"Ardievas bohēmai" ir Ērikas Bērziņas otrais dzejoļu krājums pieaugušajiem. Krājumā atklājas ikdienas dzīve ar tās mazajiem priekiem un bēdām, rūpes par tuvajiem cilvēkiem, vēlme pēc mīlestības, personiskās brīvības un pašizpausmes. Grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš par krājumu teic: "Autore rāda, kā dzīve piespiež jauneklīgos bohēmistus nomest spilgtās, svešās spalvas, lai pieņemtu dzīvi ar stoiciskumu un cerību. Krājums tapis ilgu gadu gaitā, kad jaunības sapņi un pozas nomainītas pret sievas un ģimenes mātes atbildības nastu, bet sintētiski mākslīgā urbāno jauniešu bohēma sen izgaisusi ikdienas sīkumu, darbu, prieku un bēdu straumē. Šīs dzejas balss uzdod jautājumus par pieaugšanas un ģimenes dzīves jēgu un sūtību, kā arī meklē kaut nelielu privātu telpu savas patības saglabāšanai situācijās, kad ģimenes mātes statuss uzliek par pienākumu uzupurēties citu labā. Autores asociatīvā pieeja dzejai pa šiem gadiem kļuvusi vienkāršāka un vaļsirdīgāka, tā provocē uz uzticēšanos un līdzpārdzīvojumu."
Negaidīti labi. Krājums samērā viengabalains ar caurvijošu tēmu - būt sievietei un mātei, nepiepildītas jūtas, kaisle, vientulība. Lai gan daudzi dzejoļi šķiet intīmi un personiski, tie tomēr ir arī vispārīgi un lasītājam ļauj saskatīt sevi.
ikdienā laikam tā kā cenšos lieki nerunāt par lietām, par kurām neko nejēdzu. ne vienmēr sanāk, protams - izpausties jau laikam gribas visiem - bet nu aptuvena ideja ārkārtīgi daudz nevervelēt manī mīt jau labu laiku. (laikam tāpēc arī rakstu visādas lietas - citur nav kur likties) lai vai kā, par šo zināju pilnīgi neko (izņemot vienu mazu detaļu - ka izdevusi orbīta - šo garadarbu krāsas teju vai nu jau krāju plauktā), un līdz ar to nepaspēju īsti sacerēties vai galvā jau izveidot kādu priekšstatu. bija labi. man patika. radās gan sajūta, ka īsti grāmata ieskrējās tās otrajā pusē. (lai arī man patīk kodolība, 16 gadi ietverti 70 lappusēs liekas kaut kā ne līdz galam - ticu, ka gan jau tas nav viss radītais (kā jau teicu, neko nezinu par autori) un ka gan jau bija vēl kaut kas, ko izķeksēt, kas tīri labi krājumā iederētos. bet ir lasītas arī krietni sliktākas dzejas grāmatas. un grāmatas vispār.
Ļoti tiešs no vienas puses un maigs n o otras puses, sievietes dzejnieces vēstījums. Čista nesamudrīts, pardon par vulgārismu, bet tā ir. Lieliski uzburtas ainas caur tekstu. Piektā zvaigzne autorei par to, ka dzejas dienu atklāšanā, viņa dalījās noslēpumā, kā saķemēt matus bez sāpēm sprogainiem bērniem. Jā šis recenzents šādi ir uzpērkams.
"Ir atnācis pavasaris, ko nevar apturēt karš " (70)
Ik pa laikam uzvāru kafiju, ielieku tajā lielu putukrējuma mākoni, pasēžu klusumā un palasu šo Ērikas krājumu. Ļoti patīk. Manī ienāk paskumjš, bet skaisti uzrakstīts rudens...
🖤 mīļākās rindas šai grāmatā :
"es atdevos gaismai klusums iesūcās manī kā medus"
ārprāts. šis bija, manuprāt, viens no visskaistākajiem un visdetalizētākajiem mūsdienas dzejas krājumiem. tiešām. es jutos tik ļoti “in comfort” lasot šo darbu, jo katrā dzejolī varēju iedomāties kādu sev pazīstamu cilvēku un viņa dzīves stāvokli, kā arī dzejoļus sasaistīt ar savu dzīvi. fenomenāli!
Ērika Bērziņa raksta labi, to nevar noliegt. Pelnītas nominācijas un balvas. Vienkārši līdz šim mums nav bijis pa ceļam. Pat šoreiz, kad arī man ir nekad nenāc vairs no rītiem/ uz manu pieturu/ neskaties pa prombraucoša/ tramvaja logu uz aizejošo mani/ varbūt tu nemaz neskaties/ bet es tāpat to jūtu/ izdzēs mani no savas dzīves un pat ļoti daudz mēs sēžam katrs savā istabā/ garais koridors/ savieno mūsu nopūtas/ rudā kaķa aste/ kā robežlīnija starp mums, tik un tā, dzejoļi, lieliskie dzejoļi slīd garām, neiesēžoties.
Neizsakāmi skaisti. Katrā nākamajā dzejolī iemīlējos arvien stiprāk un stiprāk. Ja sienas jau neklātu tapetes, nolīmētu tās ar šiem dzejoļiem, lai katru dienu varētu skatīties.
“mēs pilsētas bērni esam dzimuši ļauni mums pietrūkst vietas mums ir par maz sevis un naktis saplosa mūs no rītiem mēs akli klīstam pa pilsētas tukšajām ielām un izliekamies ka redzam sauli”