Ilze

by Anšlavs Eglītis

Romāna galvenās varones Ilzes stāsta saknes meklējamas Anšlava Eglīša sievas Veronikas Janelsiņas mātes Elizabetes pēckara laika pieredzē. Elizabete bēgļu gaitās nošķiras no ģimenes, nonāk padomju okupācijas zonā un vēlāk ir spiesta atgriezties okupētajā Latvijā. Pēc Staļina nāves viņa saņem atļauju izbraukt no PSRS un nonāk pie dēla Stokholmā, bet vēlāk ilgāku laiku uzturas pie meitas ģimenes ASV. Šai laikā tiek izstāstīts stāsts, kas vēlāk ir romāna “Ilze” pamatā.

“Šis ir viens no pirmajiem literārajiem darbiem, kur tik niansēti atspoguļoti padomju otrreizējās okupācijas apstākļi Latvijā. “Ilze” ir viens no tiem trimdā tapušajiem mākslinieciski augstvērtīgajiem latviešu romāniem, kuros risinātas tēmas, ko nebija iespējams skart padomju varas apstākļos tapušajā literatūrā. Tā ir gan dramatisko pārdzīvojumu atklāsme bēgļu gaitās, gan vēlākā izceļošana uz mītnes zemēm, kas cilvēkus aizveda vēl tālāk no dzimtenes, bet it īpaši to apstākļu un pārmaiņu tēlojums, kas bija saistītas ar Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem dzimtenē un Latvijas okupāciju.”

Genres: Historical Fiction

448 pages, Hardcover

First published January 1, 1959

About the author

Anšlavs Eglītis (1906–1993) – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un tulkotājas Marijas Stalbovas ģimenē. Jānis Veselis viņu nodēvējis par vienu latviešu rakstniecības intelektuālistiem. Viens ražīgākajiem latviešu trimdas autoriem, kas literāro jaunradi aizsācis jau Latvijā. Darbojies dzejā, īsprozā, romānistikā un lugu rakstniecībā. Trimdā apliecinājis sevi arī kā kritiķis, tostarp filmu kritiķis. Darbojies arī grāmatu dizainā gan kā savu, gan citu autoru grāmatu ilustrētājs.

Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skolas gaitas sācis Rīgā.
Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē.
1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā.
1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu.
Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.

Literārā darbība

1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet.
1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.).
1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".

Literārie darbi

Īsprozas darbi (novele, stāsti, apraksti, tēlojumi)
1936: “Maestro”.
1940: Nestundas.
1943: “Ģīmetne”.
1946: “Kazanovas mētelis”.
1946: “Teoduls Supersakso”.
1946: “Uguns pilsēta”.
1948: “Čingishana gals”.
1950: “Sīkstā dzīvība”.
1951: “Švābu kapričo”.
1954: “Neierastā Amerika”.
1956: “Karuselis”.
1958: “Sveiciens Sofijai Ozo”.
1961: “Divi kāpieni”.
1962: “Mana banka”.
1969: “Pēdējais mohikānis”.
1970: “Pasmaidot”.
1977: “Kas izpostīja latvisko stūrīti?”
1992: “Ciemiņš no dzimtenes”.
1999: “Ziemassvētku stāsti” / sastādījis Viktors Hausmanis.

Dzejas krājumi
1938: “Vientulis un dzīrotājs”.
1941: “Mijkrēslī” kopā ar Andreju Johansonu.

Romāni
1940: “Līgavu mednieki”.
1946: “Homo novus”.
1951: “Adžurdžonga”.
1952: “Laimīgie”.
1954: “Cilvēks no Mēness”.
1955: “Es nebiju varonis”.
1956: “Misters Sorrijs”.
1958: “Omartija kundze".
1959: “Ilze”.
1961: “Malahīta dievs”.
1961: “Vai te var dabūt alu?”.
1962: “Pansija pilī”.
1963: “Pēdējais raidījums”.
1966: “Nav tak dzimtene”.
1967: “Tiesa nāk”.
1968: “Bezkaunīgie veči”.
1970: “Cilvēks mežā”.
1971: “Es nepievienojos”.
1976: “Piecas dienas”.
1980: “Vai zini zemi, citronas kur zied?”

Lugas
1944: “Kosma konfirmācija”.
1944: “Pa purna tiesu”.
1974: “Lūdzu ienāciet, ser!”, 2 grāmatās.
1990: “Lugas”.
2016: “Cilvēks grib spēlēt”.

Reviews

[(Lililasa) Kurkulis]

Par kultūrvēsturisko nozīmi varētu likt arī visas 5 zvaigznes.
Galu galā, darbs izdots 1959.gadā (Helmāra Rudzīša apgādā “Grāmatu Draugs” Ņujorkā), un viss, kas līdz šim lasīts par bēgļu gaitām un padomjlaikiem, ir nācis no vēlākiem laikiem. Mūslaikos jau vispār var literāri smalki atskatīties un radīt aizraujošus romānus par padomjlaikiem.

Ar to es gribēju teikt, ka literārā ziņā man ar "Ilzi" gāja mokoši (varoņu garie pārspriedumi vai gandrīz monologi reizēm likās tādi, kā lai saka, nedabiski). Ļoti novērtēju daļu par bēgļu gaitām (manuprāt, tā ir vislabāk izdevusies. Iespējams, tāpēc, ka pats autors tam ir gājis cauri). Ilze un Rīga man kaut kā izplūda. Paralēli tam man Ilzes dēls Kurts likās tāds pagļēvs un ne pārāk patīkams (nu nespēju es noticēt viņa pārdzīvojumiem, ka mamma ... kaut kur palikusi).
Ja par grāmatas tēliem, tad visspilgtākā bija Mālbergas kundze (kolorīts sievišķis) un man tuvākais bija vecais skolotājs Krauliņš.
Iemesls, kāpēc man pati Ilze neiekrita sirdī, droši vien sakņojas viņas, ja tā var teikt, sirdsšķīstībā. Neviena traipiņa. Cilvēciski es viņu un viņas sajūtas sapratu, kad viņa jau bija ieradusies pie dēla Amerikā - cīnīšanās ar apstākļiem un ceļš ir galā, ko tālāk?

Nacionālajā enciklopēdijā "Ilzei" ir veltīts vesels šķirklis: https://enciklopedija.lv/skirklis/142...

[Viktorija Gribuste]

A.Eglītis tiešām ir lielisks stāstnieks. Stāsts, kas man daudz jauna atklāja par pirmajiem pēckara gadiem un padomju varas rīcību okupētajās zemēs. Jāatzīst, ka smalka taktika, kā ātri iebiedēt, pakļaut un atņemt jebkādu iniciatīvu. Arī pirmie pēckara gadi Latvijā tik smalki aprakstīti man deva jaunas atziņas. Un īstenībā briesmīgi, cik ļoti ātri cilvēki pielāgojas jaunajiem noteikumiem...
Bet par galvenajiem varoņiem. Ak, cik ļoti mani māte un dēls kaitināja... Māte - tik spilgti parādīts cilvēks, kuram nekā nevajag, bet pats tik pilns aizvainojuma. Tas "nekā nevajag" apkārtējiem tieši arī rada visvairāk problēmu. Nekad viņam nav labi. Dēls ir riktīgs ņuņuks. Tik ļoti "ciest", lai nomierinātu savu sirdsapziņu.
Pilnīgi noteikti, turpināšu atklāt A.Eglīti!

[Ilze S.]

Varētu 10 zvaigznes! Reiz iesāku kaut no no A. Eglīša un nepavilkos, tāpēc no šī autora turpmāk izvairījos.
Šī grāmata tika nejauši bibliotēkā paņemta, jo uzrunāja sižets. Un tad ielasījos! Kā var tik perfekti portretēt tēlus, to uzvedību, rakstura nianses. Tāda vidējā latvieša esence. Notikumu pamatā ir autobiogrāfisks stāsts, bet Eglītis vēl tam visam piešķir perfekti nolīdzsvarotu ironiju, sentimentu, skumjas, absurdumu, jocīgumu. Lasīt un 100% būt klāt.

[Ilze Zālīte]

Par šo darbu uzzināju vien tagad un kā gan arî varēja zināt, ja tas līdz šim izdots trimdā un tik novėloti tagad arī Latvijā?! Retums, kas parāda padomju dzīvi trimdinieku acīm. Līdz šim nebiju lasījusi nevienu ne padomju telpā tapušu latviešu daiłdarbu par dzīvi PSRS pēc Otrā pasaules kara. Un neesmu vīlusies. Prieks, ka ir tik labs darbs ar nosaukumu “Ilze”.

[Ligita]

Lieliska laikmeta liecība bez cenzūras, kas sabojājusi vietējo tā laikmeta autoru darbus. Bez laika atstarpes, kas sabojā mūsdienu autoru darbus. Un, kas vēl labāk - ar skatu no malas, jo autors pats emigrēja un PSRS nemaz nedzīvoja. Cik labi, ka viņam bija iespēja rakstīt, lai arī svešumā, bet tik labā valodā, tik spilgtām detaļām. Visvairāk mani aizrāva grāmatas pirmā daļa - bēgļu gaitas. Nemaz tik bieži nav sanācis lasīt par to pusi no emigranta skatu punkta. Bet arī Rīgas atainojums uzreiz pēc kara labi atspoguļoja laikmeta garu. Un tēli - tie man patika visvairāk, jo bija kolorīti un katrs ar ar savu uti. Kā jau reālajā dzīvē. Mans mīļākais tēls - Mālberga kundze. Cilvēks ar savām vājībām, bet sirds dziļumos labsirdīgs. Šai grāmatā iztrūka ironijas, bet tas netraucēja to izbaudīt.

[Sintija Meijere]

Mana stila grāmata - par bēgļu gaitām pēc II Pasaules kara, dīpīšiem, dzelzs priekškaru.. Stāsta galvenā varone Ilze atgriežas Rīgā un grāmatā aprakstīta viņas dzīve 50tajos un vēlāk emigrācija uz ASV pie dēla. Varbūt vietām stāstījums likās mazliet par gausu un dēla varonis reāli besīja, bet kopumā - nu patīk man tas Anšlavs Eglītis! Ļoti niansēti varoņi un labs ieskats pēckara dzīvei abās priekškara pusēs.

[Maija Seņina]

Tik dzīva un reālistiska. Lasīju tieši pirms 4.maija un kā "naglai uz galvas".
Atgādinājums par neatkarīgas Latvijas vērtību un ka nekas šajā dzīvē nav garantēts, izņemot mūsu beigas.
Katram latvietim izlasāma - par tādu pašu latvieti ikdienišķo. Un kas notiek, kad tie zaudētas mājas, zeme, valsts.

[Elina]

Izcili!

[ZALITE]

Manuprāt, varoņu tēli šajā darbā nes savu simbolisko nozīmi, kuru autors ļauj saskatīt lasītājam katram pēc sava redzējuma.

[Jolanta]

Ļoti patika. Līdz šim nebiju pazīstama ar Eglīša darbiem, bet šī iespējams ir viena no labākajām grāmatām ko esmu lasījusi. Stāstījums, personāži un valoda! Tas cik objektīvi atainoti pēckara gadi un Padomju laiks, un tas viss bez moralizēšanas vai žēlabām par to cik mums latviešiem grūti gājis. Tāda vienkārši bija dzīve caur latvieša parastā acīm.
Vienīgais kā man bija žēl, ka lasīju bibliotēkas grāmatu, jo vairākkārt gribējās pasvītrot un atzīmēt citātus, izcelt katru vārdu, kas pagaisis no mūsu valodas. Viena no retajām grāmatām, ko plānoju kādreiz pārlasīt.

"Cīņas gars jāpatur tas pats, bet līdzekļi un ieroči jāmeklē citi. Latvieši arvien pārāk steigušies devīgi maksāt ar savām asinīm par gluži neskaidrām cerībām. Vecie strēlnieki, leģionāri. Tik izšķērdīgi mēs vairs nedrīkstam būt. Var pienākt reize, kad mēs atkal izcīnām savu zemi un valsti, bet samaksājam tik dārgi, ka vairs nepaliks ļaužu, kas par šo uzvaru priecāsies. Vajag iemācīties kaulēties un tirgoties ar lietām, kas pašam nemaz nepieder - tā, kā to daža cita tauta prot. Latvieši ir vai nu Antiņi, kas ziedojas, vai Kangari, kas nodod. Varbūt pamazām izaugs latvietis, kas mācēs palikt dzīvs un saglabāt arī godu un latvietību? [..] Tā ir mūsu vēsture, lepna un skaista, kaut arī tagad jāglabā pagultē."

[Kaspars]

Par laika un to, ar ko cilvēki sastapās atgriežoties no bēgļu gaitām Latvijā (tai daļai, kurai nepaveicās, un kura attapās PSRS pusē), varētu likt 5 zvaigznes.

Kāpēc tad "tikai" četras zvaizgnes? Laikam vairāku tēlu dēļ. Pirmkārt, nedaudz krita uz nerviem galvenā varone Ilze - tāda sirds šķīsta dāma, kura negrib izmantot citus, un cenšas palīdzēt citiem, vienlaikus nespēj vai nevēlas saprast, ka citi cilvēki arī varētu palīdzēt viņiem. Tāpat tā nevēlēšanās pieņemt palīdzību no bijušās vedeklas, nevienam nesaprotamu iemeslu dēļ (vai pati Ilze saprata kāpēc nepieņemt palīdzību?). Arī Kurts (Ilzes dēls) likās tāds nūģisks mīkstais, kurš likās tāds dīvains (nez kā viņu sieva spēja paciest?).

Vislabāk patika Mālberga kundze (dāma ar savu krampi, kura vienlaikus māk "kruķīties"/bīdīt lietas) un Rūsiņš (viņa spējā domāt loģiski) - par šiem varoņiem varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu.

Manuprāt, šo grāmatu noteikti jālasa kā daļa no plašāka stāsta/notikumiem, kurus Anšlavs Eglītis ir attēlojis darbos "Piecas dienas" un "Vai te var dabūt alu".

[Sintija Rudzīte]

Par labajiem darbiem, ziedojumiem, vai to citreiz darām, lai atvieglotu savu sirdsmieru? Eglītis attaino ziedošanās pusi kā cilvēka sevis mierināšanu. Mantas noderīgums PSRS laikā kā ceļš uz labāku dzīvi, kas vairāk norada kā zagšanas kultivēšanu. Tajā pašā romānā paužot, ka cilvēks nekādi nevar bez savas mantiskās pieķeršanās. Cik īstenībā cilvēkam mantas ir kā atmiņu stāstnieki un statuss starp pārējiem. Šī romāna pamats vairāk ir vērsts uz mātes un dēla attiecībām, drīzāk saikni. "Ilze" parāda un norāda, ka reizēm rūpes par otru mēdz būt sevis mierināšana "es taču cenšos".

[Kristaps]

Man ļoti patīk Anšlavs Eglītis, taču šis bija diezgan paredzams stāsts. Tā beigas jau uzreiz ir nojaušamas. Galvenais tēls ir interesants un saprotams, bet dēls ir pārspīlēti nūģisks, taču pa vidu ir tīri labi lasāms. Stāsts par bēgļu nometnēm, dīpīšiem, karu, padomju okupāciju un dzīvi tajā un palikšanu vienā un otrā pusē robežai.

Ilze ir vienkārša un sīksta dāma, ko liktenis nelutina, taču Mālberga kundze, ar kuru dzīve sasaista uz daudziem gadiem, gan ir tāda kārtīga “funkcionāre”, kas nepazūd un šerpi izgrozās jebkādos pārmaiņu vējos, – par viņu varētu pat būt atsevišķs stāsts.

[Ilze Sedliņa]

Galvenais iemesls, kāpēc nopirku šo grāmatu, bija tās nosaukums, jo grāmata nes manu vārdu. Un tiešām neesmu vīlusies - lielisks Anšlava Eglīša darbs par kara laika jukām, izšķirtu ģimeni un mātes centieniem uzmeklēt savu dēlu. Par atgriešanos Padomju okupācijas zonā, par to, cik tas viss bija greizi. Kaut mums nekad to vairs nevajadzētu piedzīvot un kaut mēs par ko tādu varētu lasīt tikai grāmatās!

[Alise Veiskopa]

Laba. Kā vienmēr pietrūkst zvaigznīšu precīzākam vērtējumam. Aizraujošs stāstījums un meistarīgi veidoti varoņu tēli, kas nebūt nav jāuztver burtiski. Noteikti vērts izlasīt - rakstnieka talants ir lielisks un Anšlava Eglīša daiļrade man vienmēr bijusi tuva.

[Elina Saba]

Kārtējā Eglīša grāmata, kura tik izjusti un skaudri apraksta dzīvi psrs, it kā viņš pats te būtu dzīvojis. Nevarēju nolikt malā, lai gan plānā bija cita grāmata. Pilnigai bildei, šo iesaku lasīt kopā ar "Piecas dienas" un "Vai te var dabūt alu".

[LigaG]

Ļoti labs romāns par padomijas sākuma gadiem, par to, kāda bija izdzīvošana pēckara gados, gandrīz dokumentāla vērtība, ņemot vērā, ka balstīts uz patiesu dzīvesstāstu.
Dēla varonis gan briesmīgs, kaitinošs egoists, kam mūsdienās būtu vai nu narcisa vai psihopāta apzīmējums.

[Angelika B.S.]

'Latvieši ir vai nu Antiņi, kas ziedoja, vai Kangari, kas nodod. Varbūt pamazām izaugs latvietis, kas mācēs palikt dzīvs un saglabāt godu un latvietību?' - mans novēlējums Latvijai.

Labs ieskats par to kā dzīvoja tautieši padomju okupācijā.

[Viktorija Romanova]

“Mēs neesam vēl tik veci, lai dzīvotu vienīgi atmiņās!”

Šis citāts pavadīja mani visu grāmatas laiku, jāsaka godīgi. Grāmata stāsta par Latvijas laiku pēckara gados no dažādu cilvēku un notikumu skatu punkta. Ciešanu pilns stāsts, kurā vienlaikus nekad nemirst cerība. 💜

[Sanita Jirgensone]

Apbrīnojami detalizēts tēlu un apstākļu raksturojums pēckara Rīgā. Lasot var aizmirst, ka Anšlavs Eglītis pats neko no aprakstītā nebija ne redzējis, ne piedzīvojis.

[Zane Vīnkalne]

Ļoti brīnišķīga grāmata un tik ļoti sasaucas ar šodienas realitāti te pat kaimiņos, diemžēl😕. Drusku gan kaitināja dažas Ilzes rakstura iezīmes, bet kādas ir ar tādām jādzīvo.

[Kurmisrupucis]

3.5* Kā visas A.Eglīša grāmatas arī šī viegli un raiti lasās. Ļoti pietrūka aprautās vai vispār pazudušās sānu līnijas, to aizpildīšana varbūt ļautu beigu pusei nebūt tik vienmuļai. Pieļauju, ka autoram svarīgāk par visu bija nodot vēsti par to, kā tad tur bija bēgļu gaitās, bet vissvarīgāk, kas notika ar to dzīvēm, kas atgriezās LPSR un netika aizsūtīti tālāk plašās dzimtenes āres aplūkot. Tādā ziņā darbs ļoti informatīvs un aktuāls arī šodien

[Daina]

Ļoti laba grāmata, gan saturiski interesanti veidota, gan laba valoda, gan vēsturiskā informācija vērtīga. Anšlavam Eglītim ir tas īpašais talants radīt viegluma sajūtu pat tad, ja aprakstītas kara šausmas.