai ja māc ziņkāre ielūkoties tur, kur nevienam nav ļauts – kas šobrīd notiek ar jauniem cilvēkiem. Pirms gulētiešanas neiesaku, jo tā nemiera sajūta pielīp.

[sofija · Rating 3 out of 5]

iesaksu ar to ka esmu shoka ka si bija obligata literatura gimnazija…taka es saprotu ka vini velejas lai jauniesi lasa kaut ko “modernu” tacu damn…sitas man liekas bija par talu?…
kad iesaku gramatu man likas ka ta man lotii nepatiks jo isti nepatik ka gramatas tiek izmantots “jauniesu” slengs un ka puse no notikumiem gramataa ir dzersana un pipeshana.
tacu ar laiku saka palikt labak…gramata palika emocinalaka un pat saku pamazam redzet sevi gramatas telos. manuprat autors fantastiski gramataa atteloja sos musdienu “situationships” ka viens cilveks nevelas neko serious pamazam megina attalinaties un iegrimst saveja “milakaja klusuma.” un otrs cilveks ka reizi nevar beigt domat par savu draugu megina visadi dabut taa uzmanibu un patiesam ir sajuta ka dzive ir nekas bez taa cilveka. man liekas katrs no mums ir izjutis sevi gan svena gan karla pedas. (ne bet man taa apnika karls beigas…taka bro es saprotu ka tu esi kkads complax characters…bet nu sanemas draudzin🙄🙄)


P.S
ka swiftie varu ar prieku pazinot ka mana milaka dala gramata bija nelielie taylor referenci ik pa laikam🥰🥰

[Kate · Rating 5 out of 5]

Viens no tiem darbiem, par kura izlasīšanu nevienam negribas stāstīt. Jo tad varbūt sāks lasīt arī draugi. Un man bail, ka tad mani iepazīs pārāk labi. Pārāk privāti. Pasen nebiju aizlocījusi tik daudz suņu austiņu.
Divi vilciena braucieni, un grāmata beidzās. Stulbums.
Es viņus visus grāmatā ienīdu un mīlēju. Es viņus sapratu.

[Greisa Rozīte · Rating 3 out of 5]

Man šis būtu ļoti paticis 13 gados

[Signe]

Pusaudzības tizlums, neveiklība un skaistums pilnā dailē. Atgriezos laikā, kurā ilūzijām un iedomām par notiekošo bija lielāka vara nekā realitātei. Gusts ļoti prasmīgi notvēris toreizējo sajūtu rosolu.

[Dace Znotiņa]

Šis varbūt nebija īstais dvēseles stāvoklis, kad lasīt šo grāmatu. Vai varbūt bija. Man nepatika, kā tā lika man justies, bet tai pat laikā es spēju novērtēt, kad kāds teksts liek just. Nelielās aprakstītās ainas bieži vien bija svešas un muļķīgas virsējā slānī, tomēr bezcerīgi pazīstamas dziļākā līmenī. Haoss, kas notiek varoņu dzīvēs un domās, ir kā apliecinājums tam, ka, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, mēs katrs varam būt reizē apmulsis, ievainots un toksisks. Bija dienas, kad tieši šī apliecinājuma dēļ negribēju grāmatu pat atvērt. Spriežot pēc autora paša teiktā, viņa mērķis, rakstot šo grāmatu, nebija tīšuprāt raisīt tādas vai citādas sajūtas lasītājā, tāpēc šī sakritība noteikti ir tikai cilvēciska likumsakarība. Es nevaru šai grāmatai ielikt vērtējumu. Līdzjustās emocijas nav patīkamas, bet spēja tās raisīt ir apsveicama. Kopā šie pretstati nonullē viena otru, bet, pieslienoties vienam no tām, sanāktu melot. Tāpēc - lai nu paliek. Es ticu, ka būs lasītāji, kas tur izlasīs kaut ko citu, noklikšķēs citādāk un ar prieku ieliks augstāko vērtējumu.

[Evija · Rating 5 out of 5]

Kā veldzējošs malks skaidra ūdens pēc tā visa, ko pēdējā laikā esmu lasījusi.
Man patika viss! Grāmatas noformējums, vieglums, forma un saturs.
Galvenokārt emocijas.

Jā, šī nav piedzīvojumu grāmata. Tā ir emociju grāmata.
Atkailinoša, patiesa, īsta.
Ļoti daudz lietu, kas rezonēja ar manām sajūtām. Pārspīlējums līdz pārākajai pakāpei, jo ja mierīgāk un pa normālam, tad liecies sev beigts.

Bet atmetot to daļu, kurā man jau nu ļoti saslēdzās ar šo grāmatu un paskatoties racionāli, pastāv iespēja, ka šī grāmata ir saprotama un līdz galam uzrunā tikai insaiderus. Respektīvi, cilvēkus, kuri pazīst Gustu un viņam apkārt esošos cilvēkus. Jo tad tēliem uzreiz ir fons, viņi dzīvo iztēlē skaļi un pilnīgi, nevis pāris teikumos aprauti un nesaprotami.

Lasītājiem, kuri Gustu nepazīst, grāmata var likties aprauta, haotiska, bez stāsta pamatā, tā īsti pat nespējot iztēlē uzzīmēt galveno varoni.

[Arvis Austrums · Rating 3 out of 5]

Garstāsts (īsromāns?) pārliecinoši aizved uz tādu pusaudžu pasauli, kādu pazinu arī es, tikai šajā īsajā laika sprīdī tā pamainījusies. Pasaulē kādu to apraksta autors, pusaudži dzīvo kā pieaugušie, kamēr mēs dzīvojām kā pusaudži, iztēlodamies, ka esam pieaugušie. Priecē, ka ir apietas vairākas strīdīgajam žanram piedēvētās klišejas - mīlas trīsstūris pēc visiem leņķiem nesanāk, varonim nepiemīt īpašas spējas (šodien raud arī puiši), jauniešu grupiņa nenostājas pret kaut kādu ļaunu sistēmu, arī ne pret pieaugušajiem. Arī otrā plāna lomas ir saistošas un pieaugušo reakcija vai skatījums uz jauniešu pasauli nav didaktisks. Ja vien ...atsevišķi pārspīlējumi idealizētas mīlestība vai aizraušanās, vai draudzības efekta pastiprināšanai, kas liecina par varoņu upurēšanos, nerēķinoties ar veselību, drošību, un autora upurēšanās par labu stāstam. Tomēr, tomēr, ja vien šis klusums bijis reāla pieredze, tā pierakstīšana bijusi vērtīga un dziedējoša arī lasītājam, arī tam, kurš stundām ilgi skatījies telefonā un gaidījis ienākošās ziņas. Arī tam, kuru plūstošā identitāte aiznesusi sociālās nevienlīdzības krastos.

[Rūta Hamstere · Rating 5 out of 5]

sākumā interesējos par grāmatu paša autora dēļ. ne tādēļ, ka pats autors saistītu, drīzāk mani fascinēja, ka cilvēkam, kas ir jaunāks par mani jau ir divas izdotas grāmatas un paša režisēts uzvedums.
patika. izlasīju pāris stundu laikā. ļoti skaista valoda. daudz dažādu atziņu. bet galvenokārt - pasauli ap mums vairāk par visu veido mūsu ilūzijas, bet lai dzīvotu, patiesi mīlētu un atsacītos no sāpēm ir jāatsakās arī no sevis radītajām ilūzijām.

[Kristiāna Ābele · Rating 4 out of 5]

Valdzina un aizkustina gan dziļais, patumšais akvamarīns, kas nav kareivīgs ultramarīns, gan tāda globālā pandēmija, kurā mirst tikai pusaudzīgas ilūzijas. Neraugoties uz jauno varoņu patērēto alkoholu un nikotīnu, kā arī visiem pulcēšanās ierobežojumu pārkāpumiem norisēs un groteskas elementiem tēlveidē, šis romāns ir ļoti maigs darbs, kura pasaulē varbūt – droši vien – gribēsies atgriezties vai nokļūt arī vēlāk.

[Dainis Deigelis · Rating 5 out of 5]

Vai šī ir tipiska grāmata jauniešiem? Jā un vienlaicīgi nē,vai to varētu iedot lasīt jauniešiem? Noteikti jā? Paldies ,Gustam, es saskatīju tajā daudzu jautājumus, kas mani plosīja viņa vecumā, pie pilnīgi atšķirīgas dzīves pieredzes un nepāriet kuri vēl joprojām. Ļoti uzrunājoša un laba grāmata.

[deatacher · Rating 2 out of 5]

grāmata nav briesmīga un šausmīgākais elles darbs ko esmu lasījusi dzīvē (kas zin, varbūt tomēr ir?), taču es šo grāmatu nevarēju paciest. gribēju pa logu izmest…

personīgi, man ļoti nepatīk grāmatas ar jūtami negatīvu noskaņu, ar alkohoku, utt. zinu, ka ir cilvēki, kam patīk, bet runāšu subjektīvi…

šī grāmata man noderēja ar to, ka ierosināja saprast, kādu dzīvi NEvēlos.

lietas, kas man patika:

-bija latviska atmosfēra
-viegli lasāma
-autors labi izklāstija reālistiskas jūtas dotajās situācijās, bija viegli just līdzi un iejusties dažviet

lietas, kas man nepatika:

-depresīvā noskaņa, vienkārši nav manā gaumē…


tomēr ja jums patika šī grāmata, izlasiet “looking for alaska” no john green :) līdzīga

p.s. biju pārsteigta, ka šī ir obligātā literatūra, bet vismaz ir kas moderns, nevis klasika šogad…

[Sintija Meijere · Rating 2 out of 5]

Pirmais, kas samulsināja, ir autora dzimšanas gads - 2004. 🙈 Ok, centos izslēgt būmeri sevī un lasīt.
Iespējams, ja šādu stāstu lasītu savos 17, tas uzrunātu vairāk. Tagad domāju par to, vai tiešām 15-16 gados var atļauties vislaik dzert, pīpēt un tusēties. Jāatzīst, ka uz beigām izbesīja galvenā varoņa nuņņāšana un pārspīlētā emocionalitāte. Bet varbūt man, kā skarbo 90to gadu tīnim (😁), nesaprast mūsdienu jūtelīgos jauniešus, nez.
Kopumā lasījās viegli, it kā sarakstīts saistoši, bet nu tīri subjektīvi manī nenorezonēja.

[katrīna · Rating 1 out of 5]

šis ir atgādinājums, lai neviens nekad nespriež par grāmatu pēc tās vāka. es vairākos veikalos un bibliotēkās biju redzējusi šo grāmatu, un manas acis ieķērās šīs grāmatas vākā, līdz es pati vēlējos iepazīties ar grāmatas saturu. izrādījās, ka šī nebija nekāda pastaiga pa pieneņu lauku, kas tiek aprakstīts ar tēlainās izteiksmes līdzekļiem, kā es biju sagaidījusi. es tiku sarūgtināta.
varbūt kādam šī grāmata šķistu normāla, bet, pēc manām domām, grāmatas lapas nebija vērtas tās vārdiem.

[monta cine · Rating 4 out of 5]

"..kopā ar cigarešu galiem zemē tika nosviestas vienas ilūzijas, bet no zemes paceltas citas." (105.)

'mīlestības trakumi' ievīti vienkāršā, dikti tīkamā valodā un stāstā, kas norezonē. kā nekā vienaudža rakstīts darbs! pavisam viegli "savienoties" ar vēstījumu, par to arī paldies autoram. cik vienkāršs patiesībā var būt sarežģītais (un otrādi) :)