Mūsu lasītāji jau iecienījuši Sandras Švarcas aizraujošos detektīvromānus “Klusumu meklējot” un “Pats trakākais”, kā arī sirsnīgos stāstiņus par dzīvniekiem visai ģimenei “Suņu mamma”.
Nelielā apjoma romānā “Sāļais sniegs” iepazīsim rakstnieci jaunā rakursā. Tas ir ļoti personisks un dziļš vēstījums par visai skaudriem notikumiem galvenās varones Dominikas dzīvē dažādos laikposmos, ietverot plašu emociju spektru un ievijot arī vairāku citu personāžu likteņstāstus.
Mazā Dominika stāv sniegā un raud. Kūstošās pārslas uz vaigiem sajaucas ar asarām, un meitenītei šķiet, ka sniegs ir sāļš. Tad pie viņas pienāk kāds laipns onkulis un aicina pie sevis uz mājām… Vai pieaugušajai Dominikai izdosies tikt galā ar neizdzēšamajiem sūrās bērnības nospiedumiem atmiņā un turpmākās skarbās dzīves radītajām sekām vai arī virsroku gūs nopietnā mentālā slimība, atriebības alkas, vēlme pārtraukt šo dzīvi?
“Manu skatienu piesaista oranžs plankums, kas tuvojas. Tā ir meitene spilgtā sporta tērpā ar Ziemassvētku galvas rotājumu – ziemeļbrieža ragiem. Sniegs kļūst vēl sāļāks, pa maniem vaigiem nu plūst vesela upe asaru. Kāpēc es nevaru tik bezrūpīgi dzīvot? Kāpēc nevaru uzvilkt galvā muļķīgus ragus un skriet visiem pelēkajiem ļautiņiem garām, izstarojot laimi un vēloties to dāvāt? Atbildi es, protams, zinu. Ar tādu atmiņu bagāžu es nedrīkstu darīt to, ko dara parasti ļaudis, – priecājas, mīl, dāvā viens otram pēcnācējus...”
Viss it kā labi, psiholoģisks trilleris ar vajadzīgajiem efektiem, kas rada pretīgumu pret ļaundariem, līdzjušanu cietušajiem, bet beigās jūtos kā pliķi dabūjusi, laikam viss bija halucinācija.
“Viņa vairs neraudāja, tomēr likās, ka viss ķermenis ir pārpilns asaru kā bļoda, kas aizmirsta pagalmā lietus laikā. Pakustināsi - sāks līt pāri malām.”
“Varbūt, ja mamma būtu mani mīlējusi, nekas ļauns nebūtu atgadījies. Varbūt mīlestība ir tā, kas dziedē visas kaites un liek justies veselam un laimīgam?”
Nemainīga palika tikai kaste ar grādīgo, kas acīmredzot pievilināja vīriešus kā naktstaureņus uz vientuļu, degošu spuldzīti vasaras naktī.
Viņa vairs neraudāja, tomēr likās, ka viss ķermenis ir pārpilns asaru kā bļoda, kas aizmirsta pagalmā lietus laikā. Pakustināsi – sāks līt pāri malām.
Brālis bija par trim gadiem jaunāks, un māte viņu mīlēja vairāk, ja vispār kādu no bērniem mīlēja. Tādas smalkas jūtas šai ģimenē varēja izpausties kā konfekšu riekšas iedošana vai jaunu zeķīšu nopirkšana.
Tolaik vēl nodarbības bērniem bija bez maksas, un mamma būtu sākusi interesēties vienīgi tad, ja viņa gribētu lūgt kādu santīmu. Citādi viņai meitas nodarbes bija pilnīgi vienaldzīgas.
…jo gandrīz visu laiku jūtos kā uzvilkta stīga, kura tūdaļ ar spalgu skaņu plīsīs, varbūt nodarot kādam sāpes.
Apbrīnojami, bet vīrietis tā arī nesaprata, ko viņam nodarījusi māte. Viņš jutās kā puķuzirnis, kam noņemta maiksts, ap kuru tas vijies.
Varbūt, ja mamma būtu mani mīlējusi, nekas ļauns nebūtu atgadījies. Varbūt mīlestība ir tā, kas dziedē visas kaites un liek justies veselam un laimīgam?
…visbriesmīgākais ir ar kaut ko samierināties, saprotot, ka mainīt to vairs nevar.
Es ļāvos jūtām kā norauta lapa vējam, kā skaida ugunij.
Cilvēki ir dīvainas būtnes – bieži vien, tikai kaut ko zaudējot, mēs apjaušam cik dārgs tas bijis.
Cik gan tāli ceļi reizēm dzīvē ejami, lai nonāktu pie paša galvenā – pie sirdsmiera.
" Sniegs kļūst vēl sāļāks, pa maniem vaigiem nu plūst vesela upe asaru . Kāpēc es nevaru tik bezrūpīgi dzīvot? Kāpēc nevaru uzvilkt galvā muļķīgus ragus un skriet visiem pelēkajiem lautiņiem garām, izstarojot laimi un vēloties to dāvāt? Atbildi es , protams zinu . Ar tādu atmiņu bagāžu nedrīkstu darīt to , ko dara parasti ļaudis , - priecājas, mīl, dāvā viens otram pēcnàcējus ..." / Sandra Švarca / Iespaidīgs kriminālromāns...smagi vairāki likteņstāsti ...skarbi , ļoti skarbi ! Negribu neko teikt priekšā . Iesaku izlasīt! Bet šis nebūs ne saldi , ne maigi ...
Parasti neesmu fans/piekritējs darbiem, kuros notiek nemitīga lēkāšana pa laikiem (no tagadnes uz pagātni un atkal atpakaļ uz tagadni), tomēr kaut kā šis darbs uzrunāja. Interesants likās arī risinājums ar cilvēku stāstiem/pagātni (lai gan divu personu stāsti likās lieki). Vienu zvaigzni noņēmu par beigām. Lai piedod autore, bet īsti nesapratu tās.
Kopumā - interesants darbs, kurš pārsteidzoši ātri lasījās.
Īpatnēja grāmata, par kuru man dalītas jūtas. Latviešu traģisma un pesimisma stilā, par dzīves pabērniem, kuriem nākas pārdzīvot vienu problēmu pēc citas. Man tādi stāsti patīk, bet šeit visa bija par daudz. Iespējams esmu pārāk priviliģēta, lai noticētu.