Ak, jel, cik svētīga grāmata! It kā tikai trīsdesmit lappuses, bet tik daudz vērtīga - aicinājums sarunāties, uzdot jautājumus; konkrēti fakti, arī tas, ka katram dzimumorgāni izskatās atšķirīgi, nav viens ideāls (cik ļoooooti man gribētos, lai es un tūkstošiem citu meiteņu to būtu dzirdējušas bērnībā); mēnešreižu normalizēšana, regulāri atkārtojumi par to, ka sava ķermeņa izpētes procesos bērnam ir jājūtas droši, jāmāk novilkt robežas, jāmāk pateikt stop un nē. Tik lieliski, ka tieši tētis ir tas, kurš grāmatas sākumā runājas ar savu meitu (mamma vēlāk arī pievienojas). Arī vizuālais stāsts ir fantastisks. Piemēram, attēlojot spermatozoīda ceļojumu no sēkliniekiem, penis pajautā vagīnai, vai drīkst ienākt. Izcili ir tas, ka šis jautājums notiek zīmējumā, nevis vecāku stāstījumā, jo bērnudārzniece ir par jaunu šādai seksuālai darbībai, bet zināt par to, ka ir jājautā atļauja, ja procesā iesaistīts vēl kāds, nenāk par ļaunu jau agrā bērnībā.
Bērni vienmēr ir interesējušies par to, kas ir starp kājām, un vienmēr interesēsies. Ak, cik lieliski būtu, ja realitāte būtu tikai šis teikums. Tomēr, tomēr patiesībā jāsaka - bērni masturbē (iedomājies, arī bez grāmatas viņi atklāj, ka aizskarot peņa galviņu vai klitoru, var palikt ļoti, ļoti patīkami), bērni iesaistās ļoti nedrošās rotaļās, bērni patērē ļoti traumējošu interneta piedāvāto saturu (un, nē, diemžēl pilnībā izolēt viņus no šīs informācijas nav reālistiski), bērni paši kļūst par porno materiālu dalībniekiem un veidotājiem (!). Un šī grāmata dod cerību, ka šajā riskantajā, kompleksajā tēmā mēs ieejam drošākā un veselīgākā veidā - caur izglītojošām grāmatām, sarunām ar vecākiem vai skolotājiem, nevis apdraudošās vidēs, bezpalīdzīgās situācijās, caur porno utt.
Pašlaik jāmeklē atbilde nevis uz to, no kāda vecuma bērniem vajadzētu būt pieejai šai grāmatai (ticu, ka vecāki to paši var izlemt, redzot bērna reakcijas, zinot, kādas sarunas bijušas līdz šim utt.), bet gan - kādā veidā lai atbalsta sabiedrību iziešanā no padomiskās "uz mums šis neattiecas", "ja par šo nedomāšu, nerunāšu, tad tas nenotiek" mentalitātes.
Ļoti ceru, ka no šīs mentalitātes spiediena atbrīvosies arī bibliotēka, kura šo grāmatu bija noslēpusi direktores kabinetā, jo "diemžēl neesam tik progresīvi". Nu, ja jau nav tik progresīvi, lai ļautu pieeju šai grāmatai, tad mums šī attīstība jāveido pašiem. Aicinu visus doties uz bibliotēkām un pieprasīt šo grāmatu. Izņemt to kaut uz pāris dienām. Lai tā kļūst redzama un var veikt savu veselīgo izglītojošo darbu. Ak, jā, dārgie grāmatu dedzinātāji, šis NAV mācību materiāls. Gluži tāpat kā citas grāmatas bibliotēkā - vari ņemt, vari neņemt. Vari pirkt grāmatnīcā, vari nepirkt. Un, dārgie grāmatu dedzinātāji, es jau zinu, ka jūs īpaši saniknoja tas viens atvērums ar divām rindkopām, kurā tiek pieminēts cilvēks ar neskaidru dzimumu. Aaaaaaaaaaaaaaaaak, šaaaaaaausmaaaas, pasaules gals! Es tikai ceru, ka jūs apjēdzat - slēpjot šīs grāmatas vai pat tās dedzinot, cilvēki joprojām paliek, un viņiem joprojām vajag sabiedrības pieņemšanu un atbalstu, mīlestību un rūpes. Tāpat kā tev un tavam bērnam. Un, ja nu nezini, kā to darīt, kā atbalstīt un rūpēties, grāmatas beigās ir kontaktinformācija iestādēm, kas var palīdzēt. Tās palīdz arī tiem bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, kuri tur griežas pēc palīdzības, jo citi cilvēki, tai skaitā mūsu tuvie un mīļie, apdraud un ir kaitējuši ne tikai viņu mentālajai, bet arī fiziskajai veselībai.