Karastāvoklis. Esejas

by Māra Poļakova (Translator)

Lielajā krievu—ukraiņu karā mēs esam malāstāvētāji. Jūtam līdzi, cenšamies palīdzēt, sastingstam šausmās par krievu iebrucēju noziegumiem — bet neesam tie, kas cīnās frontē un izdzīvo apšaudēs.
Lasot šo eseju krājumu, var iztēloties, ka mums apkārt sanākuši cilvēki, kuri stāsta, ko jūt un domā šī kara laikā. Piecdesmit dažādās balsis — gan emocionālas, gan filozofiskas un analītiskas —vieno genocidālā karā gūta pieredze: līdz esības pamatiem satricinošā atskārta, ka tevi un tavu nāciju grib pilnībā iznīcināt — un ka tas ar spītīgi nepakļāvīgo ukraiņu tautu nenotiek pirmoreiz. Piecdesmit jūtīgi un gudri cilvēki — rakstnieki un žurnālisti, bēgļi karavīri un brīvprātīgie — lasītājam palīdzēs apjaust, kā tas ir — būt karastāvoklī.

344 pages, Hardcover

Published January 1, 2023

Reviews

[Ieva]

Iztikšu bez vērtēšanas, jo, manuprāt, šī nav grāmata, ko vērtēt "patika/nepatika". Šī ir vajadzīga grāmata, kur esejas lasīt pamazām, pa vienai, divām un sev atgādināt, cik svarīgi ir notikumi Ukrainā (un saprast, cik līdzīgi tai esam).

[Sintija Meijere · Rating 5 out of 5]

Izcila grāmata!! Ši iesaku izlasīt ikvienam!
50 ukraiņu autoru esejas par karu, dzīvi karā, ikdienu, sāpēm & zaudējumiem, pagātni, tagadni un nākotni.
Esejas ir ļoti dažādas - ir apcerīgas un filosofiskas, ir ļoti tiešas un reālistiskas. Bet visas ļoti spēcīgas.
Šī nav grāmata 2 vakariem, jo teju pēc katras izlasītās esejas vajag brīdi, lai padomātu, paskumtu, padusmotos un nolādētu okupantus..
Un - paldies tulkotājai Mārai Poļakovai, kas ļauj iepazīt ukraiņu autoru darbus!

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 5 out of 5]

Grūti noticēt, ka tūliņ jau būs pagājuši divi gadi, kopš Krievija uzsākusi pilna mēroga karu Ukrainā. Tomēr tā tas ir un mēs šajā karā esam vērotāji, malā stāvētāji, kas cer, ka nekad neko tādu mums nevajadzēs piedzīvot. Mēs cenšamies nepagurt atbalstīt ukraiņus, kā un cik vien iespējams, mēs cenšamies saprast, kā ir būt iekš` visa TĀ. Un šīs 50 ukraiņu autoru esejas spēj iedot to realitātes sajūtu, kuru izjūt ukraiņi, kas ierauti Putina radītajā ellē.

Katra eseja ir pavisam atšķirīga – ir tādas, kas apraksta fiziskās un emocionālas kara radītās ciešanas, ir tādas, kas ir vairāk filozofiskas un abstraktas, kā arī tādas, kas pievēršas analīzei, taču tās visas vieno tas, ka tās liek domāt un aizdomāties par visu to, ko ukraiņi ir piedzīvojuši, ko zaudējuši un turpina zaudēt ik dienu.

Latviešu lasītāji šajā krājumā sastaps vairākas mums jau zināmas ukraiņu autoru balsis, tajā skaitā latviski tulkotu grāmatu autorus - Staņislavu Asejevu (“Gaišais ceļš: kādas koncentrācijas nometnes stāsts”), Tamāra Horiha Zerņa (“Meitiņa”), Oksanu Zabužko (“Visgarākais ceļojums”) un Serhiju Žadanu (“Internāts”, “Mezopotāmija”, “Džezs pār Donbasu” un “Harkivas Dinamo”).

Autori runā par to, kā ir būt frontē, kā ir atgriezties mājās, kas ir iznīcinātas, kā ir redzēt pieaugam bērnus karā, kā pierast pie kara, kā nepadoties, kā ticēt, ka taisnības stunda sitīs.

Un ne vien skumjas un pārdomas raisa šī grāmata, bet arī atkal sajutu, ka izspraucas baiļu asniņš un tas ir labi, jo tas ir tas, kas ir vajadzīgs – nenotrulināties un neuztvert Ukrainā notiekošo, kā kaut ko pierastu un ierastu.

Iesaku pievērst uzmanību šai grāmatai. Manuprāt, ļoti laba, ja tā var teikt par šādas tematikas darbu, turklāt lielākais vairums eseju lasījās pārsteidzoši raiti. Paldies tulkotājai Mārai Poļakovai, kas mums arvien sniedz iespēju iepazīt jaunus ukraiņu autoru darbus.

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..ilgāku laiku šī grāmata stāvēja puslasīta, līdz paņēmu to līdzi uz darbu. tur arī lēnu garu katra pusdiensslaika gaitā es visas esejas izlasīju. vietām pieredze smaga, vietām viss šķiet diezgan vienkārši. viena otra eseja man patika pat ļoti ļoti. patika rindas no vienas krievietes, kura uzstājoties teikusi: šodien mana valsts sāka karu un es gribu, lai tā zaudē.

[Raivis Spalvēns · Rating 5 out of 5]

Dziļā pateicībā tulkotājai Mārai Poļakovai, ļaujot šo ukraiņu balsīm runāt latviski. Šis ir šo laiku svarīgākais eseju krājums, kuru nevar nelasīt.

[Kristiāna · Rating 5 out of 5]

Te atstāšu divus citātus no esejām:

“Kāds samelojis sievai, ka saņēmis pavēsti, bet aizspēries pats. Kāds varbūt atradis jēgu tur, kur nav ģimenes problēmu. Jau armijā kāds mēģina atteikties no obligātās vakcinācijas, jo tic konspiroloģijai. Kāds nevar sadzīvot ar komandieri. Kāds ienīst valsti kā tādu un vispār nespēj paskaidrot, kas viņu pamudina - bet viņš dara. Dara. Visi šie cilvēki dara.
Un lūk, lielākoties tieši aiz visu šo neintelektuāļu, nemākslinieku, pavisam parastu unikālu personību - tikai viņi neizsakās publiski - pleciem atrodas Ukraina.
Un varbūt arī pasaules nākotne.”


“Nu, bet ko tad? Varbūt es šodien kritīšu kaujā. Tad kāpēc lai tā būtu diena, kad neesmu iedzēris savu tradicionālo normālo rīta kafiju? Lai tak viņi iet na*j, no kafijas es netaisos atteikties. Neviens putins to nesalauzīs. Es esmu pieradis no rītiem dzert labu espreso - vismaz uz to tad man ir tiesības?!”

🇺🇦🇺🇦🇺🇦

[Karlina Ivane · Rating 5 out of 5]

Literatūra tieši šim brīdim...
"Literatūra neglābj. Pēc pilnmēroga iebrukuma man ir grūti fokusēties uz lasīšanu un ieklausīties lielās literatūras moralizējošajos pustoņos [..] Literatūra neglābj - vai tomēr glābj." (Oleksandrs Miheds)
"Un viņš man atgādināja brīnišķīgu Martina Lutera domu, kas šoreiz mani negaidīti dziļi aizķēra: "Un pat ja uzzināšu, ka rīt pienāks pasaules gals, es šodien vēl iestādīšu ābelīti."" (Miroslava Borčuka)