What do you think?
Rate this book
Как переучредить Россию? Очерки заблудившейся революции
В своей новой книге Владимир Пастухов обобщил, систематизировал и придал концептуальное единство своим многолетним исследованиям феномена русской власти и связанных с ним разнообразных проявлений русской цивилизации. Книга подводит черту под сорока годами напряженных размышлений автора о судьбе России. С того момента, когда были написаны первые статьи, и по сегодняшний день Владимир Пастухов, не будучи приверженцем ни прямолинейного «западничества», ни упрощенного «евразийства», пытается прояснить смысл русского мира, определяя его как «другую Европу». Россия в его понимании — это отдельная цивилизация, которая хотя и принадлежит к европей&
851 pages, Kindle Edition
Published September 22, 2023
14 people are currently reading
22 people want to read
About the author
Владимир Пастухов
6 books5 followersПолитолог, публицист и юрист, старший научный сотрудник Университетского колледжа Лондона. Живёт в Лондоне.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 3 of 3 reviews
May 7, 2024
📕vērtējums 10 no 10.
Krievu klasiķis N.Gogolis savu darbu “Mirušās dvēseles” noslēdz ar vārdiem par zirgu pajūgu – “птицу-тройку”. Šis tēls atspoguļo autora priekšstatu par tā laika Krieviju. Troikai, kas atrodas braucienā pa Krievzemes plašumiem, īsti nav noteikts konkrēts maršruts vai galamērķis; tās brauciens ir bezgala ilgs un, šķiet, tupināsies veselu mūžību. Pēc gandrīz divsimt gadiem, kad ir sarakstītas “Mirušās dvēsles”, izskatās, ka krievu troika turpina savu ieilgušo braucienu, pārsteidzot apkārtējos ar savu bezjēdzīgo krāšņumu un brauciena iracionālo raksturu. Troikas braucienu jau vairākus gadsimtus vēro ne mazums domātāju, kas cenšas noteikt tās maršrutu un grūti tveramo galamērķi. Pēc Krievijas kara Ukrainā, kas daudziem atvēra acis, “krievu dvēseles” traktētāju skaitam ir tendence palielināties ģeometriskajā progresijā (arī mūsu platuma grādos, kur teju katrs jūtas kvalificēts komentēt Krievijas norises). Ņemot vērā, ka pieprasījums pēc Krievijas ekspertīzes saprotamu iemeslu dēļ ir strauji pieaudzis, šobrīd nevar sūdzēties par dažādu darbu par Krieviju trūkumu. Izskatās, ka daudzi no autoriem komentē procesus un projicē Krievijas nākotni, ieskatoties savās kristāla bumbās, vai sazinoties pa tiešo līniju ar Delfu orākuliem. Šo darbu autori pārstāv visai plašu amplitūdu, sākot ar šarlatāniem un pašpasludinātiem ekspertiem, kas labākajā gadījumā uzaudzējuši savu ekspertīzi pašmācības ceļā (atkal – arī Latvija šeit nav izņēmums), un beidzot ar tiešām kvalitatīviem darbiem, kas izceļas ar savu analītiskumu, domas dziļumu un oriģinalitāti.
Viens no retajiem atradumiem, kuru var pieskaitīt pie pēdējās kategorijas, ir monumentāls darbs “Kā pārveidot Krieviju”. Bez liekas pārspīlēšanas varu atzīt, ka šis ir labākais darbs, ko līdz šim sanācis izlasīt par Krieviju. Grāmatas autors ir krievu politiskais filozofs un publicists Vladimirs Pastuhovs. Šobrīd viņš ir atzīts Krievijā par ārvalstu aģentu un jau vairāk nekā 15 gadus dzīvo Lielbritānijā. Krieviju V.Pastuhovs bija spiests pamest pēc tam, kad viņš kā viens no amerikāņu investora B.Braudera fonda Hermitage Capital (t.s. Magņicka lieta) tiesvedības juristiem saskārās ar krimināllietas ierosināšanas risku. V.Pastuhova vārds, iespējams, neparādās tik ļoti bieži Rietumu un krievu preses izdevumos, taču V.Pastuhovs ir viens no tiem nedaudzajiem komentētājiem, kas, manuprāt, spēj precīzi noteikt Krievijas diagnozi, raksturot esošās tendences šajā valstī, kā arī ieskicēt nākotnes scenārijus. Visu to viņš dara sev raksturīgajā smalkajā reālistiskajā manierē ar zināmas ironijas devu. Tiem, kuri nepazīst V.Pastuhova darbus, iesaku virtuāli iepazīties ar viņu, izlasot visai lakonisku darbu “Понятийная конституция России”, kas ar izcilu ironiju sniedz ieskatu mūsdienu Krievijas valstiskuma pamatprincipos un mehānismos – https://novayagazeta.ru/articles/2017...
“Kā pārveidot Krieviju” ir unikāls darbs, kurā ir apkopotas pēdējos 40 gados tapušas autora atziņas un analīze par krievu varas modeli, krievu civilizāciju un krievu revolūciju. Tas aptver visai plašu laika posmu un faktiski iekļauj sevī Krievijas pagātni, tagadni un (ne tik gaišu) nākotni. V.Pastuhovs, turpinot krievu politiskās filozofijas tradīcijas, savā darbā ar viņam ierasto analītiskumu un mierīgo izklāstīšanas stilu sniedz ļoti argumentētas atbildes uz diviem tipiski krievu jautājumiem – “Kurš ir vainīgs?” un “ Ko darīt?”. Lai gan grāmatas apjoms pārsniedz 700 lapas, tas nekādi nav uzskatāms par šķērsli, jo lasītājs saņems panorāmas ieskatu, sniedzot pārliecinošas atbildes par to, kur šobrīd atrodas Krievija un kāpēc tas ir noticis. Ja lasītājs nevēlas pieveikt šo grāmatu uzreiz, viņš to var darīt vairākos piegājienos, katru reizi sākot lasīt grāmatu no jaunas vietas.
V.Pastuhovs uzskata, ka mūsdienu Krievija ar šobrīd tur valdošo krievu pasaules konceptu ir pārvērtusies par krievu fantastu rakstnieku Strugacku brāļu anti utopiju, kurā ir notikusi kādreiz marginalizēto nacionālboļševisma un eirāziešu kustības ideoloģiju pārtapšana par valsts vadošo ideoloģisko vektoru. Tomēr, pēc autora ieskatiem, lai gan Krievija ir uzskatāma par atsevišķu civilizāciju, tā tomēr ir cieši saistīta ar Eiropas saimes kultūrām (galvenokārt caur Bizantijas posmu un ietekmi). Citiem vārdiem, Krievija ir vienkārši cita Eiropa. V.Pastuhovs ir pārliecināts, ka Krievija nevar eksistēt ārpus Eiropas kultūru areāla, tomēr, ņemot vērā Krievijas specifiku, tā neļauj automātiski pārcelt valstī Rietumu politiskas un ekonomikas institūcijas. Vienlaikus, nemitīga skatīšanās uz Rietumiem un sevis salīdzināšana ar tiem vienmēr ir bijis viens no galvenajiem krievu kultūras elementiem. No tā savukārt izrietēja viena no krievu civilizācijas pamat pretrunām – vēlme orientēties uz Rietumu izaugsmes un modernizācijas tempiem, no vienas puses, un mēģinājuma saglabāt savas kultūras (šī vārda plašākā nozīmē) identitāti, no otras puses. Šo fenomenu var pamatoti uzskatīt par krievu civilizācijas ideoloģiskās šizofrēnijas iemiesojumiem.
Krievu varas modelis, pēc V.Pastuhova domām, ir salīdzināms ar mitoloģisko Fēniksa putnu, kurš katru reizi sadegot ir spējīgs atdzimt no pelniem. Tas arī ir viens no krievu politikas pēctecības iemesliem, nodrošinot krievu varas modeļa zināmu loģisku secību jau sākot ar Ivana Bargā laikiem un beidzot ar putina režīmu. Krievijas valsts dzīves cikls neaizsākās 1991.g. augustā, savukārt krievu valstiskuma beigas nebūt nenotika 1917.g. oktobrī. Pēc autora domām, boļševisma-komunisma posms Krievijas vēsturē ir uzskatāms par savienojošo saikni starp krievu valstiskumu līdz 1917.g. un Krievijas valsti pēc 1991.g.; boļševisms, V.Pastuhova prāt, ir uzskatāms par krievu pareizticīgā mesiānisma modificēto formu. Ja skatāmies uz Krievijas vēsturi vairāku gadsimtu griezumā, var secināt, kā tādi personāži, kā Aleksandrs Otrais un M.Gorbačovs ir drīzāk izņēmumi uz tādu Krievijas tipveida valstsvīru, kā J.Staļins, J.Andropovs un pašreizējais Krievijas prezidents, fona.
Ņemot vērā to, ka Krievijā līdz šai dienai nav izveidojusies pilnvērtīga sabiedrība (šī vārda tradicionālajā Rietumu izpratnē ar politisko nāciju un politiskās varas emancipāciju un Reformācijas posmu), tās trūkumu aizstāj kopienas modelis (соседская община). Tieši šī iemesla dēļ Krieviju var raksturot kā valsti, kas atgādina savā attīstībā iestrēgušu infantilu pusaudzi, kuram nekad nav lemts pārvērsties par valsti – pieaugušo. Tādējādi par Krievijas tradicionālo sporta veidu kļūst skriešana uz vietas, kas periodiski noved pie krievu varas modeļa krīzes, kraha un jauna vecā posma aizsākšanu (šeit ir vietā citēt vienu no dziļākajiem un oficiāli pagaidām neatzītiem krievu politiskajiem filozofiem, bijušo premjerministru V.Černomirdinu: «Никогда такого не было и вот опять»). Pēc V.Pastuhova domām, pēc PSRS sabrukuma Krievijas nelielām cerībām atteikties no tradicionālās varas paradigmas tika pārvilkts krusts 1993.g. oktobrī, kad savā kulminācijā nonāca konflikts starp toreizējo prezidentu B.Jeļcinu un sarkanbrūno Augstāko padomi. Šajā konfliktā galvenais bija nevis B.Jeļcina pavēle apšaudīt sadumpojušos Augstāko padomi, bet drīzāk notikumi, kas sekoja pēc šī konflikta – B.Jeļcina kā absolūtā uzvarētāja dominējošā statusa nostiprināšanās Krievijas politikā faktiski ar superprezidentālo sistēmu.
2014.g., paveicot Krimas nelikumīgo aneksiju, putins rīkojās atbilstoši krievu mesiānisma labākajām tradīcijām, uzskata grāmatas autors. Veicot šo manevru, putins faktiski uzmodināja zvēru krievu tautas dvēselē. Šis mesiānisma saknes ir meklējami vēsturiski un ideoloģiski visdažādākajās izpausmes formās, kas veido krievu mesiānisma panoptikumu: Bizantijas ietekme, Maskava kā trešā Roma, panslāvisms, komunistiskā internacionāle u.t.t. Pelnīti var uzskatīt, ka krievi nevis pilda savu vēsturisko misiju, bet tas ir viņu dzīves viens no pamatbalstiem. Krimas aneksija faktiski uzgrieza krievu tautas gaidu spararatu, kuru putins vairs nav spējīgs uzgriezt atpakaļ, jo tiek pieprasītas arvien jaunas uzvaras ar ieguvumiem impērijai. Citējot kādas padomju filmas dziesmu, “krieviem ir vajadzīga uzvara un tās cena viņiem nav svarīga” («нам нужна одна победа, одна на всех – мы за ценой не постоим»). Līdz ar to, var tikai piekrist autora atziņai, ka nevis putins valda pār krievu pūli, bet otrādi – pūlis, līdzīgi kā suņa aste, kustina putinu. Viņš, pēc autora domām, nav uzskatāms par vizionāru. Šīs īpašības viņam nekad nav bijušas; drīzāk putina filigrāni izkoptā spēja ir ļoti precīzi uztvert un saprast, ar ko elpo plašas masas (путин-слухач).
Lai cik tas varētu šķist paradoksāli, bet pašreizējam karam Ukrainā, pēc V.Pastuhova domām, pēc savas būtības ir nevis uzbrūkošs, bet aizsardzības raksturs. Šajā gadījumā Krievijas impērija nevis uzbrūk, bet aizsargājas, mēģinot iztirgot no vēstures tik ļoti vajadzīgo laiku faktiski pusmirušās impērijas dzīves cikla turpināšanai, veicot patriotiskā morfija injekciju sabiedrības vēnā. Šajā sakarā interesanta un pārdomu vērta ir V.Pastuhova tēze, ka izslavētā krievu propaganda īstenībā nav nedz efektīva, nedz kvalitatīva (sveiciens krievu propagandas apkarotāju kastai Rietumos un Latvijā). Krievu propaganda īstenībā ir mīts par mītu fabriku. Pēc autora domām, propagandas iedarbīgums nav saistīts ar tās kvalitāti, bet gan ar krievu sabiedrības augsto pieprasījumu pēc tās un krievu gatavību patērēt zemas kvalitātes propagandu zirga devās (“viegli mānīt tos, kuri labprāt vēlas būt apmanīti”).
Atbildot uz jautājumu, kas Krieviju un pasauli sagaida tālāk, V.Pastuhovs nesniedz rožainu bildi, bet arī neieslīgst apokaliptiskos scenārijos, pilnībā norakstot Krievijas nākotni. Pašai Krievijai un Rietumiem ir jābūt gataviem, ka pēc putina aiziešanas (un šis brīdis agrāk vai vēlāk atnāks, pateicoties dabas un Dieva varai, vajadzīgo pasvītrot) Krievijas federācijas teritorija līdzināsies vienai lielai izdegušai zemei. No politikas, ekonomikas, sociālās sfēras, visticamāk, paliks tikai drupas, kas būs ilgstošas un vispusīgas degradācijas un sabiedrības kriminalizācijas procesu rezultāts. V.Pastuhovs ir pārliecināts, ka tas, ka putinu nevar mainīt, ir tikai pusbēda. Lielākā problēma, ka viņu īsti nav ar ko nomainīt. putina krimināli-oligarhiskā režīma stabilitāte balstās uz viņa personīgajām vienošanām ar režīma opričņikiem (dažādi klani, kuriem putins neļauj vienam otru apēst), ar impērijas kolonijām (spilgtākais piemērs – kadirova Čečenija) un ar ārpasauli. Var sagaidīt, ka jaunā Krievija sāksies nevis tad, kad beigsies putins, bet kad radīsies jauna domāšana Krievijas sabiedrībā. Lai pēcputina Krievija varētu izdzīvot, tai un tās iedzīvotājiem būs kardināli jāpārskata sava vieta pasaulē, jāatsakās no mesiānisma un sava pārākuma sindromiem, jāsameklē jauns, ne uz impērisko modeli, balstīts pastāvēšanas veids, kā arī jāpaplašina savs tradicionālo sabiedroto loks (kas šobrīd pamatā reducējas līdz krievu armijai un flotei).
Lai gan V.Pastuhova ieskatā nav ļoti būtiski, kā un kādos apstākļos putins aizies prom, visticamāk, tas nenotiks “ krāsainas revolūcijas” ceļā. Vienīgā no šobrīd iespējamām krāsām, kas var būt krievu revolūcijai, ir brūna. To var īstenot mūsdienu melnsimtnieku pasionāri, piemēram, Strelkova-Girkina personā. Krievu ekonomika un pārvaldes modelis ar neefektīvo birokrātiju tupinās degradēties (un tas var turpināties vēl samērā ilgi), tomēr tas draud tikai ar politiskā fona bojāšanu, nevis briestošu revolūciju. Drīzāk, režīma stabilitāti apdraudēs pastāvošās varas neadekvātas un neracionālas reakcijas uz kādiem (varētu būt pat maznozīmīgiem) izaicinājumiem vai riskiem. Varas atbildi šajā gadījumā varētu pielīdzināt cilvēka imūnās sistēmas reakcijai uz nelielu un nekaitīgu infekciju, kas var izveidot lielākus riskus cilvēka dzīvībai, nekā pati infekcija. Līdz ar to, putina diktatūras gals noritēs, visticamāk, pašlikvidācijas formā un putinu varētu uzskatīt par mūsdienu Krievijas politiskā režīma likvidācijas komisijas vadītāju.
Runājot par Krievijas demokratizācijas perspektīvam, autors pieļauj, ka ceļš uz demokrātiju būs pakāpenisks un, visticamāk, pēcputina posmam sekos vēl viena diktatūra. Pēc pašreizējā Krievijas prezidenta pazušanas no krievu politikas sekos nevis atkusnis, bet drīzāk liela mēroga plūdi. Šim vēstures periodam būs raksturīgi dažādu klanu kari, daudzskaitlīgas vendetas, īpašumu pārdales procesi, vardarbības politizācija un naida sakralizācija sabiedrībā. Pēc tam, kad šis diktatūras modelis sevi izsmels, radīsies iespēju logs, lai uzsāktu virzienu uz krievu varas modeļa demokratizāciju. Viens no primāriem darbiem šajā sakarā, pēc V.Pastuhova domām, būtu pareizticīgās baznīcas ietekmes mazināšana (sekularizācija) un dekomunizācija, kas ir uzskatāmi par vienu no krievu mesiānisma apziņas pamatiem.
Objektīvi skatoties nākotnē, var prognozēt, ka pēc putina aiziešanas simts miljonu pūlis (lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju), kas faktiski radīja putinu (un vienlaicīgi arī pūlis ir putina radītais veidojums, kas viens otru harmoniski papildina), būs pēcputina Krievijas politikas galvenais subjekts. Līdz ar to, lai Krievijā sāktos reālas izmaiņas, nebūs tik svarīgi kad un kā aizies putins, bet kas paliks sabiedrības galvās, kas pārdzīvos pēcputina plūdu periodu. Pēc V.Pastuhova domām, šajā vēsturiskajā posmā būs iespējams uzsākt Krievijas politikas reformācijas virzienu, atgriežoties pie sadarbības ar Rietumiem un integrācijas globalizētajā ekonomikā, kā arī uzsākot pāreju uz nācijvalsts modeli, lai aizstātu impērisko pastāvēšanas formātu.
#RussianHistory, #PutinsRussia
Krievu klasiķis N.Gogolis savu darbu “Mirušās dvēseles” noslēdz ar vārdiem par zirgu pajūgu – “птицу-тройку”. Šis tēls atspoguļo autora priekšstatu par tā laika Krieviju. Troikai, kas atrodas braucienā pa Krievzemes plašumiem, īsti nav noteikts konkrēts maršruts vai galamērķis; tās brauciens ir bezgala ilgs un, šķiet, tupināsies veselu mūžību. Pēc gandrīz divsimt gadiem, kad ir sarakstītas “Mirušās dvēsles”, izskatās, ka krievu troika turpina savu ieilgušo braucienu, pārsteidzot apkārtējos ar savu bezjēdzīgo krāšņumu un brauciena iracionālo raksturu. Troikas braucienu jau vairākus gadsimtus vēro ne mazums domātāju, kas cenšas noteikt tās maršrutu un grūti tveramo galamērķi. Pēc Krievijas kara Ukrainā, kas daudziem atvēra acis, “krievu dvēseles” traktētāju skaitam ir tendence palielināties ģeometriskajā progresijā (arī mūsu platuma grādos, kur teju katrs jūtas kvalificēts komentēt Krievijas norises). Ņemot vērā, ka pieprasījums pēc Krievijas ekspertīzes saprotamu iemeslu dēļ ir strauji pieaudzis, šobrīd nevar sūdzēties par dažādu darbu par Krieviju trūkumu. Izskatās, ka daudzi no autoriem komentē procesus un projicē Krievijas nākotni, ieskatoties savās kristāla bumbās, vai sazinoties pa tiešo līniju ar Delfu orākuliem. Šo darbu autori pārstāv visai plašu amplitūdu, sākot ar šarlatāniem un pašpasludinātiem ekspertiem, kas labākajā gadījumā uzaudzējuši savu ekspertīzi pašmācības ceļā (atkal – arī Latvija šeit nav izņēmums), un beidzot ar tiešām kvalitatīviem darbiem, kas izceļas ar savu analītiskumu, domas dziļumu un oriģinalitāti.
Viens no retajiem atradumiem, kuru var pieskaitīt pie pēdējās kategorijas, ir monumentāls darbs “Kā pārveidot Krieviju”. Bez liekas pārspīlēšanas varu atzīt, ka šis ir labākais darbs, ko līdz šim sanācis izlasīt par Krieviju. Grāmatas autors ir krievu politiskais filozofs un publicists Vladimirs Pastuhovs. Šobrīd viņš ir atzīts Krievijā par ārvalstu aģentu un jau vairāk nekā 15 gadus dzīvo Lielbritānijā. Krieviju V.Pastuhovs bija spiests pamest pēc tam, kad viņš kā viens no amerikāņu investora B.Braudera fonda Hermitage Capital (t.s. Magņicka lieta) tiesvedības juristiem saskārās ar krimināllietas ierosināšanas risku. V.Pastuhova vārds, iespējams, neparādās tik ļoti bieži Rietumu un krievu preses izdevumos, taču V.Pastuhovs ir viens no tiem nedaudzajiem komentētājiem, kas, manuprāt, spēj precīzi noteikt Krievijas diagnozi, raksturot esošās tendences šajā valstī, kā arī ieskicēt nākotnes scenārijus. Visu to viņš dara sev raksturīgajā smalkajā reālistiskajā manierē ar zināmas ironijas devu. Tiem, kuri nepazīst V.Pastuhova darbus, iesaku virtuāli iepazīties ar viņu, izlasot visai lakonisku darbu “Понятийная конституция России”, kas ar izcilu ironiju sniedz ieskatu mūsdienu Krievijas valstiskuma pamatprincipos un mehānismos – https://novayagazeta.ru/articles/2017...
“Kā pārveidot Krieviju” ir unikāls darbs, kurā ir apkopotas pēdējos 40 gados tapušas autora atziņas un analīze par krievu varas modeli, krievu civilizāciju un krievu revolūciju. Tas aptver visai plašu laika posmu un faktiski iekļauj sevī Krievijas pagātni, tagadni un (ne tik gaišu) nākotni. V.Pastuhovs, turpinot krievu politiskās filozofijas tradīcijas, savā darbā ar viņam ierasto analītiskumu un mierīgo izklāstīšanas stilu sniedz ļoti argumentētas atbildes uz diviem tipiski krievu jautājumiem – “Kurš ir vainīgs?” un “ Ko darīt?”. Lai gan grāmatas apjoms pārsniedz 700 lapas, tas nekādi nav uzskatāms par šķērsli, jo lasītājs saņems panorāmas ieskatu, sniedzot pārliecinošas atbildes par to, kur šobrīd atrodas Krievija un kāpēc tas ir noticis. Ja lasītājs nevēlas pieveikt šo grāmatu uzreiz, viņš to var darīt vairākos piegājienos, katru reizi sākot lasīt grāmatu no jaunas vietas.
V.Pastuhovs uzskata, ka mūsdienu Krievija ar šobrīd tur valdošo krievu pasaules konceptu ir pārvērtusies par krievu fantastu rakstnieku Strugacku brāļu anti utopiju, kurā ir notikusi kādreiz marginalizēto nacionālboļševisma un eirāziešu kustības ideoloģiju pārtapšana par valsts vadošo ideoloģisko vektoru. Tomēr, pēc autora ieskatiem, lai gan Krievija ir uzskatāma par atsevišķu civilizāciju, tā tomēr ir cieši saistīta ar Eiropas saimes kultūrām (galvenokārt caur Bizantijas posmu un ietekmi). Citiem vārdiem, Krievija ir vienkārši cita Eiropa. V.Pastuhovs ir pārliecināts, ka Krievija nevar eksistēt ārpus Eiropas kultūru areāla, tomēr, ņemot vērā Krievijas specifiku, tā neļauj automātiski pārcelt valstī Rietumu politiskas un ekonomikas institūcijas. Vienlaikus, nemitīga skatīšanās uz Rietumiem un sevis salīdzināšana ar tiem vienmēr ir bijis viens no galvenajiem krievu kultūras elementiem. No tā savukārt izrietēja viena no krievu civilizācijas pamat pretrunām – vēlme orientēties uz Rietumu izaugsmes un modernizācijas tempiem, no vienas puses, un mēģinājuma saglabāt savas kultūras (šī vārda plašākā nozīmē) identitāti, no otras puses. Šo fenomenu var pamatoti uzskatīt par krievu civilizācijas ideoloģiskās šizofrēnijas iemiesojumiem.
Krievu varas modelis, pēc V.Pastuhova domām, ir salīdzināms ar mitoloģisko Fēniksa putnu, kurš katru reizi sadegot ir spējīgs atdzimt no pelniem. Tas arī ir viens no krievu politikas pēctecības iemesliem, nodrošinot krievu varas modeļa zināmu loģisku secību jau sākot ar Ivana Bargā laikiem un beidzot ar putina režīmu. Krievijas valsts dzīves cikls neaizsākās 1991.g. augustā, savukārt krievu valstiskuma beigas nebūt nenotika 1917.g. oktobrī. Pēc autora domām, boļševisma-komunisma posms Krievijas vēsturē ir uzskatāms par savienojošo saikni starp krievu valstiskumu līdz 1917.g. un Krievijas valsti pēc 1991.g.; boļševisms, V.Pastuhova prāt, ir uzskatāms par krievu pareizticīgā mesiānisma modificēto formu. Ja skatāmies uz Krievijas vēsturi vairāku gadsimtu griezumā, var secināt, kā tādi personāži, kā Aleksandrs Otrais un M.Gorbačovs ir drīzāk izņēmumi uz tādu Krievijas tipveida valstsvīru, kā J.Staļins, J.Andropovs un pašreizējais Krievijas prezidents, fona.
Ņemot vērā to, ka Krievijā līdz šai dienai nav izveidojusies pilnvērtīga sabiedrība (šī vārda tradicionālajā Rietumu izpratnē ar politisko nāciju un politiskās varas emancipāciju un Reformācijas posmu), tās trūkumu aizstāj kopienas modelis (соседская община). Tieši šī iemesla dēļ Krieviju var raksturot kā valsti, kas atgādina savā attīstībā iestrēgušu infantilu pusaudzi, kuram nekad nav lemts pārvērsties par valsti – pieaugušo. Tādējādi par Krievijas tradicionālo sporta veidu kļūst skriešana uz vietas, kas periodiski noved pie krievu varas modeļa krīzes, kraha un jauna vecā posma aizsākšanu (šeit ir vietā citēt vienu no dziļākajiem un oficiāli pagaidām neatzītiem krievu politiskajiem filozofiem, bijušo premjerministru V.Černomirdinu: «Никогда такого не было и вот опять»). Pēc V.Pastuhova domām, pēc PSRS sabrukuma Krievijas nelielām cerībām atteikties no tradicionālās varas paradigmas tika pārvilkts krusts 1993.g. oktobrī, kad savā kulminācijā nonāca konflikts starp toreizējo prezidentu B.Jeļcinu un sarkanbrūno Augstāko padomi. Šajā konfliktā galvenais bija nevis B.Jeļcina pavēle apšaudīt sadumpojušos Augstāko padomi, bet drīzāk notikumi, kas sekoja pēc šī konflikta – B.Jeļcina kā absolūtā uzvarētāja dominējošā statusa nostiprināšanās Krievijas politikā faktiski ar superprezidentālo sistēmu.
2014.g., paveicot Krimas nelikumīgo aneksiju, putins rīkojās atbilstoši krievu mesiānisma labākajām tradīcijām, uzskata grāmatas autors. Veicot šo manevru, putins faktiski uzmodināja zvēru krievu tautas dvēselē. Šis mesiānisma saknes ir meklējami vēsturiski un ideoloģiski visdažādākajās izpausmes formās, kas veido krievu mesiānisma panoptikumu: Bizantijas ietekme, Maskava kā trešā Roma, panslāvisms, komunistiskā internacionāle u.t.t. Pelnīti var uzskatīt, ka krievi nevis pilda savu vēsturisko misiju, bet tas ir viņu dzīves viens no pamatbalstiem. Krimas aneksija faktiski uzgrieza krievu tautas gaidu spararatu, kuru putins vairs nav spējīgs uzgriezt atpakaļ, jo tiek pieprasītas arvien jaunas uzvaras ar ieguvumiem impērijai. Citējot kādas padomju filmas dziesmu, “krieviem ir vajadzīga uzvara un tās cena viņiem nav svarīga” («нам нужна одна победа, одна на всех – мы за ценой не постоим»). Līdz ar to, var tikai piekrist autora atziņai, ka nevis putins valda pār krievu pūli, bet otrādi – pūlis, līdzīgi kā suņa aste, kustina putinu. Viņš, pēc autora domām, nav uzskatāms par vizionāru. Šīs īpašības viņam nekad nav bijušas; drīzāk putina filigrāni izkoptā spēja ir ļoti precīzi uztvert un saprast, ar ko elpo plašas masas (путин-слухач).
Lai cik tas varētu šķist paradoksāli, bet pašreizējam karam Ukrainā, pēc V.Pastuhova domām, pēc savas būtības ir nevis uzbrūkošs, bet aizsardzības raksturs. Šajā gadījumā Krievijas impērija nevis uzbrūk, bet aizsargājas, mēģinot iztirgot no vēstures tik ļoti vajadzīgo laiku faktiski pusmirušās impērijas dzīves cikla turpināšanai, veicot patriotiskā morfija injekciju sabiedrības vēnā. Šajā sakarā interesanta un pārdomu vērta ir V.Pastuhova tēze, ka izslavētā krievu propaganda īstenībā nav nedz efektīva, nedz kvalitatīva (sveiciens krievu propagandas apkarotāju kastai Rietumos un Latvijā). Krievu propaganda īstenībā ir mīts par mītu fabriku. Pēc autora domām, propagandas iedarbīgums nav saistīts ar tās kvalitāti, bet gan ar krievu sabiedrības augsto pieprasījumu pēc tās un krievu gatavību patērēt zemas kvalitātes propagandu zirga devās (“viegli mānīt tos, kuri labprāt vēlas būt apmanīti”).
Atbildot uz jautājumu, kas Krieviju un pasauli sagaida tālāk, V.Pastuhovs nesniedz rožainu bildi, bet arī neieslīgst apokaliptiskos scenārijos, pilnībā norakstot Krievijas nākotni. Pašai Krievijai un Rietumiem ir jābūt gataviem, ka pēc putina aiziešanas (un šis brīdis agrāk vai vēlāk atnāks, pateicoties dabas un Dieva varai, vajadzīgo pasvītrot) Krievijas federācijas teritorija līdzināsies vienai lielai izdegušai zemei. No politikas, ekonomikas, sociālās sfēras, visticamāk, paliks tikai drupas, kas būs ilgstošas un vispusīgas degradācijas un sabiedrības kriminalizācijas procesu rezultāts. V.Pastuhovs ir pārliecināts, ka tas, ka putinu nevar mainīt, ir tikai pusbēda. Lielākā problēma, ka viņu īsti nav ar ko nomainīt. putina krimināli-oligarhiskā režīma stabilitāte balstās uz viņa personīgajām vienošanām ar režīma opričņikiem (dažādi klani, kuriem putins neļauj vienam otru apēst), ar impērijas kolonijām (spilgtākais piemērs – kadirova Čečenija) un ar ārpasauli. Var sagaidīt, ka jaunā Krievija sāksies nevis tad, kad beigsies putins, bet kad radīsies jauna domāšana Krievijas sabiedrībā. Lai pēcputina Krievija varētu izdzīvot, tai un tās iedzīvotājiem būs kardināli jāpārskata sava vieta pasaulē, jāatsakās no mesiānisma un sava pārākuma sindromiem, jāsameklē jauns, ne uz impērisko modeli, balstīts pastāvēšanas veids, kā arī jāpaplašina savs tradicionālo sabiedroto loks (kas šobrīd pamatā reducējas līdz krievu armijai un flotei).
Lai gan V.Pastuhova ieskatā nav ļoti būtiski, kā un kādos apstākļos putins aizies prom, visticamāk, tas nenotiks “ krāsainas revolūcijas” ceļā. Vienīgā no šobrīd iespējamām krāsām, kas var būt krievu revolūcijai, ir brūna. To var īstenot mūsdienu melnsimtnieku pasionāri, piemēram, Strelkova-Girkina personā. Krievu ekonomika un pārvaldes modelis ar neefektīvo birokrātiju tupinās degradēties (un tas var turpināties vēl samērā ilgi), tomēr tas draud tikai ar politiskā fona bojāšanu, nevis briestošu revolūciju. Drīzāk, režīma stabilitāti apdraudēs pastāvošās varas neadekvātas un neracionālas reakcijas uz kādiem (varētu būt pat maznozīmīgiem) izaicinājumiem vai riskiem. Varas atbildi šajā gadījumā varētu pielīdzināt cilvēka imūnās sistēmas reakcijai uz nelielu un nekaitīgu infekciju, kas var izveidot lielākus riskus cilvēka dzīvībai, nekā pati infekcija. Līdz ar to, putina diktatūras gals noritēs, visticamāk, pašlikvidācijas formā un putinu varētu uzskatīt par mūsdienu Krievijas politiskā režīma likvidācijas komisijas vadītāju.
Runājot par Krievijas demokratizācijas perspektīvam, autors pieļauj, ka ceļš uz demokrātiju būs pakāpenisks un, visticamāk, pēcputina posmam sekos vēl viena diktatūra. Pēc pašreizējā Krievijas prezidenta pazušanas no krievu politikas sekos nevis atkusnis, bet drīzāk liela mēroga plūdi. Šim vēstures periodam būs raksturīgi dažādu klanu kari, daudzskaitlīgas vendetas, īpašumu pārdales procesi, vardarbības politizācija un naida sakralizācija sabiedrībā. Pēc tam, kad šis diktatūras modelis sevi izsmels, radīsies iespēju logs, lai uzsāktu virzienu uz krievu varas modeļa demokratizāciju. Viens no primāriem darbiem šajā sakarā, pēc V.Pastuhova domām, būtu pareizticīgās baznīcas ietekmes mazināšana (sekularizācija) un dekomunizācija, kas ir uzskatāmi par vienu no krievu mesiānisma apziņas pamatiem.
Objektīvi skatoties nākotnē, var prognozēt, ka pēc putina aiziešanas simts miljonu pūlis (lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju), kas faktiski radīja putinu (un vienlaicīgi arī pūlis ir putina radītais veidojums, kas viens otru harmoniski papildina), būs pēcputina Krievijas politikas galvenais subjekts. Līdz ar to, lai Krievijā sāktos reālas izmaiņas, nebūs tik svarīgi kad un kā aizies putins, bet kas paliks sabiedrības galvās, kas pārdzīvos pēcputina plūdu periodu. Pēc V.Pastuhova domām, šajā vēsturiskajā posmā būs iespējams uzsākt Krievijas politikas reformācijas virzienu, atgriežoties pie sadarbības ar Rietumiem un integrācijas globalizētajā ekonomikā, kā arī uzsākot pāreju uz nācijvalsts modeli, lai aizstātu impērisko pastāvēšanas formātu.
#RussianHistory, #PutinsRussia
December 7, 2024
довольно цельная картина воззрений и некоторое интеллектуальное удовольствие
November 22, 2025
Если бы я взялся цитировать любые моменты, я бы процирировал всё.
Displaying 1 - 3 of 3 reviews