Nemainīga palika tikai kaste ar grādīgo, kas acīmredzot pievilināja vīriešus kā naktstaureņus uz vientuļu, degošu spuldzīti vasaras naktī.
Viņa vairs neraudāja, tomēr likās, ka viss ķermenis ir pārpilns asaru kā bļoda, kas aizmirsta pagalmā lietus laikā. Pakustināsi – sāks līt pāri malām.
Brālis bija par trim gadiem jaunāks, un māte viņu mīlēja vairāk, ja vispār kādu no bērniem mīlēja. Tādas smalkas jūtas šai ģimenē varēja izpausties kā konfekšu riekšas iedošana vai jaunu zeķīšu nopirkšana.
Tolaik vēl nodarbības bērniem bija bez maksas, un mamma būtu sākusi interesēties vienīgi tad, ja viņa gribētu lūgt kādu santīmu. Citādi viņai meitas nodarbes bija pilnīgi vienaldzīgas.
…jo gandrīz visu laiku jūtos kā uzvilkta stīga, kura tūdaļ ar spalgu skaņu plīsīs, varbūt nodarot kādam sāpes.
Apbrīnojami, bet vīrietis tā arī nesaprata, ko viņam nodarījusi māte. Viņš jutās kā puķuzirnis, kam noņemta maiksts, ap kuru tas vijies.
Varbūt, ja mamma būtu mani mīlējusi, nekas ļauns nebūtu atgadījies. Varbūt mīlestība ir tā, kas dziedē visas kaites un liek justies veselam un laimīgam?
…visbriesmīgākais ir ar kaut ko samierināties, saprotot, ka mainīt to vairs nevar.
Es ļāvos jūtām kā norauta lapa vējam, kā skaida ugunij.
Cilvēki ir dīvainas būtnes – bieži vien, tikai kaut ko zaudējot, mēs apjaušam cik dārgs tas bijis.
Cik gan tāli ceļi reizēm dzīvē ejami, lai nonāktu pie paša galvenā – pie sirdsmiera.