Nu tā #helmutslasa 2. Grāmata galā!
Šoreiz man rindas kārtībā Ilze Aizsila darbs “Kārdinošs Pavērsiens “ . Uzreiz varu teikt, lasot nepameta sajūta, ka esmu svešā teritorijā un tikai mainīgā emociju gamma atgādināja - Helmut, Tu nedomā kā sieviete , tas ir normāli , punkts ! Patika ļoti dažādie personāži un ainas , par Supermenu - vispār žetons , tur visspilgtāk redzēju vīrieti . Man pašam liekas, ka , viennozīmīgi - liderīgas sajūtas radās vairākkārt, bet brīdī, kad prasījās saprast, kas konkrēti notiek, kā padomju filmās no galvenās ainas objektīvs aizved uz koku galiem un viss paliek fantāzijai . Un jā, vispār cik maksā bungu vālītes? Stāstos ir tik daudz pieklājīgi un galanti vīrieši , kas reizēm likās kā radinieki. Salīdzinājumi un vārdu spēles man vietām gribējās nokopēt . Vienīgi pēdējā stāstā gan - varonim iespējams ir drapaks un atslēgas piekariņš , bet olas viņam nav , tam vajag mammas pupu un pietrūka , ka viņš saka vau un staigā uz četrām kājām. Bet arī par to paldies autorei , ka tagad diezgan skaidri ir noraksturots prototips cilvēkam , kuram kā mazam bērnam kāroto dāvanu iegūstot būtu jāpriecājas , ja viņu kāds nosauc par “vīrieti “ !