Rakstniece, dzejniece un dziesminiece Jana Egle (1963) ir kritiķu atzīto un lasītāju iemīļoto stāstu krājumu “Gaismā” (2016), “Svešie jeb miļeņkij ti moi” (2018) un “Dzimšanas diena” (2020), kā arī dzejas grāmatu “Dzirdēt noklusēto” (2002) un “Ledus debesis” (2023) autore. Liepājas kultūras balvas un Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” laureāte, 2017. gadā saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par labāko prozas grāmatu. Janas Egles jaunākie stāsti ir par cilvēkiem mums līdzās – tiem, kas varbūt nav pareizi saprasti, kas meklē zaudētos pavedienus un atduras pret dzīves skarbajām vai skaistajām nejaušībām. Redaktore - Sigita Kušnere. Māksliniece - Aija Andžāne. Grāmatas izdošanu atbalstīja Liepājas pilsētas pašvaldības iestāde “Kultūras pārvalde” un Valsts kultūrkapitāla fonds.
Autore pateicas par atbalstu un viesmīlību Starptautiskajai Rakstnieku un tulkotāju mājai Ventspilī, kurā tapusi daļa krājumā iekļauto stāstu.
“Miesiskas, vieliskas un ļoti atpazīstamas – tādas ir manas kā tipiskā latviešu pacienta sajūtas, iegremdējoties smalki izstrādātajos Janas Egles dzīves stāstos un mirkļu uzplaiksnījumos. Ierasto kailo skarbumu autores daiļradē ir papildinājusi pašironija un melnais humors, radot platformu fantāzijai un līdzpārdzīvojumam, kas tik viegli neaizmirstas – viņas varoņi seko līdzi lasītājam, ieviešot korekcijas sapņos un, kas zin, varbūt arī dzīvē.” Dace Rukšāne
jaunā Janas Egles stāstu grāmata “latviju pacients” ir patiesi brīnišķīga. Dzīves prieks, traģiskums, smieklīgums, skumjums, mīlestība un nodevība vienviet. Visa emociju gamma - gan stāstu varoņiem, gan man kā lasītājai.
[..] smaidīja - it kā sev, uz iekšu. Tā smaida cilvēki, kas gremdējas ļoti siltās atmiņās. [..]
Un tieši tāda ir pēc’sajūta … silta.
Ik’ reiz pēc Janas Egles stātus lasīšanas, man gribētos, lai katrs stāsts ir vesela grāmata - lai vēl var pabūt kopā ar stāstu varoņiem - ilgāk un vairāk. Bet tad es sevi pieķeru domājām, ka tā tieši ir Janas stāstnieces vērtība un brīnišķīgums - šķietami īstos, bet ļoti piepildītos vārdos, teikumos un lappusēs pateikt būtisko.
Varbūt Jana Egle varētu atvēzēties uz romānu? Gribētu, jo stāsti nav īsti mans formāts, bet Jana raksta tik labi, ka ne tikai izlasīju, bet sajutu katru varoni un izdzīvoju līdzi katrai epizodei, īpaši, skaitīju dienas un stundas līdz kolonoskopijai, domāju par sejām un jūras žagatu, sajūsminājos par apbedītājiem ar klavierēm.
Es nezinu, vai es maz varu būt objektīva, ja ir runa par Janas Egles grāmatām, jo viņa ir mana visu laiku mīļākā latviešu rakstniece. Viņas stāsti ir pilni dzīvības, pat ja tiek runāts par nāvi. Izcili skaista leksika un pašus stāstus caurstrāvo mīlestība.
Kas ir tas, kas tik ļoti piesaista lasītājus pie Janas Egles stāstiem, liekot atgriezties atkal un atkal pie šajiem skaudrajiem, dzīves nobružāto ļaužu dzīvesstāstiem?!
Iespējams, tā ir Janas spēja ne tikai uzrakstīt latvisko kodu, bet arī to precīzi nolasīt- no redzētā, apslēptā, čukstos izteiktā. Kā kulinārijas veikalā uzlasot sīkākās drupačas pēc tam, kad mēs visi esam mielojušies ar otro dienu pastāvējušajām bulciņām. Neērtas tēmas, griezīgs dzīves skarbums, kas sajaucies ar skurbumu, netipisku varoņu šķērsgriezums un prasme materializēt skumji skarbo vārdos.
Ja reiz esi nobaudījis Janas Egles brūvēto stāstu dziru, tu paliec gluži vai atkarīgais, gaidot arvien jaunus un jaunus stāstus.
Vientulība, pamestība, skumjš izmisums, bailes un mīlestības tuvuma izsalkums caurvij "Latvju pacienta" lappuses, un tajā visā ir sajūta, ka var gluži pieskarties pašas autores sevis izlikšanā. It kā tikai nojauta, brīžiem maldīga, iespējami patiesa, bet sajūta, it kā tikusi nomesta virskārta, kas citos stāstos prasījusies izrakstīt smagumu no sevis laukā, un pienākusi pašas autores kārta atkailināties- pieklusinātāk un rāmāk, tajā pat laikā nepazaudējot talantīgo prasmi pārsteigt lasītāju ar meistarīgu rakstniecību.
Stāstu varoņi jau atkal citi, bet izteiksme tā pati vecā labā - bez liekvārdības, nevajadzīgi neizpušķojot un trāpot tieši mērķī tā, lai jau izlasītu grāmatu uzlūkojot, tajā sastaptie personāži atkal iezagtos tavās domās un kādu laiku tajās padzīvotos.
Jana Egle ir Latvijas stāstu karaliene. Skaidrs, ka katra viņas grāmata ir kvalitatīva, ievelkoša, ar dvēseli un tiek aprīta kā karsts pīrādziņš. Tīri subjektīvi, daļa šīs grāmatas manai gaumei bija drusciņ par abstraktu (pirmie 3 krājumi uzrunāja vairāk), bet vienalga - Egles stāsti vienmēr ir kā balzams dvēselei, kurus visiem iesaku izbaudīt! 4,5* ❤️
Brīžiem skaudri, brīžiem sāpīgi, brīžiem ar smaidu, it kā jau nekas tāds, bet vienlaicīgi tomēr īpašs - stāsti kā dzīve vai dzīve kā stāsti. Jā, noticēju stāstījumam, it kā pa logu ielūkotos svešās istabās.
Janas Egles stāsti allažiņ ievelk līdz pašiem matu galiņiem. Ar vienu elpu atver vāku un nākamā elpa ir tikai pēdējo vāku aizverot. Šīs autores proza ir par ikdienišķo un tepat līdzās, vienlaikus tajā ir arī mazliet pārdabiskā. Bet tas nav pārdabiskais, ko par naudu meklē zīlnieces krēslainajā kabinetā. Tas ir ikdienišķi mazliet grūti izskaidrojamais, bet parastais pārdabiskums ar cilvēcības dzirksti un vājībām. Manu sirdi īpaši aizķēra skumjais psihoterapeits un kurpnieks "nedzērājs", nu un krupīši bija vienkārši karmiski.
Viss, kas šķita stabils, tajā brīdī aizslīdēja prom, izgaisa, es paliku bez pamata zem kājām. Es nemācēju pasargāt bērnu.
Ir tik daudz neatbildētu jautājumu, tie spiež pie zemes, un es nezinu, vai kādreiz uz tiem visiem atradīšu atbildes. Vai tās ko mainīs? Tik un tā turpmāk dzīvosim ar neizdzēšamām rētām.
Cik ļoti tomēr var pieķerties kaut kam nebūtiskam, kaut kam, kas nez no kurienes garāmejot izniris manā dzīves ceļā, ar ko man pat nav dzīvu attiecību un kam dabiski būtu jāizdziest dūmakā aiz muguras, ceļam turpinoties uz priekšu.
Īsts meistars fotografē ar galvu. Pamana, novērtē, sajūt stāstu, iekadrē, ja vajag – ātri maina savu stāvokli, lai labāk gaisma. Tas ir pavisam īss mirklis, kad galvā saslēdzas visi apstākļi kopā. Vēl svarīgi ir just, kāpēc tieši tev un tieši šobrīd šis foto ir jāuzņem. Ko tas stāsta par tevi pašu, par tavu būtību un to, kā tu redzi pasauli ap sevi.
Šķita, ka viņš vēro Vernera reakciju uz saviem vārdiem ar bērnišķīgi nežēlīgu ziņkārību – it kā ar asu adatu bakstītu vardi tikai tāpēc vien, lai redzētu, kā viņa mēģina izvairīties.
Bērnus nekad neesmu gribējis, bet ne jau tāpēc, ka man viņi riebtos. Es tikai negribēju, ka viņiem ir jāiziet tāda pati elle, kādu es esmu gājis. Lai nekļūst par tādiem pašiem nezvēriem, riebekļiem, kāds esmu es. Bet laikam jau var dzīvi nodzīvot arī citādi.
Ar naudu vajag prātīgi, nezinu nevienu, kurš, tiekot pie lielas naudas, ir kļuvis laimīgs, viņiem ir daudz, bet kārojas vēl vairāk; jo vairāk ir, jo vairāk vajag, nē – nevis vajag, bet gribas, arvien slimāk un ārprātīgāk. Es nezinu, kas ir bīstamāks – koferis ar dinamītu vai koferis ar naudu. Cilvēks aiziet bojā, ar naudu kā dinamītu uzspridzina pats sevi no iekšpuses.
Viņa sejā līdzās ciešanu grimasei pavīdēja mazs, nobijies, sagrēkojies puika, kurš apzinās savu nodarījumu un meklē, vai ir kāda iespēja visu notikušo vērst par labu, skaidri zinādams, ka tādas iespējas nav.
Īstenībā neviens jau neko neslēpa, tikai nebija laika apstāties, kārtīgi izdomāt, salikt pa plauktiņiem.
Visas viņas asaras palika mājas sienās, spilvenos, rokās turētā maizes rikā…
Alīda nesaprata, vai vairāk bail no tā, ko Vera grib stāstīt, vai tomēr lielāka ir vēlme uzzināt, ko viņa teiks.
Alīda paņēma vēl vienu kēksiņu un, ar pirkstiem lauzdama, pa gabalam lika mutē. Taču asaras nebija noturamas, tās spiedās no acu kaktiņiem un lēni ripoja pār novecojušiem vaigiem, nenoritot līdz zodam, bet pamazām izšķīstot smalkajās grumbās.
Kas tad būtu bijis lielāks – viņas aizlauztais pašlepnums vai mīlestība?
Jau atkal apbrīnā varu vien noglāstīt grāmatas vāku – nu kā tā var būt, ka autore tikai pa nelielu spraudziņu ļauj ielūkoties katra stāsta varoņu dzīvēs, turklāt tikai uz mazu brītiņu, taču pēcgarša pēc šī īsā mirkļa ir tik intensīva?
Janas Egles stāsti man ir kā McDonalds, kur zinu, ka jebkurā vietā pasaulē saņemšu to, ko esmu iecerējusi. Un līdzīgi ir arī ar Janas Egles stāstiem – zinu, ko saņemšu, lasot autores stāstus, un tā ir lieliska sajūta. Tie, kas lasījuši jau iepriekš izdotos autores stāstu krājumus, zina, par ko es runāju – visos stāstu krājumos ir līdzīga noskaņa - rudenīga, kur, līdzībās runājot, ir dzestri pēc trūdošas zemes smaržojoši rīti, lietus pielietas ielas un kā apbalvojums – zemas saules apmirdzētas dienas. Atliek vien noskaņoties grāmatai un izbaudīt to.
Stāsti, kurus lasot, šķiet, jūti, kā Tevī nospriegojas līdzcietības stīgas, kas ikdienas ritējumā kļuvušas vaļīgākas, jo autore stāsta par tiem cilvēkiem, kas mums lielākajā vairumā gadījumu paliek neredzami.
Lasiet šo un arī senāk izdotos autores stāstu krājumus! 4,5⭐️
Kaķa mīzalu grāmatiņa :)) Ja nopietni - sāku lasīt, baigi labi, bet kaut kāda smaka… izmeklējos pa perimetru… nekā nav. Nākamajā dienā pamanu, ka grāmata, sākot no puses ir dzeltena. Paostu - kaķu čuras 😂 Izlasīju, ļoti baudāmi, gribu vēl. Labi, ka piemetās iesnas, bija iespējams pabeigt grāmatu!
Zīmīgi, ka instagram uzgāju autores profilu un tur viņai kaķi topā! Arī kaķis nav smādējis šo grāmatu! ❤️
“Karājos virs bezdibeņa, bail izdarīt jelkādu kustību, lai nenotrūkst pavisam”, no stāsta Nunā manīm. Pēc šī grāmatu uz dienu noliku plauktā un paelpoju, bet tā neļāva aizmirst par sevi, un tā es iekārtojos tur, starp Janas Egles burtu rindām. Starp Jolkām un Alīdām. Man gribas pa teikumam pārlasīt, jo katrs ir ir tik skaists, pats par sevi burvība. Izcili!
Jana Egle, protams, ir mans must read. Bija interesanti lasīt latvju pacientu stāstus, jo būtībā jau mēs ikkatrs esam ar savu diagnozi, ne labāks vai sliktāks, bet īsts cilvēks, kas iziet katrs savu pieredzi un mācās būt laimīgs. Katrs stāsts kā dzīva vizuāla ainiņa.
Jana Egle noteikti ir ierindojusies manā latviešu rakstnieku topa augšgalā, tāpēc šo stāstu grāmatu jau apēdu, vienkārši baudot valodu un autores spēju redzēt un just cilvēkus. Jāpievienojas vairākkārt jau pieminētajam - šī stāstu grāmata noteikti nav tik emocionāli smaga, kādas bijušas iepriekšējās, taču tas nešķiet kā mīnuss, jo tēli, sižeti un emocijas vienalga ir patiesi, sāpīgi un atpazīstami. Žēl, ka grāmata tik īsa, gribētos vēl un vēl peldēt pa cilvēku dažādajām dzīvēm.
Patiesi abbrīnoju autores spēju īsajos stāstos ietvert tik patiesi dziļas emocijas, atspoguļot varoņu sajūtas un vēl izstāstīt pašu stāstu.. tādu īstu..pilnvērtīgu.. tādu, kas tik bieži ir dzirdēt kā kaut kur tepat kaimiņos esošs.. nu, jā, ko lai saka - izcili!
Es nevaru tā ļoti ātri nosaukt vēl kādu autoru, kura īsie stāsti ir tādas lielas pasaules. Neuzminamas un nenojaušamas beigas. Viņas formula neapnīk, patīk, ka apved ap stūri lasītāju, samulsina, saraudina, satracina. Absolūti Egles stāsti.
Lieliski stāsti kā jau šai autorei pierasts. Katrs ir kā mini romāniņš, ko potenciāli varētu izvērst vēl un vēl. 5 zvaigznes nelieku vien tāpēc, ka drusku pietrūka tā dziļuma un niansētības, kas bija “Svešajos” un “Dzimšanas dienā”. Salīdzinoši šie stāsti vairāk bija kā drusku nepabeigtas skices (bet vienalga brīnišķīgas). Šajos stāstos arī daudz vairāk varoņu bija cilvēki gados, kas bija neparastāk, bet lika domāt, kādas būs sajūtas, nonākot tajos vecumos. Noteikti iesaku izlasīt.
Šoreiz, neskatoties uz kopējo “pacienta” tematiku, stāsti nešķita tik smagi un drūmi, tajos bija mazāk vardarbības, ja salīdzinām ar Egles pirmajiem stāstu krājumiem (daži min humoru, sarkasmu - manuprāt, tie bija klātesošo arī iepriekš). Liels uzsvars likts uz to, cik svarīgi ir runāt un to, cik daudz mēs nezinām par sev tuvumā esošajiem.
Savu varēšanu Jana Egle ir pierādījusi, tomēr, salīdzinot ar iepriekšējiem darbiem, šoreiz stāsti līdz galam nepaņēma. Kvalitatīvi, talantīgi, aktuāli…ievērojot labākās tradīcijas un bez jebkādiem pārsteigumiem.
Jana Egle prot uzrakstīt tā, ka notici - viņa pati tur ir bijusi, to piedzīvojusi un paņēmusi arī Tevi līdzi…taču drīz vien saproti, ka vienai dzīvei šo piedzīvojumu ir par daudz. Tad paliek mazliet vieglāk.
Ļoti priecē, ka joprojām tiek ieturēts vienotais autores grāmatu noformējuma stils.
Jana Egle raksta fantastiski labus un garšīgus stāstus. Par mums, par cilvēkiem mums līdzās. Par laimēm, nelaimēm, sāpēm. Katra stāsta varonis uzrunā, kaut fragmentāri, bet tomēr. Baudīju stāstu pa stāstam kā visizcilāko šokolādi.