Ieskatu Ivetas Šimkus dzejoļu krājumā “debesu gruntsūdeņi” sniedz tā redaktore Ingmāra Balode: “Ivetas Šimkus trešais dzejoļu krājums “debesu gruntsūdeņi” ieliek dzejnieci un lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no iepriekšējos krājumos “Prombūtne” (2007) un “pēc tam” (2016) iepazītās. Runātāja balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā (un tie ir vienas saknes vārdi!).”
Iveta Šimkus raksta dzejoļus, esejas, stāstus un recenzijas. Dzejniece ir strādājusi dažādās Latvijas skolās un augstskolās kā latviešu valodas, literatūras, filosofijas un kultūras vēstures pasniedzēja. Interesē literatūra un filosofija, kurām varētu būt līdzīgi mērķi, bet pavisam noteikti dažādi paņēmieni un katrai savs aprīkojums, kā notvert nenotveramo.
Dizainam izmantots Inas Stūres linogriezuma “Ģetzemene” motīvs.
Tā savādi - bija dzejoļi, kas uzrunāja, kurus sapratu, tie šķita skaisti, un tad bija tādi, kas tikpat labi bija vienkārši nejaušu vārdu savirknējumi. Nesaslēdzos ar šo krājumu. Arī nodaļu sadalījuma jēgu neuzķēru. Novērtēju minimālismu, īsās, trauslās rindas un par to trešā zvaigzne.
Smalks izjusts krājums, kurā priecē valodas lietojums un vienlaicīgi minimālisms, man protams mazliet par gaisīgu, bet tā ir tikai šī lasītāja problēma.