Rolands Virks ir grāmatu recenzents, blogeris, žurnālists, dzejnieks un atdzejotājs no grieķu un latīņu valodas. Tomēr šoreiz, pāri visam citam, Rolands ir prozaiķis un savu debiju piesaka tieši prozā ar īsstāstu krājumu “Cilvēki man nepatīk”.
Krājumā apvienoti 34 humora pilni stāsti, kuros Virks sev raksturīgajā, viegli ironiskajā stilā apcer gan sadzīviskas tēmas, piemēram, “Smēķēšana”, “Bezmiegs” vai “Biezpiens”, gan izaicinošākus tematus kā “Fetišs” vai “Sieviete”.
Pilnīgi objektīvi kā absolūti nesaistīts cilvēks varu teikt, ka šī grāmata ir literatūras augstākais sasniegums, pēc kura visi pasaules autori var likt rakstīšanai punktu, jo viss jau ir pateikts.
..ļoti savdabīgs un amizants darbs. unikāls, jo līdz šim neko tādu lasījis nebiju. vietām gan likās, ka ir par daudz, bet ja visu grāmatu nelasa vienā piegājienā, smieties var krietni vairāk. | 4,5*
laikam jau vērtējums atkarīgs no tā, kā uz to skatās - 3 par to, kas varēja būt (novele iz dzīves ar sasaistītiem dzīves notikumiem un mazliet mazāk absurdisma), bet 4 par to, kas bija (kaudze patiesi komisku īsstāstu).
Man patika grāmata par to, kas nepatīk. Tomēr autora otrā grāmata (kuru lasīju pirmo) patika vairāk. Lai arī stāsti rada viengabalainuma efektu, tomēr ne tik nostrādāti, kā otrajā grāmatā. Raimonds jau iepatikās iepriekš, bet Uģis - Uģis ir Uģis. Grāmatas otrajā pusē šķita, ka tomēr mazliet sāk mest uz riņķi un mazliet mīņājas viss uz vietas. Bija jau bija asprātīgi arī!
Pārsteigumā un uzjautrinājumā iespurdzos ne vienu reizi vien, izpelnoties no vecām tantēm izstrādāto balto aci pār briļļu malu. Iesaku lasīt sabiedriskajā transportā, kas ir paša autora ļoti iecienīta vieta, kā stāsti liek nojaust. * Nē, tiešām, lieliska lasāmviela. Smaidīju kā idiote vēl laiciņu, kad grāmata jau netīšām bija beigusies.
“es, protams, neko sliktu negribu teikt, bet cilvēki man nepatīk. tikai pa gabalu patīk. arī datorā var, bet tā - neparko nepatīk. kad piedzēries, saprotams, visi patīk.”
nu kaut kādā tādā garā visa grāmata, var labi pasmieties.
Es ar tādu aizrautību lasīju "kapa detektīvā "stāstus. Tik skaļi dažreiz smejos un par "pēc KD pēdām "arī eju meklēt kādu kapu. tagad, kad tie stāsti ir " tikai abonentiem" es biju bēdās. es tā cerēju par kaut to tik līdzvērtīgi interesantu. Bet Bļin, nu Fu! tik vīlusies. nevienu pat vienīgo reizi neesmu pat uzsmaidījusi. pat stāstā "kaķītis doktorātā". Nu te taču jābūt. Mans velti patērēts lasīšanas laiks, vēl uz bibliotēku jāiet, lai to nodotu .
Ir gan smieklīgi, gan asprātīgi, gan trāpīgi, taču pusceļā stilistika un "punch lines" tik ļoti jau sāk atkārtoties, ka rodas sajūta, kā klausoties albumu, kurā visas dziesmas vienā tempā un ritmā, tik ar mazliet pamainītām melodijām un uzsvariem.
Izklaidējoši, bet vienveidīgi. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Varbūt vienīgi atturībnieks Uģis aizķersies kā autora stila paraugs. Lasīju šo grāmatu un domāju, ko man tā atgādina. Tad sapratu. “Dadzi”!
Tie tikai bija stāstiņi... Izlasīju praktiski vienā elpu vilcienā ... Humoriski, asprātīgi , jautri un ne tik jautri stāstiņi.. ja man grāmatu nebūtu uzdāvinājuši, es noteikti pat nebūtu pirkusi.. bet nenožēloju ka izlasīju... Tiešām lieliska lasāmviela..
kopumā forši, lai gan nedaudz tās tēmas uz riņķi jau aizgāja. Vienā brīdī ienāca doma, ka varbūt, ja jau īsstāsti gadās vienoti, tad kā būtu bijis, ja, teiksim, tas būtu romāns- dienasgrāmatas stilā, bet tad ienāk pēdējais īsstāsts (kā uzrakstīt īso stāstu), un, nu jā…
Autoram ļoti tuvi esot Zoščenko un Harmss. Zoščenko lasījis neesmu, bet, lasot šo stāstu krājumu, par Harmsu nedomāt ir grūti. Un tas ir ok. Neslikts pekstiņš Rolandam sanācis.
Ja lasa pa stāstam vai diviem, tad ir baudāmi un smiekli pat balsī skan. Šo darbu, tā pat kā autora otro grāmatu, jālasa pa drusciņai, jo laba daudz nevajag.