Mūsu lasītāji jau iecienījuši tukumnieka Gunta Tālera spraigos, intelektuālos romānus detektīva žanrā “Pēdējais klients” un “Monstra rotaļu laukums”, kā arī viņa smalki izstrādātos šausmu stāstus krājumā “Nemierīgās dvēseles”.
Romānā “Pēdējais klients” mēs iepazināmies ar privātdetektīviem Zinti, Mariju un Nelsonu no biroja NEIB un ar viņiem tikāmies arī vienā no krājumā “Nemierīgās dvēseles” ievietotajiem stāstiem. Tagad klāt ilgi gaidītā atkalredzēšanās ar viņiem jaunā romānā!
Detektīvu jaunie piedzīvojumi sākas kādā tveicīgā vasaras vakarā, kad Zintis un Nelsons dodas kārtējā biroja uzdevumā. Kolēģu prombūtnes laikā pie Marijas ierodas izmisis vīrietis un lūdz viņas palīdzību, lai atrisinātu satraucošu un šķietami pārdabisku situāciju: klients ir pārliecināts, ka ar viņu mēģina sazināties kāds no mirušo pasaules...
Organizētā noziedzība. Šķietami pārdabiski notikumi. Nepārvarama baiļu sajūta. Galvā skanošas balsis. Neizskaidrojami nāves gadījumi. Vai tam visam rodams kopīgs racionāls izskaidrojums? Grāmatas varoņiem būs ne vien jāmeklē atminējumi dīvainajām mīklām, bet arī jācenšas palikt dzīviem šajā bīstamajā spēlē…
Tas viss savijas aizraujošā vēstījumā par visai neparastu noziegumu atklāšanu. Turklāt grāmatas pēcvārdā autors sniedzis plašu pētījumu par šobrīd pasaulē ļoti aktuāliem jautājumiem, kas saistīti ar jaunākajām tehnoloģijām.
Drusku par daudz visa kā vienā grāmatā - org.noziedzība, valsts drošības dienests, paranormālas izpausmes, modernās tehnoloģijas, vudū, un aiz tā visa motīvs paliek tāds neizteiksmīgs (lai arī loģisks).
Informatīvo pārspriedumu par paranormālo man šoreiz bija par daudz. Un spriedzes par maz, lai arī notikumi sekoja viens otram un par mirušo trūkumu nevarēja sūdzēties.
Šī grāmata lasījās lēnām. Vai nu daudzo sižeta līkloču, vai tēmas dēļ, bet brīžiem iestigu. Vienu brīdi sajutu Judinas moralizējošo pieskaņu un jau sabijos, ka viens labs autors aiziet maldu ceļos. Bet nē - autors tomēr noturējās uz savas takas. Tas, ko pamanu jau otrajā grāmatā - autoram jāpiestrādā pie nozieguma motīviem. Gan monstram, gan dronam tie motīvi aiz matiem pievilkti. Citādi ir pavisam labi, gaidu nākamo grāmatu.
Patika! Piekrītu viedoklim, ka bija mazliet par daudz sastāvdaļu rosolā;), bet katram sava recepte;). Ļoti gribētos turpinājumu detektīvu piedzīvojumiem un būtu ideāli, ja mainītos noziegumu un to izmeklēšanas vietas, piemēram, nākošais uzdevums jāveic Cēsīs vai Madonā, tad Liepājā vai Dobelē. Tā lai būtu katrai pilsētai sava NEIBL lieta.
Šajā Tālera darbā bija daudz par biezu ezotēriskā mērce. Jau iepriekš šādas tendences bija manāmas, bet te tas viss ievērojami pārmāca detektīvu līniju. Un lai arī atrisinājums ir it kā tehnoloģijās balstīts, tas tomēr krietni pabojāja lasīšanas prieku. Izlasīju tikai tāpēc, ka ļoti reti pātraucu grāmatas pusceļā, lai gan šai es pavisam noteikti nebiju auditorija. Lasot par tehnoloģiskajiem risinājumiem, var manīt, ka autors gan tos ir pētījis, bet īstas skaidrības par to, kā šīs lietas uzbūvētas tehniski, programmātiski vai idejiski, nav. Pirms lasīšanas kaut kur manīju teikto, ka būšot par mākslīgo intelektu. Tas ievērojami iebremzēja vēlēšanos ņemt rokās grāmatu, jo lai arī šī tēma ir ļoti interesanta, es baidījos, ka šādā kontekstā man nāksies vilties. Patiesībā, lielākā bēda nebija mākslīgais intelekts, bet gan dabīgā intelekta darbs ar informāciju.
Ar pēdējo nodaļu varētu viss beigties - vāks aizvērts un miers, pārceļam no detektīva uz mistikas vai fantastikas plauktiņu -, ja vien grāmatas beigās nebūtu pēcvārds, kurā autors gluži vai taisnojas, ka viss aprakstītais esot pavisam īsts, un to pamato ar gandrīz vai akadēmiski noformētām atsaucēm. Te arī sākas visa problēma, jo šāds noformējums liek domāt par ticamību un faktos balstītu izpēti. Nu jā, izpēte tur pavisam noteikti ir bijusi, tikai, papētot izmantotos avotus, sākas bēdu leja. Neatkarīgā rīta avīze? E-mistikas interneta vietne? Apšaubāmi avoti krievu valodā? Tie ir objektīvi, ticami avoti, kas apstiprina faktus un to interpretāciju? Tos var minēt kā iedvesmas impulsus, kur paķert idejas izdomātam stāstam, kur iedarbināt iztēli un izdomāt visādus "ja-tad" scenārijus. Ja šīs aizgūtās un savdabīgi paplašinātās idejas būtu tikai stāstā kā varoņu viedokļi - viss kārtībā. Bet ja tiek sniegts ārpusstāsta "skaidrojums", tad tā ir pavisam cita lieta. Ja akadēmiskā visai zinātniskā literatūrā šādus avotus un atsauces atmestu atpakaļ, tad daiļliteratūrā katrs var darīt, kā grib. Pārprasti, no konteksta izrauti citāti, vaļīgs zinātnisku secinājumu skaidrojums. Mūsdienu jau tā maģiski domājošā sabiedrībā šīs ir visai bīstamas tendences. Tie ir paņēmieni, ar kādiem dezinformatori un manipulatori iedveš ticamības ilūziju, pasniedzot nepilnīgu, sagrozītu, reizēm pat klaji kaitniecisku informāciju. Tas, ko mēģina iemācīt kritiskajā domāšanā jaunajiem prātiem - pārbaudi avotus, pārbaudi dubultā. Daudzi to tā arī neiemācās. Te tas viss ir nopūderēts un pasniegts viegli lasāmā, naratīvi ietērptā vēstījumā, kas atsaucas uz plašai sabiedrībai viegli uztveramiem stereotipiem.
Vai ar šo es gribu pateikt, ka grāmata slikta? Nē. Tā lasās raiti, sižets ir visai spraigs, tēliem droši vien var just līdzi. Vai nedrīkst rakstīt par pārdabiskām lietām un pēc savas patikas interpretēt plašsaziņas līdzekļos iegūto informāciju? Protams, drīkst. Bet gribētos tomēr ticēt, ka lasītājs būs pietiekami acīgs un ar veselo saprātu apveltīts, lai arī pēcvārdu lasītu tajā pašā ezotērikas un fantastikas mērcītē kā galveno stāsta daļu. Ka spēs paraudzīties kritiski uz vienu otru pausto ideju vai izmantoto avotu, pie sevis pasmaidot un saprotot, ka tā ir tikai autora interpretācija kādai ziņu druskai, nevis droša, pārbaudīta informācija. Un ka vārds "zinātne" šī darba kontekstā ir nācis no tā paša plauktiņa, kur citas Marijas pārliecības.
Zvaigznes nelikšu. Mani "uzvelk" šādas grāmatas, un es noteikti neesmu īstā auditorija. Viss, ko varu novēlēt potenciālam lasītājam - esi kritisks, domā pats, netici visam, kas izskatās noformēts gudri un aprakstīts sarežģītiem tehnoloģiju terminiem. Šis tomēr ir no mistikas/fantastikas plauktiņa ieceļojis stāsts ar detektīvromāna elementiem, kura radīšanā autors ir iedvesmojies no dažāda rakstura informācijas, to interpretējot caur savu pasaules uztveres prizmu, un nav uzskatāms par objektīvas informācijas avotu.
Veciem grēkiem garas ēnas, tā teikt. Ir kas saka, ka par daudz visa kā, bet man taisni otrādi, patika. Citreiz grāmatās sižets plakani pinas ap vieniem un tiem pašiem dažiem cilvēkiem, te gan ņigu ņegu no prostitūtām līdz biteniekiem, no biblotekārēm līdz drošībniekiem. Bija pat brīži, kad vispār nav skaidrs, kur tas stāsts virzās. Arī tas mistikas pavediens nav peļams, tas jau tā kā autora firmas zīme, un visam jau arī nav jābūt izskaidrojamam šai pasaulē. Par Raudives "Balsīm" biju interesējusies kādu laiku atpakaļ, tieši muzikālajā jomā, jo daži fragmenti ir izmantoti pat tādu grupu kā The Smiths daiļradē.
Salīdzinot ar "Monstra rotaļu laukums" šī grāmata likās vājāka. Visdrīzāk pie vainas bija tas, ka autors šajā grāmatā centās salikt pārāk daudz jautājumu/tēmu (organizētā noziedzība; ezotērika; tehnoloģijas; valsts drošība), tādēļ, galvenā sižeta līnija nedaudz izplūda, un vismaz manā ieskatā pārāk daudzo tēmu iekļaušana diemžēl novirzīja no stāsta/sižeta galvenās līnijas kā rezultātā cieta grāmatas noslēguma atrisinājums.
Kopumā samērā labs kriminālromāns, kuru var lasīt, lai izklaidētos un sekotu aktuālajam Latvijas literatūrā (t.sk. kriminālromānu jomā).
Esmu lēns lasītājs, tāpēc biju gatava, ka, lai tiktu cauri visām grāmatas 543 lappusēm, būs vajadzīga vismaz nedēļa, varbūt divas. Atvēru grāmatu, un attapos trīs dienas vēlāk - jau pēdējā nodaļā. Sižets, varoņi un spriedze mani absolūti ‘ievilka’; visam, kas nebija steidzams un svarīgs, nācās uzgaidīt, kamēr lapoju cauri NEIB piedzīvojumiem. Lielisks detektīvromāns, ar nepacietību gaidu nākamo!
Aizraujoši uzrakstīts, interesanti sižeta pavērsieni. Varbūt visa par daudz - vudu, mistika, balsis galvā, slepenie dienesti. Motīvs protams pragmatisks un saprotams, bet pēcgaršā pārāk plašs nozieguma loks priekš tik parasta motīva.